Virsraksts, iespējams, izklausās ironiski, tomēr priekšvēlēšanu debates un pats vēlēšanu rezultāts patiešām nes vērā ņemamus ieguvumus. Tiesa, jānodala partiju specifiskajām interesēm atbilstošos un tos, kas potenciāli var ietekmēt to, kā mēs par politiku Latvijā diskutējam vispār.
Ja runā par partijām, zaudētāju nav. Kaut paveramies uz "reģionāļu" izvirzīto Mārtiņu Bondaru – sēž cilvēks un ar viņu saistītā politiskā grupa dziļā, bezcerīgā opozīcijā, kas varbūt ir komfortabla (var norobežoties no nepopulāriem lēmumiem), tomēr vienlaikus arī riskanta, jo daudzi vēlētāji neizceļas ar pacietīgumu, attiecīgi sliecas neiejūtīgi jautāt: un ko jūs tur Saeimā esat reālu izdarījuši? Savukārt tagad sakāmais rokā. Bija mums kandidāts, kas ievēlēšanas gadījumā nestu reālas izmaiņas Latvijas politikā, tomēr varas kliķe to nepieļāva. Par spīti dažādiem publikas balsojumiem. Īsi sakot, mēs bijām gatavi un darījām visu, bet... Pēc Bondara "uguņošanas" pārmest "reģionāļiem" apātiju būs grūtāk.
Arī tas, ka Nacionālā apvienība (NA) turējās pie sava kandidāta un arī izšķirošajā balsojumā neatbalstīja ZZS un "Vienotības" virzīto (un ievēlēto) Raimondu Vējoni, parocīgi ir visiem koalīcijas partneriem – katram šo faktu interpretējot un lietojot, protams, atšķirīgi. Ja ZZS un "Vienotība" mēģinās "nacionāļiem" atspēlēties, cenšoties pēdējos pabukņīt stūrī amatu sadalē valdībā vai Saeimā, NA varēs to saukt par necienīgu atriebību – mēs vienkārši rīkojāmies konsekventi un "netirgojāmies". Mūs grib sodīt par to, ka uzvedāmies, kā partijai patiesībā pienākas uzvesties. Savukārt "zaļzemnieki" un "Vienotība" tikpat labi varēs teikt, ka "nacionāļu" iespītēšanās gandrīz novedusi pie atkārtotām vēlēšanām ar potenciāli aizdomīgiem jauniem kandidātiem, t.i., ka "nacionāļi" apdraudējuši valdības stabilitāti un apzināti vai neapzināti piespēlējuši aizkulišu darboņiem. Par ko attiecīgi pelnījuši dabūt pa degunu.
Visas šīs ņemšanās rezultātā interesantākais un būtiskākais jautājums: ko tālāk darīs NA izvirzītais Egils Levits. No NA viedokļa pareizākais būtu viņu aicināt pievienoties apvienībai un kļūt par, teiksim, "nacionāļu" jauno "seju". Ja ņem vērā, ka NA tradicionālais premjera amata kandidāts vairāk raujas pa savu tiešo darbavietu Eiropas Parlamentā, turklāt Levitam nekādi nevar piekabināt NA tik kaitinošos "bīstamos sakarus" ar maksātnespējas administratoriem. Cita lieta, ka Levita sirds var arī nepukstēt priekā par iespēju iesaistīties Latvijas politikā šādā formā un viņš ar labi padarīta darba sajūtu (es taču parādīju citas politikas iespējamību) aizdreifē atpakaļ savā profesionāla jurista orbītā. Šāda lēmuma gadījumā cilvēciski būtu grūti viņu nosodīt, tomēr tas zināmā vēlētāju daļā nostiprinātu skepsi pret kandidātiem uz augstiem posteņiem "no malas" – tā teikt, ja nesanāk ar pirmo reizi, uzreiz plinte krūmos!
Labi, lai nu paliek partiju lietas. Lielāks un paliekošāks ieguvums būtu, ja tie personāži, kuri Latvijā turpina interesēties un izteikties par politiku, no pēdējo nedēļu laikā tik daudz un tik dedzīgi sarunātā izkristalizētu vairākas (noteikti tādu ir vairāk par tālāk minētajām) tēmām un par tām attiecīgi debatētu.
Apburošā vēlamā politiķa konstrukcija "sabiedrību vienojošs" un vienlaikus "izlēmīgs". Cik lielā mērā abi kritēriji ir savstarpēji pretrunīgi? Vai "vienojošs" patiesībā nenozīmē, ka politiķis cenšas būt atbalss un spogulis ik grupai, kas konkrētajā brīdī vērsusies pie viņa pēc atbalsta? Te varētu iebilst, ka nav ko irgoties – vienojošs ir tas politiķis, kas demonstrē cieņu pret atšķirīgu viedokli, tādējādi rādot paraugu un varbūt pat uzlabojot kopējo gaisotni sabiedrībā. Ļoti labi. Problēma ir tā, ka prātīgais "no vienas puses – no otras puses" var nonākt pretrunā ar prasību "runāt skaidru valodu". Varbūt mēs vēlamies politikā to, kas tai apriori nav raksturīgs?
Tas gan nenozīmē, ka politika nevar būt godīga, ar godīgumu saprotot, piemēram, spēju nevairīties no nepatīkamiem jautājumiem un neslēpt savas domas. Bet atkal – vai šāds godīgums veicinās "vienotību"? Kas to lai zina. Var jau būt, ka tad cilvēki vairāk uzticēsies politiskajam procesam un šī uzticēšanās pastarpināti veicinās arī lielāku iecietību. Atvērti jautājumi.
Palēnām pamazām mēs varētu veikt arī nelielu lingvistisku vingrinājumu saistībā ar tādiem jēdzieniem kā "tauta", "sabiedrība" u.c. Iegājies, ka ir notikusi "sabiedrības gribas" ignorēšana, ja ievēl man un maniem čomiem nepatīkamu cilvēku. Jo es un mani čomi, protams, esam sabiedrība. Problēma ir tā, ka citam un šī cita čomiem ir atšķirīgs viedoklis. Līdz ar to, lai nevulgarizētu jēdzienus vēl vairāk, varbūt mēs varam ķīvēšanās ietvaros lietot mazliet citu vārdu savienojumu – ir ignorēta "vairāku desmitu tūkstošu cilvēku griba". Vai kaut tā – "būtiskas sabiedrības daļas griba". Un runa nav tikai par korektāku argumentāciju. Lieta tā, ka politiķi ir pamanījuši vispārinošo apgalvojumu vājumu un, kā var novērot, "apcērt saknē" pārmetumus – kāda tauta? Mani vēlētāji X pagastā man saka kaut ko citu, un viņi arī ir tauta! Respektīvi, būtu jāvirzās uz viedokļu grupu labāku aprakstu – pašiem būs vieglāk.
Nu jau aiz muguras palikušās kaislības par prezidenta amata kandidātiem atklāja arī to, cik izplūduši ir politiķu vērtējumi. Piemēram, Vējoņa gadījumā neskaitāmas reizes (t.sk. no citu kandidātu atbalstītāju puses) tika minēts, ka viņš ir bijis ļoti labs aizsardzības ministrs. Mana personīgā attieksme pret Vējoni ir neitrāla, tomēr es labprāt gribētu zināt, kādi ir kritēriji tam, ka viņš esot bijis "ļoti labs"? Pietiekami nepārprotami izteicās par Krieviju? Labi. Vēl? Panāca lielāku finansējumu armijai? Citos apstākļos un bez visas koalīcijas atbalsta nepanāktu. Vēl? Nav bijuši skandāli pārraugāmajā nozarē? Viss?
Starp citu – vai viņš bija arī "ļoti labs" vides ministrs? Vai arī daži gadi mūsu uztverē ir tik garš laika posms, ka uz tiem vairs vērtēšana neattiecas? Tas pats jautājums – cik garš ir laika nogrieznis (cik gara ir mūsu atmiņa), kas būtisks politiķa izvērtēšanai, – protams, attiecās arī uz pārējiem prezidenta amata kandidātiem. Un attiecas uz politiķiem vispār.
Interesanta iezīme tam, kā tiek vērtēts politiķu darbs, parādījās pēc tam, kad vairākas frakcijas ("reģionāļi", "No sirds Latvijai") paziņoja, ka savas balsis nevienam no fināla taisnē izgājušajiem kandidātiem neatdos. Šī distancēšanās tūlīt tika pasludināta par bezatbildīgu spītēšanos. Lai gan – kādēļ šiem deputātiem būtu jāatbalsta kandidāti, kas viņiem nav pieņemami? Kurš teica, ka mazākumam ir jāpakļaujas vairākumam tikai tāpēc, lai īstenotu vairākuma priekšstatu par valstij vajadzīgo (šajā gadījumā, lai prezidents tiktu ievēlēts vienā dienā)? Citiem vārdiem, pretestība vairākumam tiek traktēta kā nekonstruktīva sprunguļu likšana riteņos? Interesanti.
Īsi sakot, prezidenta vēlēšanu process aktualizēja virkni ar kandidātu personībām un partiju interesēm nesaistītus jautājumus, un tas, manuprāt, ir labi.
2