Personība droši vien ir viens no svarīgākajiem jēdzieniem gan psiholoģijā, gan mūsu priekšstatos par pasauli un sabiedrību vispār. Cik dabiski cilvēkam ir atrasties starp citiem cilvēkiem, tikpat dabiski arī mēs sev piefiksējam, kas unikāls un neatkārtojams katram no viņiem piemīt. Tas mums ļauj cilvēku pazīt starp simtiem un tūkstošiem citu. Lieki skaidrot, cik svarīgi ir spēt atšķirt vienu cilvēku no otra.
Bet ne mazāk interesanta par atšķirību noteikšanu ir līdzību meklēšana. Tāpēc nav nekāds pārsteigums, ka pastāv milzum daudz dažādu personības tipoloģiju, kas katra piedāvā savu skatījumu uz faktoriem, kuri cilvēkus padara atšķirīgus vai, tieši otrādi, līdzīgus citu citam. Kā tos atšķirt un kuri ir uzticamāki – par to šī raksta turpinājumā.
Viena no senākajām pieejām personības tipoloģijā, protams, ir personības astroloģija jeb horoskopi. Kā vēsta avoti, astrologi cilvēku raksturiem pievērsās pirms nedaudz vairāk kā 2000 gadiem Ēģiptē. Nepagāja ilgs laiks, lai šāds astroloģijas izmantojums aizrautu ne vien ēģiptiešus, bet strauji izplatītos arī hellēnisma pasaulē, kā arī nokļūtu līdz Indijai un Ķīnai [1].
Iespējams, pat mūsdienās neviena cita personības tipoloģija neļauj ar tik augstu matemātisku precizitāti un pamatotību iegūt sākotnējos datus. Zvaigžņu un planētu stāvokļa izmaiņas debesīs mūsdienās ir zināmas ļoti precīzi. Problēmas sākas, mēģinot izskaidrot, kāda un vai vispār iegūtajiem datiem ir saistība ar cilvēka personību. Psihologu viedoklis ir teju vienbalsīgs – nekādas lielās saistības te nav. Horoskopu pieeju visvairāk diskreditē neskaidrie un nereti pretrunīgie formulējumi, kas izslēdz iespēju pārliecināties, vai apraksts cilvēkam atbilst vai neatbilst.
Interesanti, bet horoskopu pieeja tomēr nav senākā. Hipokrāts savu teoriju par šķidrumu līdzsvaru organismā un no tā izrietošajiem četriem temperamenta tipiem paspēja izstrādāt jau pārsimt gadu iepriekš. Lai arī viņa pieeja nav izrādījusies tik komerciāli veiksmīga kā horoskopu veidošanas bizness, dažādi domātāji atšķirīgos gadsimtos šo ideju ir attīstījuši tālāk. Zinātnē vispaliekošākās pēdas ir atstājis Hansa Aizenka (Hans Eysenck) 20. gadsimta vidū izstrādātais divfaktoru personības modelis. Tas nošķir divus pamata kritērijus, kas nosaka indivīda uzvedību – vajadzību pēc ārējas stimulācijas un neirotismu (pozitīvo vai negatīvo emociju dominēšanu) [2].
Divu faktoru modeļi ir ērti tāpēc, ka tie ir vizuāli attēlojami un uztverami. Diemžēl gan pats Aizenks, gan arī citi pētnieki ar laiku atzinuši, ka tomēr ir nepieciešams modeli papildināt ar vēl citiem faktoriem, kas personības modeli padara vairs ne divdimensionālu, bet ievieš trešo, ceturto, piekto vai vēl vairāk dimensiju.
Līdzīgā virzienā paralēli ar Aizenku ir devušies MBTI jeb Maijersas-Brigsas tipu indikatora izstrādātāji. MBTI ir izstrādāts uz Karla Gustava Junga atziņu pamatiem un nosauc četrus personības pamatfaktorus jeb dihotomijas: apziņas orientāciju (ekstraversija jeb vērstība uz āru vai introversija jeb vērstība uz sevi), informācijas atlases veidu (empīrisks vai uz savu pasaules priekšstatu balstīts), lēmumu pieņemšanas veidu (racionāls vai emocionāls), kā arī darbību plānošanu (plānošana vai vadīšanās no apstākļiem). Lai arī tests tiek diezgan plaši lietots, tam ir vairākas nepilnības, kas to padara apšaubāmu no mūsdienu zinātnes viedokļa.
Pirmkārt jau problemātiska ir pati dihotomiskā pieeja, kas katru cilvēku obligāti liek klasificēt pēc visiem četriem kritērijiem neatkarīgi no tā, vai viņš ir izteikti vienā skalas pusē vai nē. Tādēļ šī pieeja dos precīzus rezultātus tikai retos spilgtu raksturu gadījumos.
Iespējams, tieši tādēļ tā kaut kādā mērā kopē horoskopus, izmantojot diezgan neskaidrus, daudznozīmīgus personības tipu aprakstus. Tas padara MBTI testu vēl aizdomīgāku.
Arī zinātniskie pētījumi neapliecina šī testa stabilitāti. Pirmkārt, viens un tas pats cilvēks, testu aizpildot vairākas reizes, var iegūt atšķirīgus rezultātus (tas ir pretrunā gan ar personības tipoloģiju, gan testēšanas principiem) [3]. Tāpat tests neuzrāda stabilas saistības ar rezultātiem citos, līdzīgos testos [4]. Lielākā daļa MBTI testam labvēlīgo publikāciju tiek publicēti vai nu konferenču materiālos (kas mūsdienās nozīmē samērā zemu kvalitāti), vai arī vienos un tajos pašos žurnālos.
Vēl zināmā mērā līdzīga ir eneagrammu pieeja, kuru Latvijā pavisam nesen popularizēja Juris Rubenis. Tā ir kristīga personības tipoloģija, kuras pamatā ir likts priekšstats par cilvēka rīcību nosakošām pamatemocijām. Lai arī ārēji izskatās itin zinātniski, teorija ir veidota neatkarīgi no zinātniskām atziņām un pētījumiem. Tas ir, ja MBTI pamatā ir apšaubāmas kvalitātes zinātniski avoti, tad eneagrammu gadījumā tādu vispār nav. Nav arī pētījumu, kuros tiktu pārbaudīts testa noturīgums (ticamība), iekšējā un ārējā pamatotība (validitāte). Līdz ar to testa izmantošana ir tīri ticības jautājums. Iespējams, kristiešiem tā nešķiet problēma, tomēr tālejošus secinājumus no eneagrammām izdarīt nebūtu ieteicams.
Pašlaik zinātnes pasaulē visplašāk tiek atzīti piecfaktoru personības modeļi. Populārākais no tiem ir Kostas un Makreja izstrādātais NEO-PI-R mērījums, kas ietver atvērtības (ziņkārīgs un radošs vai atturīgs un uzmanīgs), apzinīguma (organizēts vai bezrūpīgs), ekstraversijas (ekstraverts vai introverts), labvēlīguma (pozitīva vai negatīva attieksme), kā arī neirotisma (stabils vai viegli ievainojams) faktorus. Katram faktoram vēl tiek nodalītas sešas apakšskalas [5].
NEO-PI-R turpina Aizenka un citu zinātnieku iesākto darbu, apvienojot viņu izstrādātos mērījumus vienā. Starp citu, mums tuvākie testa eksperti ir meklējami Igaunijā, Tartu universitātē, kur vairāki pētnieki regulāri publicē jaunas atziņas šajā virzienā. Arī Latvijā ir veikti pētījumi, diemžēl dažādu iemeslu dēļ latviski pagaidām praktiski izmantojama testa versija nav pieejama. Saskaņā ar Kostas un Makreja atziņām, tā gan nav būtiskākā problēma, jo visā pasaulē personības tipi esot līdzīgi [6]. Tātad cilvēki, kuri zina angļu valodu, testu varētu aizpildīt arī angliski.
Piecu faktoru modelis ir plaši zināms, tulkots un adaptēts daudzās valodās. Zinātniski ir apstiprināts šī testa noderīgums dažādās situācijās, tostarp psiholoģiskajā konsultēšanā un personāla atlasē. Tiek izteikta arī kritika – gan par to, ka netiek novērsta iespēja sniegt negodīgas atbildes, gan arī par to, ka trūkst teorētiska pamatojuma, kādēļ ir tieši pieci faktori.
Jaunus risinājumus piedāvā straujais progress neiropsiholoģijā. Viens no daudzsološākajiem tajā balstītajiem personības modeļiem ir Kloningera psihobioloģiskais modelis, kurā tiek atsevišķi nodalīti personību veidojošie bioloģiskie cēloņi jeb temperamenta tipi un rakstura faktori, kas veidojas temperamenta un apkārtējās vides mijiedarbībā. Kloningers nošķir četrus temperamenta (tieksme pēc novitātes, izvairīšanās no kaitējuma, nepieciešamība pēc attiecībām, neatlaidīgums) un trīs rakstura faktorus (vērstība uz sevi, paštranscendence, sadarbība), kas tālāk sadalās 25 apakšskalās [7]. Pagaidām šai pieejai nav uzkrāts tik daudz pētījumu, cik NEO-PI-R, taču tās popularitāte rādās augoša.
Tomēr tas vēl nav viss. Esošajām pieejām ir arī pietiekami daudz būtisku kritiķu, viņu balsis ir sadzirdamas. Piemēram, Stenforda universitātes [8] profesors Volters Mišels (Walter Mischel) diezgan skarbi kritizē personības pieeju kā tādu. Viņš norāda – viens un tas pats cilvēks, nonākot dažādos apstākļos, var rīkoties ļoti atšķirīgi. Piemēram, cilvēks, kurš darbavietā ir bravūrīgs un valdonīgs, aizejot mājās, var kļūt par mierīgu aitiņu. Mišels rosina, nosakot personības tipu, ņemt vērā arī indivīda rīcību dažādās situācijās. Starp citu, tas sasaucas ar sociālās psiholoģijas atziņām. Jau diezgan sen ir konstatēts, ka pastāv tikai vāja saistība starp cilvēka attieksmi un rīcību reālā situācijā [8].
Pēdējais vārds personības noteikšanā vēl nav pateikts. Tikmēr mums ir iespēja izvēlēties labāku vai sliktāku tipoloģiju un, ja nepieciešams, palēnām atradināties no mazāk sološiem modeļiem.
[1] Man nedevās viegli atrast uzticamu informāciju par horoskopu vēsturi, bet šis ir avots, uz kuru atsaucas Vikipēdija: Pingree D. (1997). From Astral Omens to Astrology from Babylon to Bikaner. Roma: Istituto Italiano per L'Africa e L'Oriente.
[2] Boeree C. G. (2009). Personality Theory: A Biosocial Approach. http://webspace.ship.edu/cgboer/pttemp.html
[3] Pittenger D. J. (1993). Measuring the MBTI... And Coming Up Short. Journal of Career Planning and Employment 54 (1): 48–52. http://www.indiana.edu/~jobtalk/HRMWebsite/hrm/articles/develop/mbti.pdf
[4] Nowack K. (1997). Personality Inventories: The Next Generation. Performance in Practice. American Society of Training and Development.
[5] Costa Jr. P. T., McCrae R. R. (2000). Revised NEO Personality Inventory: Interpretive Report. http://www.acer.edu.au/documents/sample_reports/neo-pir-sample.pdf
[6] McCrae R. R.; Costa Jr. P. T. (1997). Personality trait structure as a human universal. American Psychologist, Vol 52 (5), 509–516.
[7] Gyöngyösiné K. E. (2005). Comparing the factors of Cloninger’s Temperament and Character Inventory (TCI) with the Szondi-test. Zeitschrift für Tiefenpsychologie und Beiträge zur Schicksalsanalyse. 2005/1. 59–70. http://www.szondi.pte.hu/document/szondi-tci.pdf
[8] Ja mēģinām nosaukt mūsdienu visietekmīgāko universitāti psiholoģijā, tad droši vien vairums nosauktu tieši Stenforda universitāti.
[9] LaPiere R. (1934). Attitudes Versus Actions. Social Forces. 13 (2), 230–237.
0