Komentārs
26.01.2015

Piecas kapeikas par prezidentu

Komentē
2

Jau kopš 18. decembra, kad Saeima nodeva izskatīšanai komisijām likumprojektu par tautas vēlēta prezidenta institūciju, šis jautājums ir kārtējo reizi kļuvis aktuāls mūsu politiskajās debatēs. Tādēļ šis raksts būs mēģinājums piemest savas piecas kapeikas diskusijai, kura, kā redzams, vēl kādu laiku turpināsies. Tiesa, vismaz pašlaik nešķiet, ka kaut kas no debatēs dzirdamā būtu jauns un iepriekš nedzirdēts. Galu galā, šī kopš neatkarības atjaunošanas ir vismaz sestā reize, kad tautas vēlēta prezidenta ideja tiek grozīta un cilāta. Parasti šādos gadījumos lielais vairums Latvijas politiskās šķiras galu galā noteic: "Nu, nebūtu jau slikti, tomēr nav skaidrs, kas un kā, tādēļ vēl ir jāpadomā, jākonsultējas ar ekspertiem, tomēr lieli riski, varbūt kaut kad vēlāk." Tādēļ jautājums tiek nolikts plauktā – līdz nākamajam politiskajam pilnmēnesim, kad atkārtojas precīzi tas pats. Iemesls tieši šādam cikliskam scenārijam ir vienkāršs. Tautas vēlēts prezidents ir populāra ideja, un, lai publiski noliegtu šo ideju kā tādu, ir nepieciešamas stipras iekšas un spēcīga autoritāte – un tādas pie mums ir tikai retajam. Savukārt, lai nonāktu pie pozitīva rezultāta, ir nepieciešams vismaz divu trešdaļu Saeimas deputātu konsenss. Tādu panākt ir teju vai neiespējami, it īpaši situācijā, kad vairums partiju no šīm izmaiņām būtu tikai zaudētāji. Galu galā, ne tuvu ne kurai katrai partijai ir tādas kandidatūras, kas varētu kaut vai teorētiski pretendēt uz šādu tautas vēlētu valsts galvas amatu.

Domāju, ka arī šoreiz viss paliks pie status quo un Valsts prezidenta vēlēšanas tuvākajā laikā notiks pa vecam. Kas attiecas uz šo rindu autoru, tad attiecībā uz šādu tautas vēlētu institūciju esmu agnostiķis. Šī lieta, kā daudz kas praktiskajā politikā, pieder kategorijai "kamēr nepamēģināsi, neuzzināsi". Skaidrs, ka Eiropā ir virkne principā parlamentāru valstu, kā Polija vai Somija, kurās ir tautas vēlētas valsts galvas, – un nekas neliecina, ka tur ar šo institūciju kaut kas nebūtu kārtībā. Vienlaikus velns slēpjas detaļās – proti, pilnvarās un ievēlēšanas kārtībā. Ja līdz ar tautas vēlēšanām vēlamies arī paplašināt pilnvaras, tad, protams, ir riski par konkrētā cilvēka spējām izmantot šīs pilnvaras nedemokrātiski un antikonstitucionāli. Protams, varam rādīt uz visiem tautas vēlētājiem prezidentiem tuvos un tālos kaimiņos – no Lukašenko līdz Karimovam – un sacīt, ka varas koncentrācija viena cilvēka rokās ir bīstama. Taču tas faktiski nozīmē noniecināt Latvijas demokrātiju, apgalvojot, ka mūsu demokrātiskā iekārta šobrīd ir tik vāji institucionalizēta, ka tautas vēlēts prezidents ar paplašinātām pilnvarām spēs degradēt mūsu demokrātisko iekārtu un stūrēs diktatūras virzienā. Ir jābūt ekstrēmi kritiskam, lai šādu risku pieņemtu par galveno argumentu pret jauno iniciatīvu. Taču nelielais diktatūras risks pats par sevi nav arī arguments par iniciatīvu.

Tādēļ, ja kāds patiešām nopietni domātu par tautas vēlēta prezidenta ideju, būtu vērts rūpīgāk modelēt iespējamos scenārijus. Pašlaik diskusija patiesībā grozās ap konkrētām personām – un arī tad, kad tiek minēti šķietami konceptuāli argumenti, patiesībā runa ir nevis par konceptiem, bet gan par personām. Galvenie bubuļi, protams, ir Aivars Lembergs un Nils Ušakovs, kuri, pēc nesenās "NRA" pasūtītās aptaujas datiem, tautas skatījumā ir visvairāk pelnījuši šādu amatu. Patiesībā runa ir tikai par vienu iespējamo kandidātu, proti, Ušakovu – ja Lembergs jebkad būtu kārojis kļūt par Valsts prezidentu, viņš jau sen būtu šajā amatā iesēdies arī ar pašreizējo parlamenta balsošanas sistēmu. Protams, šīs kandidatūras ir tikai hipotētiskas un atrautas no realitātes – galu galā, nav teikts, ka kandidētu tieši šie, nav skaidrs, kas izvirzītu kandidātus, cik kārtās notiktu vēlēšanas, kā tad īsti būtu ar pilnvarām. Bet arī tīri hipotētiski daži populāri kandidāti acīmredzot liekas pietiekami biedējoši, lai jebkāda konceptuāla diskusija kļūtu neiespējama. Daudz gan goda Ušakovam. Tomēr arī tas nav nekas jauns vai pārsteidzošs – lai gan formāli neitrālas, politiskās institūcijas gandrīz vienmēr tiek veidotas, paturot prātā konkrētus cilvēkus. Arī Satversmes sapulces laikā taču šo tautas vēlēto prezidentu neieviesa, jo sociāldemokrāti baidījās no tolaik ļoti populārā Ulmaņa nonākšanas šajā amatā.

Taču mums – tiem, kas ir brīvi no politiskās konjunktūras apsvērumiem un paši neiesaistās politiskajā cīņā, – nu gan vajadzētu izvairīties no divu pilnīgi ačgārnu argumentu lietošanas. Vispirms, bieži tiek daudzināts, ka tautas vēlēta prezidenta ideja pati par sevi esot "populisms" – lai ko arī šis vārds nozīmētu. Visdīvainākais, ka šo argumentu ir pasākuši lietot ļaudis, kuri vēl nesen ar putām uz lūpām aizstāvēja visus iespējamos referendumus un tautas iniciatīvas. Tautas tiesības pašai ievēlēt sev līderi ir viena no demokrātijas vissenākajām procedūrām, tā noteikti daudz fundamentālāk piederīga pašai demokrātijas idejai nekā, teiksim, 10 tūkstošu tiesības uz kolektīvajiem pieprasījumiem parlamentā. Citādi sanāk, ka tauta, kas prasa likumdošanas iniciatīvas un referendumus, ir nepieciešami gudra un kompetenta, savukārt tauta, kas grib vēlēt valsts galvu – populistiska un glupa. Skaidrs, ka šī ir pārāk gara un komplicēta diskusija, lai to risinātu šajā īsajā rakstiņā. Taču kaut minimālu konsekvenci ievērot gan būtu vēlams. Skaidrs, ka aptaujās fiksētās tautas ilgas pēc tieši vēlēta prezidenta institūcijas ir saistītas ar varas hroniski zemo leģitimitāti un (iespējams, aplamo) cerību, ka tautas vēlēts prezidents tās varētu risināt. Ja pacientam kādas zāles nepalīdz, viņš instinktīvi ilgojas pēc alternatīvām – un diez vai labs ārsts viņam censtos iestāstīt, ka tās ir tikai iedomas un alternatīvu patiesībā nemaz nav.

Otrkārt, diskusijā par tautas vēlētu prezidentu viena no pusēm iziet no noklusētas premisas, ka pašreizējais Satversmē noteiktais institucionālais regulējums varas atzaru attiecībām ir perfekts, labāks nemaz nav iedomājams, tādēļ pati doma par izmaiņām ir nepamatota un faktiski pat noziedzīga. Šāda pieeja ir ne tikai fundamentāli nedemokrātiska, bet arī noziegums pret veselo saprātu. Sabiedrības uzticēšanās varai un apmierinātība ar savu interešu pārstāvniecību politikā mums ir viena no pašām zemākajām Eiropā; tāda ir arī cilvēku ticība savai spējai kaut ko valstī ietekmēt. Valdošās elites spējas veikt Latvijai vajadzīgas reformas līdzinās absolūtai nullei, kamēr vien tās netiek uzspiestas no ārpuses – pieminēsim šeit kaut vai to pašu nelaimīgo augstāko izglītību, kas, valdošajai elitei klusībā aplaudējot, ik gadus jo vairāk pārvēršas par nožēlojamu parodiju. Taču politiskā šķira un laba daļa inteliģences mums pilnā nopietnībā stāsta, ka šī ir labākā no iespējamām pasaulēm, kur kaut ko grozīt ir neiespējami un pat nevajadzīgi. Skaidrs, tautas vēlēts prezidents nav nekāda brīnumnūjiņa un, iespējams, var izrādīties pat bīstams. Taču visa šī situācija mums lieliski parāda, ka pie mums nopietnā līmenī ir pilnīgi neiespējami domāt par jebkādām institucionālām pārmaiņām – atcerēsimies, cik veiksmīgi Saeimā norakti prezidenta Bērziņa iepriekšējie priekšlikumi par izpildvaras stiprināšanu. Tie bija ļoti tālu no pilnības, taču pati ideja kaut nedaudz apliecināja, ka vismaz daļa elites apzinās problēmas un dzīvo vienā pasaulē ar saviem vēlētājiem.

Īsi sakot, neaizliedziet mums vismaz domāt par alternatīvām – pat tad, ja tās, kā vienmēr, paliks tikai pārdomu līmenī.

Tēmas

Vēlies atbalstīt interneta žurnāla Satori.lv darbību? Ziedo skaistākai nākotnei! Un sirdij silti!

SAISTĪTI RAKSTI

Ko iesakām šodien?
Ko iesakām šodien?
Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
2