Viņa dedzināja ar bērza žagaru man muguru un atkārtoja pie katra cirtiena: "Vai nedarīsi citā reizē tā?" Bet es sacirtu zobus un neatbildēju.
Jānis Jaunsudrabiņš "Baltā grāmata"
Sinonīmu vārdnīca vēsta, ka latviešu valodā vārdam "pērt" ir daudz līdzinieku – kult, sukāt, mizot, skrotēt, oderēt, plītēt, test, dauzīt, kaustīt, stibot, pīckāt, vicot, žagarot, sautēt, slānīt, slodzīt, sloksnēt, smeltēt, zeltīt, zilināt, sadot, uzskaitīt, kokot, klapēt, dot žagarus (rīkstes, sukas), sadot pa dibenu (pa ādu, pa mizu), ģērēt ādu, rizgāt, pangāt. Tikpat daudz sinonīmu ir arī lietvārdam "pēriens". Visai droši, ka tik daudz vārdu noteiktas darbības apzīmēšanai ir lietoti tādēļ, ka šāds soda un disciplinēšanas veids nav bijis retums. Arī iedziļinoties latviešu literatūras klasikā varētu izveidot diezgan apjomīgu antoloģiju ar pērienu aprakstiem. Šobrīd Latvijā ar likumu ir aizliegts pret bērnu izturēties cietsirdīgi, viņu mocīt un fiziski sodīt, kā arī aizskart bērna cieņu un godu, tomēr pirms gada veikta aptauja liecina, ka, atbildot uz jautājumu "Vai Tu per savu bērnu?", 46% aptaujāto vecāku Latvijā izvēlas atbildi: "Nē, tikai dažreiz uzšauju pa dibenu."[i]
Eiropā zināmu viļņošanos ir izraisījis franču lēmums uz nenoteiktu laiku atlikt debates par izmaiņām likumā, kas skaidri aizliegtu bērnu pēršanu. Franču parlamentāriešu grupa, kura pārstāv Zaļo partiju, 2014. gadā bija iesniegusi priekšlikumu par papildinājumiem jaunajā Ģimenes likumā, kas viennozīmīgi aizliegtu vecākiem pielietot jebkādus miesassodus, tai skaitā sitienus pa dibenu, raušanu aiz auss utt. Lai gan šobrīd Francijā ir kriminalizēta vardarbība pret bērniem, to, vai konkrētajā gadījumā ir notikusi vardarbība, nosaka tiesa, un viegla iepēršana audzinošos nolūkos parasti par vardarbību atzīta netiek. Izmaiņas likumā ierindotu Franciju līdzās tām 18 Eiropas valstīm, kurās bērnu pēršana ir viennozīmīgi aizliegta. Pirmā valsts, kurā pēršana tika kriminalizēta bija Zviedrija, kur tas notika 1979. gadā, un pašlaik tikai atsevišķas Eiropas valstis nav sekojušas tās piemēram (piemēram, iepēršana ģimenē nav kriminalizēta Beļģijā un Šveicē, bet Čehijā un Slovākijā par aizliegumu vēl arvien tiek debatēts). Arī Francijas parlaments debates par šo priekšlikumu atlika uz nenoteiktu laiku. Kāpēc?
Pirmais iemesls, kas franču skatījumā liek apšaubīt pēršanas kriminalizēšanu, ir saistīts ar vārda "pēršana" definēšanu un kategorizēšanu. Daudzi franči uzskata, ka pēršanu audzināšanas nolūkos var skaidri nošķirt no vardarbības pret bērnu, un ar vārdu a fessée saprot audzinošos nolūkos veiktus sitienus pa pēcpusi ar atvērtu plaukstu. Debatēs viens no visbiežāk pret pēršanu vērstajiem argumentiem ir tas, ka, perot bērnu, viņam tiek uzskatāmi parādīts, ka vardarbība ir viens no akceptējamiem problēmu risināšanas veidiem. Arguments ir skaidrs un saprotams, ja vien izdodas vienoties par to, ka pēršana ir viena no vardarbības izpausmēm. Francijā vairāk izplatīts ir uzskats, ka pēršana nav vardarbība, bet gan labi pārbaudīta audzināšanas un disciplinēšanas metode, kas ļauj novilkt stingras robežas un parādīt cēloņu un seku sakarības. Arī pāvests Francisks pavisam nesen, runājot par tēva lomu ģimenē, ir norādījis, ka iepēršana ir pieļaujama audzināšanas metode, ja to veic ar cieņu, par ko liecina tas, ka bērnam netiek sists pa seju[ii].
Tomēr šāda pēršanas definīcija rada būtiskus jautājumus par to, vai tiešām ir skaidri nosakāmi kritēriji, kas pēršanu nošķir no vardarbības izpausmēm un padara to par audzināšanas metodi. 2013. gadā asas debates franču sabiedrībā izraisīja tiesas lēmums par 500 eiro naudas sodu kādam tēvam, kurš bija pēris savu deviņus gadus veco dēlu. Tiesa kā būtisku kritēriju, kas šo gadījumu tās skatījumā padarīja par vardarbību, atzina faktu, ka pirms pēršanas tēvs bija novilcis dēlam bikses. Līdzīgi kā pāvesta piedāvātais kritērijs, kas balstīts uz atšķirību starp seju un muguras lejasdaļu, arī atsevišķu ķermeņa daļu atkailināšana šķiet visai slidens un subjektīvi interpretējams kritērijs. Šajā detalizētajā kritēriju izvērtēšanā ir kaut kas ļoti mulsinošs, tāpat kā ir grūti iedomāties vecākus, kuri ar vēsu prātu lasa detalizētu instrukciju, kurā precīzi norādīts, kā un pa kurām ķermeņa daļām bērnam drīkst sadot, lai šī rīcība netiktu uzskatīta par vardarbību, vai instrukcijas, kurām sekojot vecāki var būt droši, ka pēršana notiks atbilstoši Bībeles priekšrakstiem.
Nav šaubu, ka attieksmi pret pēršanu un, iespējams, pat pēršanas sekas lielā mērā ietekmē kultūras konteksts. Ir veikti pētījumi par to, cik lielā mērā pēršanas negatīvās sekas ir atkarīgas no kultūras vides, kurā pēršana tiek praktizēta. Šo pētījumu secinājumi vēsta, ka, ja pēršana kādā kultūrā ir plaši akceptēta, tad ir mazāka iespēja, ka tā radīs negatīvas sekas bērna attīstībā un uzvedībā. Afroamerikāņu bērniem esot mazāka iespēja kļūt agresīviem pēršanas rezultātā nekā citu etnisko grupu bērniem ASV[iii], norvēģu ģimenēs bērnu pēršana ir kauzāli saistīta ar antisociālu uzvedību, bet šāda saikne nav novērota sāmu ģimenēs[iv]. Sešās valstīs (Ķīna, Indija, Itālija, Kenija, Filipīnas un Taizeme) veiktā pētījumā tika secināts, ka miesassodi bērniem vienmēr ir saistīti ar agresijas un baiļu pieaugumu, tomēr kultūrās, kur miesassodi ir plaši izplatīti, šī saikne ir vājāka[v]. Vai tas nozīmē, ka varam mierīgi samierināties ar esošo situāciju un pieņemt, ka, ja vien miesassodi būs pietiekami plaši izplatīti, bērniem īpašs ļaunums netiks nodarīts? Domāju, ka ne.
Lasot debates, rodas priekšstats, ka arī Francijas gadījumā galvenais iemesls likuma grozījumu apturēšanai nav kaismīga vēlme saglabāt kultūras status quo. Diskusijās bieži parādās virkne jautājumu, kuri satrauc arī tos francūžus, kuriem pēršana nav pieņemama: vai izmaiņas likumos ir vienīgais un ietekmīgākais paņēmiens audzināšanas tradīciju mainīšanai? kādos gadījumos valstij ir tiesības iejaukties lēmumos par bērnu audzināšanu ģimenē? Šķiet, ka francūžiem visvairāk nepatīk ideja par valsts jaukšanos privātajā dzīvē, tādēļ diskusijās tiek piedāvāta virkne argumentu, kas pamato tēzi, ka tā vietā, lai ieviestu bargākus sodus un juridiskus ierobežojumus, ir jāveicina diskusijas sabiedrībā un jāmaina sabiedrības attieksme un izpratne par miesassodiem un vardarbību. Vai tas ir iespējams? Ņemot vērā, ka ir būtiski mainījušās cilvēku iespējas regulēt reprodukciju, un Rietumvalstīs lielākajā daļā gadījumu bērnu radīšana ir apzināta izvēle, jādomā, ka ir būtiski samazinājies to situāciju skaits, kad vecākiem bija jāsadzīvo ar negribētiem bērniem, kas varēja izraisīt agresiju un vardarbību. Tādā gadījumā lielā mērā ir zudis pamats niknumam pret bērniem, un franču vēlme mainīt attieksmi pret pēršanu ar diskusiju un sabiedrības izglītošanas, nevis likuma varas palīdzību nemaz nešķiet tik neiespējama, it īpaši, ja šis process tiks pārdomāti plānots un īstenots.
[i]Tvnet Sievietēm: Uzšaušana pa dibenu ir pēršana
[ii]Pāvesta Franciska runa Vatikānā 2015. gada 4. februārī
[iii]Whaley AL. (2000). Sociocultural differences in the developmental consequences of the use of physical discipline during childhood for African Americans. Cultur Divers Ethnic Minor Psychol. 6(1):5-12.
[iv]Javo C, Rønning JA, Heyerdahl S, and Rudmin FW. (2004). Parenting correlates of child behavior problems in a multiethnic community sample of preschool children in northern Norway. Eur Child Adolesc Psychiatry. 13(1):8-18.
[v]Lansford JE, Dodge KA, Pettit GS, Criss MM, Shaw DS, and Bates JE. (2009). Trajectories of physical discipline: Early childhood antecedents and developmental outcomes. Child Development 80(5): 1385-1402.
2