Pārpublicējumi
10.01.2013

Pilsoniskā sabiedrība

Komentē
1

Pilsoniskā sabiedrība ir ne tikai politiskajās cīņās bieži izmantots sauklis, bet, vispirms, – Eiropas politiskās domas pamatjēdziens, kurš apraksta indivīda un varas attiecības. Atšķirīgos laikos pilsoniskā sabiedrība ir apzīmējusi atšķirīgas lietas, un mūsdienu politika ir šo dažādo tradīciju mantiniece. Latvijas Universitātes Politikas zinātnes nodaļas docenta Ivara Ījaba jaunā grāmata "Pilsoniskā sabiedrība. Epizodes politiskās domas vēsturē" ir izdota LU akadēmiskajā apgādā 2012. gada nogalē un cenšas noskaidrot pilsoniskās sabiedrības vietu modernajā politiskajā domā, sniedzot atbildes uz modernās pasaules jautājumiem. Valsts varas ierobežošana ar indivīda tiesībām; tirgus ekonomika un sociālais taisnīgums; asociāciju dzīve; laikraksti un politikas “publicitāte”; demokrātiska opozīcija autoritāram komunismam – visas šīs lietas savulaik ir iekļautas pilsoniskās sabiedrības nojēgumā un joprojām mīt tajā. Publicējam fragmentu no šīs grāmatas.

Nepārtrauktība: garās atvadas no ļeņinisma

Ir aplami iedomāties, ka no disidentu vidus nākušie pilsoniskās sabiedrības teorētiķi savos darbos paredzēja ļeņinisko režīmu sabrukumu. Gluži pretēji, viņus nodarbināja cilvēka cienīga dzīve, par spīti ļeņinisma ilgajai pastāvēšanai. Havela, Mihnika, Konrada un citu darbi ar strikto nošķīrumu starp pilsonisko sabiedrību un komunistisko valsti, protams, drupināja šo režīmu leģitimitāti. Tas notika gan valstu iekšienē, piešķirot simbolisku izpausmi demokrātiskai opozīcijai, gan attiecībā uz ārpasauli, kur disidentu balsis sagrāva labu daļu Rietumos atlikušo ilūziju par ļeņinisma šķietami humāno un taisnīgo iedabu. Disidenti paši aktīvi iesaistījās režīma maiņas notikumos 80. gadu beigās. Tomēr 1989. gads, šis annus mirabilis, bija pilnīgi negaidīts arī vairumam disidentu domātāju. Viņi lielākoties nebija cerējuši jau tuvā nākotnē nodarboties ar pilsoniskās sabiedrības problēmām brīva, demokrātiska tirgus kapitālisma, ne vairs ļeņiniskās partijvalsts apstākļos. Disidentu pilsoniskās sabiedrības teorijas ietvēra ilgtermiņa stratēģijas pašierobežojošām reformām "no apakšas", nevis revolucionāriem pārkārtojumiem "no augšas". Taču tieši šādi pārkārtojumi radīja varas vakuumu ļeņiniskās elites demarša rezultātā un jaunus demokrātiskus režīmus. Kā precīzi norāda Krišans Kumars, disidentu pilsoniskās sabiedrības teorijas drīzāk bija konceptuāli tuvas itāļu komunista Antonio Gramši izstrādnēm. Gramši 30. gados rakstīja par šķiru cīņas transformāciju pēc Pirmā pasaules kara: atklātu konfrontāciju valsts "oficiālās politikas" līmenī aizstāj proletariāta pakāpeniska hegemonija pilsoniskās sabiedrības (t. i., kultūras, izglītības, privātās dzīves, ikdienas saskarsmes) jomā (Kumar 1993: 381ff). Centrāleiropas disidenti par pilsonisko sabiedrību raksta ļoti līdzīgās intonācijās: partijvalsts nav sakaujama ar politiskiem līdzekļiem, taču ir iespējams pakāpeniski graut tās leģitimitāti, demokratizējot cilvēku ikdienas saskarsmi, radošas un intelektuālas aktivitātes, privāto dzīvi. Tieši tādēļ daudzi disidentu domātāji uzsver kultūras sfēras autonomiju un dzīvošanu pēc principa "it kā mēs būtu brīvi". Šāda kontrafaktiska principa vadībā būtu iespējams dzīvot godīgu dzīvi un varbūt kaut kad nākotnē patiešām kļūt brīviem. Tas ir uzdevums ilgam laikam un pašaizliedzīgai, tālredzīgai un morāli motivētai opozīcijai.

Neņemot vērā šos ilgtermiņa plānus, 1989. gadā, kad ļeņiniskie režīmi Centrāleiropā cits pēc cita sabruka, disidenti nonāca notikumu centrā teju vai automātiski. Disidenti šajā laikā bija vienīgās publiskās figūras, kuras iepriekšējais režīms nebija pilnībā sakompromitējis, un tādēļ tika plaši atzīti par piemērotiem jaunā režīma veidošanai. Vairāki no viņiem patiešām kļuva par vadošiem politiķiem. Katoļu domātājs Tadeušs Mazoveckis kļuva par Polijas pirmo nekomunistisko premjerministru, Vāclavs Havels – par pirmo Čehoslovākijas, vēlāk Čehijas Republikas prezidentu. Arī citi disidentu domātāji nonāca publiskos amatos. Polijā Ādams Mihniks īslaicīgi darbojās kā Seima deputāts; Jaceks Kuroņs kļuva par darba un sociālo lietu ministru un 1995. gadā kandidēja Polijas prezidenta vēlēšanās; Broņislavs Geremeks kļuva par partijas "Demokrātiskā ūnija" dibinātāju un tās parlamentāro līderi. Ungārijā Jānošs Kiss kļuva par Brīvo demokrātu partijas (SzDSz) līderi; Miklošs Harašti – par parlamenta deputātu. Čehijā "Hartas 77" runasvīrs Martins Paloušs kļuva par parlamenta deputātu; "paralēlās polisas" idejas autors Vāclavs Benda līdz 1992. gadam bija Čehoslovākijas apvienotā parlamenta, Nāciju kameras, priekšsēdētājs. Šie ir tikai daži piemēri disidentu politiskajām aktivitātēm pēc ļeņinisma sabrukuma.

Tomēr, lai cik liela arī nebūtu bijusi disidentu sākotnējā ietekme, viņu darbība postkomunistiskajā politikā nebūt nav bijusi vienkārša. Pirmkārt vairākums disidentu intelektuāļu aktīvo politiku pameta jau 90. gadu pirmajā pusē. Daži, kā Mihniks un Kiss, palika aktīvi publiskās telpas dalībnieki. Citi, kā Benda, savu radikālo politisko uzskatu dēļ tika marginalizēti; vēl citi, kā Harašti un Paloušs, izvēlējās mierīgāku dzīvi ierēdniecībā un diplomātiskajā dienestā. Bija iestājusies postkomunistiskās politikas "normalitāte". Skaidrā melnbaltā dalījuma "tauta pret sistēmu" vietu bija ieņēmusi dažādu nokrāsu pelēcība – garlaicīgas procedūras, interešu grupu ķīviņi, birokrātiska anonimitāte, stratēģiskas alianses, publiska balsu zvejošana un pašslavināšanās. Tas disidentos radīja sava veida tukšuma izjūtu. Ģērģs Konrads 1991. gada PEN konferencē lakoniski šo situāciju apkopoja jautājumā: "Kas gan vēl paliek pāri, kad velna vairs nav?"

Disidentu galvenais ierocis – viņu morālā autoritāte – šajā laikā pakāpeniski tika relativēts iepretim citām politiskām pozīcijām, kuras bieži guva virsroku. Laikam ritot, kopējais postkomunistiskās situācijas novērtējums disidentu skatījumā izrādījās arvien problemātiskāks. Situācija Centrāleiropā pēc komunisma sagrāves, demokrātijas atjaunošana un tirgus kapitālisma šoks radīja visai atšķirīgu reakciju – no rezignācijas un bažām līdz pat skaidram jaunās iekārtas noliegumam. Tomēr kopējā intonācija bija līdzīga: mūsdienu Centrāleiropa neatbilst tām cerībām uz pilsonisku, solidāru un humānu sabiedrību, kādu disidentu domātāji loloja ļeņinisma periodā. Tie pilsoniskās dzīves ideāli, kurus savos darbos aprakstīja Havels, Mihniks, Konrads un citi disidentu domātāji, būtiski atšķīrās no postkomunistiskās realitātes, kuras vadībā viņus bija uzmetis vēstures vilnis. Tādēļ ne viens vien disidentu "karalis filosofs" jau neilgi pēc ļeņinisma sabrukuma piedzīvoja gandrīz tādu pašu marginalizāciju, kādā dzīvoja vecā režīma laikos.

Vilšanās un satraukuma iemesli disidentu vidū ir bijuši visai dažādi, pat polāri pretēji. Daži disidenti uzskatīja, ka jauniedibinātā demokrātija nav pilnībā atbrīvojusies no komunististiskā režīma mantojuma gan personāliju, gan rīcībpolitikas ziņā. Citi turpretī raksturoja jaunā režīma centienus tikt galā ar pagātni kā "raganu medības", kas šķeļ sabiedrību un ar sazvērestības teorijām sēj savstarpēju neuzticību. Daži jauno režīmu atvērtībā pasaulei saskatīja apdraudējumu ilgi apspiestajai nacionālajai vai reliģiskajai identitātei; citi turpretī nacionālā fundamentālismā saskatīja autoritārisma draudus, kas apdraud jaunās demokrātijas. Turklāt jāatzīst, ka brīvību atguvušās sabiedrības nebūt ne vienmēr vēlējās atzīt disidentu nopelnus un viņu autoritāti. Gluži pretēji: viņu klātbūtne publiskajā telpā pēc ļeņinisma sabrukuma daudziem atgādināja viņu pašu konformismu un pielāgošanos partijvalsts spēles noteikumiem. Tādēļ disidentu pretenzijas uz autoritāti bieži tika diskreditētas, mazinot viņu nopelnus. Vladimirs Tismaneanu raksta:

"Postļeņiniskajos režīmos radās neskaitāmas attaisnojuma mitoloģijas, no stāstiem par masveida nacionālo pretošanos komunismam līdz pat vispārējas vainas vīzijām. Tās visas cenšas mazināt disidentu centienu heroisko nozīmi: ja reiz visi tolaik bija antikomunisti, tad kādēļ agrākie disidenti būtu īpaši jācildina kā morāles paraugi? Un, vice versa, ja reiz pret sistēmu neko nevarēja iesākt un visi bija pārliecināti par tās mūžīgumu, varbūt disidenti patiešām bija tie, par ko tos iztēloja komunistu propaganda: proti, neirotiski, ar sevi apsēsti indivīdi, ar kuriem manipulē Rietumu izlūkdienesti?" (Tismaneanu 1998: 27)

Arī starp tiem disidentiem, kuri komunisma laikā bija aizstāvējuši pilsoniskās sabiedrības, demokrātijas un cilvēktiesību ideālus, bija vērojama identitātes krīze. Jau neilgi pēc ļeņinisko režīmu krišanas vairākās valstīs galvu pacēla strāvojumi, kas nekādi nebija savienojami ar pilsoniskās sabiedrības ideāliem. Reģionā veidojās dažādas alianses starp "vecajiem" komunistiem, no vienas puses, un "jaunajiem" ksenofobiskiem nacionālistiem un reliģiskiem fundamentālistiem, no otras puses. Tos vienoja naids pret indivīda brīvībām, liberālu toleranci un plurālismu – pret vērtībām, kuras ļeņinisma laikā tik dedzīgi aizstāvēja pilsoniskās sabiedrības teorētiķi. Pie katastrofiskām sekām šāda alianse noveda iepriekš mierīgajā un tolerantajā Dienvidslāvijā, kur pēc komunisma sagrāves nacionālisms noveda pie ilgstoša pilsoņu kara un milzīgiem cilvēku upuriem. Serbijā par bijušā komunistu aparatčika Slobodana Miloševiča kaislīgiem atbalstītājiem kļuva laba daļa sākotnēji humānistiskās un liberālās disidentu inteliģences, kas, sākot no 80. gadu vidus, atrada sev jaunu, nacionālistisku nišu "serbu Jeruzalemes" Kosovas jautājumā (Dragovi-Soso 2002). Taču arī citviet līdzīgas izjūtas nebija retums: liberālo pilsoniskās sabiedrības ideālu un morālas politikas vietā daudzviet parādījās nacionāls populisms, ksenofobija un atgriešanās pie komunistu perioda politiskās kultūras. Gan Polijā, gan Slovākijā, gan Ungārijā ietekmi guva galēji labējas partijas; pilsoniskās sabiedrības ideāli no jauna nonāca marginālā pozīcijā.

Rietumos tas daudziem lika vaicāt: kāds disidentu koncepcijām ir sakars ar reālo politisko kultūru Centrāleiropā pēc komunisma sagrāves? Vai disidenti, kuri radīja tekstus par pilsonisko sabiedrību, vispār atspoguļoja sava laika reālās sabiedrības vēlmes un intereses? Un vai disidentus sāpīgi neskar tas pats pārmetums, kuru kritiķi bieži vērsa pret Marksu – proti, ka viņi, daudz runādami par pretošanos režīmam, gandrīz neko nav spējuši pateikt par sabiedrības iekārtojumu pēc režīma nomaiņas? Antiliberālās, ksenofobiskās un populistiskās tendences postkomunistiskajā Centrāleiropā lika apšaubīt liberālo disidentu viedokļa autoritāti sava laika sabiedrībās, kā arī to, ka disidenti patiešām būtu runājuši šo sabiedrību vārdā. Vēl vairāk: disidentu un viņu pilsoniskās sabiedrības teoriju ietekme patiesībā varētu būt to rietumnieku izgudrojums, kuri šos ļaudis pakļāva pāragrai glorifikācijai. Patiesībā disidenti nav bijuši nedz nedz īpaši sabiedriski ietekmīgi, nedz arī politiski tālredzīgi. To apliecina viņu ietekmes noriets jau līdz ar pirmajām demokrātiskajām vēlēšanām. Šie pārmetumi, protams, disidentus skāra visai sāpīgi. Tismanenu ironiski piezīmē:

"Jā, viņi bija jauki liberāļi, visi šie mihniki un haveli, taču viņu pilsoniskajām utopijām nebija elektorāta. Cik nu viņiem vispār bija kāda vēsturiska misija, tā bija īslaicīga, jo, līdzko revolucionārais drudzis pārgāja, ļaudis meklēja tādus politiķus un idejas, kas viņiem šķistu radniecīgāki." (Tismaneanu 1998: 155)

Tāda bija intelektuālā un politiskā atmosfēra laikā pēc komunisma sabrukuma, kad bijušajiem disidentiem, kuri joprojām bija publiski un intelektuāli aktīvi, nācās no jauna formulēt savus priekšstatus par pilsonisko sabiedrību jau citā, postkomunistiskā situācijā. Disidentu pilsoniskās sabiedrības ideāli bija piedzīvojuši savdabīgas pārvērtības. Režīms, kas personificēja liekulību, cilvēciskas solidaritātes trūkumu un vardarbību, bija aizgājis nebūtībā. Taču tagad pēkšņi izrādījās, ka priekšstati par autentiskumu, cilvēka cieņu un morālu politiku, kuri vadīja opozicionārus cīņā pret ļeņinismu, ir ļoti problemātiski arī pēc režīma sabrukuma. Jaunā postkomunistiskā realitāte bija ārkārtīgi tāla no "dzīves patiesībā" un humānistiskajiem antipolitikas ideāliem.

Šīs problēmas labi demonstrē Vāclava Havela pārdomas, kuras pēc ļeņinisma sabrukuma viņš nekautrējās paust savos rakstos un runās Čehoslovākijas, vēlāk Čehijas Republikas, prezidenta amatā. Te Havelam raksturīgajā vienlaikus vienkāršajā un dziļdomīgajā manierē ilustrēta disidenta pieredze postkomunistiskajā laikmetā. Disidentu Havelu pārsteidz solidaritātes trūkums jaunajā iekārtā, egoistiskais cinisms un ksenofobijas atdzimšana pēc ļeņinisma sagrāves. To ļoti saasinātā un polemiskā veidā parāda viņa runa Džordža Vašingtona Universitātē ASV 1993. gadā, kuras vispārējo ievirzi labi pauž tās nosaukums, "Postkomunisma murgs".

Vispirms Havels nekautrējas salīdzināt savas izjūtas komunistiskajā Čehoslovākijā ar izjūtām pēc Samta revolūcijas. Tās abas raksturo vienlīdz liela ļaužu vienaldzība pret citu cilvēku un sabiedrības kopuma likteņiem, kā arī galējs solidaritātes trūkums:

"Es atceros laiku, kad daži draugi un paziņas uz ielas vairījās no manis. Kaut arī tas nebūt nebija mans nolūks, viņi manī saskatīja kaut ko līdzīgu savas sirdsapziņas balsij. Viņi zināja, ka tad, ja viņi apstāsies un runās ar mani, viņiem nāksies atvainoties, ka arī viņi atklāti nepretojas režīmam, vai skaidrot man, kādēļ tieši viņi to nevar darīt, vai aizstāvēties ar apgalvojumu, ka disidenti tāpat neko nevarot panākt. [..] Šiem draugiem es biju neērtība. Un no neērtībām labāk ir izvairīties." (Havel 1998: 32)

Piesardzīgā vienaldzība, kas raksturoja vienkārša pilsoņa attieksmi pret disidentiem komunistu varas laikā, postkomunisma periodā raksturoja cilvēku attieksmi vienam pret otru un kopīgām problēmām: "tas uz mani neattiecas". Taču vēlme ignorēt apkārt notiekošo kā "neērtību" neļaus mūsdienu cilvēkiem būt adekvātiem pret savas vēsturiskās situācijas, proti, postkomunisma, izaicinājumiem:

"Tas, kurš kādu noteiktu vēsturisku fenomenu uztver vienīgi kā neērtību, kā tādu uztvers arī daudz ko citu – no ekologu brīdinājumiem līdz sabiedriskajai domai, no vēlētāju noskaņojuma līdz pat morālei. [..] Uztvert pasauli un vēsturi kā neērtību ir viegli, un tādēļ arī tik kārdinoši. Vienlaikus šī attieksme slēpj sevī briesmas. No neērtībām un traucēkļiem mēs parasti izvairāmies – tāpat kā komunisma laikā no manis izvairījās viens otrs draugs." (Havel 1998: 33)

Tieši vienaldzība ir noteicoša postkomunismam, situācijai, kurā vecā sabiedrības vērtību struktūra ir sabrukusi un jauna vēl nav izveidojusies. Ir ērti daudzo jauno problēmu priekšā izlikties, ka tas viss uz mums neattiecas, ka mums viss ir kārtībā. Vienlaikus šādu attieksmi nepieļauj tie paši pilsoniskās sabiedrības, solidaritātes un dzīves patiesībā ideāli, kurus Havels aizstāvēja agrāk. Šāds vienaldzības stāvoklis, kas jebkuru sociālu problēmu vispirms aplūko kā privātu neērtību, patiesībā noved pie jauna, atšķirīga pilsoniskās sabiedrības nolieguma:

"Tas ir stāvoklis, kurā lieliski uzplaukst tādas norises kā vainīgo meklēšana, dažādu veidu radikālisms, vēlme paslēpties vienalga kādas – sociālas vai etniskas – grupas anonimitātē. Naids pret pasauli, vajadzība apliecināt sevi par jebkuru cenu. Rodas sajūta, ka ir sācies laiks, kurā atļauts viss. Un tieši no šās sajūtas var izaugt savtīgums, meklējumi pēc kāda kolektīva un viegli atpazīstama ienaidnieka, politisks ekstrēmisms un ārkārtīgi primitīva patēriņa pielūgsme." (Havel 1998: 36)

Nav grūti ievērot, ka Havela skatījumā postkomunisms ir nevis pietuvinājis Centrāleiropu pilsoniskās sabiedrības ideāliem, bet gan iesviedis to jaunā situācijā, kurā autentiskumam, morālai politikai un solidaritātei ir tikpat maz vietas kā vēlīnā ļeņinisma apstākļos. Izvairīšanos no atbildības, ko vienkāršajam pilsonim nodrošināja komunistiskās sistēmas uzturētā "dzīve melos", tagad padara iespējamu postkomunisma "iekšējais tukšums" (Havel 1998: 36). Tā pati skepse pret Rietumu patērētāju demokrātijām ar tām raksturīgo transcendences dimensijas zudumu, ko Havels tika paudis jau savos disidenta laikos, tagad izpaužas postkomunisma situācijas novērtējumā. Postkomunisms faktiski ir tāda pati "akla automātisma sistēma" kā ļeņinisms. Arī postkomunisms ir humanizējams ar atgriešanos pie pilsoniskās sabiedrības ideāliem: solidaritātes, autentiskuma, atbildības. Turklāt tas nav izaicinājums vienīgi pašām postkomunistiskajām valstīm, bet arī visai pasaulei. Čehi nedrīkst izlikties, ka tas, kas notiek Tadžikistānā, viņus neskar, tāpat kā Rietumiem nevar būt vienalga, kas notiek Čehijā. Havels aicina uz sava veida planetāru atbildību, kas nevairītos no "neērtībām", kā to darīja viņa līdzcilvēki, sastopoties ar disidentu.

Šo disidenta Havela autentiskuma un solidaritātes patosu interesanti izgaismo kāds cits opozicionārs. Dzejnieks Josifs Brodskis diezgan asi reaģēja uz Havela "Postkomunisma murgu" žurnāla New York Review of Books slejās (Brodsky 1994). Brodskis apšaubīja Havela interpretāciju par savu disidenta pieredzi. Šeit nav runa par "neērtību", par liekulīgu bezatbildību, no kuras cilvēks varētu atteikties un sākt dzīvot autentiski, "dzīvot patiesībā". Brodskis šādai pieejai pārmet ideoloģisku iedabu: tā varbūt ļauj nonākt pie iedvesmojošiem aicinājumiem uz planetāru solidaritāti, taču diez vai pilnībā izprot cilvēku motivāciju. Disidents, ar kuru uz ielas nesveicinās, var būt nevis "neērtība", bet gan, gluži pretēji, komforta avots – kā slimi cilvēki veselīgajam vairākumam. Turklāt iedomāties, ka savā autentiskajā morālajā izvēlē jebkurš cilvēks izšķirtos dzīvot Havelam līdzīgu disidenta dzīvi, nozīmē slikti pazīt cilvēka morālo iedabu. Disidentu ļeņinisma apstākļos drīzāk uzlūkoja kā sava veida mēģeni eksperimentā par tikuma cīņu pret ļaunumu. Vairākums nenostājās nevienā pusē, bet gan drīzāk norakstīja šo cilvēku kā bezcerīgu gadījumu:

"Tam nav nekādas nozīmes, ka beigu beigās Jums izrādījās taisnība, bet viņiem – nē. Viņi norakstīja Jūs vispirms tādēļ, ka pat pēc mūsu pusgadsimta standartiem Jūs nebijāt nekāds moceklis. Turklāt vai tad mēs visi nenesam kādu noteiktu vainas daudzumu, kam, protams, nav nekāda sakara ar valsti, bet kas vienalga ir skaidri sajūtams? Kad valsts ķetna mūs sasniedz, mēs neskaidri to nojaušam kā pelnītu sodu, kā skarbu, bet tomēr gaidītu providences instrumentu." (Brodsky 1994)

Tas cilvēka morālās rīcības autentiskums, par kuru Havels savulaik rakstīja, ir visai apšaubāma vadlīnija pilsoniskumam. Morālā ambivalence, liekulība, gatavība pielāgot savu pārliecību īstermiņa izdevīgumam, ko Havels piedēvē komunisma un postkomunisma sabiedrībām, patiesībā ir pašai cilvēka dvēselei piemītoša īpašība. Neērtības vietā būtu jārunā par "cilvēka sirds vulgaritāti", kas nav atkarīga no politiskā režīma, vienalga – demokrātiska, komunistiska vai postkomunistiska. Tādēļ Brodskis aicina nevis šausmināties par "postkomunisma murgu", bet atzīt:

"Varbūt ir laiks – gan mums, gan visai pasaulei – vienalga, demokrātiskai vai nē – noberzt vārdu "komunisms" no Austrumeiropas cilvēciskās realitātes, lai būtu iespējams atpazīt realitāti kā to, kas tā ir un vienmēr ir bijusi, proti: spogulis." (Brodsky 1994)

Tādēļ ir bīstami iedomāties, ka pēc ļeņinisma sabrukuma disidenti kaut kādā nozīmē ir "uzvarējuši" un padarījuši savus principus par sabiedrībai vispārpieņemtiem. Nebūt nē. Sabiedrības vairuma gatavību sekot disidentu aicinājumiem Samta revolūcijas laikā noteica tas pats cilvēku savtīgums, kas ļāva vairumam bez īpašām grūtībām pielāgoties ļeņinismam.

“Es atkārtoju: tam nav nekādas nozīmes, ka beigu beigās Jums izrādījās taisnība, bet viņiem – nē. Viņi tolaik Jūs norakstīja, jo vadījās pēc tā paša relatīvisma un savtīguma, kas viņiem tīri labi padodas arī šodien, jaunās iekārtas apstākļos. Kā jau veselīgais vairākums, viņi nešaubīgi piedalījās jūsu Samta revolūcijā, kura, galu galā, uzsvēra tieši savtīgo interesi, kā jau demokrātija to mēdz darīt. Ja tas ir pareizi, un baidos, ka tā tiešām ir, tad viņi Jums vienkārši ir atmaksājuši par savu pārmērīgo gudrību, un Jūs esat prezidents sabiedrībai, kura vairāk pieder viņiem nekā jums." (Brodsky 1994)

Havelu un Brodski vieno kāds būtisks elements: situāciju pēc ļeņinisma sabrukuma viņi vērtē no Rietumu civilizācijas morālās krīzes perspektīvas. Havels piesauc "transcendences dimensijas" zudumu mūsdienu civilizācijā, kas bija vienlīdz raksturīgs gan ļeņinismam, gan Rietumu patērētāju demokrātijām. Brodskis turpretī runā par "galēju antropoloģisku degradāciju", indivīdu masām arvien biežāk rīkojoties savtīgu interešu vārdā. Abi disidenti – literāti uzsver situācijas nepārtrauktību par spīti politiskā režīma nomaiņai. Autentiskuma, transcendences un solidaritātes zudums, kas raksturoja vēlīnā ļeņinisma sabiedrības, ne mazāk izpaužas arī jaunajā tirgus ekonomikas un partiju demokrātijas situācijā. Šajā ziņā disidentu domai raksturīgā nostāja pret "oficiālo" politiku, pret konfliktējošām, lielākoties prozaiski materiālām interesēm, pret intrigām un kompromisiem, pret liekulību šoreiz tiek attiecināta uz postkomunistisko politiku.

Šādas nepārtrauktības uzsvēršana rada virkni jautājumu par disidentu mantojuma nozīmi. Pirmkārt, Havela un vairāku citu skepse pret postkomunisma sociālo kārtību liek vaicāt par viņu attieksmi pret ļeņinisma sabrukumu. Ja reiz postkomunisms ir komunismam pielīdzināms murgs, tad kāda morāla nozīme vispār bija demokrātiskajām pārmaiņām 80./90. gadu mijā? Uz šo jautājumu atbildēt ar norādi uz metafizisku "transcendences zudumu" vai "cilvēka degradāciju" nozīmē izvairīties no atbildes specifiski politiskā līmenī. Otrkārt, būtu iespējams vaicāt: vai disidentu agrākie priekšstati par pilsonisko sabiedrību vispār ir savienojami ar dzīvi plurālistiskas demokrātijas apstākļos? Vai orientācijai uz autentiskumu privātajā sfērā, antipolitikai (jeb vienkārši apolitiskumam), melnbaltam pasaules redzējumam, kas savulaik raksturoja disidentu izpratni par pilsonisko sabiedrību, mūsdienu Centrāleiropas demokrātijās nav drīzāk negatīva loma? Galu galā, plaša cilvēku novēršanās no politikas, privātās dzīves absolutizēšana, ilgas pēc jauna pasaules dalījuma labajos un ļaunajos, tiesa, šoreiz ksenofobiska nacionālisma formā, ir tās parādības, kas apdraud demokrātiskas pilsoniskās sabiedrības veidošanos reģionā.

Šīs problēmas skaidri raksturo arī šķelšanās bijušo disidentu un opozīcijas aprindās – tā visizteiksmīgāk ilustrē "Solidaritātes" gadījumu. Pirms ļeņiniskā režīma sabrukuma liberāli un demokrātiski orientētie opozicionāri gan baznīcas, gan sekulārajās aprindās sadzīvoja ar nacionālistiskiem un fundamentālistiskiem strāvojumiem. Jaunajos apstākļos turpretī izrādījās, ka ievērojama daļa bijušās opozīcijas enerģiski apstrīd pilsoniskās sabiedrības vērtības – toleranci, indivīda tiesības, plurālismu, solidaritāti – nacionālisma, antisemītisma, homofobijas un reliģiska fundamentālisma vārdā. Atvadas no komunisma vēl nebūt nenozīmē, ka līdz ar to sabiedrībā zudīs arī naids pret liberālām vērtībām. Gluži pretēji: komunistiskā neiecietības un antiliberālisma tradīcija turpina pastāvēt jaunās formās: nacionālistiskās, reliģiskās, tradicionālās.

Iespējams, reālistiskākais no disidentu domātājiem Ādams Mihniks uztvēra šo komunisma mantojuma ietekmi jau neilgi pēc ļeņinisma sabrukuma. Vērodams jaunajā Polijā populāro naidu pret bijušajiem komunistiem un etniskajām minoritātēm, viņš 1990. gadā rakstīja:

"Un mēs galu galā vaicājam, vai tikai mēs visi neesam totalitārā komunisma bērni, vai mēs visi sevī nenēsājam šās sistēmas ieradumus, paražas un kaites. Komunistiskās sistēmas nāve nenozīmē totalitāro ieradumu galu. Komunisma rūpīgi izaudzinātais vergs nenomira kopā ar Komunistiskās partijas varu. Pat komunisma pretinieks bieži bija veidots pēc šās sistēmas ģīmja un līdzības." (Michnik 1990: 28)

Ļeņiniskā pārliecība, ka kāda sabiedrības grupa pati par sevi pārstāv sabiedriskās intereses un ka tai nav nepieciešams ņemt vērā citu grupu atšķirīgās intereses, ir ieguvusi jaunas formas. Tagad šo formu bieži ieņem nacionālisms, ksenofobiska "melnās sotņas" mentalitāte, no kuras pozīcijām visu postkomunisma nelaimju pamatā ir "svešinieki" jeb minoritātes. Šāda attīstība īpaši spilgti bija novērojama Dienvidslāvijas federācijas dezintegrācijas laikā, kad starp dažādām etniskajām grupām uzliesmoja zvērīgi konflikti. Asiņaini konflikti norisinājās arī Aizkaukāza valstīs. Taču līdzīgas, lai gan mazāk vardarbīgas norises bija vērojamas gandrīz visās reģiona valstīs, kad pēc komunisma sabrukuma strauji atgriezās pret minoritātēm naidīgs nacionālisms. Komunisma atstātais vakuums strauji aizpildījās ar citu saturu – daudzviet tika izmantotas līdzīgas metodes, līdzīga mitoloģija un līdzīgi ienaidnieka tēli.

Tas Mihnikam un citiem liberāli orientētiem disidentiem lika post factum uzdot jautājumu par pilsoniskās sabiedrības vērtību ļeņinisma perioda opozīcijas aprindās. Ja raugāmies uz bijušo opozicionāru un disidentu tālāko darbību pēc ļeņinisma sabrukuma, varam vaicāt, cik vienota savā uzticībā pilsoniskās sabiedrības ideāliem ir bijusi šī opozīcija. Ir pamats domāt, ka aiz komunisma nosodījuma slēpušās daudz dažādas, pat polāri pretējas ideoloģiskas pārliecības:

"Diskusija pēc būtības ir banāli vienkārša: kādēļ es noliedzu komunismu? Vai tādēļ, ka tas pārkāpj fundamentālas cilvēktiesības, visas tautas tiesības? Vai arīdzan tādēļ, ka tas tika ievazāts no ārienes, ka tas ir svešs, krievisks, vācisks, žīdisks, masonisks, kosmopolītisks?" (Michnik 1991: 762)

Opozīcija ļeņinismam vienoja ļoti atšķirīgu, pat diametrāli pretēju uzskatu ļaudis. Daudzi demokrātiskās opozīcijas dalībnieki saglabāja pieķeršanos pilsoniskās sabiedrības vērtībām. Taču vēl biežāk universālas cilvēktiesības, cieņa pret indivīdu, valsts varas ierobežošana šķita lieki iepretim nacionālā pārākuma un mesiānisma izpausmēm. Nepatika pret plurālistisku pilsonisko sabiedrību, cilvēktiesībām, autonomām asociācijām un neatkarīgiem medijiem, kas raksturoja aizgājušo ļeņinisma periodu, atgriezās no jauna. Tas, savukārt, radīja jaunas, paradoksālas alianses starp bijušajiem komunistu nomenklatūras darboņiem un nacionāli noskaņotiem bijušajiem disidentiem, kuri nostājās kopīgā frontē pret sabiedrības plurālismu. Naids pret pilsoniskās sabiedrības vērtībām un plurālismu šeit bija un joprojām ir spēcīgs vienojošais elements.

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
1