Foto - Ilmārs Šlāpins
 
Domas
19.02.2016

Pēdējā ziņa no Purva ciema

Komentē
2

Vēstules viņš rakstīja no reizēm apsnigušā, bet citkārt atkarībā no gadalaika kaut kā citādāk raksturotā (vai arī nekā īpaši neraksturotā) "Purva ciema". Tur, daudzdzīvokļu mājas augšstāva darbnīcā, es viņu arī pirms nu jau nezin cik ziemām pirmoreiz sastapu. Tā kā iepriekš nebijām pazīstami, tas viss nebija nemaz tik vienkārši, un zinātāji mani brīdināja, ka satikšanos būs iespējams sarunāt vien tad, ja zvanīšu uz "parasto" mājas tālruni, turklāt vienīgi no rīta, vēlams – līdz kādiem deviņiem. Mobilā tālruņa viņam neesot. Principa pēc. Mobilo sakaru laikmets nebija sācies pārlieku sen, un tomēr jau tad tas šķita drusku neparasti. Mākslinieku man vajadzēja intervēt žurnālam, mēs norunājām vairākas stundas, viņš atkal un atkal it kā nejauši uzgāja pie darbnīcas sienām pieslietus jaunākos darbus un gluži vai bērnišķīgā aizrautībā priecājās par saplaisājušas krāsas slāņiem, notecējumiem un izplūdumiem. Interviju es atšifrēju un uzrakstīju, taču publicēta tā netika. Pa elektronisko pastu viņam aizsūtīto tekstu jau pēc visu intervijas nodošanas termiņu beigām ar daudziem dažādiem komentāriem es saņēmu atpakaļ pa parasto pastu sūtītā aploksnē.

Pagāja kāds laiks, un mēs satikāmies atkal, bet nu jau "pa cita darba līniju". Biju sācis strādāt grāmatu apgādā, un, kā izrādījās, tieši viņš bija apgāda izdotās grāmatu sērijas mākslinieks. It kā jau nebija nekā sarežģīta – kopējais grāmatu veidols bija atrasts, burtu garnitūras izraudzītas, vāka un priekšlapu materiāls katalogos izvēlēts, papīrs piemeklēts. Mainīga katrā nākamajā izdevumā bija vāka un priekšlapu krāsa, autora portrets tūdaļ aiz titullapas un, protams, grāmatas saturs. Taču darbu pie katras grāmatas viņš sāka itin kā no jauna – šurpu un turpu tika šķirstīti vāku materiāla krāsu katalogi, meklēts atbilstošākais priekšlapu tonis, bet autoru portretiem tika piedāvātas daudzas dažādas interpretācijas. Taču tā vēl bija tikai jau it kā izstrādāta sērija. Kad bija jālaiž klajā Ulda Tīrona atdzejotie Venedikta Jerofejeva "Maskava-Gailīši", mākslinieks nudien aizrāvās. Pēc Tīrona ieceres, tam bija jābūt mazam, kabatā iebāžamam sējumiņam, kura apvāks no šādas muļļāšanas un lasīšanas, piemēram, vilcienā laika gaitā kļūtu tikai izskatīgāks. Un tad nu mākslinieks nesa kaudzēm biezāku un plānāku dzeltenīga kartona paraugu un tikpat daudz balta, gandrīz balta vai dzeltenīga papīra strēmeļu, cenšoties atrast vislabāko un pareizāko kombināciju. Bet tas vēl nebija viss. Grāmata tika nodrukāta, tai tika rīkots atvēršanas pasākums, un radās doma, ka tā viesi kopā ar grāmatas eksemplāru varētu saņemt piemiņas grāmatzīmi vai kartīti. Pats mākslinieks ierosināja, ka uz tās varētu būt nevis kāds attēls, bet gan dažādu Jerofejeva poēmā pieminētu substanču pēdas – sākot ar denaturātu un odekolonu un beidzot ar heresu. Plāns šķita interesants, taču mūsu nākamajā tikšanās reizē uz galda tika sarindoti vairāki duči ar roku darinātu kartīšu, un divu vienādu starp tām nebija. Tas viss notika nu jau pirms diezgan daudziem gadiem. Kad darbojāmies pie vienas no pēdējām kopīgi veidotajām grāmatām, mākslinieks brīdināja, ka drīz būšot jābrauc uz ārzemēm paārstēties. Darbi tika pieskaņoti plāniem, bet vēl pēc kāda laika apgāds apsīka. Pēc tam nejauši satikāmies uz operas tiltiņa, un viņš smaidīgs ziņoja, ka esot sadakterēts.

Kādu laiku nebijām tikušies, ja vien par tikšanos nevar uzskatīt arī izstāžu apmeklēšanu jau pēc atklāšanas vai radiointervijas noklausīšanos. Taču pagājušā gada rudenī kādurīt vēl pirms deviņiem viņam atkal piezvanīju. Runa bija par topošo Latvijas Nacionālās bibliotēkas pastāvīgo ekspozīciju jeb Grāmatniecības muzeju. Ekspozīcijā bija iecerēta sadaļa, kas būs veltīta tam, ko, grāmatas skatoties, šķirstot vai lasot, mēs tveram ar visām savām maņām, ne tikai redzi: tausti, dzirdi, ožu. Bija vēlme radīt šai tēmai veltītu īpašu grāmatu, tādu sava veida "grāmatu grāmatu", kuru izstādes apmeklētājiem būtu atļauts aiztikt, klausīties un pasmaržot. Man šķita, ka māksliniekam kas tāds varētu patikt. Un tā arī bija. Aizrautīgi uzklausījis šo ieceri un uzdevis šādus tādus precizējošus jautājumus, viņš bija gatavs ķerties pie darba kaut tūliņ pat. Esot gan atkal jāaizbrauc pie ārstiem, bet tas nebūšot nekāds šķērslis.

Un tad iestājās klusums.

Klusums ilga līdz pat 18. februārim, kad pienāca ziņa – Ilmārs Blumbergs (1943–2016).

Pauls Bankovskis

Pauls Bankovskis (1973) ir rakstnieks un publicists, vairāku romānu un stāstu krājumu autors. Drīzumā apgādā “Dienas grāmata” iznāks romāns par pasaules vēsturi no ļoti tālā nākotnē dzīvojošu cilvēku ...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
2

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!