Foto - Ivars Drulle
 
Pētījumi
30.04.2014

Pavasara hipsteriozes lēkme

Komentē
5

Četru mēnešu garumā pusdienojot ar profesoriem, topošo mūsu zinātnes un kultūras eliti, visu šo laiku pārsvarā izdarot izvēli starp gulašu un šniceli un strebjot soļanku, kas noskalojama ar kompotu vai kefīru, iestājās nogurums un panīkums. Pamazām sāka izrādīties, ka pretstatā profesoriem druknie strādnieki eļļainos kombinezonos ēd nemaz ne tik peļamas pusdienas, un turpinājumā likās interesanti palūkoties, kā ēd vēl citi sabiedrības slāņi.

Iztēlojos, ka pie manis no ārzemēm ciemos ir atbraucis bārdains ciemiņš šaurās biksēs un rūtainā kreklā, zem kura atrotītajām piedurknēm zaļo pāris svaigi tetovējumi. Un šis ciemiņš man jāved pusdienās. Ir zināms, ka rezervējot viesnīcu, var saklikšķināt nozīmīgas prioritātes, piemēram: ar bezvadu internetu, draudzīgu bērniem un suņiem, ar autostāvvietu, trenažieru zāli vai 24 stundu bāru. Ar pusdienu vietām, izrādās, var rīkoties līdzīgi. "Barradar" lapā var izvēlēties vietu, kur aizvest gan komplekso pusdienu cienītājus, gan tos, kas vēlas izlejamo alu, pašceptās smalkmaizītes, gan ieklikšķināt lodziņu "hipsteru vieta" un apmeklēt ēdnīcu, pēc kuras apmeklējuma tavs viegli tetovētais draugs nesāks tevi ienīst.

Pēc Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras, kur roku dezinficēšanai bija paredzēts ziepju trauks ar nepazīstamu vielu (turklāt bez izlietnes), "Miit" ēdnīcā Lāčplēša ielā dvēsele sāk līksmot; lai tiktu pie tīrām rokām, nav jāgaida, kamēr kāds beigs cīnīties aiz tualetes durvīm. Priekštelpā blakus pusdienu zālei ir izlietne, un varu sagatavoties maltītei bez liekiem piedzīvojumiem.

Arī pusdienu izvēles veids ir atšķirīgs kā vairumā ēdnīcu. Griķi vai kartupeļi kombinācijā ar gaļas izstrādājumiem bija manas opcijas pusdienās ar profesoriem, bet šeit izvēle ir vienkāršāka – jāizvēlas starp mazo un lielo komplektu. Maza ēdienu izvēle mēdz būt labu restorānu stils, un šādā modelī pavārs piedāvā maltīti, kuras sastāvdaļu kombinācija ir īpaši pārdomāta un kas autora redzējumā ir piemērotākā šim gadalaikam un šai nedēļas dienai.

Gaidot mazo komplektu, neuzkrītoši vēroju pusdienotājus; tepat netālu kādam puisim ir servētas viņa pusdienas, un viņš, aizvēris acis, iegrimst lūgšanā. "Miitā" šim rituālam var koncentrēties – "Radio Skonto" šajā nozīmīgajā brīdī nebliež Merkūrija "We are the Champions". Mūzika ir lieliska – tādā ziņā, ka nevienu no dziesmām nekad neesmu dzirdējis un neviena melodija pēc pusdienām nepielīp. Liriski noskaņots mūziķis angliski fonā dzied kaut ko par sargeņģeli, kuru nevar noskūpstīt, un man izdodas izburtot nosaukumu grāmatai, ko pirms pusdienām lasīja lūgšanā ieslīgušais pusdienu biedrs: "Too Busy Not to Pray".

Svaigu dārzeņu zupa ar pārkaisītiem zaļiem asniem ir precīzi tas, ko es sagaidu karstā aprīļa dienā, redzot visapkārt sprāgstošus pumpurus un izritināties sākušus paparžu bērniņus saulainā mežā.

Otrajā saņemu krāsnī ceptus kartupeļus ar mārrutku un svaigā siera mērci, tādu kā ķirbju biezeni un salātus, kam nedaudz uzpilināta citrona sula. Gan pēc krāsas, gan garšas otrais ir nevainojams, arī tāpēc, ka to pasniedz smaidoša meitene. Redzot apkārt esošos velosipēdus un pieņemot, ka šeit ieturas riteņbraukšanas entuziasti, apsveru, vai dārzeņu zupa un vieglais otrais ēdiens nebūs par īsu nopietnam riteņbraucējam; arī man atlikušajā dienā savi 20 kilometri vēl jānomin. Domas sāk mainīties, kad pieķeros banānu braunijam, ko par 1,60 esmu pasūtījis papildus mazajam komplektam, kas maksā 4,80. Braunijs beigās izrādās tik jaudīgs kaloriju avots, ka nodrošina diezgan ņipru uzmīšanos tiltā, arī saulei jau esot tuvu māju jumtiem. Viena lieta, kas tiešām ir aktuāla riteņbraucējam ēdnīcā – "Miitā" no lielas krūzes var bez maksas pats saliet glāzē vēsu ūdeni un dzert, kamēr vairs nevar parunāt.

Plānojot izklaidēt iedomāto ārzemju viesi, sagatavojos otram variantam un citā saulainā pavasara pusdienlaikā veru "DAD" kafejnīcas durvis Miera ielā. Arī šeit nav jāizdara mokošā izvēle starp kotletēm un šnicelēm citviet plaukstošās padomju klasikas ietvaros. Ēdienkarte ir vienkārša, un, līdzīgi kā "Miitā", izvēlos kompleksās pusdienas jeb to, ko man pavārs iesaka.

Šis ir nedaudz cits rajons, un, ja pa "Miita" logiem var redzēt garāmbraucošo autiņu jumtus, tad šeit pusdienlaikā garām raksturīgi iet divu tipu cilvēki – mātes ar bērnu ratiņiem un bomžiki pārīšos vai grupiņās pa trim. Varbūt sen jau brūni iedegušajiem kadriem šī ir maģistrāle uz Matīsa tirgu vai uz atkritumu konteineru rindu, kas ir Miera ielas sākumā, domāju, atceroties viņus spietojam pie šīm grūtā teritoriju cīņā iegūtām misenēm un vēlāk laiski pārlaižot siestu skvērā pie Dailes teātra.

Lai vai kā, pusdienas veidojas lieliskas. Sākumā tiek atnestas pāris maizes šķēles ar sviestu un ūdens glāze. Sekojošā tomātu krēmzupa milzīgā šķīvī ar zaļo lapiņu pa vidu un uz šķīvja malām nedaudz uzbirdinātiem pipariem liek man sajūsmā klusi novaidēties un nu jau ar šausmām atcerēties augstskolu fakultāšu pagrabus, mūžīgās soļankas un plastmasas ziedus pie deguna.

Otrajā ēdienā pavārs piedāvā pīrāgu ar ziedkāpostiem, kaltētiem tomātiem un svaigu dārzeņu salātiem. Kišs, kā šis ēdiens "Dadā" tiek precīzi dēvēts, ir viegls, garšīgs un tieši tik daudz, lai paliktu vieta pusdienu modelī iekļautajam saldajam – siera kūkai. Aiz lielajiem logiem spīd saule, kāda nejauši iemaldījusies dāma apvaicājas, vai bulciņas ir un, saņēmusi atbildi, ka ir siera kūka, paņem pliku kafiju, atstājot mani pārdomās par to, kā tas ir iespējams, ka bulciņas var tikt augstāk vērtētas par labi servētu siera kūku ar apelsīna šķēli. Arī šeit ir perfekta mūzika – apkalpotāja ik pa brīdim izvēlas kaut ko no sava klēpjdatora saraksta, bet neviena dziesma nav dzirdēta, neieķeras prātā un nemoka mani. Vienīgi parastās datora skandas skan plastmasīgi, un starp dzīvajiem augiem un veselīgo ēdienu stila tīrībai prasās ja ne gluži dzīvas plates, tad vismaz skaņa caur kādu veca radio. Samaksājot 4.98, saņemu izcilas pusdienas no trim ēdieniem, kas iekabina "Miitam", toties Lāčplēša ielā mūzika skan no tādām skandām, ka, pagriežot skaļāk, mājai var noraut jumtu.

Hipsterioze ir lipīga slimība, un, parkojot pie savas mākslas skolas kalnu divriteni ar 27 ātrumiem, es jūtos kā vecs un izmirstošs dinozaurs, redzot saslēgtus fiksīšus ar platām siksnām ap pedāļiem spicākajās krāsu kombinācijās. Šī infekcija plosās visur, izņemot vienīgi augstskolu un vidusskolu ēdnīcas, kuru pavāres, maļot kotletes un klapējot karbonādes franču gaumē, ir ieguvušas imunitāti pret jebko, kas patiešām ir veselīgs un var labi izskatīties uz šķīvja.

Atceros, vienā skolas kafejnīcā kāda bāla un trausla vidusskolniece vēlējās pasūtīt pusdienas. Apkalpotāja visu sarēķināja uz aparāta, salika ēdienu uz šķīvja un jau spēra pirmo soli mikroviļņu krāsns virzienā. "Es nevēlētos mikroviļņu krāsnī sildītu, vai nav iespējams uzsildīt ēdienu citādāk?" meitene mulsi ieminējās. Apkalpotāja pāris reizes nomirkšķināja acis, ievilka elpu un tad sāka kliegt: "Ko jūs iedomājaties, lai es jūsu dēļ te turētu plīti un jums vienīgajai sildītu ēdienu?!" viņa uzvilkās, pievēršot visu apmeklētāju uzmanību. Meitene nokāra galvu, kļuva vēl bālāka, bet stingri nočukstēja, ka mikroviļņu krāsnī sildītu ēdienu nevēlas. Viņa paņēma atpakaļ uz paliktņa novietoto naudu un aizgāja. Domāju, ka šeit viņa vairs neatgriezās. Kurš gan cits veidos baudāmas ēdnīcas, ja vien ne mēs paši.

Tēmas

Ivars Drulle

Ivars Drulle ir tēlnieks un strādā vizuālās mākslas jomā, veidojot darbus sākot ar nelielu figūriņu grupām līdz milzīgām instalācijām, bieži izmantojot stāstījuma, skaņas elementus un tekstu.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
5

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!