Jo abstraktākus kritērijus mēs izvirzām politiķiem, jo lielāka ir vilšanās varbūtība. Līdz ar to, ja mēs ar šo cilvēku grupu vēlamies veidot kaut cik konstruktīvas attiecības ar kaut cik saprotamu atskaites sistēmu, lietderīgi būtu vairāk ņemt vērā profesijas specifikas diktētus parametrus, nevis priekšstatus par to, kas vispār ir "labs cilvēks".
Kontekstā ar jaunas valdības veidošanu jo intensīvi izskan viedokļi, kādam jābūt šīs valdības vadītājam. Starp biežāk dzirdētajiem apzīmējumiem – "ar labu reputāciju", "bauda sabiedrības uzticību", "izlēmīgs".
It kā pašsaprotami kritēriji, tomēr, atļaušos apgalvot, tie neko daudz patiesībā neizsaka.
Visvienkāršāk vajadzētu būt ar jēdzienu "laba reputācija", jo Latvijas apstākļos ar to visbiežāk saprot, ka cilvēks nav kaut ko sastrādājis (vai, vēl precīzāk, publikai nekas tāds nav zināms). Nav pieņēmis lēmumus, kas rada aizdomas par korupciju, nav demonstrējis kundzisku uzvedību, nav tendēts uz klaju miglas pūšanu acīs ļaudīm utt. Jebkurā gadījumā runa ir par politikas publisko pusi. Un ķibele ir tāda, ka politikai ir arī ne-publiskā sastāvdaļa. Politiķim var būt labs publiskais "tēls" (reputācija), bet attiecībās ar pašas partijas, citu partiju biedriem, padotajiem viņš var būt apbrīnojams maita. Un, ja ņem vērā, ka politikas ne-publiskajai daļai nereti ir lielāka nozīme par publisko, tas ir būtiski.
Līdz ar to, ja runājam tieši par kritēriju "laba reputācija", es sliecos lietot mazliet samocītu metodi – protams, fiksēt un paturēt prātā reputāciju graujošas epizodes, bet vienlaikus nesteigties šādu epizožu neesamību uztvert kā apliecinājumu tam, ka politiķis ir godīgs, korekts un principiāls.
"Bauda sabiedrības atbalstu" – šis ir vēl neskaidrāks jēdziens kaut tā iemesla dēļ, ka tad mums jāvienojas (kas nav iespējams), kas ir "sabiedrības vairākums". Piecdesmit procentu? Sešdesmit? Varbūt četrdesmit? It sevišķi, ja ņem vērā, ka politiķis pārstāv konkrētu politisko spēku. Tad varbūt pietiek ar to, ja viņu atbalsta vairākums no tiem, kuri par šo spēku balsojuši?
Tālāk. Kāds ir atskaites punkts laikā? Vai šim mistiskajam "sabiedrības atbalstam" ir jābūt visu laiku vai, tā teikt, uz kādu brīdi tas var arī pazust?
Un vai tas nozīmē, ka politiķim ir jāpieņem tikai tādi lēmumi, kuriem ir "sabiedrības atbalsts" (jo pretējā gadījumā viņš to zaudē un vairs nekvalificējas)?
Man subjektīvi saprotamāks kritērijs ir "izlēmīgums". Tomēr arī tā gadījumā būtu nepieciešams saprast, kādas ir šīs īpašības pazīmes. Vai politiķis ir gatavs neņemt vērā citu (politiķu, lobiju, ierēdniecības viedokli)? Kur ir robežšķirtne starp lēmuma kvalitātei nepieciešamo ieklausīšanos un lēmuma pieņemšanas vilkšanu garumā?
Ja runa būtu par partijām pietuvinātu uzņēmēju interešu ignorēšanu, ja to mēs uzskatītu par "izlēmīgumu", tā, kā smejies, būtu mazākā nelaime. Ja baigi grib, šādus politiķus var atrast. Diemžēl praksē mēs redzam, ka sava komforta zona un specifiskas intereses (tas nav pārmetums) ir arī arodbiedrībām, nozaru uzņēmēju organizācijām utt. Un šo interešu vārdā kaut ko pastiept garumā vai nobloķēt ir svēta lieta.
Īsi sakot, izvirzot "izlēmīguma" kritēriju, mēs turpinām mīcīties pa senseno tēmu, cik efektīva vispār ir demokrātija.
Protams, var jautāt: ja teksta autors ir tik pārgudrs publiskajā telpā izskanošu kritēriju brāķēšanā, kādus kritērijus tad viņš pats piedāvā?
Daži būtu, un tie tālāk minēti ne svarīguma secībā, jo nav savstarpēji salīdzināmi.
- Spēja atzīt kļūdas. Turklāt nevis nekonkrētā "kļūdas gadās visiem, kuri kaut ko dara", bet iezīmējot, tieši kāpēc kļūda notikusi, kas to veicinājis un kā tā tiks labota.
- Labs priekšstats par valsts pārvaldes funkcionēšanu. Tas nenozīmē iet pavadā ierēdniecībai vai normatīvajam regulējumam. Tas nozīmē saprast, kādi instrumenti lietojami mērķu sasniegšanā un ar kādiem klupšanas akmeņiem jārēķinās.
- Māka savu ieceri un/vai lēmumu izskaidrot. Šeit pat runa nav tik daudz par izteikšanās prasmi. Nereti nesakarīgums rodas tāpēc, ka politiķis savu pozīciju mēģina pasniegt kā "win – win", t.i., kā tādu, kurā zaudētāju nav. Tā politisko lēmumu sfērā nemēdz būt. Ir jāmāk argumentēt "cena", kas tiek maksāta.
- Vispārējs uzstādījums politikas un valsts pārvaldes attiecībās ar citiem sabiedrības atzariem, ko varētu formulēt ar "nevari palīdzēt – vismaz netraucē".
- Adekvāta savu funkciju apzināšanās. Premjeram nav jābūt nedz "nācijas tēvam" (mātei), kurš mēģina atbildēt par "visu lauku". Viņam ir jākoncentrējas uz divām, augstākais, trīs prioritātēm, līdz ar to partiju solītais prezidentam ("Leta", 10.12.), ka jaunās valdības vadītājam būs vismaz piecas prioritātes, liecina, ka politiķi nemācās no kļūdām. Ja mēģinām atvasināt vēlējumus valdības vadītāja posteņa ieņēmējam no līdzšinējā, šī spēja fiksēt savas prioritātes un turēties pie tām attiecas arī uz konkrētās amatpersonas adekvātu izpratni par savu lomu ārpus valsts. Rupji sakot, ir jāspēj paškritiski vērtēt, vai un kur ir jādodas. Savukārt, lai uzraudzītu citas jomas ārpus prioritātēm, jāspēj izveidot birojs, kas ir nevis galms, birokrātisks štata vietu sakopojums, bet pienācīgi agresīvs.
- Humora izjūta.
- Izpratne par to, ka mijiedarbībā ar medijiem būtisks ir nevis "parādīšanās" biežums, bet saturs, tā sagatavotība.
Loģisks ir jautājums, vai minētajiem kritērijiem Latvijas politikā kāds tipāžs arī atbilst vai arī tā ir kārtējā gaisa piļu būvniecība. Manā skatījumā divi trīs ir, bet tā jau ir cita tēma (apsolos nevairīties no konkrētu personāžu nosaukšanas citā tekstā).
1