Līdzīgi daudzām svinamām dienām, arī gada beigas tiek svinētas ar sajūtu, ka 31. decembrī kaut kas no bijušā noslēdzas un 1. janvārī sākas kaut kas jauns. Tā ir funkcija, kuru tradicionāli izpilda gadskārtējie rituāli: radīt ilūziju par to, ka laiks ir ciklisks un vienmēr ir iespējams kaut ko sākt no jauna. Tādēļ arī cilvēki šādās reizēs dod sev dažādus labus solījumus pēc principa: vecajā vēl ne, bet jaunajā gan.
Tā vien liekas, ka Latvijas iedzīvotājiem šogad šī pabeigtības un jaunā sākuma sajūta būs jāmeklē visur kur citur, nevis politikā. 2016. gada sagaidīšana nerada priekšstatu nedz par kādas kadences noslēgumu, nedz arī par sākumu kaut kam jaunam – iespējams, svaigākam un labākam. Drīzāk gadumijas svētku periods šogad līdzinās tādai kā reklāmas pauzei, kura ir jānogaida, lai steigšus atgrieztos pie aizsāktā sižeta. Patiesi, 2015. gads ir aizsācis virkni svarīgu procesu, kas turpināsies nākamajā; tomēr līdz šim notikušais mums vēl neļauj izdarīt jebkādus secinājumus par procesu jēgu. Iekšpolitikā šāds process ir valdības partiju pārgrupēšanās un jaunu līderu meklējumi; ārpolitikā – Vidusjūras bēgļu krīzes sašūpotā Eiropas Savienība.
Ja reiz Ziemsvētku un jaungada brīvdienas mums ir sagādājušas šādu cezūru, ir vērts mazliet pakavēties pie abām šīm norisēm. Galu galā, kad janvāra sākumā atsāksies ikdienas dzīves ritms, iespēju šādai refleksijai būs krietni mazāk.
Krāšņi un mokoši
Tas, ka decembra sākumā atkāpās Laimdotas Straujumas vadītā valdība, varbūt radīja nožēlu un nervozitāti, taču noteikti ne satraukumu. Tas, ka šis sastāvs īsti nav dzīvotspējīgs, bija gana skaidrs jau iepriekš. To lieliski ilustrēja pats veids, kā aizgāja Straujumas valdība. Pēc savas formālās dīvainības un loģikas trūkuma šis gadījums krietni vien pārspēja Induļa Emša valdības krišanu tālajā 2004. gadā, kad Tautas partija nobalsoja pret pašas veidotu budžetu. Šoreiz situācija bija krietni krāšņāka un mokošāka. Valdības centrālā partija ne tikai piespieda atkāpties savu Ministru prezidenti, bet, kā izrādījās pēc tam, lāga nekontrolēja turpmāko situāciju un zaudēja iniciatīvu nākamās valdības veidošanā. Šie notikumi bija kulminācija garākam attiecību saspīlējumam starp valdību un valdošās koalīcijas centrālo partiju: tiešo ieganstu valdības krišanai deva Ministru prezidentes vēlēšanās bez partijas ziņas padzīt savas valdības ministru (turklāt vēl arī partijas valdes locekli).
Tas kopumā bija visai oriģināls politiskā menedžmenta paraugs. Mēs zinām situācijas, kurās kādai partijai varu veikli izrauj no rokām (kā 1999. gadā Krištopana valdībai), un situācijas, kurās to stratēģiski piespēlē partnerim (kā 2008. gadā Kalvītis Godmanim vai 2009. gadā Godmanis Dombrovskim). Taču krietni neparastākas ir situācijas, kurās valdības centrālā partija pati to aiz nolaidības izlaiž no rokām un pēc tam nespēj no jauna pacelt. Tieši šādu vingrinājumu ir tikko izpildījusi partija "Vienotība", kā rezultātā Latvija jauno gadu sagaida ne tikai ar kritušu valdību, bet arī ar ļoti neskaidrām izredzēm par nākamās valdības aprisēm.
Visas bultas šeit rāda partijas iekšējo problēmu virzienā, liekot uzdot jautājumu, vai "Vienotība" tiešām var un grib spēlēt "sistēmveidojošās" partijas lomu Latvijas politikā. Turklāt uzsvars šeit būtu liekams tieši uz gribēšanu, nevis varēšanu. Jākliedē kāds populārs mīts par Latvijas valdošo partiju mūža ciklu, kurš reizēm tiek iztēlots kā teju vai dabisks un bioloģisks norieta process. Patiesībā gan "Latvijas Ceļa", gan Tautas partijas bēdīgais gals ir bijis rezultāts ne tik daudz kādai dabiskai likumsakarībai, cik gribas trūkumam sasprindzināties un aktīvi rīkoties, lai savu pozīciju noturētu. Tas prasa ierobežot iekšējo kasīšanos un rīkoties konsolidēti; tas prasa arī atteikties no īstermiņa ieguvumiem ilgtermiņa mērķu vārdā. Visbeidzot, tas prasa reālistiski paraudzīties pašiem uz sevi spogulī un atzīt, ka rūpes par nacionālajām interesēm un tieksme uz komfortabliem krēsliem tomēr ir atšķirīgas lietas, kuras nevajag jaukt kopā.
Grūti teikt, vai "Vienotībai" joprojām piemīt šādas spējas: varbūt jā, bet drīzāk jau ne. Solvitai Āboltiņai šobrīd parlamentā pietrūkst balsu. Savukārt citu premjera kandidātu ir vērts izvirzīt tikai tad, ja partijā ir stingra pārliecība, ka attiecīgais kandidāts būs labāks, nevis sliktāks par Laimdotu Straujumu, – kas nebūt nav viegls uzdevums. "Vienotība" šodien ir atsegusi flangus un padarījusi sevi viegli ievainojamu, tādēļ katra kļūda personāliju izvēlē tās atbalstītāju loku vēl vairāk samazinās.
Šo iemeslu dēļ šodien par realitāti ir kļuvusi iespēja, ka valdības vadīšanas groži varētu pāriet kādas citas partijas rokās. Runa visdrīzāk ir par Zaļo un Zemnieku savienību – koalīcijas partiju ar de facto lielāko balsu skaitu Saeimā. Kā šāda valdība varētu izskatīties, pagaidām ir grūti prognozēt, taču ir skaidrs, ka šāds pārbaudījums nesīs virkni interesantu pārvērtību ZZS ierastajā tēlā. Šī partija, līdz šim lielākoties spēlējusi mēreno iekšējo opozīciju, pēkšņi kļūs "atbildīga par visu", kā mēdza teikt Rainis. Tas liks ZZS pozicionēties arī ideoloģiskos un saspringtos jautājumos, kuri līdz šim nav bijuši tās stiprā puse, – piemēram, bēgļu, mazākumtautību skolu, fiskālās disciplīnas u.c. tēmās. Jautājums, ar kādiem noteikumiem ZZS premjers var iegūt Saeimas vairākumu, pats par sevi ir interesants. Nacionālā apvienība šeit diez vai radīs nopietnas problēmas. Taču "Vienotības" paštēls gan stipri ciestu, ja tā nevarētu uzrādīt kaut vai kādu simbolisku ieguvumu no balsošanas par ZZS vadītu valdību – saglabājot Finanšu ministriju, iegūstot Aizsardzības vai Labklājības ministriju, panākot Ināras Mūrnieces nomaiņu Saeimas priekšsēdētāja amatā utt. Tas nozīmē, ka stīvēšanās būs liela, un to vēl vairāk apgrūtinās t.s. "liberāļu" (precīzāk, anti-Āboltiņas) grupa pašā "Vienotības" iekšienē. Tas gan būs liktenīgi ironisks mirklis latviešu liberālismam, kad minētā deputātu grupa būs sekmīgi novērsusi Solvitas Āboltiņas kļūšanu par premjeri, lai beigu beigās draudzīgi nobalsotu par ZZS vadītu valdību.
Visbeidzot, pastāv arī iespēja, ka šādas grūtības tā arī neļauj nonākt pie apstiprināta premjera līdz janvāra beigām un Valsts prezidents sāk meklēt bezpartejiskus kandidātus. Gribētos gan cerēt, ka tas nenotiks. Šodien nav vairs 1995., bet gan 2016. gads, un partijas lieliski saprot vāju premjeru priekšrocības. Savukārt autoritatīvu bezpartejisku kandidātu pie horizonta pagaidām neredz. Tas nozīmē, ka meklējumi visdrīzāk atkal nonāks pie mūsu politiskās elites rekrutācijas galvenā resursa – ierēdniecības, no kuras nāk arī mūsu iepriekšējā valdības vadītāja. Tādā gadījumā aplis būs noslēdzies, un visa 2015. gada ņemšanās ap valdību būs mūs novedusi sākotnējā izejas punktā. Tas būs gluži kā Džeroma K. Džeroma "Trīs vīros laivā", kur grupa labirintā ieslodzītu ekskursantu izejas vietā ik reizes atrada vienu un to pašu zemē nomestu bulciņu.
Sēžot uz sētas
Sabiedriskās domas pētījumā, kuru decembra nogalē tika publiskojis Arnis Kaktiņš, biežāk minētais drauds Latvijai 2016. gadā ir minēti "bēgļi, patvēruma meklētāji" (53% respondentu); otrajā vietā – "nelegālie imigranti" (32%). Protams, šāda draudu uztvere lielākoties atspoguļo populāro mediju dienaskārtību. Tomēr tas situāciju nedara vienkāršāku: politika arī nākamgad grozīsies ap bēgļiem, un, tā kā ātri risinājumi nebūs iespējami, ieņemt skaidru pozīciju pret šo procesu nāksies arvien vairāk Latvijas politiķiem.
Bēgļu krīze, kuras rezultātā no 2016. gada janvāra līdz novembrim ir ieradušies apmēram pusotra miljona patvēruma meklētāju, ir sava veida pilngadības pārbaude visām Centrāleiropas un Austrumeiropas jaunajām ES dalībvalstīm. ES kā organizācija nav bijusi gatava šādai notikumu attīstībai – tā joprojām "apsver" stingrākas rīcības iespējas robežu kontrolei. Vācija ir vērienīgi atvērusi durvis iebraucējiem no Ziemeļāfrikas un Tuvajiem Austrumiem, vienlaikus prasot arī solidaritātes izpausmes bēgļu uzņemšanā no "jaunās" Eiropas – t.sk. arī bēgļu sadales kvotas. Šādas prasības ir sastapušās ar neizpratni un noraidījumu Ungārijā un Slovākijā; arī Polijā jaunā "PiS" valdība apgalvo, ka iepriekš sasniegtās vienošanās tai neesot saistošas. Pašos Rietumos ES reputācija šobrīd nav labāka: Vācijā pieaug "AfD" un "Pegida" popularitāte; Francijā aug atbalsts Nacionālajai frontei; arī Lielbritānijā, gaidot 2017. gada referendumu par valsts dalību ES, valdībai kļūst arvien grūtāk saglabāt kaut piesardzīgu eirooptimismu. Tas viss ir devis pamatu runāt par ES projekta gaidāmo izgāšanos ne tikai dažādiem ļauni priecīgiem eiroskeptiķiem, bet pat Eiroparlamenta vadītājam Martinam Šulcam.
Kas šajā jomā notiks nākamgad, ir grūti prognozējams. Latvijas spēja patstāvīgi ietekmēt šādus procesus ir ļoti ierobežota. Taču viena lieta, kā māca stoiķi, tomēr ir mūsu pašu ziņā – tā ir mūsu attieksme. Mēs varam uztvert kā nepieciešamību uzņemt bēgļus kā skaudru un arī riskantu realitāti, ko no mums prasa mūsu piederība solidārai Eiropas Savienības telpai – galu galā, Latvijas pieci vai septiņi simti iepretim pusotram miljonam ir vienīgi simbolisks atbalsts. Taču mēs varam izmantot bēgļu krīzi kā iespēju, lai paši sāktu pakāpeniski dreifēt prom no netīkami kosmopolītiskās un liberālās Eiropas, kas pie mums jau tā tradicionāli nav diez ko populāra. Mūsu politiskā elite šajā attieksmes jautājumā ir bijusi visai dalīta – par spīti tam, ka līdz šim lielākā daļa ir jutusies gana komfortabli, sēžot uz sētas un neformulējot nekādu skaidru attieksmi. Sak', zinām jau, ka vāciešiem jāklausa, bet nekādus melnos gan pie sevis negribam – labāk lai patur paši. Taču nākamais gads var atnest arī tādus jaunumus, kas liek izdarīt ļoti nepatīkamas un kategoriskas izvēles.
Taču Dievs, kā zināms, ciena ironiju, un var izrādīties, ka nekāda bēgļu invāzija mūs nākamgad negaida pat kvotu apmēros. Cik noprotams, bēgļus nemaz tā īsti nevar pārvietot piespiedu kārtā, un Latvija, gluži kā pārējās Baltijas valstis, nebūt nav viņu sapņu galamērķis. Tas gan būtu gana komiski: visas debatēs iesaistītās puses būtu kārtīgi parādījušas savas labākās rakstura īpašības, lai beigās mēs te paliktu vientulībā paši ar sevi.
Netieši, bet smagi
Īsi sakot, vairāk izaicinājumu nākamajā gadā būs Eiropai, nevis atsevišķi ņemtai Latvijas valstij. Pie mums gada sākumā tiks izveidota nākamā valdība – visdrīzāk ar to pašu koalīciju un bez kādiem lieliem pārsteigumiem Ministru prezidenta amatā. Varbūt "Vienotība" beidzot sašķelsies; varbūt tiks izveidots kāds jauns politiskais spēks; varbūt būs arī kāds paliels skandāls. Taču lielos vilcienos tas valsts kopējo politiku nemainīs. Cits jautājums, kā attīstīsies procesi Eiropā un pasaulē kopumā – tas Latviju var skart netieši, bet smagi. Jautājums par bēgļu krīzes amortizāciju būs un paliks aktuāls. Latvijas interesēs noteikti nav dažādu labējo populistu ietekmes pieaugums Eiropā. Ja tagad viņiem vardarbīgi, slimi un noziedzīgi ir Tuvo Austrumu migranti, tad nākamie rindā būsim mēs – lietuvieši, poļi, rumāņi, latvieši. Tieši tādēļ Eiropai vajadzētu kopīgi un efektīvi ierobežot nekontrolēto bēgļu plūsmu, kas arvien vairāk destabilizē daudzu dalībvalstu politiku. Arī Sīrijas konfliktam vajadzētu atrast kādu risinājumu – pretējā gadījumā patlaban reģionā atrodas virkne spēlētāju, kuri gan katrs par sevi sakās karojam ar "Daīš", tomēr faktiski rūpējas katrs par savām interesēm. Nesenā attiecību eskalācija starp Krieviju un Turciju arī neko labu nesola: abi šie pretinieki ir pilnībā viens otra vērti un sava nacionālā prestiža vārdā ir gatavi darīt trakas lietas. Īsi sakot, nākamajā gadā pasaule būs nemierīga, un tad, ja Eiropa 2017. gadu sagaidīs vismaz ne sliktākā stāvoklī kā 2016. gadu, tā jau būs liela veiksme. Savukārt Latvijai, vērojot un piedaloties šajos procesos, nekas nebūs tik ļoti vajadzīgs kā skaidra sajēga un veselais saprāts – ko tad arī novēlu mums visiem.
1