Mēs esam nolemti kļūdainām politiskām prognozēm, jo informācijas avoti, uz kuriem balstoties prognozes tiek veidotas, objektīvi ir ļoti nepilnīgi.
Pēc drūmas galvas šūpošanas vairāku dienu garumā vairāki mani paziņas atzina – viņi kļūdījušies savos pieņēmumos par "Brexit" balsojuma iznākumu, jo pārāk paļāvušies uz to, ka pašu lietotā viedokļu telpa atspoguļo vairākuma (to skaitā t.s. klusējošā vairākuma) priekšstatus.
Pieļauju, ka šī tēma nav sveša, jo par to gana daudz rakstīts. Mēs izvēlamies tādu informācijas avotu un diskusiju telpu, kas vairāk vai mazāk atbilst mūsu pašu domāšanas veidam un priekšstatiem, rezultātā notiek faktiski nevis viedokļu atšķirīguma izpausmes, bet gan tāda kā draudzīga apstiprinājuma saņemšana sava viedokļa pareizībai. Un galu galā tas rada ilūziju, ka "tik daudzi" domā līdzīgi, attiecīgi...
Atklāti sakot, nedomāju, ka šajā ziņā kaut kas var mainīties. Ja neskaita indivīdus, kuri par politiku interesējas savtīgu iemeslu dēļ, man grūti iedomāties, kādēļ citiem būtu jātērē laiks un nervi, lai iepazītos ar nereti kaitinošiem citādiem skatījumiem. Neviens mani nepiespiedīs sekot, piemēram, sporta jaunumiem tikai tādēļ, lai man būtu sajūta, ka "esmu lietas kursā".
Uzreiz arī jāuzsver, ka teksta autoram ar prognozēm neveicas labāk (tiesa, ne "Brexit" gadījumā), bet citu iemeslu dēļ (esmu pagalam kūtrs sociālo tīklu lietotājs). Un, ņemot vērā, ka šie iemesli veido noteiktu argumentācijas modeli, iespējams, vērts par tiem parunāt.
Ilustrācijai minēšu tēmu, par kuru proporcionāli esmu diezgan daudz interesējies, – kā veidojas kustības, kas tiek sauktas par populistiskām. Piemēram, fašisms Itālijā pagājušā gadsimta pirmajās desmitgadēs. Starta punkts arvien ir bijis mēģināt saprast t.s. intelektuālo augsni. Attiecīgi – ja runājam par fašismu – ar labi padarīta darba sajūtu esmu krāvis konstrukcijā to, kas lasīts par t.s. politiskajām reliģijām, filozofa Džovanni Džentiles "pienesumu", vulgarizētā darvinisma "pienesumu", futūristu "pienesumu" utt. Līdz tomēr rodas jautājums: vai es nemānu sevi, piešķirot tik lielu nozīmi atsevišķu intelektuāļu vai pat intelektuālu strāvojumu ietekmei? Varbūt ļaudīm, kuri "pavilkās" uz fašismu, šie "ideologu" argumenti nemaz nelikās būtiski? Varbūt kādam vienkārši gribējās, atvainojos, iedot pa purnu "sliktajiem", vēl kādam patika tā kopības sajūta maršējot utt.?
Šajā ziņā palikušas prātā vairākas Gļeba Pavlovska esejas par Ļeņinu un Staļinu. Proti, Pavlovskis nepiekrīt interpretācijai, ka boļševiki, lūk, sajaukuši prātu Krievzemes iedzīvotājiem ar apbrīnojami efektīvu un efektīgu propagandu un viss beidzās tā, kā beidzās. Kāda propaganda situācijā, kad nav radio un televīzijas, kad arī drukātā prese un pat skrejlapas cirkulē salīdzinoši šaurā ģeogrāfiskā un sociālā vidē, jautā Pavlovskis. Tā teikt, nepārspīlēsim progresīvās inteliģences lomu.
Atkāpe. Tas pats, baidos, attiecas arī uz priekšstatiem par to, kā veidojas nacionālā identitāte, vēsturiskā apziņa utt. Ir gadījies, piemēram, lasīt visnotaļ rūpīgi izstrādātus darbus par vācu nacionālās apziņas veidošanos – īsi sakot, 15.–16. gadsimtu mijā dzīvojušais Ulrihs fon Hutens esot izstrādājis "sižetu" par seno ģermāņu valdnieku Armīniju, naratīvs turpinājis dzīvot un attīstīties, un tad jau 18. gadsimts klāt, Johans Gotfrīds Herders, Frīdrihs Gotlībs Klopštoks un tā, finālā vācu nacionālā apziņa ir dzimusi. Man gan ir nelāgas aizdomas, ka to Klopštoku & Co. tik daudzi no vācu ierindas "birģeriem" nemaz lasījuši nebija, toties viņi empīriskas pieredzes rezultātā bija secinājuši, ka kaimiņi francūži ir maitas, angļi arī tādi neriktīgi, tādēļ mums jāturas kopā...
Īsi sakot, mēģinot prognozēt sociālā ķermeņa kustības – to skaitā politiskās –, mēs pārāk lielu nozīmi, iespējams, piešķiram intelektuālām konstrukcijām. Ticamāk, ka indivīdi tajās meklē apstiprinājumu savu iecerēto rīcību pamatotībai, bet tās nav grūdiena punkts.
Tad kādā virzienā vērts lūkoties, lai prognozes būtu adekvātākas?
Esmu saskāries ar viedokli, ka lielas cerības liekamas uz dažādiem mākslīgā intelekta instrumentiem, kas strādā ar lieliem datu apjomiem. Vulgarizējot: algoritms noskaidro, cik bieži meklētājsistēmās un sociālās saziņas vietnēs parādās, teiksim, vārds "imigranti", un tad tas dod pamatu secināt, kas notiek populācijas locekļu prātā, pat ja viņi, tēlaini izsakoties, TV kameras priekšā nekad neatzīs, ka imigrantus derētu izsūtīt.
Savi plusi šim virzienam ir, tomēr nevajadzētu pārspīlēt. Savulaik plaši tika publiskota vēsts, ka "Google" esot analizējis, cik bieži un ģeogrāfiski kur gripas epidēmijas laikā meklētājsistēmā tiek ievadīti ar slimību saistīti jēdzieni, un esot bijusi baigā korelācija ar reālajiem epidēmijas uzliesmojumiem. Nesen gan nācās lasīt, ka patiesībā korelācija esot bijusi pašvaka... Un tas arī saprotami – ja es ievadu meklētājsistēmā politiķa X vārdu, tas nenozīmē, ka es par viņu balsošu; varbūt es vienkārši gribu noskaidrot, kas tas par kretīnu, par kuru daudz runā. Ja "Facebook" forumos bieži tiek pieminēta partija Y, tad tikpat labi var būt, ka līknes kāpumu nodrošinājusi partijas Y intensīva aplamāšana kādās domubiedru grupās.
Iespējams, lielo datu masīvu analīze ir noderīgāka, lai noteiktu sākotnējo diagnozi, bet ne uzreiz iespējamās komplikācijas. Piemēram, ja noteiktā laika periodā parādās kāpums vārda "krīze" lietojumā, var pieņemt, ka populācija ir stresa situācijā vispār. Un pēc tam jau mēģinām prognozēt, kādi uzvedības (t.sk. sociālās) modeļi stresa situācijās aktivizējas.
Te gan noderīgi paturēt prātā, ka modeļi nav dominējoši un/vai noturīgi. Piemēram, ir viedoklis, ka stresa situācijās indivīds nosliecas par labu vienkāršotiem risinājumiem, ir tendēts uz agresiju utt. Jā, bet tikpat labi stress var veicināt apātiju un konjunktūrismu. Jebkurā gadījumā, manuprāt, svarīgi ir tas, ka stresa situācijās sociālā uzvedība tieši ir viegli mainīga. Klasisks piemērs, šķiet, ir Austrijas anšluss 1938. gada martā. Vēl neilgi pirms tā valsts vadība bija gatava pati rīkot balsojumu par iespējamo pievienošanos Vācijai, jo acīmredzot bija pārliecināta, ka vairākums nobalsos "pret". Reāli notika citādi: vispirms Vācijas karaspēks iesoļoja Austrijā, un apmēram mēnesi vēlāk tika rīkots cits balsojums (?), kura iznākums bija pavisam atšķirīgs, savukārt kosmopolītiskās Vīnes iedzīvotāji dažu nedēļu laikā saprata, ka viņu kaimiņi ebreji ir pasaules galvenais ļaunums...
Lai kā arī būtu, ja vēlamies labāk uztaustīt noskaņu strāvojumus, mazāka vērība jāvērš uz t.s. viedokļu līderiem un t.s. valdošajiem diskursiem (jo parasti šo diskursu ķidātāji paši ir to konstruētāji). Tas skanēs kaitinoši nekonkrēti, bet ir nepieciešams antropoloģiski plašāks fokuss, kurā sadzīvo neirobioloģija, t.s. kultūras studijas (cultural studies), kas nodarbojas ar izklaides industriju (iespējams, viens TV seriāls var vairāk pateikt nekā politikas analītiķis), un reliģiju pētniecība (tieši tāpēc, ka mēs dzīvojam postsekulārā, nevis sekulārā vēstures posmā).
Šim maisījumam var pievienot arī citus komponentus, tomēr svarīgi paturēt prātā, ka prognozēšanas mēģinājums nekad neizdosies, ja tā veicējs maksimāli nedistancēsies no saviem priekšstatiem par pareizo un aplamo. Rupji sakot – vispirms pacenties kaut cik pareizi prognozēt un pēc tam vari demonstrēt savu personīgo attieksmi, tas vienmēr noderēs un būs cienīgi.
5