Recenzija par Jannes Telleres grāmatu “Nekas”
Izdevniecība "A & A Vision", 2015
Laikā, kad sabiedrībā bija vērojama pastiprināta interese par to, ko drīkst un ko nedrīkst ļaut bērniem lasīt un analizēt, manās rokās nonāca dāņu rakstnieces Jannes Telleres grāmatas "Nekas" tulkojums latviešu valodā, kuru lasot, man aizrāvās elpa. Teikumi, ko lasīju jau pirmajās lappusēs, šķita absolūti progresīvi šim laikam: "Pjērs Antons izstājās no skolas todien, kad aptvēra, ka nav vērts neko darīt, ja reiz tāpat nekam nav jēgas. Mēs pārējie palikām."
Grāmatas "Nekas" stāsts ir par 7. klases skolnieku Pjēru Antonu, kurš aiziet no skolas, jo neredz jēgu mācīties. Lai gan tas līdz galam netiek izteikts, šķiet, ka arī dzīvei kā tādai viņš neredz jēgu. Tā kā jēgas nav, Pjērs Antons uzrāpjas kokā un apmētā klasesbiedrus ar turpat augošām zaļām plūmēm. Kurš gan nav vēlējies pamest skolu 7. vai 8. klasē? Pieļauju, ka daudzi. Es, piemēram, šajā posmā skolu vēlējos pamest visu laiku. Tikai iet nebija īsti uz kurieni. Ja nu vienīgi līdz pilskalnam. Cik tad ilgi staigāsi pa drupām un skatīsies upes plūdumā? Savā ziņā Pjērs Antons realizē manu pusaudžu dienu sapni. Tellere labi uztvērusi to svārstīgo un protesta pilno posmu, ar kuru lielākā vai mazākā mērā saskaras visi pusaudži, kad 4.–6.klases sajūsmu nomaina zināma rezignācija, kuru reizēm pavada spontāni emocionāla, arī situācijai neadekvāta uzvedība.
Zīmīgi, ka Pjērs Antons pamet klasi, bet paliek turpat pie skolas – uzrāpies plūmē, kur virs klasesbiedru galvām izkliedz dažādas eksistenciālas frāzes un jautājumus, piemēram: "Kāpēc visi izliekas, it kā viss, kas nav svarīgs, ir ļoti svarīgs, un reizē tik bezgalīgi noņemas, izlikdamies, it kā patiesi svarīgais vispār nav svarīgs?" Izsaucieni spēcīgi atbalsojas pusaudžu prātā, un visai drīz viņi mēģina Pjēru Antonu nodabūt lejā. Sākumā metot ar akmeņiem, pēc tam jau gudrāk – cenšoties ar praktiskiem piemēriem pierādīt, ka jēga pastāv. Jēgas meklējumi izvēršas par filozofisku spēli, kuras sekas traģiski atsaucas uz visiem tās dalībniekiem.
Jautājums par dzīves jēgu nav atbildams viennozīmīgi, tas spilgti atklājas arī romāna gaitā. Autore liek pusaudžu grupai risināt šo eksistenciālisma pamatproblēmu – jēgas meklējumus – asprātīgā un negaidītā veidā. Četrpadsmitgadnieki nolemj savākt lietas, kurām ir jēga, nozīme un vērtība. Sākotnēji viņi vāc lietas, kurām ir "it kā jēga", bet neliela: tās ir sen mirušu vecāku fotogrāfijas vai sen pieaugušu bērnu rotaļlietas. Jēgas kaudze aug augumā, bet "[…] tik un tā ar jēgu bija trūcīgi. Mēs taču visi labi zinājām, ka nekas no savāktā patiesībā mums neko nenozīmē. Tad kā lai pārliecina Pjēru Antonu, ka tas ir kaut kas?" Pusaudži nonāk pie atziņas, ka lietas, kurām piemīt vērtība viņu acīs, varētu būt tās, kurām ir jēga. Viss sākas ar nevainīgām klasesbiedrenes sandalēm, kuras lūgtas mammai pusgada garumā – pēc klasesbiedru savstarpējas vienošanās tās nonāk jēgas kaudzē. Pēc sandalēm nāk dārgais dzeltenais velosipēds, bumba un citas praktiskas lietas. Katrs, kurš nolicis jēgas kaudzē kādu sev svarīgu lietu, pasaka nākamajam to, no kā viņam vajadzētu atvadīties. Iebilst tam neviens nevar un, ja arī mēģina, tiek piespiests ar varu. Tā Gerda šķiras no mīļotā kāmīša Oskariņa, bet Frederikam, kurš "ticēja Dānijai un Karaļnamam un nedrīkstēja spēlēties ar Huseinu", ir jāšķiras no Dānijas karoga, kas slējās visaugstākajā karoga mastā visā Trumpē pie viņa mājas. Anna Lī, Dānijā dzīvojoša korejiete, jēgas kaudzē noliek savu adopcijas apliecību, savukārt Ingrīdiņa savus jaunos kruķus. Rike Ursula šķiras no savām zilajām bizītēm.
Jo lielāka aug jēgas kaudze, jo nežēlīgāki paliek pusaudži savās prasībās pret citiem. Jo negribīgāk kārtējais upuris šķiras no sev svarīgas lietas, jo lielāku prieku tas citiem sagādā. Oles ierosinājums jēgas kaudzē novietot Elīses brālīti sākotnēji izraisa baiļpilnu klusumu, jo Elīses brālītis ir miris divu gadu vecumā un guļ apglabāts kapos. Pēc īsām šaubām par svētuma apgānīšanu un to, ka mirušajiem ir jāguļ mierā, nakts aizsegā zārciņš tiek izrakts un nogādāts uz veco zāģētavu, kur atrodas jēgas kaudze. "Es ieslēdzu gaismu, un zēni ienāca iekšā, pa vidu turēdami zārku. Spilgtajā neona gaismā tas piepeši vairs nebija tik baismīgs. Tas jau ir tikai miris bērns un kaut kāds koks apkārt, es domāju un rūpīgāk nopētīju zārku, kas stāvēja jēgas kaudzes pakājē, jo bija par smagu, lai to uzceltu augšā." Jēgas kaudzē nonāk arī Jēzus statuja no baznīcas, kas prasīja zināmas pūles dievbijīgajam Kaijam un pārējiem, lai to aizgādātu uz veco zāģētavu. Huseinam nākas šķirties no lūgšanu paklāja, par kura pazušanu zēnu smagi piekauj paša tēvs. Tālāk jēgas kaudzē bija jānonāk Sofijes nevainībai, kas, pēc vairākuma domām, nebija pielīdzināma Hansa neona dzeltenajam ritenim. "Tas taču nav viens un tas pats, mēs sacījām. "Kā jūs varat zināt, ka neondzeltenais ritenis man nenozīmē tikpat daudz, cik Sofijei viņas nevainība?" To mēs nevarējām zināt." Brīdī, kad jēgas kaudzi atklāj pieaugušie, sabiedrība dalās divās daļās "Pirmie divi bija vienisprātis ar Trupes Trešdienu – mēs esot nevaldāmi izdzimumi, kuriem īstā vieta būtu pāraudzināšanas iestādē. Nākamie divi, mums par lielu pārsteigumu, sāka murmulēt par mākslu un dzīves jēgu." Vienīgi Pjērs Antons, kura dēļ arī jēgas kaudze tika vākta, nesaredz tajā ne jēgu, ne vērtību.
Grāmatā aprakstītie praktiskie piemēri jēgas meklējumiem, ja ticam uz grāmatas vāka rakstītajam, ir kalpojis par iemeslu tam, lai šo jauniešu romānu dažās Rietumnorvēģijas skolās aizliegtu. Arī Francijā atsevišķi grāmattirgotāji atsakās šo izdevumu izplatīt. Jāpiekrīt, ka šī Telleres uzrakstītā grāmata ir negaidīta, nepatīkama un vēlāk pat šķebinoši pretīga, tomēr – iedarbīga. Ik pa laikam nākas sev atgādināt, ka visu šo spēli, šo jēgas kaudzi ir izdomājuši pusaudži, būtībā vēl bērni, un tas arī ir tas nepatīkamākais un mulsinošākais. Tomēr jāņem vērā, ka jauniešu auditorijai rakstītas grāmatas raksturo vēlme provocēt, atšķirties un meklēt varoņus – spilgti tēli, provokatīvas situācijas un neierasta vide ir mūsdienu jauniešu literatūras tendences. Autorei ir izdevies ne tikai radīt izaicinošu situāciju fragmentus, bet arī sakopot tos jēgpilnā stāstā par cilvēcību un tās trūkumu.
Telleres grāmata ir par to, ka jēga ir relatīva. Tie ir meklējumi pēc tā, kas lietām piešķir vērtību un atklāj, ka vērtīgas ir ne tikai lietas. Par to, ka jēgu nevar pārdot un to nevar nopirkt. Par to, ka slava un popularitāte piešķir vien gaistošas jēgas ilūziju. Par atteikšanos. Par pusaudžu attiecībām ar pieaugušajiem un bailēm no pieaugšanas. Par nežēlību un piedošanu. Un galvenokārt - par atbildību.
Jāsaka, ka šādu provokatīvu darbu latviešu literatūrā neatrast. Ir neskaitāmas elfu un zemzemes valstību adaptācijas, bet kas tāds, par ko diskutēt, – pretrunīgs un izaicinošs – nav. Tomēr ir svarīgi, lai Agneses Krivades b** nepaliek kā vientuļš skrāpējums uz rajona noplukušā žoga.
0