Šā gada Valmieras Vasaras teātra festivāla radošā komanda ģimenēm ar bērniem piedāvāja Piedzīvojumu. Tāds bija viens no festivāla organizatoru mērķiem, un tas arī tika sasniegts. Abas manas meitas uzzināja, kas ir īsts festivāls, un iepazina Valmieru kā bērniem ļoti draudzīgu pilsētu. Trīs dienu laikā kopā noskatījāmies visu viņu vecumposmam atbilstošo, kamēr es piedzīvoju kvalitatīvi un emocionāli labāko festivālu savā profesionālajā pieredzē.
Var sacīt, ka mums festivāls sākās jau jūnijā, kad bija izsludināta programma un kopā ar bērniem veidojām izrāžu grafiku. Bijām pārliecinātas, ka jāmēģina noķert viss, ko festivāls piedāvā. Visu piedzīvot tomēr nepaspējām: saskumām, kad trešajā dienā vairs nebija poniju. Izjādi bijām atlikušas uz pēdējo dienu, jo pirmajās bija blīva izrāžu programma. Trešajā dienā bija pazuduši arī Valmiermuižas alus virtuves festivālam īpaši sagatavotie deserti. Taču mums pietika ar vēl vienu saldējumu – ja bija apmeklētas vismaz piecas festivāla izrādes un sakrāti zīmodziņi no katras, varēja tikt pie "Grasberga" saldējuma par brīvu.
Valmiera pilnīgi noteikti ir ideāla vieta bērnu teātra festivālam. Kā festivāla viesis izjutu gandarījumu par to, ka pilsēta par savu nākotni domā arī šādā formā – mīlot un rūpējoties par mūsu jaunāko paaudzi. Visur pilsētas centrā (kur dažādās vietās notika izrādes) bija manāmas ģimenes ar bērniem un jūtama neikdienišķi pozitīva atmosfēra. Tā veidojās no kopā būšanas prieka un apziņas, ka ar mākslas palīdzību var notikt kvalitatīva pasaules iepazīšana. Gandarījumu sagādāja arī tas, ka festivāla notikumos es redzēju dažādu paaudžu cilvēkus – sākot no zīdaiņiem slingos līdz omēm un opjiem.
Visu izrāžu norises vietas bija ārpus tradicionālās skatuves kārbas: izrādes tika spēlētas lielveikala pazemes autostāvvietā, ugunsdzēsēju depo (ar iespēju pēc tam iziet mazā ekskursijā un ierāpties īstā ugunsdzēsēju mašīnā), "Multiklubā", Gaujmalā, lietotu mēbeļu veikalā, daudzdzīvokļu mājas pagalmā. Tas nav nekas neparasts ne jaunajai režisoru paaudzei, ne bērnu vecākiem, no kuriem liela daļa izauguši ar festivāla "Homo Novus" pieredzi un izrādēm neatkarīgajos teātros. Tomēr jaunatklāšanas prieks un piedzīvojums tāpēc nebija mazāks.
Lai gan festivāla kvalitāte bija rodama arī teātra formu un tēmu dažādībā, laimētāji tomēr bija to izrāžu veidotāji, kas vairāk orientējās uz ideju meklēt piedzīvojumu. Tādējādi uz kopējā fona nedaudz didaktiska šķita režisores Paulas Pļavnieces un dramaturģes Justīnes Kļavas veidotā izrāde "Kur pazudis Viktors Sapropelis?", kurā caur asprātīgo tekstu cauri spiedās arī visai uzstājīgs mājiens vecākiem, kam nekad nav laika saviem bērniem. Esošo lietu un priekšmetu apspēlēšana aktieriem Aleksejam Geiko un Uldim Sniķerim, iespējams, pirmizrādes satraukuma dēļ, brīžiem padevās smagnēja. Pārsvarā jau, reaģējot uz jokiem un dauzīšanos, bērni smējās kā kutināti. Taču esmu droša, ka šī izrāde nebija iecerēta kā klaunāde.
Divās festivāla izrādēs ļoti svarīgs elements bija ūdens, turklāt pierādot, ka dažāda pieeja šai stihijai rada arī atšķirīgu rezultātu. Taisnības labad gan jāsaka, Kristīnes Brīniņas kustību izrādē ūdens, kas skalojās strautā tikai kā "scenogrāfijas elements", nebija izrādes tēma vai stāsta centrs, jo "Spēlēsim mājās" veidota kā kustību izrāde. Taču tieši ūdens bija viens no vilinošākajiem elementiem gan bērniem, kuru kustības izrādē mēģināja atdarināt viņu vecāki, gan mazajiem skatītājiem, kas ar lielu prieku pēc izrādes beigām tiecās iekāpt strautā, pa kuru izrādes laikā bija bradājuši aktieri. Šķita, ka visinteresantākais bijis izrādes sagatavošanas process tās dalībniekiem – vecākiem (aktieri Oskars Morozovs un Kārlis Neimanis un viņu sievas Anita un Zane), kas mēģinājuši iejusties savu meitu kustībās un izdarībās. Tomēr šķita, ka horeogrāfe bija pārāk daudz vietas atstājusi ikdienišķam jeb dabiskam laika plūdumam. Vismaz man tikai vienā brīdī tā pa īstam izdevās ieraudzīt līdz niansēm notvertu bērna kustību intensitāti, spriedzi un mērķtiecību – tas bija epizodē, kurā Kārlis Neimanis, iejūtoties savas mazās meitiņas pasaulē, mēģināja patstāvīgi novilkt dažus apģērba gabalus.
Savukārt Ingas Tropas izrāde "Ūdens" bija viena no jaudīgākajām festivāla izrādēm, kas atmiņā palikusi ar savu īpašo tēlainību un atraktivitāti. Gluži neticami šķita, ka dzelzsbetona "kambarī" (telpa ugunsdzēsēju depo, kurā tiek mazgātas lielās mašīnas) var panākt tik pasakainu vizualitāti (scenogrāfs Rūdolfs Baltiņš, gaismu māksliniece Jūlija Bondarenko), ļaujot noticēt, ka skatītāju acu priekšā patiešām tvaiko pirmatnējais okeāns. Piemēram, ar pavisam vienkāršiem līdzekļiem – ūdens "grāvi" un šļūteni – tika parādīts ūdens cikls dabā, attēlojot upi, lietu, mākoņus utt. Vai, uzguļoties ledus gabalam, visiem bija skaidra asociācija ar skeletonu. Aktieri Lauma Balode un Toms Veličko ūdens stāstu izspēlēja kā piedzīvojumu Toma dzimšanas dienā, uz kuru atnākuši visi izrādes skatītāji. Papildu sirrealitāti šim stāstam piešķīra tas, ka tika savienots aktieru kustību palēninājums (it kā aktieri atrastos uz mēness, bez zemes pievilkšanas spēka, turklāt palēninājums diezgan dabiski radās arī smago hidrotērpu dēļ) un dabisks runas temps, kamēr aktieru balsis skanēja ierakstā. Ir saprotams, kāpēc izmantots šāds paņēmiens: tik slapjos "darba" apstākļos nekādi mikrofoniņi nav iespējami. Lieki piebilst, ka arī skatītāji no izrādes ārā netika gluži sausā. Taču bērnu sajūsminātie spiedzieni pirmajās rindās pēc ūdens šļakatām viņu virzienā izrādes kulminācijas vietā šķita kā alternatīvs festivāla salūts.
Viena no lielākajām festivāla intrigām noteikti bija "Traktopera", kura sevī apvienoja visdažādākos skatuves mākslas žanrus – operu, deju, leļļu un objektu teātri, vides teātri utt. Andra Kalnozola asprātīgie "dzejas" teksti (solists Zigmārs Grasis, komponists Toms Auniņš) pieaugušajiem skatītājiem sagādāja neviltotu jautrību, kamēr bērniem vienkāršās rīmes bija labi uztveramas. Taču, vērojot eleganto traktoru darbošanos, drīzāk gribējās šo izrādi saukt par traktoru baletu. Vai, vēl precīzāk, par mūziklu, kas nozīmē dejas, mūzikas un teātra sintēzi. Līdzīgi kā ar "Ūdeni", arī šo Kalnozola radīto traktorstāstu par kādas mājas būvniecību nebūtu iespējams parādīt nekur citur kā vien festivālā, kas orientēts uz neprognozējamu jaunradi un piedzīvojumu.
Vienīgais festivāla starptautiskais projekts bija laikmetīgās dejas izrāde "Mindstuff", kuru radījuši trīs Latvijas jaunie aktieri un trīs igauņu horeogrāfes. Kā spēle bija organizēts gan izrādes ievads, gan noslēgums, kas norisinājās pie iebrauktuves tirdzniecības centra "Valleta" pazemes autostāvvietā. Tajā bija tik daudz aizraujošu elementu un ideju (kā kustībā parādīt jebkādas emocijas, apspēlēt mugursomas vai garu, garu virvi), ka bērnu izrādei pilnīgi pietiktu tikai ar šo spēles vietu. Taču izrādes veidotāji izrādes vidus daļu bija realizējuši tumšajā pazemes autostāvvietā. Līdz ar to var apšaubīt norādīto mērķauditorijas vecumu 5+, jo, kā zināms, arī vēl skolas vecuma bērniem ar tumsu var būt visai sarežģītas attiecības.
Pagājušā gada festivālu būtiski papildināja Kārļa Krūmiņa izrāde "Nāc laukā!" (norises vieta – daudzdzīvokļu mājas pagalms), kas tika iekļauta arī šā gada programmā un bija kā bērnu izrāžu festivāla vizītkarte jeb kvalitātes garantija. Šīs pašas komandas darba turpinājums bija izrāde "Štābiņš", kas šoreiz skatītājus aizveda mežā, kur, meklējot dārgumus, nejauši tika atrasts kāds bunkurs. Arī jaunajā projektā aktieri Jekaterina Frolova un Jānis Kronis kopā ar Kārļa Krūmiņa teātra studijas audzēkņiem Kārli un Oskaru dinamiski un organiski izspēlēja dažādas bērnu fantāzijas, kuras tika iztēlotas par ļoti īstām un reālām. Tajās šausmu stāsti un baidīšanās mijās ar emocionāliem un skumjiem pieredzes stāstiem. Abu Krūmiņa iestudējumu caurviju ideja ir parādīt draudzības un savstarpējas saprašanās vērtību. Jo tikai tas palīdz tikt pāri kreņķiem, kas sākotnēji šķituši kā pasaules gals. Atšķirībā gan no pirmās "sērijas", iestudējuma radošā komanda nebija īsti tikusi galā ar 4. sienu. Skatītāji tika aicināti iesaistīties izrādē, bet citā brīdī aktieri pēkšņi izlikās, ka skatītāju nav. Tas šķita drusku negodīgi attiecībā pret bērniem.
Ar lielu interesi devos uz Elmāra Seņkova realizēto projektu "Klubs". Neraugoties uz to, ka pati vairs uz klubiem neeju, sajutu sevī jaunu meiteni, kas gatava priecīgi lēkt līdzi bumsbumsbums, bļaut līdzi vakara vadītājam (aktieris Pauls Iklāvs bija kā gids šajā teritorijā) un ļauties šim trakajam "teātrim". Var piekrist režisoram – kluba tusiņos patiešām ir sava iekšēja dramaturģija, "kompozīcija" un noteikumi, kuros visi labprāt iekļaujamies, ja gribam pa īstam izdauzīties. Arī izrādē bija iespējams tikt pie šīs apdullinoši labās sajūtas, kad šķiet, ka visa pasaule ir vaļā un visi cilvēki – savējie. "Multiklubā" bija gan izglītojoši (jeb interesi apmierinoši), gan bezgala jautri. Forša pieredze tiem, kas vēl netiek klubos vecuma ierobežojuma dēļ, un tikpat vērtīgi vecākiem, kuriem ir bažas par tur notiekošo.
Kā jau festivālā, svarīgs ir arī viss cits, kas notiek apkārt centrālajiem notikumiem. Valmierā vairākus vakarus pēc kārtas bija iespēja skatīties kino. Pa dienu Hanzas laukumā tika organizētas Pagalma spēles, izjādes ar ponijiem. Varēja baudīt Valmiermuižas zelteri no pudelēm ar īpaši festivālam bērnu zīmētām etiķetēm. Pilnai laimei jeb vēderam Hanzas laukumā pietrūka vien kotletīšu, karbonādīšu, gurķu un tomātu. Un tas bija būtisks trūkums, jo, intensīvi sekojot līdzi festivāla notikumiem, nebija laika meklēt nopietnākas ēstuves.
Labi iecerēts bija festivāla atklāšanas koncerts "Vilki papardēs", kurā skanēja dziesmas ar Jāņa Baltvilka vārdiem. Tomēr izcilajai dzejai un mūsdienu komponistu darbiem šī laikam nebija īstā vieta un laiks. Spožā saule pēc tikko pārlaistās lietusgāzes, neikdienišķi priecīgā vasaras atmosfēra, blakus skatuvītei labi redzamie saldējuma un limonādes kioski un izrāžu gaidas īsti neļāva pieslēgties mūziķu sagatavotajam priekšnesumam, kam piemērotāks būtu intīms tuvplāns.
Taču visu festivāla laiku tuvplānā bija redzami trīs galvenie pasākuma radītāji – Reinis Suhanovs, Lija Ozoliņa un Jānis Znotiņš –, no kuriem divi pirmie pārsvarā atradās uz saviem velosipēdiem, pārbraucienos no vienas norises vietas uz citu. Un es ticu, ka festivāls bija varens piedzīvojums pilnīgi visiem, kas TUR atradās.
0