Attēlā - Portualegri, pilsēta, kas pirmā ieviesa līdzdalības budžetu praksē
 
Politika
04.12.2017

Publisko budžetu pārvaldība jeb kā padarīt kaimiņu par politiķi

Komentē
4

Mēs esam ieraduši domāt par demokrātiju kā galvenokārt politisku procesu, kura procedūrās var piedalīties ikviens valsts pilsonis. Neatkarīgi no dzimuma, vecuma vai matu krāsas brīvā valstī tev ir iespēja piedalīties kopīgās dzīves veidošanā. Izklausās brīnišķīgi, tomēr praksē viss izskatās mazliet citādi. Politiskā realitāte rada noteiktas vietas, kur daži cilvēki sanāk kopā un svinīgi lemj par jauniem likumprojektiem, kas, viņuprāt, ir vienīgais pārmaiņu rīks. Pārējie stāv malā un noskatās, varbūt izsaka viedokli kādā no tiešsaistes portāliem, rada jaunu partejisku grupējumu vai biedrību. Tomēr nevienu no mums, malā stāvošajiem, nepamet izjūta, ka mūsu vārdi un viedokļi izskan nekurienē. Varbūt izņemot ģimenes locekļus un tuvākos draugus, neviens mūsu domas tā īsti neuzklausa, un mūsu pasaules redzējums neīstenojas. Sāk mosties politiskā atsvešinātība un sava veida bezcerība. Varbūt kāds malā stāvētājs nolemj kandidēt vēlēšanās, tomēr apkārtējie šādu soli uzlūko skeptiski, jo pastāv uzskats, ka augstie politiskie ešeloni korumpē dvēseli. Kā rīkoties? Kā iedzīvināt politisko vidi un radīt enerģiskus pilsoņus?

Atbilde daļēji meklējama precīzā problēmas aprakstā. Par demokrātiju ir jādomā nevis kā par principu, bet – kā par praksi. Šādā izpratnē Latvijas iedzīvotāji tā īsti nekad nav bijuši demokrātijas cienītāji. Tas nebūt nav apvainojums, jo pastāv objektīvi iemesli demokrātiskās prakses trūkumam, tostarp dzīve padomju režīmā. Demokrātiskās iestrādes – politisku argumentu veidošana, ieklausīšanās politiskā oponenta viedoklī, vēlme meklēt kompromisus – ilgstoši netika kultivētas. Tomēr kopš padomju režīma sabrukuma ir pagājuši jau vairāk nekā 20 gadi un šādam attaisnojumam vairs nav pamata. Mēs esam ļāvuši agrākajām elitēm un to izlolotajiem pēctečiem turpināt pārvaldīt šo valsti un radīt nedemokrātisku demokrātiju. Beidzot ir nepieciešams pārcirst mezglu un sākt veidot jaunu politisko praksi. Labā ziņa ir tā, ka metodes var būt visdažādākās, – šeit atsaukšos uz vienu, kas, manuprāt, būtu īpaši efektīva.

Teorētiski ikviens no mums var kļūt par tautas, sava novada vai pilsētas kalpu un mesties cīņā ar elitēm – tas būtu klasisks demokrātisks gājiens ar bandinieku, un jaunveidojamās partijas parasti sevi prezentē tieši šādi. Visnotaļ politisks process. Bet kā ar ekonomiku? Vai līdzīgi gājieni ir iespējami arī ekonomiskajā sfērā? Ko tie vispār nozīmētu? Jēdziens ekonomiskā demokrātija šķiet samērā svešs, bet tieši šim jēdzienam vajadzētu kļūt par ikdienišķu realitāti brīdī, kad vairums Latvijas iedzīvotāju izjūt spēcīgu finansiālo slogu. Mums ir jāaizmirst sapnis, ka šībrīža politiskā šķira būs jauka un atlicinās mums lielāku gabaliņu no savas bagātības. Šīs elites ir ne vien atsvešinātas no vienkāršo ļaužu ikdienas, bet arī nožēlojami trūcīgas savā izpratnē par spēcīgu un labi funkcionējošu demokrātiju. Tāpēc tā vietā, lai joprojām deleģētu varu vecajām elitēm, mums ir jāpieprasa neiespējamais un jāsāk ar prasību pilsoņiem pēc iespējas vairāk pašiem noteikt un pārvaldīt publiskos budžetus!

Tieši ar šādu nostāju 1989. gadā pilsoņu grupas Brazīlijas pilsētā Portualegri nāca klajā ar iniciatīvu pilsētniekiem nepastarpināti izlemt, kur tiks tērēti viņu nodokļi. Ideja var šķist neticami vienkārša, tomēr arī intuitīvi pareiza. Kāpēc lai man nebūtu iespējams tieši un nepastarpināti paust viedokli par to, kādos projektos maniem nodokļiem vajadzētu tikt ieguldītiem? Kā gan pašvaldību darboņi var zināt manas vēlmes, ja viņi nekad nav par tām jautājuši? "Līdzdalības budžets" (participatory budget) ir vienkāršs, bet, iespējams, revolucionārs veids, kā ikdienā ieviest (ekonomiskās) demokrātijas principus. Portualegri iedzīvotāji joprojām katru gadu kopīgi lemj par galvenajām izdevumu pozīcijām un balso par savām prioritātēm. Politikāņi, iespējams, teiks – kaut kas tāds ir iespējams vienīgi tālās zemēs, bet ne pie mums –, taču līdzdalības budžeta ideja ir strauji izplatījusies visā pasaulē: pilsētas Portugālē, Francijā, Itālijā, Vācijā, Spānijā, Kanādā, Indijā, Skotijā un tepat kaimiņos Polijā drosmīgi eksperimentē ar šādām ekonomiskās demokrātijas formām. Neiespējamais ir iespējams!

Nav grūti iztēloties, kā šāds projekts varētu norisināties Rīgā. Sākotnēji pašvaldība atvēlētu, teiksim, 20% no ikgadējā budžeta šāda veida resursu pārvaldībai. Šī budžeta pozīcija varētu skart, piemēram, pilsētvides infrastruktūru vai sabiedrisko transportu. Gada laikā pilsoņu grupas dažādos Rīgas rajonos (piemēram, centrā, Āgenskalnā, Čiekurkalnā, Teikā, Bolderājā utt.) tiktos, diskutētu un lemtu par nepieciešamajiem ieguldījumiem savas teritorijas labiekārtošanā. Katra pilsoņu grupa izvirzītu delegātu, kurš pārstāvētu viņu intereses jaunā "Pilsētas budžeta komisijā", kuras locekļi izlemtu, kā sadalīt pieejamos resursus tā, lai katrs rajons varētu realizēt tam nepieciešamos projektus. Šis budžets tiktu iesniegts Rīgas domē un būtu juridiski saistošs. Viss. Revolūcija ir notikusi. Tam, protams, nav jānotiek tieši šādi, un procesa soļi, visticamāk, attīstītos spontāni, lai pielāgotos lokālajiem kontekstiem, bet šāda shēma nebūt nav nereāla. Mazākās pilsētās šis process būtu vēl vienkāršāks. Pakāpeniski arvien lielāka daļa no kopīgā budžeta tiktu pārvaldīta līdzdalīgā formā – kāpēc aprobežoties ar infrastruktūru un transportu? Izglītība, sociālā aprūpe, māju apsaimniekošana – šo jomu finansējums var tikt sadalīts šādi. Mūsdienās pašvaldību un valsts budžeti ir centrāli pārvaldības rīki, un iedzīvotājiem ir jādod iespēja piedalīties savā pārvaldē. Un, ja šāda iespēja netiek sniegta, tad tā ir jāpaņem. Vēlēto institūciju deputāti nebūt nav tik gudri un inteliģenti, lai būtu vienīgie, kuri spēj pieņemt lēmumus. Manuprāt, daudzi "rīdzinieku kalpi" pat ir gaužām vāji lēmēji, jo viņiem trūkst elementāras izpratnes par to, kāda ir dzīve Bolderājā, Purvciemā utt. un kādas ir šo rajonu iedzīvotāju vajadzības.

Portualegri pilsētas pieredze rāda, ka šādu demokrātiski ekonomisko procesu sekas ir visnotaļ iepriecinošas: publiskais finansējums tiek sadalīts taisnīgāk, cilvēku iesaiste politekonomiskajos procesos palielinās (kas nebūt nav pārsteidzoši – ja cilvēkiem ļaus lemt par savu dzīvi, tad viņi, visticamāk, to arī darīs), uzticība politiskajām institūcijām pieaug (jo iedzīvotāji paši kļūst par politisko institūciju sastāvdaļu), un, pats galvenais, cilvēki iemācās dzīvot demokrātijā un demokrātiski. Tad demokrātija kļūst par praksi, nevis tikai abstraktu principu, svešinieki kļūst par kaimiņiem, sociālā dzīve top aizraujošāka, cilvēki kopīgi veido politisko apziņu, un, visnotaļ neticami, tauta pieprasa nodokļu paaugstināšanu! Kritiķi un skeptiķi, kuru netrūks, sāks sprēgāt un teiks: kaut kas tāds vienkārši nav iespējams, jo kā gan gandrīz miljons cilvēku var efektīvi pieņemt tik atbildīgus lēmumus? Bet šāda iniciatīva nenozīmē, ka visiem ir obligāti jāpiedalās: ja nevēlies, paliec mājās. Portualegri pilsētas budžetu patlaban veido gandrīz 50 000 cilvēku, lai gan pilsētā dzīvo pusotrs miljons, taču aktīvi iesaistīto skaits ar katru gadu pieaug. Piemēram, šīs vasaras sākumā domubiedru grupa "Pilsēta cilvēkiem" cilvēkus aicināja uz sapulcēm, lai apturētu koku izciršanu un risinātu problēmas transporta jomā. Tātad pamati ir jau ielikti, tagad jādomā par nākamajiem soļiem. Kā vienmēr, svētku laiks ir labs brīdis, lai nodotos dziļākai apcerei par dzīvi Latvijā. Ir jauki svinēt mūsu neatkarību, taču vai beidzot nav pienācis laiks piešķirt tai reālu saturu un sākt veidot patiesi demokrātisku – un savu – valsti?


Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
4