Nepiekrītot tieslietu ministra argumentiem, vienlaikus jāatzīst, ka Rasnačam pārmestā cenšanās uzspiest savus ideoloģiskos priekšstatus, izmantojot varas resursu, Rietumu demokrātijā ir ierasta prakse.
Sadalīsim pārmetumus komponentos.
Ministrs esot manipulējis ar juridisko ekspertīzi, izvēloties par šīs ekspertīzes sniedzējiem personas, kuru ideoloģiskie priekšstati sakrīt ar viņa priekšstatiem. Droši vien tā ir noticis. Bet – ja jūs domājat, ka pretējās puses Lielbritānijā, piesaistot "neatkarīgos ekspertus" "Brexit" jautājumā, rīkojas citādi, baidos, ka maldāties. Jā, ekspertīze tiek "piedzīta".
Politikas "taisīšanai" jānotiek parlamentā, nedrīkst politizēt citus varas atzarus. Pasakiet to amerikāņiem kontekstā ar ASV Augstāko tiesu (būtībā konstitucionālo tiesu), kuras tiesneši neslēpti interpretē likumdošanu atbilstoši saviem ideoloģiskajiem priekšstatiem. Un publika, mēģinot prognozēt Augstākās tiesas lēmumu, pārskaita, kurš tiesnesis ir konservatīvais, kurš – liberālis.
Rasnačs rīkojies nekoleģiāli pret citiem koalīcijas partneriem. Tā ir Vācijas kristīgo demokrātu koalīcijas partnera, Bavārijas Kristīgi sociālās savienības (CSU), iecienīta nodarbe, turklāt, ja CSU ir ieņēmusi galvā, ka bērnam ilgāku laiku jāpavada ar mammu, nevis bērnudārzā, ticiet man, viņi "izsit" finansējumu savām "tradicionālajām vērtībām".
Pēc pusgada vai gada mēs vēl redzēsim, ko Barselonai un Madridei nozīmēs radikāli kreiso nākšana pie varas abās pilsētās un viņu centieni bez liekas kautrības īstenot savas idejas praksē.
Nesaku, ka tā ir apmierinoša situācija demokrātijā, tomēr nav arī citas metodes situācijas – ja indivīdu tā neapmierina – mainīšanai, kā līdzdarboties, lai nākamajās vēlēšanās labāki panākumi ir tiem politiskajiem spēkiem, kas, viņaprāt, ir adekvāti.
Zinu argumentu, ka tik atbrīvoti izturēties nevar, jo – bezgala novazāts apgalvojums – arī Hitlers nonācis pie varas, izmantojot demokrātisku vēlēšanu procedūru utt. Un nav jau jāņem talkā tik attāla pagātne un tik ekstrēmi piemēri. Sākam tik skaitīt – Putins, Erdogans... – politiķus, kuri nonāk pie varas demokrātiskā ceļā, bet tad cenšas vēlēšanu sistēmu tā izvarot, ka viņu nomaiņa kļūst problemātiska. Jā, tomēr vajadzētu nodalīt divas situācijas: politiķus ar autoritāriem instinktiem un politiķus ar kādai sabiedrības daļai nepieņemamiem uzskatiem. Un – lai cik kolorīti personāži klaiņo pa mūsdienu Rietumu demokrātijas, to skaitā Latvijas, politisko skatuvi, pirmā situācija nešķiet ticama.
Viss iepriekš paustais nenozīmē, ka, ja tā var teikt, neapmierinātajiem ir pacietīgi jāgaida nākamās vēlēšanas. Nē – publiska sašutuma paušana ir normāla un nepieciešama, tikai jautājums ir par fokusu. Pārformulēšu: nav pamata kritizēt politiķi par to, ka viņš rīkojas kā... politiķis, strīda objektam ir jābūt viņa apgalvojumu saturam kā tādam.
Iedomāsimies situāciju, kad tieslietu ministrs ir liberāļu nometnei piederīgs un sāk, piemēram, aktīvi virzīt partnerattiecību regulējuma izmaiņas. Ja esam korekti, tad tiem, kuri šobrīd prasa Rasnača demisiju, būtu jāakceptē situācija, kad kādi aktīvisti tikpat piepaceltā tonī prasa šī liberālā ministra atkāpšanos. Jo pretējā gadījumā kāds postulē monopoltiesības uz "pareizo viedokli". Tātad lomas mainās, tiek prasīta demisija. Tas viss ir aizraujoši, bet kāds ir saturiskais ieguvums?
Domas ilustrēšanai izmantošu Rēdera sarunu (?) ar Rasnaču šonedēļ LTV raidījumā "1:1". Skaidrs, ka ministrs "dzina savu līniju". Tomēr man šķistu lietderīgāk nevis iestigt jautājumā, kur tieši viņš Stambulas konvencijas tekstā redz draudus tam, ka fizioloģiski kā vīrietis piedzimis indivīds sevi apzināsies par sievieti, bet gan mēģināt noskaidrot, kāpēc ministru šī situācija tā satrauc. Jo tad viedokļu atšķirīgumu varētu jēdzīgi attīstīt – piemēram, pārrunājot, ko kurš uzskata par vispār noteicošu indivīda identitātē?
Es gan nepieskaitu sevi pie liberāļiem, tomēr man šādā sarunā svarīgāk būtu nevis apstrīdēt Rasnača tiesības "dzīt politiku", bet gan mēģināt argumentēt, ka viņš pārspīlē seksualitātes nozīmi kā tādu, ka cilvēks apkārtējos vairāk ietekmē – gan labā, gan sliktā nozīmē – ar citām savas personības sadaļām un no tām izrietošās rīcības.
Noslēgumā abstrahēšos no LR ministra, lai atgrieztos pie apgalvojuma, ka "politikas dzīšana" ir demokrātijas sastāvdaļa, par kuru nav jākrīt izmisumā. Protams, ļoti noderīgi, ja konkrētajā sabiedrībā ir drošības mehānismi, kas politisko subjektīvismu uzrauga un komentē. Piemēram, ASV politiskie konkurenti – līdzīgi kā citur – bez sirdsapziņas pārmetumiem manipulē ar ekonomikas datiem un ekonomisko politiku pieskaņo saviem priekšstatiem par lietu pareizo kārtību. Toties ASV Kongresa paspārnē ir neatkarīga struktūra (Congressional Budget Office), kura vajadzības gadījumā publikai norāda uz to, ko šī sekošana ideoloģiskajiem uzstādījumiem patiešām nozīmē. No amata atstādinātā Brazīlijas prezidente ideoloģisku apsvērumu dēļ žonglēja ar ekonomisko statistiku – tāpat kā nu jau bijusī Argentīnas prezidente, savulaik Grieķijas valdība utt. Citiem vārdiem sakot, šādas no veselā saprāta viedokļa it kā bīstamas prakses demokrātijā notiek. Jautājums ir par to, vai kāds seko līdzi, neveikli izsakoties, bīstamības pakāpei un informē par notiekošo plašas darbaļaužu masas.
Tātad mums būtu vairāk jāraizējas nevis par politisko subjektīvismu varas gaiteņos, cik par to, vai līdzsvarojošās struktūras (centrālā banka, tiesībsargs, mediji utt.) ir pietiekami ietekmīgas.
7