Par Vladislava Nastavševa izrādi "Cerību ezers" Jaunajā Rīgas teātrī
Vladislava Nastavševa jaunā izrāde uz mani atstāja spēcīgu iespaidu. Kopš 5. jūnija pirmizrādes vairākas dienas atrados tās varā – pārdzīvojums bija tik destruktīvi spēcīgs, ka vienubrīd likās: būtu pat gribējusi to neredzēt.
Vladislavs Nastavševs ir vairāk nekā tikai savas jaunās izrādes "Cerību ezers" režisors un scenogrāfs, viņš tai atdevis pats sevi, jo skatuves darba galvenie varoņi ir režisors Vlads, viņa māte Nadežda, draugs Viktors, viņu kaimiņi un radinieki, strādnieki, kas dzīvoklī veic remontu. Arī tekstu režisors sacerējis pats, sadarbojoties ar Jaunā Rīgas teātra aktieriem – viņi apvienojuši reālu Latvijas krievu dzīvesstāstus ar faktiem no režisora dzīves. Izrāde notiek krievu valodā (ar subtitriem latviešu valodā).
Izrādē mani satrieca un nomāca sakāpināti disharmoniskās attiecības starp māti un dēlu, kas tika atklātas nesaudzīgā tiešumā. Režisors Vlads, ko spēlē Dailes teātra aktieris Intars Rešetins, savu māti – šajā lomā Guna Zariņa – nepārtraukti apsauc un komandē, rupji ik pa laikam uzkliedzot: "Māt, apklusti!" Viņš izdzen tās ciemiņus, remonta laikā pret viņas gribu izmet atkritumos materiāli nevērtīgas, bet sievietei emocionāli dārgas piemiņas lietas. Dēls mātes sabiedrībā nekad nepasmaida, runā īgnā, nomāktā balsī, kad māte skatās televizoru, pavēl te uzlikt, te noņemt austiņas. Māte šādos psiholoģiskā terora apstākļos glābjas kā varēdama – burtiski pārceļas uz dzīvi televizorā, nepārtraukti skatīdamās visu pēc kārtas; viņa šķiet iebiedēta – stāsti par ģimenes pagātni, atbildot uz dēla jautājumiem, izskan nepārliecinošā intonācijā, saraustīti; viņas sejā sastindzis it kā vientiesīgs smaids, bet gaita ir lidojoši viegla un tajā pašā laikā piesardzīga, it kā sieviete gaidītu sitienu. Par sitieniem... Baisa ir aina, kur tiek izspēlētas režisora bērnības atmiņas. Rešetina Vlads uzvelk šortus, paņem mazu vijolīti, sākas mūzikas stunda mātes vadībā. Pagātnes ainā lomas ir mainītas: dēls čīkst, ka viņam vajag pačurāt, ka viņš grib labāk sist futbolu, bet staltā, niknā sieviete zēnu neatlaiž, nesavaldītās dusmās viņa to sit ar veļas mašīnas gumijas šļūteni. Rodas jautājums, vai bērnībā piedzīvotā varmācība radījusi nedzīstošu traumu, kuras dēļ kā atriebību Vlads nolēmis izlikt vispārējai apskatei savas un mātes attiecības.
Izrādes sākumdaļā zālē bieži skan smiekli (vēlāk tie pieklust). Tas notiek vismaz divu cēloņu dēļ. Pirmkārt, ainas un to nosaukumus komiski kroplīgā latviešu valodā piesaka Andra Keiša spēlētais Vlada biseksuālais draugs Viktors, plati smaidīdams un koķetēdams ar zāli. Otrkārt, vairākas scēnas, kas nobriest starp māti un dēlu, bet vēlāk – starp Vladu un remontstrādniekiem, ir tik tipiskas, katram pazīstamas no reālās dzīves, kad saskaras dažādu paaudžu un/vai dažādu sociālo slāņu pārstāvju atšķirīgie uzskati par vienu vai otru konkrētu situāciju vai dzīvi kopumā. Parasti šādi konflikti tiek pārvarēti galamērķa (remonta, mīļā miera) vārdā, vai nu noklusējot savus īstos uzskatus, vai atklājot no tiem tikai daļu. Turpretī izrādē Vlads liekas iekšā šādās sadursmēs ar visu sev piemītošo negatīvi augstprātīgo enerģiju, kļūdams mūsu apziņā par komisku, no dzīves realitātes galēji atrautu cilvēku. Taču Rešetins Vlada lomā pats nepasmaida ne brīdi, aktieris (diezgan) precīzi kopē Nastavševa runas manieri, viņam raksturīgo galējo nopietnību, radot sajūtu, ka viņa radītais tēls ir vientuļš, atsvešināts no visas pasaules. Vienīgā maiguma izpausme ir brīdis, kad Vlads apsēžas klēpī Viktoram un uzliek tam roku uz pleca. Keišs un Rešetins geju savstarpējās attiecības šai ainā nospēlē gaumīgi, vienlaikus radot līdzjūtības pilnu nožēlu par to, ka tik maz siltu un tīru jūtu dzīve galvenajam varonim atvēlējusi, – jo, Viktoram aizejot, Vlads komentē, ka draugs ir precējies un tam ir mīļākais. Tātad intīmās dzīves sfērā nācies samierināties ar surogātu. Varbūt arī nabadzīgā, nepiepildītā personiskā dzīve ir viens no cēloņiem, kādēļ izrādes Vlads ir tik sakāpināti uzvilkts, drūmi nomākts, ja izrādi skaidrojam psihoanalītiskā aspektā?
Aktieri, jo īpaši Rešetins un Zariņa, spēlē psiholoģiski pārliecinoši, neviens no viņiem, izņemot Keišu-Viktoru, zālei neuzsmaida, neraida mājienu, ka uzvedums varētu būt iecerēts kā traģikomēdija... Tādēļ pirmizrādes vakarā "Cerību ezera" reālistiskā līmeņa spēcīgi nežēlīgais vēstījums mani tā pārņēma, ka citi izrādes slāņi, ko saskatīju – piemēram, uzvedumu caurvijošā teātra tēma –, man šķita salīdzinoši maznozīmīga, bet vēl citus (iespējamus) slāņus es vispār neredzēju.
(Atmiņā atplaiksnīja arī Nastavševa pirms vairākiem gadiem Nacionālajā teātrī iestudētā Viljamsa luga "Pērnvasar negaidot", kas veltīta mātes un dēla traumatiskajām attiecībām. "Cerību ezers" šķita tēmas turpinājums un daļējs otrādi apvērsums, jo, pretēji minētajai izrādei, situācija šoreiz tika skatīta nevis no mātes, bet dēla perspektīvas.)
Kaut gan īstenībā – arī teātra aspekts šai uzvedumā ir visai nozīmīgs, jo tas kalpo kā klasisks atsvešinātības paņēmiens, pirmkārt, neļaujot izrādes galveno varoni vienādot ar privātpersonu, kas to radījusi, kaut arī viņiem abiem vienāds vārds un uzvārds. Otrkārt, Rešetina iemiesotais tēls ik pa laikam pārtrauc darbību, dodams komandas neredzamiem cilvēkiem, lai tie paceļ vai nolaiž apgaismojuma stangas, kas arī tiek izdarīts. Īsi pirms beigām skatuves strādnieki, režisora aicināti, savāc visu viņa trūcīgo iedzīvi, bet māti kā plakanu lelli pasit padusē, lai visu aiznestu uz teātri. Šādi, miksējot spēli tēlā ar iziešanu no tā, notiekošais tiek uzsvērts kā teatrāla spēle, ne dokumentāla patiesība. (Bet varbūt ir tieši otrādi?)
Taču izrādes iespaids mani nelaida vaļā, tāpat kā režisora publiski paustie apgalvojumi, ka izrāde ir dziļi personiska, ka tā vēsta par viņa mīlestību, nevis naidu pret māti, ka šajā uzvedumā pirmoreiz skatīta Latvijas krievu sarežģītā problemātika... Pamazām manā apziņā, vairāk gan izejot no minētajiem blakusapstākļiem, nevis pašas izrādes, sāka izgaismoties kāda cita – zem reālistiskā paslēpta – stāsta kontūras... Lai arī domāju, ka izrādē tomēr kaut kā pietrūkst, lai pāreja no viena stāsta uz otru vai to vienlaicīgā aktualitāte būtu nepārprotami nolasāma, daži iespējamie sakarību uzplaiksnījumi likās dziļi satraucoši. Vispirms par pašu galveno no tiem.
Izrādē strādnieki, Latvijas krievi, kuri remontē dzīvokli, – Ingas Alsiņas-Lasmanes Alla, Kaspara Znotiņa Konstantīns un Edgara Samīša bezvārda palīgdarbu veicējs –, skatīdamies zālē, katrs izstāsta savu reālu bēdustāstu. Par nepiešķirto pilsonību, par stabila darba trūkumu, par to, ka mūsu valstī jūtas kā otrās šķiras cilvēki. Savukārt Viktors, diskutējot ar Vladu par politiku, nesatricināmā pārliecībā apgalvo, ka Krievija Ukrainas seperātistiem gan palīdz, bet ka krievu armijas tur, protams, nav. Minētās Latvijas krievu pašatklāsmes sniedz publicistiska līmeņa labi zināmu informāciju un paliek dekoratīva fona līmenī, nevedot nekur tālāk ne starpnacionālajā problemātikā, ne pašu krievu pašsajūtas atklāsmē. Taču tad, nedēļu pēc pirmizrādes, saprotu, ka uz skatuves ir gan kāds krievs, kurš savu krieviskuma problēmu izdzīvo dziļi, dramatiski, pat izmisīgi. Tas ir izrādes galvenais varonis – režisors Vlads Nastavševs. Protams, tas par kaut ko liecina, un ne jau tikai par mani, un es nezinu, vai tas ir labi vai slikti, ka mēs reālo Vladu Nastavševu primāri neizjūtam kā krievu vai geju. Bet – kā talantīgu mākslinieku. Kā mūsējo. Un, tādā aspektā skatoties, izrādi iespējams uztvert kā ārpus savas etniskās dzimtenes dzīvojoša mākslinieka apzinātu vai neapzinātu vēlēšanos tikt vaļā no savas nacionālās identitātes, lai pilnībā pārnāktu mūspusē. Un – nespēju to izdarīt. Jo – vai tad iespējams atteikties no savas mātes, ja gribi saglabāt cilvēcību? Pat ja vēlētos. Finālā, kad iztecējis viņa dramatiskā kara, varbūt – sacelšanās, laiks pret māti, bet varbūt īstenībā pret sevi, kas ir gandrīz viens un tas pats, Vlads noliec galvu mātes priekšā. It kā ar sadzīviski narcistisku jautājumu – vai viņam nav pliks galvvidus. Māte apskauj dēla galvu un noskūpsta uz pakauša. Bet viņš paliek stāvot pielūgsmes pozā. Kaut gan izrādes darbība šo ainu neizaudzē, lai to neapšaubāmi varētu interpretēt vienīgi kā patiesu dēlu godbijību pret māti.
Taču uzvedumā ir vēl kāds galvenā varoņa karš, kas uztverams kā augstākminētās sacelšanās daļa. Tas attīstās saistībā ar remonta tēmu. Izrāde notiek gandrīz tukšā skatuvē ar atkailinātām sienām. Vienīgās mēbeles – galdiņš ar televizoru un atpūtas krēsls, kurā allaž sēž māte. Un galvenais objekts – skapis, kam nenoslēpjami simboliska nozīme. Skapī slēpjas daudz dažādi skeleti – kā garīgas, tā materiālas dabas. Kad māte stāsta par savu tēvu, kas kopā ar Padomju armiju 1944. gadā ieradies atbrīvot Latviju, vai savu vīru, kas no Uzbekijas atbraucis Latvijā mācīties jūrskolā un te palicis, veras skapja durvis un no tām kā dzīvas lelles izkrīt Viļa Daudziņa klusējošās groteskās personas – vispirms militārists, tad vīrietis jūrnieka formā un melnās saulesbrillēs. Daudziņš spēlē arī komiski sasaistīto kaimiņu – Nadeždas pielūdzēju –, ko Vlads izdzen ārā Jaungada vakarā. Gatavojoties remontam, tiek revidētas arī skapī sen gadus noglabātās lietas: segas, divi putekļu sūcēji, veci apģērba gabali... Dēls un māte nikni cīnās, ieķērušies vienā priekšmetā un raudami to katrs uz savu pusi, viņš – lai vecos krāmus izmestu laukā, viņa – lai paturētu. Izslēdzot televizoru, kur māte skatās, protams, Krievijas kanālus, dēls it kā tiecas veikt remontu ne tikai dzīvoklī, bet arī viņas galvā. Vai vēl plašāk – viņš grib revidēt krieviskumu, atbrīvojot to no pagātnes, respektīvi, padomju mantojuma, pievērst to reālajai dzīvei, no kuras tas labprātīgi un pašrocīgi izolējies. Šādā aspektā simbolisku nozīmi iegūst vēl divas izrādes detaļas – kopīgā dzīvokļa aizslēgtās durvis, pa kurām prologā Vlads netiek ielaists, jo māte, uzlikusi austiņas, nedzird zvanu. Un – jau vairākkārt minētās austiņas – pašizolācijas simbols. (Turklāt – arī pirmās ainas nosaukums ir simbolisks: "Pazudušā dēla atgriešanās". Dēls ir jeb ir bijis "pazudis", jo dzīvo reālu dzīvi ārpus dzīvokļa – cietuma, kur sevi ieslodzījusi māte.) Un vai tikai Latvijas krievu krieviskumu izrāde tiecas iztīrīt? Varbūt jebkuru piesārņotu apziņu. Tāpēc Vlads nesmaida, nejokojas, bet kliedz, ir nesaudzīgs, pat nežēlīgs. Droši vien – primāri pret sevi. Bet jautājums tomēr paliek – vai cilvēki, kam atņemtas viņu pagātnes dārgās grabažas, kam notecējis lietošanas termiņš tiešā un pārnestā nozīmē, tiks padarīti laimīgāki? Jo piesārņojuma vietu ieņems tukšums... Varbūt "Cerību ezera" pirmajai – nežēlīgajai – fāzei sekos cita izrāde: par mīlestību, kas vienīgā var piepildīt jebkuru tukšumu?
0