Pirmssajūta, pēcsajūta, apjukums un tidlī-bums

Recenzija par Latvijas Nacionālā teātra izrādi "Sarkangalvīte un vilks"

Pirmizrāde: 2014. gada 18. oktobrī

Pasaka par Sarkangalvīti Latvijas teātra telpā pēdējā laikā ir ļoti aktuāla. Šobrīd izrāde par Sarkangalvīti repertuārā ir gan Leļļu teātrī (dramatizētājs – Jānis Balodis, režisors – Valters Sīlis, mūzikas autors – Edgars Raginskis), gan Nacionālajā teātrī. Par otro iestudējumu mēs ar manu meitu Alisi Lī (6 gadi) vairāk pastāstīsim šajā recenzijā.

Teātra cienītāju vidū ir zināms režisora Oļģerta Krodera izteikums, ka ir divi darbi, kurus varētu iestudēt atkal un atkal: "Hamletu" un "Sarkangalvīti un vilku". Sarkangalvītes pasakas pievilcība, šķiet, slēpjas iespējā sižetu pavēstīt bez didaktikas un runāt par dažādām tēmām, kuras svarīgas ikvienam no mums: iniciācija pieaugušo pasaulē, draudzība, seksualitāte, dabas aizsardzība, varmācība, ģimene un tās vērtības, kulinārija utt. Lai izdotos veiksmīgs iestudējums, vajadzētu izvēlēties vienu centrālo tematu, par kuru izrādes autors jeb autoru kolektīvs vēlas runāt. Vēlams arī, lai šis temats būtu aktuāls pašam autoram. "Sarkangalvītes un vilka" iestudējums Nacionālajā teātrī Elmāra Seņkova režijā ir iejūsminošs. Iejūsminošs kā cukurvate, šokolāde vai apaļš, sarkans čupa-čups, bet paliekošu efektu vai veselības uzlabojumu vielmaiņas sistēmai nedod. Šķiet, problēmas ar izrādes uzturvērtību rada fakts, ka komandā ir bijis ļoti daudz talantīgu, spilgtu personību, kuri nav varējuši vienoties, kas ir galvenā tēma, par ko viņi vēlas runāt.

Manuprāt, izrādē veiksmīgi iesākts stāsts par zvēru parlamentu un tā vadītāju Zaķi, kurš lielajās bailēs no Vilka ne tikai pats sāk uzvesties gļēvi, bet šim nolūkam izveido veselu Zvēru parlamentu (kurus, starp citu, Sarkangalvīte precīzi nosauc par "lopiem"). Tad Zaķis pierunā parlamentu izmantot Sarkangalvīti, lai remdētu Vilka milzu apetīti un vismaz uz kādu brīdi būtu miers. Tā arī notiek – Sarkangalvīte satiek savu Vilku, kurš izrādās labāks cilvēks nekā Zaķis, un tad Zvēru parlamentā sākas pārmaiņas. Tālāk šī stāsta attīstība iemudžinās Vēdera ielā – satriecoši skaistā, Deivida Linča estētiku atgādinošā scenogrāfijā. Pārmaiņas zvēros šajā brīdī it kā notiek aiz skatuves. Tās tiek izrunātas un ieplānotas, bet netiek parādītas skatītājiem. Rodas apmulsums – kas tikko notika? Labi, viņi ir mainījušies. Bet kā tas notika?!

Šādas mulsinošas neskaidrības ir vairākas. Piemēram, izrāde vēsta par to, ka Vilks nav ļauns - viņam ir liela sirds, bet zvēri un cilvēki, dzīvojot bailēs no Vilka, viņu ir izstūmuši no sabiedrības. Ļoti laba doma, kura attīstās gan scenogrāfijā, gan dziesmu tekstos, gan dramaturģijā, bet arī šī ideja netiek attīstīta līdz galam. Iespējams, izrāde varētu arī nesniegt risinājumu šai Vilka problēmai – ko darīt ar dabiskām dziņām, kas liek ēst citas dzīvas radības, ar kurām ir vēlme arī veidot attiecības –, tomēr man patiktu, ja tas tiktu risināts skaidrāk un noteiktāk.

Visneskaidrākā vieta izrādē man šķita aina, kur Mednieks izglābj vecmāmiņu un Sarkangalvīti no Vilka vēdera. No vienas puses, ar scenogrāfiju tiek iezīmēta ideja, ka mēs visi dzīvojam Vilka vēderā, bet vienlaikus arī šī lieliskā doma tikai uzzibsnī. Iespējams, ka režisora vai scenogrāfa ideja par Vēdera ielu un Vilka vēderu ir bijusi tik spoža, ka ir mēģināts pakārtot tai jau iesākto stāstu par zvēru parlamentu.

Man pašai kļuva fizioloģiski nepatīkami brīdī, ka Sarkangalvīte kustināja Vilka burvīgi izveidoto sirdi. Visticamāk tāpēc, ka Vilka sirds veidota ļoti reālistiski, un man radās tiešas izjūtas par to, kas notiktu, ja mana sirds tiktu aizskarta līdzīgā veidā. Lai gan metaforas līmenī nekādu iebilžu nav – šī līnija man šķiet vissaprotamākā. Noslēgumā Vilka un Sarkangalvītes atvadas kļūst pat ļoti aizkustinošas, jo arī man ir pazīstamas attiecības "cik grūti ir runāt par laiku, kad iestājas mīlestība". Ja vadošā stāsta līnija būtu sakārtota, tad Vilka un Sarkangalvītes attiecības varētu arī palikt atvērtas un neskaidras bez didaktiska paskaidrojuma. Iespējams, tieši no tā izrādes veidotāji ir gribējuši izvairīties – no didaktikas, un tas viņiem ir izdevies. Tomēr tā ir bērnu izrāde un, pārfrāzējot slaveno izteicienu par bērnu, vannu un ūdeni, bērns tajā ir vajadzīgs.*

Izrādē tika aizskarta tēma par meža likumiem un drosmīgo Sarkangalvīti, kura visu uztver kā spēli. Ar šo tēmu, visticamāk, ir saistīta mūziķa Edgara Mākena radītā dziesma par piedzīvojumu, kura diemžēl, izrādē, ienāk kā paskaidrojums "don’t worry, be happy" pēc notikuma, kas nav saistīts ar "happy". Tas samulsina vēl vairāk. Jo man šķita, ka stāsts ir par ko citu. Tomēr ar izrādes noslēguma dziesmu par piedzīvojumu, iespējams, ir mēģināts nošaut visus manus šai recenzijā minētos zaķus un atbildēt uz neskaidrajiem jautājumiem – viss ir labi, ja notiek piedzīvojums! Dziesma sniedz atbildi arī Zaķim uz jautājumu, ko darīt, ja tik ļoti bail: atceries – pat ja tevi apēdīs vilks, tas būs forši, jo tas būs piedzīvojums. Tā man šķiet diezgan jauka un humorpilna attieksme pret dzīvi, un, iespējams, ka pēc Aušvicas, Ruandas, Damaskas u.c. notikumiem tas ir veids, kā izturēties pret nāves briesmām. Tomēr joprojām neatbildēts paliek jautājums – kā stāsta audumā ievijas Mednieks, kuram vienkārši palaimējas izglābt Vecmāmiņu un Sarkangalvīti? Turklāt, kādas ir Mednieka un Zvēru parlamenta attiecības, ja viņi dodas pie viņa pēc palīdzības?

Arī izrādes kulminācija ir neskaidra. Man šķiet, ka pēc definīcijas tā nevarētu tāda būt. Lai gan... var jau būt, ka, netīri spēlējot, var atklāties kaut kas jauns. Vai varbūt netīras, tonī netrāpošas spēles vairs vispār nemaz nav – ir tikai piedzīvojums, un svarīgi, lai tas būtu aizraujošs. Spēlējot tīros toņos, mēs, iespējams, vairs nenonākam pie atbildēm.

Visa izrāde ir kā skaļš skaņdarbs, kur neviens īsti netrāpa tonī, bet kādu brīdi ir interesanti. Turklāt šo mulsuma kokteili rada arī tiešām ļoti efektīgi un spilgti darbi, piemēram, skaista scenogrāfija (Reinis Dzudzilo), kolosāli tērpi (Krista Dzudzilo), asprātīgi dialogi un aizkustinoša dramaturģija (Rasa Bugavičute), ļoti foršas dziesmas (Edgars Mākens), horeogrāfija (Elīna Lutce), kā arī aizrautīgi aktierdarbi – Ulda Anžes Bebrs, Romāna Bargā Ķirzaka, Gundara Grasberga Vilks, Marijas Linartes Sarkangalvīte. Mārcis Maņjakovs varbūt atsevišķās ainās pārspēlē (piemēram, ainā, kur viņa attēlotais mednieks, koķetējot ar māmiņu, tur gurnu vidū piespiestu vīna pudeli), bet arī viņš ir iejūsminošs – kā visa izrāde. Tomēr, kā jau teicu, tas ir tāds mirklīgs prieks, līdzīgs ziepju burbulim. Ziepju burbuļiem gan, protams, nav nekādas vainas.

Varētu šo recenziju arī beigt uz tādas mazliet neskaidras, samierinošas nots. Ja vien, ja vien tai nesekotu Alises Lī sacītais.

Alise Lī:

Patika spēle, kas bija jāizdara: jāsameklē seši dzīvnieki. Kad sesto dzīvnieku atrod, tad pasaka to biļešu pārbaudītājam un dabū pārsteigumu. Es dabūju šokolādi.

Man patika, ka tās galvas spīd. Man patika Vilks. Man likās, ka Sarkangalvītes mamma arī bija viņas mamma pa īstam. (Ka aktrise Daiga Gaismiņa bija īstā Marijas Linartes mamma.**)

Man nepatika, kā tie zvēri gribēja sasiet Sarkangalvīti. Man nepatika, ka mamma teica: "Pacietību!" Bum. Man patika ļoti lapsiņa, kura bija jāsameklē.

No sākuma mamma cepa pīrādziņus un teica, ka viņas kopā ies pie Vecmāmiņas. Sarkangalvīte izlūdzās, ka viņa viena ies. Un mammīte atļāva. Mamma aizgāja uz veikalu ar riteni. Tā tur tēva. Sarkangalvīte devās uz mežu. Sarkangalvīte satika dzīvniekus. Sliktus. Tie gribēja viņai sasiet rokas un sasēja. Tāpēc, ka viņi gribēja apēst Sarkangalvīti. Man liekas. Man ļoti patika pūkainais Vilks izrādē.

Otrajā cēlienā Vilks bija piekļuvis pie Sarkangalvītes. Viņa nokļuva Vēdera ielā – Vilka vēderā. Bum.

Man patika spīdošās galvas, man no sākuma likās, ka ods ir kaut kāds lācis vadītājs. Un tad es vēl varu pastāstīt, ja gribat stāstu par Sarkangalvīti, kas tur bija. Gribat? Nu, tā meitenīte dzīvoja mājiņās, atbrauca tētis, un mamma piekrita, un tad... es nesapratu īsti, es uzdodu vienu jums jautājumu... kādēļ... kā tas tētis, vecaistēt... nu, tas mednieks tika iekšā vilka vēderā? Mammu, es varēšu kādreiz viņus satikt un pajautāt, kā viņš tika vilka vēderā? Un no kā bija taisīta sirds? Man arī nebija skaidrs, ko tie dzīvnieki gribēja? Viņi gribēja, lai viņu apēd, vai viņi gribēja aizsargāt? Kāpēc tur Sarkangalvītei jābūt tieši Sarkangalvītei, Vilkam tieši Vilkam, Vecmāmiņai tieši Vecmāmiņai? Nu, pasakiet, lūdzu!!!

* Teiciens par to, ka, labu gribot, gadās reizēm "no vanniņas līdz ar ūdeni izliet arī bērnu".

** Ingas Gailes paskaidrojums.