Kadrs no Šona Beikera filmas "Floridas projekts"
 
Blogs
29.11.2017

Pirmās pasaules problēmas

Komentē
0

Dienasgrāmata Nr. 2 no Tallinas starptautiskā kinofestivāla "Melnās naktis" ("Black Nights")

Es nemāku festivālos iet uz ballītēm un draudzēties ar aizraujošiem svešiniekiem, kuri dāvā mūžīgu draudzību un personiski pazīst Vesa Andersona grima mākslinieci. Vienīgā ballīte, par kuru vispār uzzināju Berlīnes kinofestivālā, bija Baltijas ballīte: uz to, manuprāt, nevienam īpaši nevajadzētu lauzties, jo Baltijā pilnīgi pietiek baltiešu ballīšu. Taču arī tur es netiku iekšā, jo ballīte bija pārbāzta, vai nu tāpēc, ka Baltijas kinocilvēkiem vajadzēja parādīt citiem Baltijas kinocilvēkiem, ka viņi atrodas Berlīnes kinofestivālā, vai varbūt tāpēc, ka citu valstu kinocilvēki tomēr ļoti gribēja satikt Baltijas kinocilvēkus, vai varbūt vienkārši konkrētā pasākuma vieta nebija gana ietilpīga. Katrā ziņā pie durvīm satiku puspaziņu, kurš mani saņēma aiz rokas, it nemaz nebaidoties nepielūdzamā apsarga, un teica: "Skaties, mēs tūlīt viņu pārliecināsim!" Instinktīvi atrāvu roku, atkāpos un noskatījos, kā paziņa atrod īstos vārdus un divi metri platumā un garumā negribīgi pavirzās malā un palaiž garām puisi, kas uzmet man neizpratnes pilnu atvadu skatienu. Brīdis, kad es nokļuvu vistuvāk ballītei Berlīnes kinofestivāla laikā, bija nejauša iepazīšanās kinoteātrī – ar kādu latviešu režisoru, kurš man piedāvāja iedzert un patērzēt, taču, tā kā alkohols jau bija iegādāts, bet ārā bija februāris, mēs iedzērām kāda lielveikala pagrabstāvā, līdz brīdim, kad bija jādodas uz dokumentālo filmu par dragkvīnu subkultūru. Bija jauki, bet ne tik jauki, lai saturīgi atbildētu draugiem, kas interesējās par to, kāda tad ir Berlīnes kinofestivāla naktsdzīve.

Centīgi mēģinot sevī uzkurināt entuziasmu par Tallinas kinofestivāla ballītēm, es reģistrējos ballītei tramvajā. Arī tāpēc, ka tramvaja gala pietura bija paredzēta tieši pie mana "Airbnb" mitekļa, pašā sliktākajā gadījumā man vismaz būtu izdevies nokļūt tuvāk mājām. Arī visādi citādi tas bija gluži parasts otrais tramvajs, vecais, nevis jaunais, numurzīme vienīgi noņemta, sēdvietas visiem nepietika, kaut kur pa vidu galvenais organizators izkliedza norādes par brīvajām vietām, un tad mēs apmēram desmit minūtes braucām, līdz parādījās jebkuras tramvaja ballītes pamatelementi – proti, kāds sāka nēsāt apkārt šņabja pudeles un marinētus gurķīšus. Kaut kur burzmā kājās mēģināja turēties dzīvās mūzikas izpildītāji. Pēc brīža daļa jauniešu sāka priecīgi dejot, es savukārt beidzot ieraudzīju kādu pazīstamu seju un, pa labi un pa kreisi murminot "atvainojiet", aizbīdījos līdz savai paziņai. Mēs kopīgi vienojāmies, ka mums negaršo šņabis, bet visā visumā izskatās, ka šņabis ir lieliska doma, ja rekordātrumā jāpiedzirda cilvēki, lai viņi sajustos labi un laimīgi. Kad pēc kāda laika, kas likās diezgan mūžīgs, organizators paziņoja, ka diemžēl tramvaja ballīte ir galā, mēs sajūsminātas izbirām ārā, bet lielākā daļa citu tramvaja ballīšu viesu izskatījās patiesi sarūgtināti par to, ka sasniegts galapunkts. Nākamajā dienā man sevi neizdevās piespiest doties uz ballīti, kas nenotika uz sliedēm, bet aiznākamajā dienā, kad bija beidzies pēdējais seanss, mani īsziņā informēja, ka šī vakara ballītē tik un tā jau esot beidzies ēdiens un cilvēki, neesot vērts vairs nākt. Vienvārdsakot, es nemāku ballītes. Tāpēc ar izbrīnu un apbrīnu skatījos uz cilvēku, kuram pajautāju, kādas ir viņa domas par festivāla filmām, un kurš attrauca: kādas gan filmas, filmas varot skatīties visos citos laikos, kinofestivāli esot domāti, lai ballētos. Bet varbūt es nedaudz – pavisam nedaudz – nožēloju, ka nesaņēmos aiziet uz somu kinoprogrammas noslēguma pasākumu, kur blakus ekrānam esot bijušas uzstādītas divas somu pirtis, savukārt netālajā kafejnīcā noticis tango un karaokes konkurss. Bet varbūt dažām ballītēm labāk dzīvot tikai tavā iztēlē.

Par filmām, tātad.

Šons Beikers savu debijas filmu "Tangerine" uzņēma ar aifonu, turklāt spītīgi apgalvoja, ka iemesls šādi rīkoties patiešām bijis mazais budžets, nevis cerība uz papildu publicitāti. Režisora jaunās filmas "The Florida Project" seanss noslēdzās ar kolektīvu šņukstēšanu, kurai ļāvās kāda trešdaļa kinozāles. Baumoja, ka 2015. gada filmu "Tangerine" nominēs "Oskaram", savukārt, kad tas nenotika, paklīda runas: tas tāpēc, ka Holivuda vēl aizvien nav gatava pieņemt kombināciju "melnādaina, transseksuāla un nabadzīga sieviete". Filmu "Tangerine" caurstrāvoja dabiskums, cilvēciskums un cilvēcīgums. Toreiz biju ļoti skeptiska pret visu "filmējām ar aifonu" lepnumu, jo šķita, ka tas nivelē kinematografiskās kvalitātes un savā ziņā pat izsmej mediju, taču diezgan ātri filmas gaitā pazuda jebkāda interese iedziļināties tehniskajā izpildījumā, neskaitot tos dažus atcerēšanās brīžus un garāmejošu domu: "Nopietni? Šādi izdarīt iespējams ar telefonu?" Filmā "The Florida Project" saglabāts dabiskums un cilvēcība, aifons nolikts malā un mainīts skatpunkts, notiekošo uzlūkojot ar bērna acīm. Uzreiz šķiet, ka rezultātam jābūt kaut kam sentimentālam, bērnības kristālskaidro naivumu idealizējošam un tamlīdzīgi. Viss sākas ar to, ka pāris bērneļu izklaidējas, apspļaudot svešu mašīnu un nepazīstamu vienaudzi, mazliet vēlāk viņi arī nejauši nodedzinās māju, tā ka bērneļi ir diezgan neciešami mazi mežonēni. Viņi dzīvo vai, teiksim, uzturas blakus "vislaimīgākajai vietai zemes virsū" (tieši tāds ir Disnejlendas sauklis), lētā motelī, ko vada pusmūža menedžeris vārdā Bobijs (Viljams Defo). Galvenās varones māmiņa, jauna, noklāta tetovējumiem, krāsainiem matiem un īsiņiem šortiem, cenšas viņas abas uzturēt, pārdodot smaržas viesnīcu autostāvvietās, ēdot brokastis smalkās viesnīcās un izliekoties par to viesiem, apkrāpjot lētticīgus garāmgājējus un meklējot jaunus veidus, kā piepelnīties. Sešgadīgā Mūnija tajā laikā ar atbruņojošu un nekaunīgu drosmi iepazīst apkārtni un saviem draugiem rāda ceļu uz ne pārāk rātnu, bet valdzinošu dzīvi. Tas, kā Bruklina Prinsa, septiņgadīga aktrise, kas šogad filmējusies jau trijos projektos, tēlo šo lomu, pats par sevi ir kaut kas maģisks. Plašsaziņas līdzekļi jau paguvuši viņu nosaukt par jauno Šērliju Templu – ne bez iemesla. Nešpetna un laimīga viņa klejo pa savu jocīgo pasauli, un skatītāji jūt, ka notiks kaut kas nelāgs. Kas un kā – to nevar precīzi uzminēt, taču mēs zinām, ka tik bezrūpīga eksistence nevar palikt nesodīta. Māte un meita ir pārāk sprādzienbīstamas, lai izdzīvotu starp Disnejlendas dekorācijām, puspaziņu nepelnītu laipnību un nomācošu nabadzību. "The Florida Project" sākumā vienkārši rāda savādu, mirklīga skaistuma pilnu, traģikomisku eksistenci. Un, kad kaut kas beidzot notiek, ir jau par vēlu. Skatītājs ir ievilkts iekšā, otrā pusē, viņš ir daļa no šī pulsējošā un krāsainā stāsta. Un tad ir titri, es raudu, kinozāle raud, bet, kamēr jūs to neesat redzējuši, jūs to sauksiet par sentimentalitāti, kas gan cits tas varētu būt. "The Florida Project" ir mana 2017. gada labākā filma, un es zinu, ka vēl ir palicis vesels decembris, taču esmu pilnīgi droša: tas neko nemainīs.

Pagaidām iespaidīgākā dokumentālā filma – franču režisores Sonjas Kronlundas "Nothingwood" par Afganistānas self-made kinoveidotāju, "multimākslinieku" Salimu Šahīnu. Viņš īsti neprot ne rakstīt, ne lasīt, bet viņam ir asistents, kura pienākumos cita starpā ietilpst arī būt par scenāristu. Operators var būt viņa dēls vai jebkurš cits, kas spēj noturēt kameru. Šahīns kādā brīdī impulsīvi nolemj, ka galu galā arī Kronlundas operators varētu būt tik laipns un, filmējot viņu, pie reizes nofilmēt dažus kadrus viņa filmām. It kā Salimu Šahīnu varētu dēvēt par afgāņu Edu Vudu, ar labestīgu uzjautrinājumu vērojot viņa Bolivudas, vietējo B klases filmu un asa sižeta kulta filmu iedvesmotos bezbudžeta mēģinājumus radīt kaut ko, kas attāli atgādina kino. Tomēr neatlaidība cauri kariem, cauri kino aizliegumiem, cauri konstanti draudīgai politiskajai situācijai veidot vienu filmu pēc nākamās – dokumentālā stāsta tapšanas brīdī Šahīns strādā pie savas simt vienpadsmitās filmas (un laikam arī vienlaikus pie simt divpadsmitās, simt trīspadsmitās un simt četrpadsmitās) – liecina par kaut ko vairāk nekā tikai ekscentrisku un no realitātes atrautu personību. Lai arī cik samāksloti un neprasmīgi būtu viņa uzņemtie materiāli, tajos ieliktās domas un stāsti acīmredzami uzrunā afgāņu publiku un ir pat ļāvuši Šahīnam iemantot zināmu popularitāti. Nav tā, ka afgāņu kino nepastāv – piemēram, 2003. gada afgāņu filma "Osama" ir ieguvusi "Zelta globusu" –, tomēr šādu piemēru ir maz, un vietējie patērē diezgan daudz tā saucamo B klases filmu, un tieši tādas gandrīz vai vienpersoniski veido Šahīns. Septiņi no viņa astoņiem dēliem kā aktieri piedalījušies vismaz kādā no viņa filmām, tikmēr meitas un sievas tiek slēptas no dokumentālistes kameras. Sonja Kronlunda pati brīžiem ir klātesoša kadrā, rādot, ka vietējie pret Rietumu sievieti izturas daudz iecietīgāk. Kādā brīdī Šahīns, acīmredzami vēloties izteikt komplimentu Kronlundai, paziņo: "Par ko tu uztraucies, tu taču patiesībā esi vīrietis." Tikmēr viņam nav viegli pierunāt sievietes piedalīties savā kino, jo aktrises profesija netiek vērtēta kā morāli pieņemama, pat nerunājot par filmu dejotājām. Kad Kronlunda kādam Šahīna talanta apbrīnotājam apjautājas, vai viņš būtu ar mieru ļaut savai sievai dejot Šahīna filmās, vīriņš pasmejas un paziņo, ka viņš ar sievu dejojot katru nakti, bet neviens cits to nedrīkstot redzēt. Par to, ko viņa un citu acīs nozīmē "dejošana", nešaubīgi liecina apkārtējo ķiķināšana. Brīžiem, kad nepieciešams kāds, kas labi atveido sievietes lomu, Šahīds izmanto savu aktieri Alī, kura spēju iemiesoties sievišķā tēlā apkārtējie jūtami uzskata par īpašu talantu. Tiesa, Alī no šī tēla nekad neiziet, šķiet, nemaz nespēj iziet. Viņa runas veids, izturēšanās maniere un pat humora izjūta ārkārtīgi atgādina atklātu un mazliet stereotipisku homoseksualitāti, tādu, kāda piemīt, piemēram, šova "Queer Eye for the Straight Guy" vadītājiem. Taču filmas attēlotajā pasaulē homoseksualitāte, protams, neeksistē, līdz ar to šāds novērojums var rasties tikai eiropietim, attiecīgi veidojot komisku, bet vienlaikus sāpīgi neērtu ainu, kur Kronlunda ar pietēlotu naivumu izprašņā Alī par viņa ģimenes dzīvi, aktiera karjeru un iejušanos šajos sievišķīgajos tēlos, kamēr turpat blakus Šahīns cenšas būt tik mačo, vīrišķīgs un lepns, cik vien tas ir iespējams. Absurda netrūkst. Kad uz ievainotu aktieru ķermeņiem savajagas asinis, kinoveidotāji nokauj gaili. Kad jāfilmē ieroči, tos parocīgi var aizņemties no apsargiem, kuri gādā par filmētāju drošību. Kad vajag kādu citu pamācīt dejot un dziedāt, Šahīns savu milzīgo, taču veiklo ķermeni izloka kustībās, kuras pats atzīst par vispievilcīgākajām. Kronlunda neaizmirst, ka blakus mirst cilvēki, – viņa gadiem bijusi radio reportiere no Afganistānas un ziņojusi par kara šausmām. Režisores pašas vārdiem, uzzināt, ka tepat blakus šīm šausmām dzīvo arī tādi Salimi Šahīni, nozīmējis saprast – viņa nemaz nezina visu pilno stāstu par Afganistānu. "Nothingwood" ir paša Šahīna atvasinājums no Holivudas, raksturojot tādu kino, kura radīšanai nav pieejami it nekādi līdzekļi. Tagad varētu apgalvot, ka filma pierāda – pietiek ar spītīgu entuziasmu, lai radītu kino. Bet, nē, tas kino, kas top bez līdzekļiem, zināšanas uzskatot par vienu no šiem līdzekļiem, acīmredzami ir apburoši briesmīgs. Filma drīzāk pierāda, ka pietiek ar spītīgu entuziasmu, lai izdzīvotu savu kaislību arī tai visnepiemērotākajos un baisākajos apstākļos. Un ka varbūt rezultāts nemaz nav tik svarīgs. Rezultāts – tās jau ir tādas smalkas un kaprīzas pirmās pasaules raizes un problēmas.

 

Raksts tapis, pateicoties Alisei Zariņai piešķirtajai Valsts Kultūrkapitāla fonda stipendijai braucienam uz Tallinas starptautisko kinofestivālu "Melnās naktis".

Alise Zariņa

Alise Zariņa studējusi reklāmu Parīzē un audiovizuālos medijus Tallinā. Raksta par kino, darbojas reklāmā, brīvajā laikā audzina četrus kaķus. 2019. gadā debitēja pilnmetrāžas kino ar filmu "Blakus".

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!