Blogs
27.07.2017

Piezīmes par modes kliedzieniem

Komentē
4

Vasaras pie mums mēdz būt īsas, globālās sasilšanas vai vēl kaut kādu citu ģeofizisku norišu iespaidā laika apstākļi kļūst šķietami arvien satraucošāki un neprognozējamāki, tomēr dažas pazīmes uzticami turpina vēstīt par gadalaiku maiņas tradicionālo ritu. Rau, vēl tik tikko kā bija paguvis nokust pēdējais sniegs, un vairums ļaužu pat nebija izlobījušies no saviem kažokiem, puskažokiem, slēpotāju biksēm, kaitotāju hidrām un "Aļaskas tipa" jakām, bet pilsētas ielās jau varēja sastapt pirmos tikai īspiedurkņu kreklos un īsbiksēs jeb šortos tērptos īpatņus (starp citu, vēl ne pārāk senā pagātnē "Aļaskas jakas" publiskajā telpā tika pieminētas gandrīz vienīgi kriminālziņās, jo jau atkal kāds pārsalis noziedznieks importēto un dārgo apģērba gabalu tumšā vārtrūmē kādam laimīgajam valkātājām piespiedu kārtā bija atņēmis – nereti kopā arī ar sporta apaviem jeb "botām"). Interesanti, ka cilvēku vēlmei nolobīt liekās kārtas un censties būt pirmajiem, kas atklāj šortu, T kreklu vai sandaļu valkšanas sezonu, ir tikai vienvirziena raksturs, jo, tuvojoties rudenim vai ziemai, nekas līdzīgs uz biezo apģērbu pusi novērots netiek – itin neviens neraujas kļūt pirmais ūdeļādas kažoka vai slēpošanas kostīma valkātājs, lai gan neizliksimies nemanām, ka jau pašā vasaras vidū gaisa temperatūra naktī reizēm noslīd līdz četriem grādiem pēc Celsija skalas, un tā jau ir temperatūra, kas sastopama arī rudenī, ziemā vai pavasarī.

Šortu jeb īsbikšu invāzijai Latvijā nav grūti izsekot, jo laimīgā kārtā tās pirmsākumi ir talantīgi dokumentēti. Jāņa Streiča maskēti antropoloģiskajā latviešu dzīvesziņas pētījumā "Limuzīns Jāņu nakts krāsā" (1981) vienā no epizodēm Gundara Āboliņa tēlotais Tūteru dēls Uģis uz pusdienām ierodas bez garajām biksēm, un paskaidrojumus par to, ka īsās bikses nav apakšveļa, bet "šorti", Lilitas Bērziņas atveidotā Mirtas tante iztulko kā runas par "čortiem" (krievu valodā – velniem). Otrs skaļākais reģistrētais saīsinātā vīriešu vasaras apģērba skandāls Latvijas vēsturē bija tautas kopas "Brīvība" dibinātāja un 6. Saeimas deputāta Gundara Valdmaņa iedoma arī Saeimas sēdes un citus pasākumus apmeklēt šortos. Nu, un tad vēl, protams, ir ar gadskārtu regularitāti novērojamais sašutums vai tā noliegums par sandalēm un to, vai šajos apavos ir pieļaujams valkāt zeķes.

Nesen, gaidot ķīmiskās tīrītavas rindā, pamanīju, ka bez plecā iekārtās datorsomas un tīrīšanai nododamajiem apģērba gabaliem man priekšā stāvošajam darījumu cilvēkam līdzi ir vēl kāds priekšmets. Pirmajā acumirklī to noturēju par vienu no tiem prettanku mīnām līdzīgajiem robotiem putekļu sūcējiem un nodomāju, ka droši vien it visu jauno izmēģināt tvīkstošajam censonim ar ierīci gadījusies kāda ķibele un tad nu viņš ar to tagad ir pusceļā uz kādu labošanas vietu. Taču pēc tam, kad bija ticis galā ar saviem četriem baltiem krekliem, viņš minēto uzparikti žigli iznesa uz ielas, uzkāpa uz rimbulim abās pusēs ietaisītiem kāpšļiem un aiztrauca savās dienas gaitās gluži vai kā tāds uz vienriteņa žonglējošs dresēts vecā kaluma cirka lācis.

Viņu gan biju jau paguvis piemirst, taču pirms dažām dienām kādā provinces pilsētā pamanīju ģimeni, kas pārvietojās ar braucamajiem, kurus manā bērnībā mūsu ģimenē bija pieņemts dēvēt par vienkājīšiem, lai gan esmu dzirdējis arī apzīmējumus "kaķa kāja", "stumritenis" u.c. Pat ja terminoloģija ir mulsinoša, jūs noteikti zināt, par ko ir runa: tie ir tie ritenīši, kurus braucējs iekustina, ik pa brīdim atgrūžoties no zemes ar vienu kāju. Glītā rindiņā brauca bērni, vecāki un pat vecvecāki, gluži kā sataisījušies uz kolektīvu lielā rāceņa izraušanu no zemes. Vēl nesen pa auto logu pamanīju pat vienu tādu vienkājīti arī uz starppilsētu autoceļa – tā braucējs apņēmīgi kaķkājoja kaut kur pusceļā starp Ventspili un Rīgu, un tad jau šāds braucamais laikam jau būtu jāklasificē kā profesionāls sporta vai tūrisma rīks. Paaudzes nāk un iet, un tām līdzi mainās ne vien par piedienīgu vai aplamu uzskatīta apģērba mode, bet pat vēlme no jauna izgudrot savus riteņus.

Šogad iznāca "Bītlu" albuma "Sgt. Pepper's Lonely Hearts Club Band" atjaunotā un pārmiksētā 50 gadu jubilejas versija. Ieraksta apvāka noformējums bija atstāts tāds pats kā 1967. gada izlaidumā – ar attēlu, kurā īpaši šūdinātās košu krāsu satīna militārās uniformās ģērbtie un hipsterīgas ūsas uzaudzējušie ansambļa dalībnieki nofotografējušies līdzās saviem no Tiso kundzes muzeja aizlienētajiem vaska dubultniekiem un vēl visādiem no kartona izgrieztiem un pasaules vēsturē vai viņu biogrāfijās nozīmīgā vietā nonākušu personāžu atveidiem. Savā ziņā šis attēls bija izrādījies pravietisks. "Un tad pienāca 1967. gada vasara," nesen ģērbšanās un visas citas modes izmaiņām, kā arī vēstures virzībai, atsakoties no dažādiem publiskiem rituāliem par labu personiskai brīvībai, veltītā rakstā "Uzpucēšanās jeb Ko mēs esam pazaudējuši ikdienišķuma revolūcijā" rakstīja modes pētnieks un aprakstnieks Dž. Brūss Boiers. "Tā no skrodera nākušo amerikāņu garderobi satricināja tik ļoti, ka var sacīt, tā nav atguvusies vēl šobaltdien. 1967. gadā 100 000 jaunu cilvēku traucās uz Sanfrancisko, un tā kļuva par tā dēvēto "Mīlestības vasaru". Svētki nenorima cauru vasaru. Augustā viņi atgriezās savās universitāšu pilsētiņās, taču nu jau viņi vairs nevalkāja buktētas bikses, rūtainas žaketes un mokasīna veida apavus, bet dižojās batikotos tēkreklos, kļošenēs, krellīšu virtenēs un apšaubāmas izcelsmes sandalēs, un mājās uzkavējās vien tik ilgi, lai pagūtu sadedzināt savas Herisas tvīda žaketes un "Brooks Brothers" pletkreklus vai uzaudzētu garākus matus."

Tajā gadā pasaulē notika arī daudzas dažādas citas trakas un arī pavisam parastas lietas – kaut kur turpinājās Vjetnamas karš, vēl aizvien bija dzīvs gan Džimijs Hendrikss, gan Elviss Preslijs, Andropovs tika iecelts par VDK priekšnieku, ASV sāka darboties pirmais bankas automāts, Lielbritānijā tika dekriminalizēta homoseksualitāte, par Rumānijas līderi kļuva Nikolaje Čaušesku, PSRS tika svinēta Oktobra revolūcijas 50 gadu jubileja, Salaspils koncentrācijas nometnes vietā tika atklāts memoriāls, bet rudens vētra Latvijā nogāza 12 miljonus kubikmetru koku. Padomju cilvēka sezonālos ģērbšanās ieradumus, tas viss, visticamāk, neietekmēja pilnīgi nekā. Savu tēvu šortos pirmoreiz, šķiet, ieraudzīju pēc gadiem divdesmit, vien tad, kad jau pats biju sasniedzis vēlīnu pusaudža vecumu un no īso bikšeļu valkāšanas pienākuma laimīgi izaudzis, tātad – jau ap Atmodas laiku sākumu. Ģimenes fotoalbumos īsās bikšelēs tēvs iemūžināts vienīgi tajos dažos attēlos, kas uzņemti Gaujmalas pludmalē, taču pārsvarā redzams pogājamā kreklā, kas rūpīgi sabāzts ar jostu savilktās un visai platās taisna piegriezuma biksēs. Mati apgriezti frizūrā, ko laikam dēvēja par pusboksu.

Arī no laika, ko pavadīju kādā no skolām, pieaugušu vīriešu un arī manu vienaudžu staigāšanu tāda vai citāda piegriezuma īsbiksēs neatminos, bet vārds "šorti" galvenokārt izraisīja asociācijas ar nīderlandiešu bērnu ansambļa "The Shorts" dziesmu "Comment ça va".

Kurā brīdī tas ar mums notika un īsas bikses pieaugušo garajās kājās kļuva par tikpat ikdienišķu garderobes daļu kā pludmales vai baseina čības un apakšveļai līdzīgs krekls pat sabiedriskās pilsētas vietās, nu jau ir grūti pateikt, taču šķiet, ka tas ir kaut kas neglābjams, nenovēršams un neatgriezenisks. Aizdomas par to, kad tas sākās, man gan ir, jo kaut kad deviņdesmito gadu otrajā pusē kāds visai pazīstams mākslinieks un grafiskā dizaina meistars nīgri konstatēja, ka arvien vairāk un vairāk lietu, sākot ar automašīnām un beidzot ar datoriem, to veidotāji cenšas padarīt līdzīgas sporta apaviem, tautā dēvētiem arī par "botām". Un pasaulē, kurā it viss izskatās pēc skriešanai paredzētiem apaviem, bikšu garums un atkailinātas kājas laikam gan ir vismazākā bēda.

Pēc dabas gan esmu optimists, un neko traģisku nesaskatu nedz īso bikšu, nedz sporta kurpju uzvaras gājienā, jo zināms tak, ka mūsu vasaras bieži vien ir tik īsas, ka paiet nemanot, bet pēc tam jau atkal ir rudens, ziema, pavasaris un mūžībai līdzīgie visi šo gadalaiku starpstāvokļi, kad īsās bikšelēs mēdz skraidīt vienīgi pa kādam sportistam vai ekscentriķim. Un tāpēc jāuztraucas droši vien būtu ne jau par pieaugušajiem, kas ģērbjas kā bērni vai tikšanai uz priekšu izmanto vēl nesen vienīgi par maziem bērniem piedienīgām rotaļļietām uzskatītus transporta līdzekļus, bet gan par bērniem, kurus pieaugušie neatlaidīgā ietiepībā cenšas saģērbt kā sevi pašu savās pabalot sākušajās novecojošu cilvēku jaunības atmiņās.

Pauls Bankovskis

Pauls Bankovskis (1973) ir rakstnieks un publicists, vairāku romānu un stāstu krājumu autors. Drīzumā apgādā “Dienas grāmata” iznāks romāns par pasaules vēsturi no ļoti tālā nākotnē dzīvojošu cilvēku ...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
4

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!