Blogs
16.11.2017

Politiskā atskurbtuve

Komentē
0

Apzinoties tēmas neaptveramību, šis ir tikai subjektīvs dažu aspektu uzskaitījums.

Trampa panākumi pievērsa politiskās un ekspertu elites uzmanību emociju nozīmei politikā. Tēzes ilustrēšanai var lietot kādu analīzi "The Economist" šā gada 4. novembra numurā (46. lpp.). Visai ilgi pēc vēlēšanām Demokrāti deklarēja, ka viņu kļūda bijusi tās Demokrātu elektorāta daļas, ko sauc par zilajām apkaklītēm, interešu neņemšana vērā. "Mēs pārāk daudz runājām par t.s. minoritāšu tiesībām, pārāk maz par "vienkāršo cilvēku" bažām par darbavietām, ienākumu līmeni utt." Attiecīgi kā pretlīdzeklis tika aplūkota iespējama Demokrātu dreifēšana no centra kreisākas ekonomiskās politikas virzienā. Tomēr, pamatīgāk analizējot segmentu, ko var raksturot kā "balsojām par Obamu, bet šoreiz par Trampu", izrādījās, ka ne mazāk svarīgi (vai pat svarīgāki) kā ekonomiskie apsvērumi bijušas "zilo apkaklīšu" sajūtas par to, ka tās kā grupa tiek diskriminētas par labu "visādiem imigrantiem" un, jā, sievietēm, ka kaut kas ir fundamentāli nepareizi ar "vērtībām" valstī.

Šajā tekstā nav no svara, cik šādas sajūtas ir pamatotas un vispār racionālas. Un varētu arī jautāt, kas tad te jauns, jo dažādiem demagogiem arī demokrātijā itin bieži klājas labi. Tomēr ir atšķirība. Viena lieta ir neracionāli izturēties pret solījumiem vērienīgi samazināt nodokļus un vienlaikus tikpat vērienīgi palielināt valsts izdevumus. Tādi – lai gan racionāli nepamatojami – skar ekonomiku plašā nozīmē. Cita lieta – kā kritēriju lietot sajūtu, ka "kaut kas ir nepareizi" ar "pašiem pamatiem".

Un, manuprāt, pagaidām tradicionālās elites (t.sk. plašsaziņas līdzekļu un intelektuālās) nav atradušas atbildes šādai vēlētāju argumentācijai. Šādam vērtējumam piekrīt arī viens no mūsdienu Eiropas interesantākajiem intelektuāļiem, bulgārs Ivans Krastevs, kurš nesen Vīnē norādīja: a) tradicionālās elites ilgstoši deklarējušas, ka t.s. populisti, nonākot pie varas, ātri vien izgāžas, jo viņu solījumi izrādās neīstenojami; b) realitāte liecina, ka ar šo neizbēgamo fiasko nevajadzētu pārspīlēt, jo c) ekonomiska rakstura solījumi viņu programmās nereti nav tie svarīgākie. Viņi var arī neizgāzties, ja ir spējuši uztaustīt to instinktīvo neapmierinātību, kas saistīta ar t.s. vērtību krīzi.

Tomēr, lai gan atbilde, atkārtošos, vēl nav formulēta, Tramps ir devis, kā agrāk teica, kumeļa spērienu intelektuālajai refleksijai, arī paškritiskai. Citiem vārdiem sakot, daļa Trampa pretinieku, protams, turpina cilāt un pārcilāt viņa retoriku, stilu, Krievijas iejaukšanos vēlēšanu kampaņā vai sūkstīties par Hilariju kā "nepareizo" kandidāti. Vienlaikus citi ir secinājuši, ka vaina nav tikai Trampā un Klintonē, bet, piemēram, t.s. liberālo universitāšu paštaisnajā gaisotnē (kā piemēru var minēt šo), kas gadiem ilgi ģenerējusi un turpina ģenerēt tuvredzīgu un pašpārliecinātu politiskās elites slāni.

Tramps arī veicinājis – jādomā, pašam to neapzinoties – reālistiskāku globālo spēlētāju izvietojuma izvērtējumu. Ja līdz šim, piemēram, Ķīna galvenokārt tika uztverta kā milzīgs un vilinošs tirgus, strauja ekonomiskā attīstība un pilsonisko brīvību trūkums, kas, būsim atklāti, nevienu ārpus Ķīnas sevišķi neuztrauc, tad, "pateicoties" Trampam, nu ir skaidrs, ka Ķīnas loma ir krietni lielāka. Piemēram, kad Tramps paziņoja par ASV izstāšanos no ANO Parīzes klimata līguma, izrādījās, ka ir ārkārtīgi nozīmīgi, lai Ķīna turpinātu līgumā norunāto īstenot, un negaidīti Pekina nonāca teju vai apzinīga ekoloģiskā politikas līdera lomā. Līdzīgi ir dažādu drošības jautājumu (sākot ar Ziemeļkoreju, beidzot ar kuģošanas brīvību Āzijas kontinenta ūdeņos) kontekstā.

Tāpat kļuva skaidrāks, cik vienkāršots ir priekšstats par Krievijas iespējām, kas tika saistītas ar naftas cenām un šīs valsts ekonomikas kopējo stāvokli. Izrādījās, nav korelācijas starp šīs valsts finanšu stāvokli un tās iespējām sagādāt pamatīgas galvassāpes. Arvien mazliet vīzdegunīgi uzlūkotā "lāču zeme" nu ir (vai vismaz tiek uztverta) teju vai pasaules līdere efektīva kiberkara un informatīvā kara jautājumos.

Iepriekš paustais nenozīmē, ka šī jaunā realitāte mani iepriecinātu, tomēr ar to jārēķinās.

Trešais aspekts saistās ar to, ka acīmredzot ir pārvērtētas vēlētājiem piedēvētās simpātijas (pat ja nedeklarētas) pret stabilitāti, prognozējamību. Proti, Trampa ievēlēšana liecina, ka ļoti daudzus mūsdienu pasaulē tieši neprognozējamība fascinē, jo galu galā ASV prezidents ir pazīstams ne tikai ar savu, teiksim tā, elastīgo izturēšanos pret faktiem, bet arī ar vieglumu, ar kādu viņš maina uzskatus, plānus utt., turklāt tas bija pamanāms jau kampaņas laikā. Un nekas – ievēlēja... Rodas sajūta, ka daudzi Rietumos, lai gan labprāt nobažījušies šūpo galvu par nestabilitāti un jauniem riskiem "mūsdienu pasaulē", patiesībā ir rutīnas (vai tā, ko viņi uzskata par rutīnu) nogurdināti.





Māris Zanders

Māris Zanders ir ilggadējs politisko procesu komentētājs. Studējis vēsturi, pēdējos gados dīvainā kārtā pievērsies "life sciences". Ikdienas ieradumos prognozējams līdz nelabumam – ja devies ārpus Lat...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!