Šis raksts nav par bērnu grāmatām. Taču ceru, ka no rakstītā būs iespējams izdarīt pāris noderīgu secinājumu arī attiecībā uz tām.
Pavisam nesen izlasīju Ingmāra Freimaņa rakstu "Piedod, Dievs" [1], kurā autors izteica savu nosodošo viedokli jautājumā par reliģiska satura bērnu grāmatām. Turklāt raksta gaitā autors pauda radikālas domas par bērnu reliģiskās pašnoteikšanās tiesību neievērošanu ticīgu cilvēku ģimenēs, kā arī vispārīgus pārspriedumus reliģijas un morāles saikņu jautājumā. Tā kā viņa rakstītais, manuprāt, skar ļoti interesantas un nozīmīgas tēmas, taču viņa radikālie uzskati šajos jautājumos ir aplami un nepamatoti, piedāvāju kritiski tos izvērtēt.
Aplūkošu trīs Freimaņa domas. Pirmkārt, izvērtēšu autora uzskatu, ka (i) bērnu audzināšana ticīgu vecāku (vai aizbildņu) ģimenēs pārkāpj bērnu fundamentālās tiesības uz reliģijas brīvību [2]. Izvērtēšu autora argumentu (rekonstruējot arī implicītās premisas) šīs domas pamatojumam. Parādīšu, ka autora argumentācija nekādā ziņā nedod iespēju pamatot (i). Otrkārt, īsi pievērsīšos autora domai, ka (ii) reliģiska audzināšana atstāj sliktas sekas cilvēku dzīvēs. Un visbeidzot pievērsīšos autora viedoklim attiecībā uz reliģijas un morāles saikni. Raksta gaitā ceru dot vispārīgu filozofisku ievadu šais jautājumos.
1.
Ingmārs Freimanis uzskata, ka (i) bērnu audzināšana ticīgu vecāku (vai aizbildņu) ģimenēs pārkāpj bērnu fundamentālās tiesības uz reliģijas brīvību. Šī ir ļoti smaga tēze. Autors postulē, ka visās kultūrās, tai skaitā Rietumu civilizētajā pasaulē, visās (!) ticīgu vecāku ģimenēs tiek sistemātiski pārkāptas vienas no fundamentālākajām cilvēka tiesībām. Manuprāt, ja tas tā tiešām ir, tad situācija ir ļoti nopietna un tūlīt pat kaut kas ir jāiesāk: jānotiek reformām, jāveido atbalsta centri, jāsoda vainīgie utt. Tas ir, tādā gadījumā būtu jānotiek svarīgām pārmaiņām, arī individuālā līmenī, mums visiem būtu jādomā, kā izvairīties no šādas tiesību pārkāpšanas. Līdzīgi, ja, piemēram, tiktu atklāts – kādā Eiropas Savienības valstī tiešām tiek pārkāptas minoritāšu tiesības: būtu normāli sagaidīt attiecīgu atbildi no Briseles sankcijas, tiesas prāvas, reformas utt. Taču nopietnas un radikālas pārmaiņas (valsts, sabiedrības, kā arī individuālajā līmenī) nevar notikt bez pietiekoša pamatojuma. Tāpēc autoram ir morāls pienākums sniegt pamatojumu tik nopietnai tēzei. Nevar vienkārši izteikt tik nopietnu viedokli bez jebkāda pamata. Līdzīgi arī, ja kāds publiski pauž viedokli, ka valstī X netiek ievērotas minoritāšu tiesības, piemēram, tiesības lietot savu valodu – normāli būtu gaidīt, ka šāda viedokļa paudējs savu viedokli var pamatot. Ja nevar, tad ir pamats domāt, ka viedokļa paudējs ir pieļāvis morālu kļūdu un, iespējams, veicis arī juridiski nepieņemamu nodarījumu – neslavas celšanu, kam varētu būt negatīvas sekas.
Diemžēl Ingmāra Freimaņa argumentācija par labu šai radikālajai (i) tēzei ir neskaidra un sasteigta, lai neteiktu – pavirša. Tomēr pirms secinājuma, ka viņš ir pieļāvis morālu kļūdu, jo nav pietiekoši skaidri publiski pamatojis savu smago un radikālo tēzi, mēģināsim autoram draudzīgā veidā un argumentatīvā formā rekonstruēt viņa teikto. To darot, mēģināsim izvērst arī autora implicītos pieņēmumus.
Autora argumentācija, manuprāt, ir šāda:
(1.) Attiecībā uz visiem cilvēkiem: ja cilvēks tiek reliģiski indoktrinēts, tad tiek pārkāptas šī cilvēka reliģiskās pašnoteikšanās tiesības.
(2.) Visi ticīgo vecāku (un audzinātāju) audzināmie bērni tiek reliģiski indoktrinēti.
(3.) Tātad visu ticīgo vecāku (un audzinātāju) audzināmo bērnu reliģiskās pašnoteikšanās tiesības tiek pārkāptas.
Arguments ir valids, tas respektē Modus Ponens deduktīva slēdziena formu. Taču secinājums (3.) var tikt veikts (tas ir, secinājums izriet no premisām) tikai tad, ja abas premisas ir patiesas. Manuprāt, vismaz otrā premisa nav patiesa. (2.) ir argumenta visvājākā vieta. Kāpēc gan būtu jāpieņem, ka (2.) ir patiesa? Vai tiešām visi ticīgi vecāki vienmēr reliģiski indoktrinē savus bērnus? Un vispār – kas tiek domāts ar reliģisko indoktrināciju? Tāpēc secinu, ka šis arguments nevar pamatot (i). Palūkosimies, vai autoram ir iespēja pārformulēt premisas, lai mēģinātu pamatot (i).
No autora teiktā var noprast, ka ar reliģisko indoktrināciju viņš saprot to, ka: Cilvēks S tiek reliģiski indoktrinēts, ja (un tikai ja) [3] (a) cilvēks S iegūst uzskatu (priekšstatu, viedokli) par reliģisku jautājumu p, pateicoties citam cilvēkam Z, kurš ir absolūta autoritāte priekš S, UN (b) tai pat laikā cilvēkam S nepiemīt spēja pašam pilnībā aptvert p un izvērtēt p [4].
Ņemot vērā šādu indoktrinācijas raksturojumu, varam mēģināt nedaudz pārveidot autora argumentu tādā veidā, ka premisa (2) nav acīmredzami aplama:
(1*) Attiecībā uz visiem cilvēkiem: ja cilvēks S (a) iegūst uzskatu (priekšstatu, viedokli) par reliģisku jautājumu p, pateicoties citam cilvēkam Z, kurš ir absolūta autoritāte priekš S, UN (b) tai pat laikā cilvēkam S nepiemīt spēja pašam pilnībā aptvert p un izvērtēt p, tad tiek pārkāptas šī cilvēka reliģiskās pašnoteikšanās tiesības.
(2*) Visi ticīgo vecāku (un audzinātāju) audzināmie bērni (a) iegūst uzskatus (priekšstatu, viedokli) par reliģiskiem jautājumiem p, q, z, pateicoties viņu vecākiem, kuri ir absolūta autoritāte bērniem, UN (b) tai pat laikā šiem bērniem nepiemīt spēja pašiem pilnībā aptvert p, q, z un izvērtēt p, q, z.
(3*) Tātad – visu ticīgo vecāku (un audzinātāju) audzināmo bērnu reliģiskās pašnoteikšanās tiesības tiek pārkāptas.
Manuprāt, šāda argumenta pārformulēšana arī neļauj pamatot (i). Nedz (1*), nedz (2*) nav patiesi. Tādēļ arī (3*) nevar tikt uzskatīts par patiesu. Piedāvāju vairākus iebildumus pret (1*) un (2*), kas rāda, ka šīs premisas nevar būt patiesas.
Pirmkārt, no (1*) izriet neticamas sekas. Ja (1*) būtu patiess, tad arī lielai daļai pieaugušu, pie ticības jau brieduma gados nonākušu cilvēku reliģiskās pašnoteikšanās tiesības tiktu pārkāptas. Piemēram, pavisam nesen man sanāca runāt ar jaunu zinātnisko pētnieku no Lozannas Politehniskās federālās skolas (EPFL). Viņš man atzinās, ka ir nonācis pie ticības, nu, vismaz pie atziņas, ka Dievs vai kaut kas dievišķs droši vien ir un ka pēcnāves dzīve ir iespējama, tikai tāpēc, ka kaut kur izlasījis, ka slavenais austriešu zinātnieks Ervins Šrēdingers (Erwin Schrödinger) pieļāvis iespēju, ka pastāv pēcnāves dzīve un dievišķais. Manam paziņam Šrēdingers ir absolūta autoritāte. Vienlaikus viņš man arī atzinās, ka tomēr līdz galam neaptver, ko tad īsti varētu nozīmēt tas, ka pastāv pēcnāves dzīve, un kā lai izvērtē šādu iespēju. Tamlīdzīgi gadījumi nav retums. Vai tiešām mums būtu jāsecina, ka mana paziņas (un citu pie ticības līdzīgā veidā nonākušo) reliģiskās pašnoteikšanās tiesības tiek pārkāptas? Manuprāt, būtu tiešām smieklīgi vai pat bezatbildīgi tā domāt (bezatbildīgi kaut vai to tūkstošu ziemeļkorejiešu priekšā, kuri tiek vajāti reliģiskās pārliecības dēļ). Tāpēc, šādi spriežot, mums ir pamats domāt, ka (1*) ir nepatiess.
Otrkārt, domājot par (1*), nav īsti skaidrs, kāpēc (a) kopā ar (b) rada reliģiskās pašnoteikšanās tiesību pārkāpumu, pat ja (1*) tiktu tālāk reducēts tikai uz bērniem un to vecākiem. Jājautā, kas notiek gadījumos, kad bērns, nerēķinoties ar vecāku teikto, tik un tā nonāk pie uzskata, ka Dievs ir, piemēram, sarunājoties ar skolas biedriem vai lasot grāmatas, ko nepavisam nav devuši vecāki. Vai tiešām arī šeit var racionāli runāt par reliģiskās pašnoteikšanās tiesību pārkāpumu? Manuprāt, nevar, pat ja tiek pieņemts gan (a), gan (b), ka bērna reliģiskās pašnoteikšanās tiesības vienmēr tiek pārkāptas, kad (a) un (b) tiek realizēti. Līdzīgi kā piemērā no medicīnas sfēras: ārsta darbība X vai atturēšanās no darbības X nevar tikt vainota pacienta nāvē, ja tiek pierādīts, ka pacients tik un tā nomirtu, neskatoties ne uz kādu ārsta darbību (jautājums par kritērijiem, kas ļauj to pierādīt, un vispār – vai iespējams to pierādīt pirms pacienta nāves, protams, ir sarežģīts)[5]. Pastāv taču daudz gadījumu, kad bērns tik un tā iegūst reliģiskus uzskatus, neskatoties uz vecāku teikto. Vai šādos gadījumos tikai tāpēc, ka vecāki pieminējuši Dieva vārdu, var runāt par reliģiskās pašnoteikšanās tiesību pārkāpšanu? Es par to šaubos.
Treškārt, premisa (1*) ir nepatiesa, jo no tās var secināt, ka jebkura audzināšana (vai vismaz lielākā tās daļa) ir reliģiskās pašnoteikšanās tiesību pārkāpums. Kas savukārt ir pavisam neticami. Lai saprastu, kāpēc tā, ir vērts iedziļināties jautājumā par to, ko vecāki jebkuram bērnam iemāca. Liela daļa no tā, ko vieni cilvēki saka par pasauli, ir pretrunā ar izteikumu, ka Dievs Radītājs ir; liela daļa no tā, ko citi cilvēki saka, nav pretrunā ar propozīciju, ka Dievs ir. Manuprāt, bērnu audzināšanā ir ļoti grūti nesaskarties ar nevienu no šīm propozīcijām. Ir vispārzināms, ka bērni uzdod vecākiem jautājumus par pilnīgi visu, ko vien var iedomāties. Piemēram: kad sākās pasaule, kas ir nāve, kas ir kardināls, kāpēc svētdienās nav jāiet uz skolu, kas ir Jēzus, kas uztaisīja mammu un vecmammu, un vecvecmammu, un vecvecvecmammu, un pašu pirmo mammu (utt.)? Tas, ko vecāki atbild uz šādiem un līdzīgiem jautājumiem, neizbēgami skars to propozīciju kopu, kas vai nu ir, vai nav pretrunā ar reliģiskiem uzskatiem. Piemēram, propozīcija "pasaule vienkārši ir, tai nav nedz sākuma, nedz gala" nesaskan ar noteiktu reliģisku uzskatu, tā izslēdz ticību Dievam Radītājam, tādējādi implicējot uzskatu ar reliģisku saturu ("Dieva Radītāja nav"). Taču, ja tā, tad jebkurš bērns (vai vismaz lielākā to daļa) iegūst uzskatus, kas ir neizbēgami saistīti ar reliģiska satura propozīcijām – vai nu tās noliedzot, vai apstiprinot. Vai vēl radikālāk: ir grūti precīzi definēt, tieši kuri no audzināšanā iegūtajiem uzskatiem ir reliģiska satura un kuri nav. Vai uzskats, ka evolūcijas teorija un tikai tā var pilnīgi un galīgi izskaidrot cilvēka rašanos bez Dieva pieminēšanas, ir reliģiskas dabas uzskats vai nav? Katrā ziņā tas izslēdz reliģiska satura uzskatu, ka Dievs ir cilvēka radītājs. Ja man ir taisnība (un mēs vienlaikus pieņemam (1*)), tad jāsecina, ka lielākā daļa vai pat vispār visa bērnu audzināšana ir reliģiskās pašnoteikšanās tiesību neievērošana, bet tas gluži vienkārši ir neticami. Tas mums atkal liek secināt, ka premisa (1*) nevar būt patiesa.
Ja nu vēl kāds uzskata, ka (3*) izriet no (1*) un (2*), tad varam minēt arī pāris iebildumus pret (2*).
Pirmkārt, tā vienkārši nav taisnība, ka visu ticīgu cilvēku ģimenēs bērni iegūst reliģiskus uzskatus, pateicoties vecākiem vai audzinātajiem. Kā jau to minējām iepriekš, ir pavisam saprātīgi domāt, ka bērni var iegūt reliģiskus uzskatus neatkarīgi no vecāku mācītā, pat ja vecāki arī piemin reliģiska satura izteikumus. Gadījumā, kad bērnam gan vecāki, gan skolas biedri un draugi saka, ka Dievs ir, kurš no abiem avotiem ir bērna reliģisko uzskatu pamats? Sacīt, ka tas ir tikai vecāku teiktais, manuprāt, nav pamata. Bet, ja tiek atzīts, ka arī draugi ir bērna reliģisko uzskatu avots, tad (2*) nav patiesa. Var, protams, precizēt (2*) un (1*), sakot, ka (1*) un (2*) paredz tikai to, ka starp reliģisko uzskatu avotiem ir vecāki (respektīvi, pat tad, ja vecāki ir tikai viens no reliģisko uzskatu avotiem, bērna tiesības tiek pārkāptas). Taču diezin vai tas palīdzēs pamatot (2*). Tas padarīs grūtāku arī (1*) premisas pamatojumu. Varam iedomāties situāciju, kad starp bērna reliģisko uzskatu avotiem ir desmitiem dažādu cilvēku, neatkarīgi iegūtas grāmatas, televīzijas pārraides utt. Vai tādā gadījumā tiešām var vēl aizstāvēt (2*)? Šādas situācijas liek šaubīties arī par (1*). Varam iedomāties arī gadījumu, kad vecāki neko bērnam nesaka par reliģiju, bet tikai praktizē, taču skolasbiedri daudz stāsta par Dievu. Vai Ingmārs Freimanis arī šādā situācijā uzskatīs, ka vecāki ir starp tiem, kuru ietekmes rezultātā bērns iegūst reliģiskus uzskatus, un tāpēc iespējams runāt par reliģiskās pašnoteikšanās tiesību pārkāpšanu? Man katrā ziņā tā nešķiet.
Te nu nonākam pie ļoti interesanta jautājuma, kuru raksta autors neaplūko. Ko tieši nozīmē izteikums "vecāki nosaka to, ko bērns uzskata par patiesu un nepatiesu, pareizu un nepareizu – viņi ir tie, kas darina bērna realitāti"? Kā to saprast? Vai Ingmārs Freimanis uzskata, ka vecāki bērnam var iestāstīt burtiski jebko? Vai autors patiešām domā – ja vecāki bērnam stāstītu kaut ko pilnīgu absurdu, piemēram, ka bērna mīļākā spēļmantiņa – plastmasas žirafe – ir nevis plastmasas žirafe, bet patiesībā ļoti garšīga biešu zupa, bērns tam varētu noticēt un ietu pēc karotes, lai ēstu? Skaidrs, ka tas nav iespējams. Ir lietas, kam noticēt neviens nevienu nevar piespiest (es, protams, pieņemu, ka orveliskas uzskatu veidošanas metodes vismaz pagaidām mūsu reālajā pasaulē nav pieejamas). Vecāki bērnam nevar vienkārši tā "no ārpuses" ielikt galvā kādu uzskatu. Tas savukārt nozīmē, ka uzskatu ziņā bērniem pat kopš agrīnas bērnības ir sava veida autonomija. Pēdējā instancē tas, kam viņš vai viņa piekrīt, ir atkarīgs tikai no viņas vai viņa paša. Protams, tas, ko bērns dzird un redz, formē to, kam viņš ticēs. Bet saukt to par reliģiskās brīvības pārkāpumu, manuprāt, ir nevietā. Līdzīgi nevar runāt par manu pārvietošanās brīvības ierobežošanu gadījumā, ja man nav ne santīma, lai jebkur ceļotu. Arī bērnam pieejamās informācijas apjoma lielums pats par sevi nevar tikt saistīts ar reliģiskās pašnoteikšanās ierobežojumu. Ja mēs pieņemam, ka pat maziem bērniem ir autonomija uzskatu veidošanas sfērā, tad dīvaini būtu runāt par aptveršanas un izvērtēšanas spēju pilnīgu neesamību. Proti, es nevaru noticēt tam, ka bērns, kurš izveido uzskatu, ka pastāv p, nemaz nav spējīgs kaut vai minimāli aptvert un izvērtēt no savas perspektīvas to, kam viņš vai viņa tic (iepriekš jau minējām, ka pilnīgi aptvert reliģiska satura izteikumus diezin vai vienmēr varēs pat pieaugušie). Protams, tāda aptveršana un izvērtēšana nebūs pilnīga, taču dīvaini būtu uzskatīt, ka tā ir kvalitatīvi citādāka nekā pieaugušu ticīgo spēja aptvert un izvērtēt. Bet, ja tā, tad varam droši secināt, ka autors nekādā ziņā nav pierādījis, ka ticīgu cilvēku ģimenēs notiek reliģiskās pašnoteikšanās tiesību neievērošana.
No teiktā secinu, ka autors nav spējis pamatot savu radikālo uzskatu (i).
Protams, piekrītu, ka ir gadījumi, kad notiek reliģiskā indoktrinācija un kad reliģiskās pašnoteikšanās tiesības tiek pārkāptas. Tas, iespējams, notiek gadījumos, kad vecāki fiziski vai psiholoģiski traumē bērnu, ja tas atsakās apliecināt to vai citu reliģisko uzskatu (vai atturēšanos no tāda) vai piedalīties reliģiskā praksē. (Taču jautājums par to, kas tieši ir psiholoģiska vai fiziska trauma, ir jāatstāj speciālistu ziņā, nevis amatieriski par traumēšanu jāsauc savu uzskatu nodošana bērniem. Psihologiem un ārstiem ir stingri un zinātniski pamatoti kritēriji, lai noteiktu, kad bērns ir traumēts un kad nav.) Taču no Ingmāra Freimaņa rakstītā nav iespējams nekādi secināt, ka šīs tiesības tiek pārkāptas jebkurā ticīgu cilvēku ģimenē tikai tā iemesla dēļ, ka ticīgi vecāki stāsta par savu ticību bērniem, tādējādi viņiem nododot savus reliģiskos uzskatus.
2.
Ingmārs Freimanis uzskata, ka (ii) reliģiska audzināšana atstāj sliktas sekas cilvēku dzīvēs. Arī šī ir radikāla tēze, kuras publiska izteikšana bez pietiekošas argumentācijas ir nepieņemama.
Autors, šķiet, domā, ka reliģiska bērnu audzināšana arī vēlāk, jau brieduma gados, cilvēkiem rada grūtības izmantot reliģiskās pašnoteikšanās tiesības.
Uz to vēlētos atbildēt – tāpat kā nevaru no galvas izmest to, ko man iemācīja pirmajā matemātikas stundā (ka, piemēram, 1+1 ir 2), tiešām nekādi nevaru aizmirst arī uzskatu, ka Dievs ir. Taču nedomāju, ka te var racionāli runāt par reliģijas brīvības apspiešanu. Kāpēc gan būtu jādomā, ka cilvēks ir reliģiski brīvs tikai tad, kad tas atmet reliģiskus uzskatus?
Freimaņaprāt, cilvēki, kas saņēmuši reliģisku audzināšanu, ir kognitīvi izkropļoti, jo viņiem trūkst atvērtības, viņiem nav spējas justies brīvi, skatīties uz pasauli atvērti utt.
Pret šo gluži nepamatoto, pat neargumentēto viedokli vēlētos vienkārši iebilst, norādot, ka pietiek ātri pārlaist skatu mūsu civilizācijas vēsturei, lai pārliecinātos par paustā aplamību. Vai tiešām raksta autors uzskata, ka tādi cilvēki kā Roterdamas Erasms, Martins Luters Kings, Žans Žaks Ruso, Koperniks, Īzaks Ņūtons, Platons, Aristotelis, Aleksandrijas Filons, Averoess, Robērs Šumans, Dž. F. Kenedijs, Doroteja Deja, Marks Šagāls, Bazils no Cēzarejas, Karavadžo, Etjēns Žilsons, Lūiss Kerols, Bāss van Frāsens, Elizabete Anskomba, Pols Sezāns, Maikls Damits, Johans Sebastjans Bahs, Anrī Matiss, Ludvigs Vitgenšteins, Henrijs Dunans, Pjērs de Kubertēns, Mikelandželo, Rafaēls, Ļevs Tolstojs, Mihails Bulgakovs, Rembrants, Renē Dekarts, Marks Rotko, tēvs Pjērs, Fjodors Dostojevskis, Vincents van Gogs, Sērens Kirkegors, Pablo Pikaso, Desmonds Tutū, Makss Borns, Leonardo da Vinči, Endijs Vorhols, Pjērs Abelārs un Eloīza, Nelsons Mandela, Arturs Komptons, Ernsts Boriss Čains, Mahatma Gandijs, Gofrīds Leibnics, Andrejs Tarkovskis un daudzi, daudzi citi ir tikai nejauši izņēmumi reliģiskās audzināšanas praksē? Vai autors domā, ka minētie cilvēki tomēr ir kognitīvi sakropļoti un aizvērti? Kā viens, tā otrs skaidrojums man šķiet nepieņemams. Tādēļ secinu, ka autors nav devis nekādu pamatu domāt, ka (ii) ir patiess.
3.
Visinteresantākā un nopietnākā raksta daļa ir autora metaētiskā diskusija. Ingmārs Freimanis nez kāpēc pieņem, ka kristietība, islāms un jūdaisms balsta morāli reliģijā. Respektīvi, autors norāda – šo trīs reliģiju piekritēji uzskata, ka morāli labas, sliktas, pieņemamas vai nepieņemamas darbības vai darbību nedarīšana ir tādas tikai tāpēc, ka Dievs tā ir noteicis.
Lai arī cik raksta autora spriedumu šajā sakarā varbūt būtu neprecīzi un pārsteidzīgi, te tiešām tiek pieminēta interesanta un ļoti sena problēma [6]. Tradicionāli jautājums te ir par to, kas tad ir pamatu pamats morālajā sfērā, pamatu pamats morālajām vērtībām: (i) vai nu tie ir ne no viena (pat ne no Dieva) neatkarīgi morālie standarti, kuri nosaka, kas ir labs un kas nav, vai tomēr (ii) tas ir Dievs, kurš nosaka (caur savu gribu vien), kas ir labs un kas nav. Nebūt ne visi kristietības, jūdaisma vai islāma piekritēji un attiecīgie domātāji pieņem vienkāršoto viedokli, ko autors tiem pieraksta.
Vispirms jau jāatgādina, ka jautājumam ir vairāk nekā 2000 gadu vēsture. Šeit diemžēl nav iespējams apskatīt milzīgo literatūras klāstu, kas par šo jautājumu ir uzrakstīti. Nav arī vietas, lai pietiekami detalizētā veidā aplūkotu visus šīs problēmas aspektus. Taču varu minēt, ka visu trīs minēto reliģiju piekritēju rakstītajā ir atrodami ļoti niansēti un smalki šī jautājuma risinājumi. Ne visi no tiem pieņem vienkāršoto viedokli, ko autors sistemātiski piedēvē šīm reliģijām.
Pastāv, piemēram, nostādne, ka šī vispār nav problēma. Tas ir, nav pareizi domāt, ka nekļūdīgā atbilde ir vai nu (i), vai (ii). Ņemot vērā to, kāda ir Dieva daba (piemēram, Viņa izziņa), nav iespējams, ka pastāvētu kādas pozitīvas morālas vērtības, ko Dievs negribētu, nedz negatīvas morālās vērtības, ko Dievs gribētu. Savā ziņā pastāv morāli standarti, un Dieva pavēles ir morālo vērtību pamatā tieši tāpēc, ka tie abi (standarti un tas, ko Dievs grib) sakrīt. Tāda ir Dieva daba. Augustīns, Anzelms un Akvīnas Toms var tikt minēti starp tiem, kas pieņem šādu vai vismaz tai tuvu atbildi [7]. Akvīnas Toms, piemēram, uzskata, ka pastāv dabiskais likums, ko jebkurš cilvēks var iepazīt caur savu sirdsapziņu. Taču Dievs dod arī desmit baušļus, Dievs pavēl tos ievērot, šie baušļi mums palīdz arī uzzināt to, kas ir morāli labs un kas – morāli ļauns [8].
Mūsdienu angļu (Oksfordas) filozofs Ričards Svinbērns (Richard Swinburne) arī piedāvā tomistiski ievirzītu, detalizētu viedokli par to, kāda ir saikne starp morālajiem principiem un Dieva dotajām morālajam pavēlēm [9]. Svinbērns uzskata, ka pastāv nepieciešami (necessery) morālie principi. Un tas, ka šādi principi pastāv, nav atkarīgs no Dieva esamības. Ja ir šādi principi, tad tie pastāv neatkarīgi no tā, vai Dievs ir vai nav, tie vienkārši pastāv visās iespējamajās pasaulēs. Tieši tāpat kā loģikas pamatprincipi, kas pastāv visās iespējamajās pasaulēs. Taču eksistē arī kontingenti morāles principi. Tas ir, tādi morālie principi, kas nepastāv visās iespējamajās pasaulēs. Tā kā Dievs ir Visuma Radītājs un uzturētājs, viņš arī nosaka kontingentos principus (viņš nosaka tieši to, kas šai pasaulē, šais apstākļos ir labs vai slikts, jo viņš rada un uztur tieši šo pasauli un šos apstākļus). Tātad Svinbērns, sekojot Akvīnas Tomam, uzsver, ka ir likumi, ko Dievs rada no brīvas gribas. Likumi, kuru nebūtu, ja nebūtu Dieva. Piemēram, tas, ka uz baznīcu obligāti jāiet svētdienās, nevis, sacīsim, trešdienās, nekādā ziņā nebūtu pienākums ticīgajiem, ja nebūtu Dieva [10]. Taču ir arī morāles principi, kas pastāv nepieciešami.
Arī islāma tradīcijā ir bijuši domātāji, kas risināja šos jautājumus līdzīgi. Starp tādiem jāmin vismaz Averoess un citi [11].
Līdzīgi arī starp jūdaisma domātajiem pastāv uzskats, ka te runa ir par viltus problēmu [12].
Protams, starp trīs minēto reliģiju pārstāvjiem ir arī ticīgie, kas uzskata, ka morālās vērtības balstās tikai un vienīgi Dieva pavēlēs (tas ir, tiek uzskatīts, ka tikai (ii) ir patiess). Šī pozīcija mūsdienu filozofijas kontekstā tiek dēvēta par "Dievišķās pavēles teoriju" (Divine Command Theory), reizēm arī par teoloģisko voluntārismu. Bet arī te ir milzīgs daudzums dažādu iespējamo viedokļu. Un mūsdienu analītiskās filozofijas ietvaros šis jautājums ir ļoti detalizēti apspriests. Tiesa, te Ingmāram Freimanim ir taisnība – šī nostādne lielākoties ir populāra protestantiskajā tradīcijā (to var manīt, jau lasot Kalvina un Lutera darbus), īpaši ASV. Šī, manuprāt, ir arī šobrīd dominējošā nostādne islāma pasaulē (taču te es varu kļūdīties).
Katrā ziņā šeit mēs varētu arī apstāties un teikt, ka autora apsūdzības pret reliģiju (kristietību, islāmu un jūdaismu) ir tukša salmu kulšana, jo tas, ko viņš uzskata par reliģijas pārstāvju viedokli, nebūt nav vispārpieņemta nostādne. Un arī starp tiem (Dievišķās pavēles teorijas pārstāvjiem), kas ko līdzīgu aizstāv, viedokļi ir ļoti niansēti.
Taču tīri teorētiskas vingrināšanās labad varam minēt pāris iebildumus pret Ingmāra Freimaņa sacīto metaētikas sakarā.
Raksta autors apgalvo, ka morāles balstīšana reliģijā ir pretrunā ar pasaules mainīgumu. Autors uzskata, ka tas, kas tiek uzskatīts par labu vai sliktu, laika gaitā var mainīties un mainās. Taču Dieva gribā balstīta morāle agrāk vai vēlāk, lūk, nonāks pretrunā šo faktu.
Šeit vispirms jau jākonstatē, ka autora iebildums nevar tikt skatīts kā specifisks iebildums pret Dieva gribā balstītu morāles sistēmu. Lielākā daļa tā saucamo morālo reālistu (starp kuriem ne būt ne visi ir ticīgi cilvēki) nepiekritīs autora teiktajam. Respektīvi, Ingmāra Freimaņa apgalvojums ir pretrunā arī ar nereliģiskām metaētikas nostādnēm.
Otrkārt, visspēcīgākais iebildums pret autora teikto droši vien būs šāds: vai tiešām viņš uzskata, ka tas, ko mēs uzskatām par labu, pareizu, sliktu vai nepareizu morālajā ziņā, ir labs, slikts, pareizs nepareizs tikai kādas noteiktas sabiedrības un noteikta laika ietvaros? Vai tiešām viņš neiebilstu, ja kā filmas "Idiocracy" galvenais varonis nonāktu pāris gadsimtu tālā nākotnē, kur morālie uzskati nebūt neatbilst mūsu šodienas uzskatiem, un viņam šajā nākotnes sabiedrībā tiktu teikts, piemēram, ka nevainīgu bērnu mocīšana ir morāli pieņemama? Diezin vai. Šķiet, ka ir darbības, kas vienmēr un visur ir morāli sliktas, ir darbības, kuras vienmēr un visur ir morāli labas, neskatoties uz to, ko mēs par tām domājam. Bet, ja tā, tad nav īsti skaidrs, kā autors var aizstāvēt viedokli, ka morāles vērtības mainās un ka tas ir pretrunā Dievišķās pavēles teorijai.
Ingmārs Freimanis uzskata, ka cilvēks, kurš tic pēcnāves dzīvei un atalgojumam, darīs morāli nepieņemamus aktus. Atkal jākonstatē, ka autora spriedums ir paviršs un nepamatots. Te jāprecizē divi atšķirīgi aspekti. Viens ir morāla darbība, kas veikta tikai tāpēc, lai izbēgtu no soda vai saņemtu atalgojumu. Pavisam kas cits ir veikt morālas darbības tāpēc, ka tās ir labas, un uzskatīt, ka par tādām būs atalgojums. Protams, ir gadījumi, kad cilvēka uzskati par nāvi var motivēt viņa darbību, taču ir aplami domāt, ka cilvēka darbība ir motivēta tikai un vienīgi pēcnāves atalgojuma dēļ.
Autors arī uzskata, ka reliģisko tekstu interpretācija var inspirēt manipulācijas, kas var vest pie morāla ļaunuma. Viņš pieņem, ka reliģiskie teksti ir vienmēr atvērti dažādām interpretācijām. Pirmkārt, neesmu pārliecināts, ka visus reliģiskos tekstus tiešām var interpretēt visos iespējamos veidos. Ir lietas, par kurām teikts, ka tās sakrīt ar Bībelē teikto, taču intensīvs ekzeģētiskais darbs bieži var novest pie to atspēkošanas. Piemēram, nesenā pagātnē bija populāri uzskatīt, ka Marija Magdalēna bijusi Jēzus sieva, utt. Kārtīgs Bībeles tekstu ekzeģēts var pierādīt, ka šāda tēze ne tikai nav izsecināma, bet arī nekādā ziņā nesaskan ar Bībelē lasāmo. Otrkārt, sava veida manipulācija ir iespējama ne tikai attiecībā uz reliģiskiem tekstiem, bet arī citās sfērās. Piemēram, līdzīgā veidā var tikt interpretēti zinātniskie atklājumi. Te der atcerēties kaut vai bēdīgi slavenās Lisenko tēzes ģenētikā, kā arī citus līdzīgus gadījumus Padomju Savienībā. Tātad skaidri redzams, ka arī te nav atspēkota Dievišķās pavēles teorija.
Ingmārs Freimanis vaicā, vai var tiešām uzskatīt par morāli labu (atbildīgu) rīcību, kuras pamatā ir tikai vēlme izpatikt "dieviem". Šis ir interesants punkts, nopietns iebildums, kāds bieži ticis minēts pret Dievišķās pavēles teoriju. Tās aizstāvji atbild – jā, noteikti, mūsu rīcība ir morāli laba un nav patvaļīga (arbitrāra), jo Dieva pavēles nav patvaļīgas, tās vienmēr balstītas pareizajos un tikai pareizajos iemeslos (reasons). Dieva daba ir tāda, ka viņš zina, kuras pavēles ir pareizās (šeit varam manīt interesantu pietuvošanos tomiskajam uzskatam). Šādi atbildot, Dievišķās pavēles teorijas aizstāvji tomēr parasti arī izvairās domāt, ka iemesli, kuru vadītas ir Dieva pavēles, ir morāla satura [14]. Tātad arī te neizskatās, ka autoram ir izdevies sniegt galīgo Dievišķās pavēles teorijas atspēkojumu.
Raksta noslēgumā Ingmārs Freimanis sniedz arī savu teoriju. Viņš uzskata, ka morāle ir reducējama uz sugas attīstības īpatnībām. Šāda tēze tiešām pastāv metaētikas laukā. Ir cilvēki, kas domā, ka tā ir patiesa. Taču pastāv arī daudz argumentu pret šādu redukciju. Kā jau iepriekš minēju, starp morālajiem reālistiem, kas nepieņem morālo vērtību redukciju, tas ir, starp tiem, kas uzskata, ka morālās vērtības tiešām eksistē un nav reducējamas uz citām īpašībām (proprieties) vai faktiem, ir daudz neticīgu cilvēku. Tā ka arī te runa nav specifiski par Dievišķās pavēles teoriju vai kādu citu reliģisku metaētikas sistēmu. Starp reālistiem viens no slavenākajiem ir Džordžs Edvards Mūrs, kurš kopā ar Vitgenšteinu un Raselu tiek uzskatīts par vienu no analītiskās filozofijas iedibinātājiem un kurš uzskatīja, ka vērtība "labs" nevar tikt reducēta ne uz ko citu un mēģināt to darīt būtu kļūda [15]. Taču te diemžēl nav īstā vieta, lai sīkāk izklāstītu argumentus nereduktīvā morālā reālisma labā. Minēšu tikai to, ka nepietiek ar pāris piemēru minēšanu no dzīvnieku pasaules (kur, šķiet, notiek kaut kas līdzīgs sugas solidaritātei), lai pamatotu viedokli, ko pauž autors. Tas, ka dzīvnieki viens otram izpalīdz, neko vēl nenozīmē attiecībā uz cilvēku morālo vērtību pamatiem.
Noslēgumā varam secināt, ka Ingmāram Freimanim nav izdevies pamatot nevienu no savām radikālajām tēzēm. Ja nu gadījumā ir arī citi argumenti pret bērnu reliģisko audzināšanu un reliģiska satura grāmatiņu lasīšanu, tad noteikti ar prieku ar tiem iepazītos. Taču pagaidām es noteikti savai meitai došu lasīt bērnu Bībeli un vēl dažas cietkartona vākos iesietas reliģiska satura grāmatiņas.
P.S. Iesaku autoram, kā arī visiem interesentiem tuvāk iepazīties ar to, ko tieši māca Baznīca attiecībā uz bērnu audzināšanu. Var sākt, piemēram, te: http://www.vatican.va/archive/catechism_lv/Katehisms/d3s1n1.html#a6
[1] Ingmārs Freimanis "Piedod, Dievs"
[2] "Bērnu reliģiskā indoktrinācija, kas notiek dažādu kultūru ģimenēs visā pasaulē, manuprāt, pārkāpj bērnu fundamentālās tiesības uz reliģijas brīvību."
[3] No autora teiktā diemžēl nav skaidrs vai viņš ar (a) un (b) saprot gan nepieciešamos gan pietiekamos nosacījumus reliģiskajai indoktrinācijai.
[4] "... reliģiozi vecāki nodod savus reliģiskos priekšstatus bērniem, kuru prāts vēl nav spējīgs tos pilnībā aptvert un izvērtēt. Vecāki maziem bērniem ir absolūta autoritāte, līdz zināmam vecumam viņi ir vienīgie, kas veido bērna priekšstatu par pasauli, vecāki nosaka to, ko bērns uzskata par patiesu un nepatiesu, pareizu un nepareizu – viņi ir tie, kas darina bērnu realitāti."
[5] Šī ir tā saucamā cēloņ-seku pārdeterminācijas (jeb kauzālās preempcijas) problēma, kas ir ļoti sīki apspriesta mūsdienu zinātnes filozfijas debatēs. Cf. Good 1961, 1962, Lewis 1980, Hall and Paul 2003, Schaffer 2007 (http://plato.stanford.edu/entries/causation-metaphysics/)
[6] Skatīt jau piemēram Platona dialogā Eutifrons (Εθύφρων). Ievadam, skatīt, piemēram, ὐMiller, Christian (forthcoming). The Euthyphro Dilemma. In Blackwell International Encyclopedia of Ethics. Blackwell ; arī Geach, Peter T. "PLATO'S" EUTHYPHRO": An Analysis and Commentary." The Monist 50.3 (1966): 369-382.
[7] Skatīt, St. Augustine, St. Augustin’s City of God and Christian Doctrine: Nicene and Post-Nicene Fathers of the Christian Church Part 2. Ed. Philip Schaff. Vol. 2. Whitefish, Montana: Kessinger, 2004. (409), arī Rogers, Katherin A. (2008). Anselm on Freedom. Oxford University Press
[8] Skatīt piemēram Summa Theologiae Ia. 2ae. 94.5 ; Summa Theologiae Ia. 2a. 100.3 ; Summa Theologiae 1a2ae 100.8.; Summa Theologiae, 2a2ae 57.2
[9] Piemēram, Richard Swinburne, "God and morality", Think 20 (2008).
[10] Starp citiem mūsdienu domātāiem, kas aizstāv līdzīgu viedokli, attiecība uz morāles un Dieva pavēlēm, skatīt piemēram Joshua. Hoffman, and Gary S. Rosenkrantz. The divine attributes. Blackwell, 2002 ; Hoffman, Joshua, and Gary S. Rosenkrantz. The divine attributes. Vol. 2. Wiley-Blackwell, 2008 ; Hoffman, Joshua and Rosenkrantz, Gary, "Omnipotence", The Stanford Encyclopedia of Philosophy (Spring 2012 Edition), Edward N. Zalta (ed.), http://plato.stanford.edu/archives/spr2012/entries/omnipotence.
[11] Skatīt Wolfson, Harry Austryn (1976). The Philosophy of the Kalam. Harvard University Press.
[12] Skatīt Ethics (1995): 39-67 ; Sagi, Avi and Statman, Daniel (1995). Religion and Morality. Amsterdam: Rodopi. Bet arī Kavka, Martin, and Randi Rashkover. "A Jewish modified divine command theory." Journal of Religious Ethics 32.2 (2004): 387-414
[13] Ātram diskusijas pārskatam: Quinn, Philip 2001. „„Divine Command Theory, in Hugh ‟‟LaFollette (ed.), Blackwell Guide to Ethical Theory. Malden, MA: Blackwell, pp. 53–73 ; Murphy, Mark 2008. “Theological Voluntarism.” Stanford Encyclopedia of Philosophy. http://plato.stanford.edu/entries/voluntarism-theological/.
[14] Skatīt, Miller, Christian (forthcoming). The Euthyphro Dilemma. In Blackwell International Encyclopedia of Ethics. Blackwell
[15] "Yet a mistake of this simple kind has commonly been made about good. It may be true that all things which are good are also something else, just as it is true that all things which are yellow produce a certain kind of vibration in the light. And it is a fact, that Ethics aims at discovering what are those other properties belonging to all things which are good. But far too many philosophers have thought that when they named those other properties they were actually defining good; that these properties, in fact, were simply not other, but absolutely and entirely the same with goodness. This view I propose to call the naturalistic fallacy and of it I shall now endeavour to dispose." (Principia Ethica § 10 ¶ 3) http://fair-use.org/g-e-moore/principia-ethica/s.10#s10p3
8