Eseja
25.05.2017

Reālāks par reālu

Komentē
0

Izstādē "Hiperreālisms" Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstāžu zālē "Arsenāls" no 3. marta līdz 21. maijam bija skatāmas gleznas, kas pārstāv dažādus reālismus: parasto reālismu, socreālismu, sirreālismu, hiperreālismu un to pārejas posmus. Visiem žanriem ir kopīga sakne (izņemot popārtam, kuru ar šiem žanriem vieno kopīgas nostādnes) un tātad zināmā mērā arī to filozofija. Konkrētāk – mākslas darbu tapšanā izmantotas atziņas par īstenības sastāvu un iedabu, izpratne par metafiziku, par zinātnisko un mums pieejamo.

Lai mēs ikdienā lietotu realitātes jēdzienu, mums nav jābūt tās ekspertiem. Sāksim no sākuma – vārds "reāls" ir radies no latīņu vārda res – īsta lieta, lieta pati par sevi, patiesība, fakts; tā antonīmi: izskats, tukša runa un tukšs lietas nosaukums. Filozofiskā reālisma jēdzienu var raksturot ar apgalvojumu, ka objekti eksistē un to īpašības ir tiem raksturīgas neatkarīgi no sabiedrības, konceptuālajām shēmām, apziņas utt. Turklāt reālisms ir pozīcija, kuru var paust par dažādiem priekšmetiem: tavs dators turpinās eksistēt arī tad, ja pēkšņi pazudīs visi cilvēki, taču diez vai tāds pats liktenis piemeklēs matemātiku un ētiku.

Platons ticētu, ka visas trīs nosauktās lietas eksistē neatkarīgi no cilvēkiem. Viņa realitātes modelī ir skaidrots, ka taustāmās lietas un atgadījumi (piemēram, uz papīra uzzīmēts trīsstūris, tavs dators vai Rituma Ivanova pašportreti) ir nepilnīgas universāliju kopijas (piemēram, ģeometrijā pārspriestā trīsstūra, ideālā datora vai skaistā). Universāliju primaritāti, lai gan pārveidotā formā, pārņem Platona skolēns Aristotelis un gandrīz visi līdz 12. gs. šajā tematā ieinteresētie viduslaiku filozofi. [1]

Dažkārt mērķtiecīgi atsvešinoties no Aristoteļa, domātājiem par primārajām kļuva partikulārijas. Mūsdienās pazīstamais reālisms ir manāms Renē Dekarta, Džona Loka un Tomasa Reida filozofijā. Visiem kopīgs bija uzskats, ka indivīdi zināšanas par pasauli iegūst ar maņām. To formalizē, par skolu pārvērš un pastiprina Reids, apgalvojot, ka visiem cilvēkiem pašsaprotamās zināšanas jeb sensus communis parāda, ka eksistē objektīva un reāla pasaule. Proti, no individuālajiem atgadījumiem mēs varam veidot teorijas un pamazām atklāt realitāti un tās mehānismus. [2]

Šo filozofisko atziņu gaismā franču reālisti – izstādē iepazīstamā reālisma žanra de iure sācēji – 19. gs. vidū pieņēma šīs filozofiskās nostādnes un par estētikas saukli izraudzījās pragmatisko vérité humaine, nevis ideālistiem tīkamo Rembranta idéalité poétique. Būtisks bija nevis reālistiskums, bet gan realitātes atspoguļojums. Kā subjekti parasti tika izraudzīti partikulāri cilvēki un viņu autentiskā pieredze, nevis romantismam raksturīgie, abstraktie sabiedrības ideāli.

Reālismu 20. gs. nereti uzskatīja par pretstatu impresionismam, dadaismam, bet kā reālisma kritiķus sevi pieteica sirreālisti [3]. Bruņojušies ar psihoanalītiķu, it īpaši Freida, atziņām, viņi uzskatīja, ka vislabāk realitāti var attēlot, uzliekot uz papīra bezapziņas attēlojumus. Gleznu saturs nav uzskatāms par tik naivu un zinātniski akurātu kā franču reālistiem, taču sirreālistu glezniecībā uzsvars joprojām ir uz partikulāro un viņi uzticas idejai, ka gleznā ir reāla, neabstrakta un zinātniski piesātināta apziņas manifestācija.

Turpinot par realitātes atrašanos tur, ārā vai te, iekšā, līdzīgas diskusijas ilgstoši risinās starp dažādu radošo jomu un kustību pārstāvjiem. Lokalizējot to vizuālās mākslas strīdos, viens no kara laukiem bija periodiskais mākslas izdevums "Das Wort". Tajā 30. gados Ģērģs Lukāčs esot uzstājis, ka mākslai jāatspoguļo mums visiem kopīgā – objektīvā – realitāte. Savukārt pretēji uzskati ir ekspresionistu daudzinātajam Ernstam Bloham, kuram nozīmīgs ir "pieredzētās realitātes" jēdziens un kurš ir pārliecināts, ka mākslai jānāk no mākslinieka iekšienes. [4]

Ideja, ka nav vienas lielās patiesības un eksistē tikai pagaidu struktūras, ir modernismam neērta un perifēra. 20. gs. sākumā tolaik ārkārtīgi slavenais matemātiķis Dāvids Hilberts bija viens no vadošajiem drošticamu matemātikas pamatu meklētājiem, gluži kā to darīja loģiķi Vaitheds, Rasels, Frēge un daudzi citi. Šiem aizvien nozīmīgākajiem un kontroversiālākajiem centieniem, 1930. gadā publicējot nepilnības teorēmas, punktu pielika Gēdels. Īsumā tās var formulēt šādi: 1) ikvienā matemātiskā sistēmā ir apgalvojumi ar nepierādāmu patiesuma vērtību, un 2) šī sistēma nevar pierādīt savu patiesumu. [5] Sekas ir šādas: ja tu spēj izskaidrot sistēmu ar pašas jēdzienu palīdzību, tad tu kaut kur esi pieļāvis kļūdu un tu nevari radīt teoriju par visu.

Gēdela teorēmām kļūstot aizvien atzītākām, slavenākām un ne-matemātiķiem saprotamākām, to ekvivalents nonāca dažādās citās jomās – valodā, teoloģijā un arī kultūras kritikā. Eiropā šī gadsimta 60. un 70. gados iezīmējas "lielo naratīvu" nāve. Kādreiz perifērā un edgy ideja, ka viss mūsdienu pasaulē ir kļuvis par pakaļdarinājumu vai realitāte pati par sevi ir tukša čaula, nu jau kļūst par aktuālu cutting-edge atzinumu. To veicina (vai apliecina) fotoreālisms un popārts: autentiskums gan mākslā, gan simbolos sāk kļūt aizvien problemātiskāks, bet māksla – ikdienišķāka.

Reaģējot uz autentiskuma kritiku, viens no slavenākajiem postmodernistiem Žans Bodrijārs uzskata, ka mediju, zīmju un simbolu visuresamība ir bombardējusi mūsu kultūru tik intensīvi, ka no zīmēm neatkarīgā realitāte vairs nav aizsniedzama. Tā vietā nākusi hiperrealitāte – no zīmēm sastāvošā un no fantāzijas neatšķiramā virtuālā realitāte. Bodrijāra slavenākais hiperrealitātes piemērs praksē ir Disnejlenda – tā ir sapņu zeme, kura kalpo par instrumentu, lai paslēptu to, ka arī visa pārējā pasaule ir sapnis. Grāmata "Simulakri un simulācija", kas ir visbiežāk izmantotais Bodrijāra ideju avots, sākas ar citātu: "Simulakrs nekad nav tas, kas slēpj patiesību, – patiesība ir tā, kas slēpj, ka tās nav. Simulakrs ir patiess." [6]

"Realitāte sadrūp hiperreālisma dēļ; pedantiskajā reālā duplikācijā, vēlams, ar kāda cita reprodukcijas līdzekļa, piemēram, fotogrāfijas starpniecību. Pārejot no reprodukcijas uz reprodukciju, reālais zaudē formu, kļūstot par nāves alegoriju. Bet vienlaikus realitāte, tai pašiznīcinoties, kļūst spēcīgāka. Tā kļūst par realitāti sevis dēļ jeb pazaudētā objekta fetišismu – reālais vairs nav reprezentanta objekts, bet nolieguma un pašiznīcības ekstāze; hiperreālais." [7]

Reālismā par nereālu tiek uzskatīts tas, kas ir iedomāts. Sirreālismā iedomātais ar īpašiem nosacījumiem ir reāls. Hiperreālismā šīs plaisas starp reālo un iedomāto nav, tādēļ nereālais ir simulakra līdzība reālajam. [8] Postmodernajā pasaulē cilvēki zināšanas neiegūst tā, kā to aprakstīja apgaismības reālisti, – atdalīti no zināšanām, pasīvi būvējot nozīmju torni. Nozīmes tiek būvētas, cilvēkiem iesaistoties struktūru darbībā [9] un caur mediju reprezentācijām. Hiperreālismā kā mākslas žanrā fotogrāfijas ir reprezentācijas, kuras tiek reprezentētas gleznā, taču tajās notiek izskaistinājumi; realitāte pie mums nonāk tādā veidā, kā mēs to vēlamies, tādējādi paslēpjot faktu, ka mums nemaz nav pieejas īstenībai.

Sākotnēji dažādo veidu reālismu žanru gleznās varētu pamanīt tikai prasmīgi uzgleznotas PSRS volejbolistes, stilizētus rokmūziķa kailfoto un korelāciju starp hronoloģisko secību un gleznās saskatāmo emocionālās atsvešinātības un sarkasma daudzumu. Māksla, filozofija un visas citas jomas nedzīvo izolētībā, un, aplūkojot tās starpdisciplināri, var rasties skaidrība, kura citādi paliktu nepieejama. PSRS volejbolistes kļūst par ikdienas atspoguļojumu, kaut arī tas ir ikdienas best of. Lenona varavīšņainās stīgas man kļuva vienlaikus par bītla profanāciju un sakralizāciju: viņš ir simulakrs, bet es nevaru nepamanīt viņa mistisko, Dievam līdzīgo slavu mūsu sabiedrībā. Visbeidzot, mūsu izpratnei par realitāti kļūstot aizvien sarežģītākai, tukšumos balstītai un aizvien vairāk metalīmeņos ievīstītai, ir grūti nekļūt kritiskam pret ideju par patiesību un realitāti.

[1] Brower, J. Medieval Theories of Relations. The Stanford Encyclopedia of Philosophy (Winter 2015 Edition). Ed. by Zalta, E N.

[2] Watt, I. P. Rise of the Novel. Berkley: University of California Press, 2001, p. 12.

[3] Vārds surréalisme darināts no sur- (anglofranču valodā: virs, aiz vai papildināts; ekvivalents latīņu valodas super-) un iepriekš skaidrotās realitātes jeb res.

[4] Eysteinsson, A. The Concept of Modernism. New York: Cornell University Press, 1992, p. 185.

[5] Nagel, E., Newman, J. R. Gödel's Proof. New York: New York University Press, 1958.

[6] Tas ir uzskatāms par joku: Bībelē šāda citāta nav. Bodrijārs, Ž. Simulakri un simulācija. Rīga: Omnia mea, 2000, 6.–17. lpp.

[7] Baudrillard, J; trans. by Levin, Ch; ed. by Fekete, J. Symbolic Exchange and Death. In: Jean Baudrillard: Selected Writings. Ed. by Poster, M. Stanford: Stanford University Press, 1988. P. 143–5.

[8] Douglas, K. Jean Baudrillard. The Stanford Encyclopedia of Philosophy (Winter 2015 Edition). Ed by Zalta, E N.

[9] Hansen, J. T. Counseling Theories Within a Postmodernist Epistemology: New Roles for Theories in Counseling Practice. In: Journal of Counseling & Development. Vol. 84, Issue 3. Alexandria: American Counseling Association, Summer 2006, p. 291–3 .

Kaspars Eglītis

Filozofijas bakalaura students, mūziķis un aizrautīgs izzinātājs. Uzskata, ka ikviens zināšanu graudiņš ir kā "Lego" klucītis: tā lietojums ir atkarīgs no celtnieka radošuma.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!