Redzējumi
23.02.2015

Prasām banketa turpinājumu

Komentē
9

Pagājušās nedēļas beigās Ukrainā tika atzīmēta Maidana pirmā gadskārta – precīzāk, pirmā gadskārta Maidana noslēguma fāzei, kad pēc 21. februārī parakstītā līguma Kijevā sākās konflikta eskalācija starp Janukoviča lojālistiem un protestētājiem. Patiešām, tās bija izšķirošās dienas, īsta "pašcieņas revolūcija", kuras notikumi diemžēl lika pamatu turpmākajam – Krimas aneksijai un karam Ukrainas dienvidaustrumos. Kā šādu gadadienu nāktos atzīmēt, gan ir grūti iedomāties – ja neskaita kritušo pieminēšanu. Par to, ka Maidans bija "vēsturisks" notikums, šaubu nav – tas noteikti ieies ukraiņu tautas vēsturē. Taču jautājums – kā kas? Būtu jau labi, ja Maidans tiktu svinēts kā pirmais solis valsts mierīgas un demokrātiskas attīstības virzienā. Taču vēsture, kā zināms, guļ ar uzvarētāju. Diemžēl varam gluži labi iedomāties, ka Maidanu varēs pieminēt kā sākumu ilgam, asiņainam konfliktam, kurš rezultātā pilnībā pārformatēs Ukrainas valstiskumu – gan teritorijas, gan režīma, gan nacionālās identitātes ziņā. Ne velti Kijevā par spīti kara situācijai jau šobrīd arvien skaļākas kļūst runas par nākamo, trešo Maidanu, kurš noteikti neko labu nenesīs nedz Ukrainai, nedz Eiropai kopumā. Arī vakardienas sprādzieni Harkovā neko labu neliecina.

Maidana gadskārta notiek uz t.s. "Minskas II" vienošanās izpildes fona, kur ik pa brīdim paveras cerības uz uguns pārtraukšanu. Šis ir patiesi dīvains līgums, kura nozīmīgākā daļa acīmredzot nav ietverta nekādos rakstītos dokumentos. Skaidrs, ka dokuments (kuru "Normandijas četrinieks" paši nemaz nav parakstījuši!) nebija tas jautājums, par kuru valstu līderi Minskā strīdējās veselas 16 stundas. Acīmredzot ir kaut kas tāds, ko mēs par šo vienošanos nezinām. Jo vairāk tādēļ, ka paši līderi publiski atkāpās no saviem solījumiem burtiski uzreiz pēc vienošanās – piemēram, par konstitucionālo reformu Ukrainā, par gūstekņu (t.sk. lidotājas Nadeždas Savčenko) apmaiņu, Debaļcevas katlu un tamlīdzīgi. Vienlaikus kaut kāda kustība pamiera virzienā ir skaidri saskatāma – gūstekņi tiešām tiek apmainīti, smagais bruņojums tiešām tiek atvilkts.

Ekspertu kopiena ir gana skeptiska pret to, cik ilgstošs būs šis pamiers. Vai tas varētu būt "neizšķirts", kuram negribīgi piekrīt abas puses, vai vienkārši tehniskā pauze – to laikam precīzi pateikt nevar neviens. Iespējams, ka pašreizējā situācija ir gana slikta abām pusēm, lai tās, turpinot karu Donbasā, mēģinātu panākt kādu citu rezultātu. Ir taču situācijas, kurās cilvēkiem ir racionāli apzināti destabilizēt situāciju cerībā, ka nestabilitātes galarezultāts būs labāks par status quo. Vēl vairāk – jo sliktāks kāda pašvērtējumā ir status quo, jo simpātiskāks viņam liksies nākotnes risks ar nezināmu rezultātu. Taču, lai noskaidrotu abu pušu attieksmi pret Minskas pamieru, ir vērts īsi uzskaitīt ieguvumus un zaudējumus, kurus abām pusēm ir radījis līdzšinējā Donbasa konflikts. Šis katalogs nav pilnīgs, turklāt ir grūti pateikt, cik lielu svaru katra no pusēm piešķir katram no argumentiem. Taču tie ir ceļa stabi, pēc kuriem vadoties mēs varam censties saprātīgi prognozēt starptautiskās situācijas tālāko attīstību Austrumeiropā. Kā jau tas starptautiskās krīzēs ierasts, ar Krieviju un Ukrainu es šeit nedomāju nedz teritorijas, nedz nācijas, bet gan politisko lēmumu pieņēmējus.

Krievija: aktīvs

  • Prezidenta Putina astronomiski augsts reitings
  • Morāls revanšs par Rietumu attieksmi pret Krieviju pēc Aukstā kara beigām
  • Konsolidētas politiskās gribas un draudīgas neprognozējamības reputācija pasaulē
  • Elites konsolidācija ap varu
  • Krievijas kā "antiamerikāniskās pasaules līdera" reputācija
  • Eiropas politiskās un militārās mazspējas publiska demonstrācija; globālā līmenī skaidri saskatāma plaisa starp Eiropu un ASV

Krievija: pasīvs

  • Starptautiskajā vidē Krievija pakāpeniski kļūst par "bandītisko valsti" (rogue state), gluži kā Irāna un Ziemeļkoreja
  • Milzīga apjoma ekonomiskās grūtības sankciju, naftas cenu, tehnoloģiju importa aizlieguma utt. dēļ
  • Morāla atbildība par separātistu republiku tālāko likteni
  • Tradicionālo partneru distancēšanās, Eirāzijas Savienības projekta faktiskā iesaldēšana
  • Donbasa kaujās kritušie, kuru bojāeju līdz ar savas militārās klātbūtnes noliegšanu Krievija ir spiesta neveikli slēpt
  • Pasaules sabiedriskajā domā – Krievija kā agresors, kas nes atbildību par konflikta izcelsmi un upuriem
  • NATO mobilizācija Austrumeiropā
  • Iesaldētā konflikta perspektīva tiešā pierobežā, kas, ņemot vērā pašas Krievijas separātisma problēmas un pasionāro mentalitāti, ilgtermiņā var radīt problēmas

Ukraina: aktīvs

  • Plaša starptautiska publicitāte, solidaritāte un atbalsts Rietumu sabiedriskajā domā
  • Sabiedrības mobilizācija reformām
  • Rietumukrainas un Austrumukrainas (relatīva) konsolidācija Krievijas invāzijas draudu priekšā
  • Elites nomaiņa (?)
  • Ietekmīgu starptautisko aktoru (ES, Vācijas, ASV) ilgtermiņa patronāža Ukrainai

 

 

Ukraina: pasīvs

  • Krimas zaudējums, apšaubāmas spējas atjaunot suverēno varu atsevišķos Doņeckas un Luganskas apgabalu rajonos
  • Ekonomiska krīze, defolta iespējamība
  • Elites pieredzes trūkums un sašķeltība, t.sk. arī kara un miera jautājumā
  • Katastrofāla situācija armijas ekipējuma, apgādes, medicīniskās aprūpes ziņā
  • Apšaubāma lojalitāte Kijevai virknē citu Ukrainas reģionu, īpaši dienvidos
  • Labējā ekstrēmisma draudi
  • Uzskatāma valsts aparāta degradācija, oligarhu ietekme

Manuprāt, aptuveni šāda aina paveras šobrīd, raugoties uz aizvadīto kara gadu, kā arī priekšrocībām un zaudējumiem, ko tas ir nesis. Šī ir tā reize, kad es labprāt gaidītu komentārus par šā kataloga trūkumiem, kā arī dažādu faktoru savstarpējām attiecībām. Iespējams, tas palīdzētu mums arī saprast iespējamo virzienu notikumu tālākajai attīstībai.

Vēlies atbalstīt interneta žurnāla Satori.lv darbību? Ziedo skaistākai nākotnei! Un sirdij silti!

SAISTĪTI RAKSTI

Ko iesakām šodien?
Ko iesakām šodien?
Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
9