Blogs
19.07.2017

Piecas dīvainas grāmatas

Komentē
0

Ir tādas grāmatas, kuras ir kārdinājums pārlasīt, pat ja šis nodoms tā arī nekad netiek īstenots. Ir tādas, pie kurām atgriezties ir bail – kaut vai tikai tāpēc, ka nav vēlēšanās sabojāt kādreizējo iespaidu un piedzīvot vilšanos. Ir tādas, kuras šķiet tik svarīgas, ka nevienam negribas aizdot, bet, kad kāda no tām noklīst vai pazūd, tu izmisumā varbūt pat esi gatavs apzagt sabiedrisko bibliotēku. Un tad vēl ir tādas, kuru klātbūtne šķiet svarīga arī daudzus gadus pēc pirmās iepazīšanās, bet šī svarīguma pamatā nav vienkārši teksts, bet kāda savāda satura, formas un vēl dažādu apstākļu sakritība. Reizēm tās ir pavisam dīvainas grāmatas.

Mark Z. Danielewski. "House of Leaves". New York: Pantheon Books, 2000

Amerikāņu rakstnieka Marka Z. Danielevska romāns sagadīšanās pēc bija vienīgā grāmata, ko iegādājos, pirmoreiz nonācis ASV, un var jau būt, ka tieši tāpēc tam manā apziņā ir īpaša vieta. Tomēr varbūt šie iemesli nav vienīgi subjektīvi, jo "Lapu māja" tiek uzskatīts pat hrestomātisku tā dēvētās "ergodiskās literatūras" paraugu (no grieķu vārdiem "ergon" – darbs, piepūle – un "hodos": ceļš, taka). Saskaņā ar šī jēdziena definīciju par ergodiskiem uzskatāmi literāri darbi, kuru pievārēšana no lasītāja prasa zināmas pūles. Pretstats ergodiskajai literatūrai ir visa pārējā, kuras lasīšanai pietiek vienkārši ar sēdēšanu mierā, acu grozīšanu un lappušu pāršķiršanu. Danielevska romāns ir ne vien "atrasta" grāmata (vai pat vairākas) grāmatā un fiktīvos avotos balstīts pseidodokumentāli mistisks vēstījums, bet arī visīstākais burtliču, maketētāju un, jādomā, arī tulkotāju murgs (kaut kādā veidā tas tomēr ir iztulkots un izdots arī vairākās citās valodās). Tekstā ir izmantoti vairāki atšķirīgi burtveidi, divas krāsas, dažādu formu ielauzumi un vēl visādi triki, bet par vienu no aizraujošākajiem izteiksmes līdzekļiem kļūst zemsvītras piezīmes. Zināms jau, ka parasti tās var lasīt un var nelasīt, tāpēc vien grāmatas pamatteksts neko daudz nezaudē, un šis princips ir saglabāts arī romānā. Taču "Lapu mājā" katra no zemsvītras piezīmēm nevis vienkārši kaut ko paskaidro par konkrētajā lappusē lasāmo, bet patiesībā turpina virs tās pārtrūkušo pamattekstu, tādējādi tajā ietverto vēstījumu papildinot ar paralēlām līnijām. Jā, to visu var uztvert kā pašmērķīgu ampelēšanos un ņemšanos, taču, manuprāt, stāstam par māju, kuras iekšiene pamazām vien kļūst arvien lielāka un lielāka, tas viss ļoti labi piestāv, jo patiesi atgādina sekošanu trusītim viņa alā. Runā, ka "Lapu māja" esot bijis arī viens no filmas "Blēras raganas projekts" iedvesmas avotiem, jo vēl labu brīdi pirms romāna iznākšanas internetā bija parādījušies noslēpumaini tā fragmenti.

Doug Dorst. J. J. Abrams. "S". New York: Mulholland Books, 2013

Melnā kārbiņā iesaiņotā grāmata pirmajā mirklī izskatās pēc 1949. gadā izdota kāda ne pārāk zināma autora V. M. Strakas romāna "Tēseja kuģis" bibliotēkas eksemplāra – uz tās muguriņas ir pat bibliotēkas uzlīme ar kataloga numuru, bet starp priekšlapām ir atrodama laika posmā no 1957. līdz 2000. gadam aizpildīta grāmatas lasītāju kartīte. Lasītāji ir bijuši visai čakli un uz grāmatas nodzeltējušo lappušu malām atstājuši daudzas dažādas piezīmes, starp kurām jau pavisam drīz var sazīmēt divus rokrakstus. Romānu, ja tā to vēl arvien var nodēvēt, veido divi paralēli vēstījumi. Viens ir "paša" V. M. Strakas "deviņpadsmitā un pēdējā" romāna teksts – saskaņā ar šī noslēpumainā autora biogrāfiju drīz pēc tā iznākšanas viņš aizdomīgos apstākļos vai nu gājis bojā, vai vienkārši pazudis. Otra sižeta līnija ir sarakste starp diviem grāmatas lasītājiem – Ēriku, kurš ir apņēmies noskaidrot Strakas biogrāfijas noslēpumus, un Dženu. Lai visu padarītu vēl sarežģītāku, Ērika diplomdarba vadītājs ir piesavinājies viņa veikto pētījumu materiālus un grasās tos publicēt pirmais. To visu papildina daudzi starp grāmatas lappusēm "aizmirsti" artefakti – pastkartes, piezīmju lapiņas, uz restorāna salvetes uzzīmēts plāns u.tml. Grāmatas ideja filmu producentam Dž. Dž. Eibramsam esot ienākusi prātā pēc tam, kad viņš reiz parkā uz soliņa atradis grāmatu ar ierakstu, kurā bijis norādīts to izlasīt, aiznest uz jaunu vietu un atstāt lasīšanai kādam citam.

Lou Reed. "Pass Thru Fire". The Collected Lyrics. London: Bloomsbury, 2000

Pēc tam, kad Nobela prēmija literatūrā tikusi piešķirta Bobam Dilanam, uz vēl Lū Rīda dzīves laikā iznākušā dziesmu tekstu apkopojuma vāka lasāmais apgalvojums, ka Rīds esot viens no "literārākajiem rakstniekiem mūzikā" atgādina vien tālu vēja pūsmu – lūk, te tā bija un izbija. Pašiem Rīda tekstiem gan no tā, protams, ne silts, ne auksts, un vēl aizvien pats galvenais šķērslis to lasīšanai un nopietnai uztveršanai varētu būt vienīgi fakts, ka tie taču ir "tikai" vai "vienkārši" dziesmu teksti (līdzīgi kā Dilana gadījumā). Tomēr Ņujorkas dizaina uzņēmumam "Sagmeister & Walsh", kas sadarbojies arī ar tādiem mūziķiem kā Jay-Z, Deivids Bērns un Braiens Īno, ar šķietami vienkāršiem teksta salikšanas un deformācijas trikiem šo grāmatu ir izdevies pārvērst par kaut ko vairāk nekā vienkārši no albumu vāciņiem pārrakstītu un vienos vākos iesietu teksta rindiņu krājumu. Un savādā kārtā katra albuma tekstiem atrastais pasniegšanas veids ļauj tos lasīt, pat nedzirdot mūziku, lai gan no Lū Rīda balss saklausīšanas izvairīties būs grūti.

V. G. Zēbalds. "Austerlics". No vācu valodas tulkojusi Silvija Ģibiete. Rīga: Dienas grāmata, 2007

V. G. Zēbalda rakstīto atklāju ačgārni – vispirms ar pēdējo, neilgi pirms viņa nāves iznākušo romānu "Austerlics". Tomēr ne – šis apgalvojums nav pilnībā patiess, jo mana pirmā reakcija, toreiz lasot šo grāmatu, bija šaubas un izbrīns par to, vai manās rokās nonākušias sējums vispār ir dēvējams par romānu. Un, ja tas tāds nebūtu, par ko tas būtu jāuzskata – izvērstu eseju, intensīva domāšanas procesa nospiedumu uz papīra, ar dokumentālu fotoattēlu uzplaiksnījumiem papildinātu apziņas kolāžu? Tagad, nu jau vairāk nekā pēc piecpadsmit gadiem, man šķiet, ka bez Zēbalda paveiktā mūslaiku literatūra nepavisam nebūtu tāda, kāda tā ir, tāpat kā, piemēram, mums diez vai būtu tāds Hemingvejs, kādu to pazīstam, ja turpat blakus nebūtu grozījies un visādus brīnumus sarakstījis arī Džeimss Džoiss.

"Walter Benjamin's Archive. Images, texts, signs". Translated by Esther Leslie. London: Verso, 2007

Lai gan ne vienmēr esmu gatavs to atzīt, sirds dziļumos esmu vācējs – man patīk mazas aprakstītas lapiņas, vecas pastkartes, kaut kādas zīmītes, dažādi blociņi, izplēsumi vai izgriezumi no avīzēm un žurnāliem u.tml. Zināms jau, ka Valteru Benjaminu par vērā ņemamu un ietekmīgu personu uzskata daudzu dažādu teorētisku un praktisku jomu censoņi, taču mani galvenokārt fascinē arī viņam piemitusī apsēstība ar krāšanu. Šajā izdevumā, izmantojot visas mehāniskajā laikmetā pieejamās mākslas darba pavairošanas iespējas, aplūkojams ievērojams daudzums no viņa arhīvā palikušajiem priekšmetiem. Lielākā daļa no tiem ir autonomi vai nejauši, taču tagad kļuvuši par daļu no vairs nedalāma un pabeigta vēstījuma.

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0