Blogs
16.10.2017

Priecāsimies, bet ar mēru

Komentē
1

Cilvēks nekad nevar būt pilnīgi drošs. Tomēr pašlaik visas pazīmes liecina, ka partija "Vienotība", kura pēdējās trijās Saeimas vēlēšanās saņēma attiecīgi 33, 20 un 23 mandātus un vadīja valdību no 2009. līdz 2015. gadam, ir sabrukuma priekšā. Tas nenozīmē, ka pats "Vienotības" zīmols beigs pastāvēt; kaut kādā "smart shrinking" formātā tas vēl var turpināt eksistenci – ja partijas vadībai pietiks prāta kaut ko tādu realizēt. Taču tas, ka partija līdzšinējā formātā faktiski ir klīniski mirusi un vienīgi pieslēgta mākslīgās elpināšanas sistēmai, gan šaubas vairs nedrīkst raisīt. No partijas ir aizgājuši vairāki deputāti – pēdējais no tiem Latgales: vēlēšanu saraksta līderis Anrijs Matīss. Daži īpaši manīgi ļaudis, vēl neizstājušies no partijas (drošs paliek drošs), jau aicina beidzot apvienoties kādā jaunā "labo cilvēku savienībā", kura nu tad beidzot izglābs valsti no krievu un oligarhu sazvērestības. Partijas valdes priekšsēdētājs, pametis ministra amatu, dodas vadīt parlamenta frakciju – kā rakstīja kādā apokaliptiskā fantastikas romānā: "Es mēģināšu būt kopā ar tevi, kad pienāks gals." Viņam tad arī tiks uzticēts grūtais uzdevums pārvērst salauztu tanku ejošā zapiņā. Vērosim ar interesi.

Tāpat es šeit negrasos komentēt partijas sabrukuma iemeslus. Par to apkārt klejo pārāk daudz paviršu vērtējumu, lai ar tiem visiem strīdētos. Taču es esmu mazliet skeptisks pret to entuziasmu un sajūsmu, ar kādu daļa politikai tuvo aprindu uztver "Vienotības" nu jau diezgan sabrukumu. Sak', tie, kas tā traucēja mums dzīvot, nu būs prom, un tad tik mēs atlaidīsim. Vēsture pazīst ļoti daudzus gadījumus, kad sabrūk ilgstoši pastāvējušas struktūras, kuras vēl nesen daudzu acīs bija neaizstājamas, – no Romas impērijas līdz Dienvidslāvijai, no katoļu baznīcas hegemonijas Rietumeiropā līdz carismam Krievijā. Tās daudziem krita uz nerviem – turklāt pamatoti. Daudzi pret tām cīnījās – un darīja to ļoti pašaizliedzīgi un enerģiski. Taču tas, kas notika šo procesu rezultātā, nedeva daudz pamata sajūsmai un optimismam. Kāds man varētu pārmest, ka es nepamatoti salīdzinu pasaulsvēsturiskus notikumus ar vienas Latvijas partijeles likteņiem. Taču runa nav par salīdzinājumu, bet gan par vispārzināmu vēstures analoģiju izmantošanu, lai ilustrētu savu domu. Šī doma iekļaujas tajā plašajā historiogrāfiskajā uzdevumā, kuru uzstādīja jau dižais Bokonons, – proti, uzrakstīt cilvēces stulbuma vēsturi.

Vispirms, brūkot kādām lielām struktūrām, atklājas virkne amizantu faktu. Vispirms, varonīgie cīnītāji pret konkrēto struktūru visbiežāk nav izdomājuši, kas varētu ieņemt tās vietu. Sak', sagrausim, un tad jau redzēs – sliktāk jau nebūs. Taču nez kādēļ vienmēr izrādās, ka var gan būt sliktāk – un kā vēl. Vecās struktūras ir diskreditētas, taču auditorija meklē jaunas autoritātes – un itin bieži ir gatava pieslieties tam, kurš skaļi un eksaltēti bļauj, kurš sola jau rīt panākt, lai bulkas augtu kokos. Realitātē to, protams, panākt nav iespējams – tādēļ, lai dziļāk iesēstos ērtajos krēslos, ir vērts meklēt kādus īstus vai izdomātus kaitniekus, rīdīšanā pret kuriem var palīdzēt publikai nolaist tvaiku.

Sabrukuma laiks, kā māca vēsture, ir ērts divu tipu cilvēkiem. Pirmie ir galēji oportūnisti, kas ir gatavi pārdot jebkādas savas pagātnes lojalitātes, lai tikai pieāķētos kādam jaunam vilcienam. Šī ir tā burvīgā auditorija, kuru vislabāk raksturo aforisms "baktērijas nekļūdās". Proti, tās vienmēr ir kopā ar savām barotnēm – komunistiskām, liberālām, nacionālistiskām, eiropeiskām un jebkādām citām. Otrie turpretī ir apsēsti vizionāri, kuriem jebkurš sabrukuma periods ir zvaigžņu stunda. Vienkārši aizgājušo struktūru gals ir radījis spilgtu ilūziju, ka nu viss ir iespējams, ka mūsu griba nepazīst robežu un tamlīdzīgi. Un visi šie ļaudis diemžēl praktizēsies uz mums, Latvijas vēlētājiem, kas būsim viņus ievēlējuši 13. Saeimā.

Visbeidzot, vecās, ienīstās struktūras aiziešana visbiežāk liek atdzimt sen apspiestiem konfliktiem. Tā nu tas diemžēl ir: kad pazūd autoritātes rāmis, ātri vien atmiņā uzpeld tas, kādas mantiņas mans pašreizējais partneris man savulaik atņēma smilšu kastē. Un tad, kā saka, man paveras pavisam cita operatīvā telpa, lai beidzot izrēķinātos par šo nodarījumu. Tad, pēc vēlēšanām, pēkšņi izrādās, ka nekādas vienotas ideoloģijas vai vērtību nav: kariete pārvēršas par ķirbi, un dižā misija glābt tautu – par alkatīgu turēšanos pie krēsla.

Ar to es nebūt negrasos teikt, ka visi jaunie spēki, kas ar cerībām gaida uz "Vienotības" galu, ir ļauni vai nekompetenti. Nebūt ne. Mani tikai mulsina to bezbēdīgais optimisms un ciešā pārliecība "mums gan viss sanāks labāk" – kaut arī vēsturiskā pieredze liecina, ka visdrīzāk sanāks tieši tāpat vai vēl sliktāk. Reālistiskāk būtu kritiski pavērtēt, kas visiem šiem pagātnes "demokrātiski eiropeiskajiem" spēkiem ir licis aiziet nebūtībā tik nožēlojamā veidā – un varbūt šo to mācīties no kļūdām. Pretējā gadījumā latviešu vēlētājs nākamgad dabūs sev uz kakla kārtējo nelaimi, un ikkatra godīga cilvēka pienākums būtu viņu no tā atrunāt.

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
1