Latvijas kristīgo konfesiju līderu refleksijas par t.s. aktuālajiem jautājumiem ir tikpat pretrunīgas kā viņu oponentu (reālu vai iedomātu) vai kritikas objektu piedāvātās versijas.
Vispirms jāpaskaidro, kāpēc šiem tekstiem, kas parādījās publiskajā telpā Lieldienu periodā, ir vērts pievērst uzmanību. Neatkarīgi no katra uzskatu sistēmas grūti noliegt – kaut vai statusa un atpazīstamības rezultātā Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas arhibīskapa Jāņa Vanaga un Rīgas arhibīskapa metropolīta Zbigņeva Stankeviča teiktajā ieklausās ne tikai aktīvi praktizējoši kristieši Latvijā.
Tāpat jāuzsver, ka šī teksta ietvaros mūs interesē tikai tie fragmenti, kas saistīti ar luterāņu un katoļu līderu mēģinājumiem runāt par t.s. laicīgajiem jautājumiem.
Pirmais fragments. Jānis Vanags: "Vai varam padzīt dēmonu, kurš pleš platāku plaisu starp bagātajiem un nabagajiem un zemāko ešelonu darbaļaudīm spiež baiļoties un ciest klusu par netaisnībām, lai tikai nepazaudētu to pašu darbu, kurš gan sniedz noteikto algas minimumu, bet ne minimālo cilvēka cieņu. Vai varam izmest laukā mošķus, par kuriem visi šausminās, ja kāds pētniecisks raidījums kādu izvelk gaismā, bet kuri citādi sēž klusi zem ūdens virsmas un sapin kājas normālai tautsaimniecībai." (Citēts no portāla DELFI)
Liekas saprotami, ka Vanags nelieto politoloģijas vai socioloģijas valodu problēmas aprakstam, tomēr tam ir noteiktas sekas. Korupciju un sociālo noslāņošanos nerada dēmoni vai mošķi, to rada konkrētas sabiedrības konkrēti locekļi mijiedarbībās, kurās daudzos gadījumos var atrast pietiekami skaidrus, racionālus apzīmējumus un skaidrojumus. Tas savukārt dod iespēju vismaz domāt par reālajā dzīvē iespējamiem pretlīdzekļiem. Izmaiņām likumdošanā, piemēram. Vienalga, vai tādām, kas atvieglo pārkāpumu atklāšanu un sodīšanu, vai tādām, kas vērstas uz maznodrošināto situācijas uzlabošanu, uz lielāku solidaritāti nodokļu sistēmā utt.
Savukārt, ja aprakstā paliekam pie dēmoniem un mošķiem, mēs veicamo uzdevumu sarakstu un uzdevumu izpildes līmeņa kritēriju sistēmu neviļus saduļķojam. Mēs faktiski pašu kritizēto situāciju iesaldējam, panākam pretējo. "Dēmonu" var "dzīt" bezgalīgi ilgi, jo tas taču ir dēmons. "Kāpēc korupcija nemazinās?" – "Bet ko jūs gribat?! Tas taču ir dēmons, nav tik vienkāši!" Ir nevis mošķi, bet, kā esot teicis kāds negants valstsvīrs, vārds un uzvārds katrai cūcībai.
Es varu nojaust Vanaga vārdu izvēles cēloņus, proti – cilvēka kā sabiedrības locekļa rīcību primāri nosaka tas, kas viņam galvā. Vai, citiem vārdiem sakot, vispirms ir jāmainās domāšanai. Piekrītu, ka šiem faktoriem ir ļoti liela nozīme, tomēr būsim reālisti. Ja mēs gaidīsim, kad mainīsies cilvēku domāšana, un nespersim instrumentāli precīzus soļus, situācija neuzlabosies. Ir pareizi teikt, ka cilvēkiem jādomā ekoloģiski apzinīgāk, bet būtu pašnāvnieciski gaidīt, kamēr apzinīgi domājošo īpatsvars sasniedz izteiktu vairākumu un starpposmā (kurš gan var pateikt, cik ilgs tas būs?) nepieņemt vides saglabāšanai nepieciešamus likumdošanas aktus.
###
Otrais fragments. Zbigņevs Stankevičs: "Vērojot to, kas notiek Rietumvalstīs, redzam, ka svešinieki atnāk un mēģina savu kārtību ievest vai uzspiest, ignorēt likumus un darīt pa savam, kā tas viņu mītnes zemēs ir pieņemts. Un iznāk, ka Rietumu sabiedrība tam nav gatava. Respektīvi, mums likumdošanā vajag iestrādāt skaidrus noteikumus, principus, kādā veidā viņiem ir jāizturas, kādi ir noteikumi pie mums. Tad, kad tur ir skaidrība, ja kāds nerespektē mūsu kultūru, valodu, likumus, tad skaidri ir ierakstīts – nākošajā dienā, lūk, visa pasaule ir tavā rīcībā, bet mūsu mājās tā neuzvedas un tāpēc tu nevari vairs šeit uzturēties. Tur jābūt skaidrībai, un, iebraucot Latvijā, viņam tas tiek pateikts, un pēc tam nav vairs nekādu diskusiju. Ja likumi ir skaidri, tad pēc tam arī nekādi starptautiskie cilvēktiesību institūti nevarēs neko iebilst." (citēts no portāla PIETIEK)
Ļoti labi. Nianse gan tā, ka vienas no acīmredzamākajām praksēm, ko "svešinieki", iespējams, nesaprot vai nevēlas ievērot, ir "mūsu" sieviešu tiesības, "mūsu" seksuālo minoritāšu tiesības, "mūsu" izteikšanās tiesības, jo īpaši par jautājumiem, kas saistīti ar ticību.
Vai jāsecina, ka Stankevičs vēlas aizstāvēt šīs tiesības? Tiešām? Vai tomēr kādas citas, "pareizākas" tiesības? Kādas? Un ko darīt ar "nepareizajām" tiesībām? Ignorēt?
###
Trešais fragments. Jānis Vanags: "Postmodernā domāšana neatzīst patiesības, kas derētu visiem. Tā balstās uz cilvēka personīgo izvēli un indivīda brīvību. Ir jumta jēdzieni, kā politkorektums un tolerance, taču tie tikai apsedz reālo sadrumstalotību. Dzīve tādos brīvības apstākļos nav nepatīkama – kamēr vien politkorektums nekļūst represīvs. Taču sadrumstalota sabiedrība ir ievainojama. Tā izdzīvo drošos, labklājīgos apstākļos, kad nevajag kopā saucēja. Bet kopsaucēja mums īsti vairs nav. Mēs ne tikai zaudējam kopējo bildi, pēc kuras salikt sabiedrības puzli, bet mūsu kārbiņā ir gabaliņi no dažādām puzlēm. Komfortablajā, drošajā Eiropā tas var būt dzīvotspējīgs modelis, taču dzīve mainās." (citēts no laikraksta DIENA)
Ak, šī kaitinošā tolerance, "kopējās bildes" trūkums... Te gan jāpiemetina, ka, pateicoties šīs nejaukās "postmodernās domāšanas" respektam pret indivīda brīvību, visu iespējamo novirzienu kristieši Eiropā var justies brīvi, viņi var rēķināties, ka ateisti vai agnostiķi nemēģinās monopolizēt "kopējo bildi". Kā saka, nevajag spļaut akā.
Aleksis de Tokvils 1835. gadā publicētajā darbā "Demokrātija Amerikā" raksta: "Es to [brīvību] mīlu vairāk par to, ka tā traucē īstenoties ļaunumam, nekā par labumiem, ko tā nes."
Man subjektīvi arī, maigi sakot, nesajūsmina visi "puzles gabaliņi" (labumi, kā teiktu Tokvils), ko piedāvā mūsdienu Rietumi, tomēr man svarīgāk ir tas, ka ir iedibinājusies prakse, kas man ļauj saglabāt savus "puzles gabaliņus" un zināt, ka manas tiesības uz tiem tiks aizstāvētas, ka man tos neatņems.
###
Šīs piezīmes nav domātas kā kaut kāda polemika ar abiem kungiem. Būtu mazliet jocīgi kritizēt Baznīcas vadītājus par to, ka viņi "spoguļo" sabiedrību. Ja mēs kā sabiedrība meklējam – nereti caur iekšēji pretrunīgiem, nekonsekventiem apgalvojumiem – savu nostāju jautājumā "kas notiek, kurp virzās Rietumi?", kādēļ gan lai vadītāji nelīkumotu līdzi? Amizantais vienīgi ir tas, ka viņi, cik noprotams, pretendē uz to, ka atbildes ir jau atraduši.
1