Viena no globalizācijas spilgtākajām izpausmēm ir tā, ka teju vai ikviena procesa, notikuma novērtējumā nevar runāt par skaidru ieguvumu vai zaudējumu. Agrāk – ja vien vērtējuma izteicējs nesirga ar naivu pārliecību, ka ir iespējams kaut kas visiem izdevīgs (vai otrādi) – arvien varēja puslīdz droši teikt, ka situācijā x kāds jūtami iegūst un kāds nepārprotami zaudē. Nu, viss ir tā samudžinājies, ka šādu pārliecinošu nošķīrumu nav.
Klasisks piemērs ir salīdzinoši zemās naftas cenas un prognozes par šāda zema līmeņa saglabāšanos vismaz līdz 2017. gadam.
Ja raugās no energoresursu importētājvalstu viedokļa, pirmajā pietuvinājumā te saskatāmi vieni vienīgi labumi. Patērētāju (gan fizisko, gan juridisko personu) tēriņi par energoresursiem samazinās, ietaupīto naudu var tērēt vai nu citam patēriņam (kas arī labi), vai šajā valstī saražotās produkcijas pašizmaksas samazinājumam (tātad pieaug produkcijas konkurētspēja, un tas atkal ir labi). Gudri ekonomisti ir pat rēķinājuši proporcijas, kādās naftas cenu kritums palielina importētājvalstu iekšzemes kopproduktu. Plus – par to varbūt neklājas gavilēt, tomēr patīkami: naftas cenu kritums sit pa kabatu virknei energoresursu ieguvējiem/eksportētājiem, kam raksturīga neglīta uzvedība (Krievija & Co).
Nākamajā pietuvinājumā līksmība beidzas.
Pirmkārt, jo lētāka nafta, jo mazāka motivācija investēt citās enerģētikas tehnoloģijās. Tātad, ja zemā cena ilgstoši saglabājas, visas tās milzu summas, ko importētājvalstis ir ieguldījušas dažādos saules, vēja utt. enerģijas projektos, sāk izskatīties (vai pat ne tikai izskatīties) pazaudētas. Citiem vārdiem sakot, patīkamo sajūtu, ka tu mazāk maksā par apkuri un degvielu, mazina nojausma, ka tiek zaudēta iespēja iegūt lielāku neatkarību energoresursu piegāžu aspektā. Ja nerentabli kļūst ieguldīt tehnoloģijās (t.sk. videi draudzīgākā transportā, energoefektivitātē), Rietumi neinvestē tajā, kas faktiski ir vienīgais to konkurētspējas pamats (jo neba tāds ir zemas izmaksas atalgojuma vai nodokļu formā).
Otrkārt, tā ir sagadījies, ka periodā pēc pēdējās finanšu krīzes ar energoresursiem un izejvielu ieguvi saistītais bizness ir bijis viens no dūšīgākajiem kredītņēmējiem starptautiskajos finanšu tirgos. Tas arī bija saprotami, jo citi sektori jutās un tika uzskatīti par vēl riskantākiem, bet, kā saka, kaut kur jau nauda jāiegulda. Attiecīgi, ja nu šiem kredītņēmējiem rodas problēmas ar piesaistītās naudas atdošanu vai ieguldītāju cerētās peļņas nodrošināšanu, jau tā drebelīgie finanšu tirgi nervozēs vēl vairāk. Un tas nu būs pilnīgi lieki arī no naftas importētājvalstu interešu viedokļa, jo arī šo valstu patērētāji (fiziskie un juridiskie) ir atkarīgi no naudas cenas pasaulē un investoru gatavības vispār kaut ko investēt.
Treškārt, nav pārliecības, ka naftas cenu izraisītais ieņēmumu kritums spiedīs, piemēram, Krieviju uzvesties ne tik bravūrīgi. Var gadīties pretēji – jo mazākas ir iespējas nofinansēt pierasto vai sasolīto līmeni, jo lielāks kārdinājums šo "iztrūkumu" kompensēt ar iekšpolitiskās psihozes temperatūras kāpināšanu.
Objektivitātes labad gan jāmin arī kāds zemo cenu pluss – autora izpratnē. Jo zemāka cena, jo mazāka motivācija uzsākt ieguves projektus, piemēram, Ziemeļu ledus okeānā. Lai nu piedod ļaudis, kuri bažījas par resursu izsīkumu un attiecīgi jaunas ieguves vietas uzskata par ļoti nepieciešamām, tomēr manā skatījumā – jo ilgāk līdz šim salīdzinoši mazāk skartas teritorijas būs bez ieguves rūpniecības ekoloģiskā nospieduma, jo labāk.
Un tomēr kopumā naftas cenu kritums Rietumiem (t.sk. Latvijai) nekāds milzu ieguvums nebūs.
To pašu var teikt par citu pēdējo mēnešu "karsto" tematu pasaulē – attiecību uzlabošanos starp Rietumiem un Irānu.
No vienas puses, ir jābūt izcili negantam indivīdam, lai nepriecātos par to, ka kādā reģionā samazinās militāru sadursmju iespēja vai ka kāda valsts piebremzē savas ambīcijas kodolieroču jomā.
No otras puses, nez kādēļ nav pārliecības, ka sankciju sloga samazināšanas radītos papildu ieņēmumus Irāna primāri novirzīs dzīves līmeņa paaugstināšanai valstī (t.sk. importam no Eiropas, kas mums izdevīgi). Tikpat labi pamatīgs žūksnis var tikt izlietots Irānas ārpolitisko "klientu" finansēšanai Tuvajos Austrumos. Ja vēl pirms dažiem gadiem, atvainojos par cinismu, tam nevajadzētu mūs ļoti satraukt ("lai tak viņi tur..."), tad šobrīd papildu nestabilitāte reģionā nozīmē jaunus bēgļus Eiropā. Un tas – neatkarīgi no attieksmes pret šo parādību – par labu Eiropas attiecībām ar patvēruma meklētājiem nenāks.
Ja divi minētie piemēri iekļaujas modelī "ik baltam mākonītim ir sava tumšā maliņa", ir, protams, arī apvērstais modelis – "nav ļaunuma bez labuma".
Piemēram, jo tuvāk iespēja, ka briti dosies referendumā balsot par palikšanu vai aiziešanu no Eiropas Savienības (ES), jo pamatotākas ir drūmās prognozes, ko šāda aiziešana nozīmētu, turklāt ne tikai pašiem britiem, bet arī, piemēram, Austrumeiropai (sabiedrotā pazaudēšana protekcionisma mazināšanā un stingras nostājas ieturēšanā pret Krieviju). "Mīnusi" Apvienotās Karalistes aiziešanai saturiski ir pilnīgi pamatoti.
Tajā pašā laikā pārējā Eiropa – vienas dalībvalstis patiesāk, citas liekulīgāk – aiziešanu nevēlas un attiecīgi ir gatavas izpildīt kādus no britu nosacījumiem palikšanai ES. Virkne šo Londonas prasību to piepildīšanas gadījumā nāktu par labu arī mums kā relatīvi liberāla ekonomiskā kursa sekotājiem, un no šī viedokļa, pat ja tas notiks tik samocītā veidā (britiem draudot ar savu izstāšanos), tas nekas. Vēl ciniskāk – pat ja briti galu galā vienalga nobalsos par izstāšanos, ES sapurināšana būs notikusi.
Esmu drošs – "Satori" lasītājiem nav nekāds jaunums, ka starptautiskajos procesos reti kad vietā ir viennozīmīgs "balts – melns" vērtējums. Tādēļ šī teksta fokuss ir ne tik daudz kaut kā "pierādīšana" portāla domājošajiem lasītājiem, cik tas, ka Latvijas politikas dokumentos (ikgadējie ziņojumi par ārpolitiku, drošību u.c.) gan niansētības dažkārt pietrūkst.
0