Pēcvārds Ivara Neidera rakstam "Patriotisms kā tikums"
Viena no problēmām, kas, iespējams, patriotisma sakarā ir apspriesta visvairāk, ir patriotisma attiecības ar neieinteresētas morāles skatījumu. Tā ir problēma, kuru īpaši izceļ Alasdērs Makintairs, sakot, ka noteiktā veidā saprasta morāle ir pretrunā ar patriotismu, kas nozīmē, ka mums ir jāizvēlas – vai nu mēs esam patrioti, vai arī mēs akceptējam neieinteresētās morāles skatījumu un līdz ar to no patriotisma atsakāmies. Iedomāsimies situāciju, kurā divas kopienas pretendē uz tai nepieciešamiem dabas resursiem. Makintairs norāda, ka morāle pieprasa, lai mēs šo konfliktu izvērtējam no neieinteresētas pozīcijas un sadalām resursus taisnīgi. Savukārt patriotisma nostāja paredz, ka es aizstāvu savas kopienas intereses, bet jūs aizstāvat jūsu kopienas intereses.[1]
Tomēr ir skaidrs, ka šī problēma nebūt neattiecas tikai uz patriotismu un vienādi skar jebkuru citu lojalitātes formu. Piemēram, iedomāsimies ekstrēmu situāciju – ir izcēlies ugunsgrēks kādā sabiedriskā iestādē, vīrs zina, ka viņa sieva atrodas degošajā celtnē un steidzīgi dodas tajā iekšā ar nolūku izglābt sievu, kuras dzīvībai draud briesmas. Iedomāsimies, ka viņš var izglābt savu sievu, bet var arī izglābt kādu citu personu, kura ir nedaudz tuvāk izejai. Kā viņam vajadzētu rīkoties, piemēram, no utilitārisma ētikas viedokļa? Klasiskā utilitārisma pamatā ir tā saucamais derīguma princips, kurš apgalvo, ka pareiza ir tā rīcība, kas sniedz pēc iespējas lielāku labumu pēc iespējas lielākam cilvēku skaitam. Otrs būtisks utilitārisma princips ir slavenā Džeremija Bentema formula "katrs ir svarīgs kā viens, un neviens nav svarīgāks par vienu", kas patiesībā pasaka, ka ikvienas personas intereses no morāles skatupunkta ir jāuzlūko kā vienādas. Tātad vīram nupat aprakstītajā scenārijā būtu jāabstrahējas no fakta, ka viena no personām ir viņa sieva, bet otra – viņam gluži nepazīstams cilvēks, un jāizsver, kuras personas glābšana (ņemot vērā viņam pieejamo informāciju) dos pēc iesējas lielāku labumu pēc iespējas lielākam cilvēku skaitam. Tāpēc viņam ir jāizšķiras, vai nu riskēt un doties nedaudz dziļāk degošajā telpā, un glābt sievu, tādējādi palielinot risku aiziet bojā un neizglābt nevienu, vai arī mēģināt veikt mazāk riskantu rīcību un glābt svešinieku. No utilitārisma viedokļa iznāk, ka glābt sievu nozīmētu rīkoties nepareizi. Tomēr, ja kāds tā domātu un rīkotos, tad šādu personu mēs uzlūkotu ar pamatotu sašutumu un nepatiku un, iespējams, aizdomātos, kā tas ir – būt šāda cilvēka sievai. Kurpretim šķistu pavisam saprotami, ja viņš tā vietā, lai nodotos derīguma apsvērumiem, vienkārši mestos glābt cilvēku, kuru viņš mīl un kuram draud briesmas. Vienkārši tāpēc, ka tā ir viņa sieva.[2]
Līdzīgā veidā mēs varam palūkoties uz mūsu rūpēm par bērniem. Proti, ja mēs vadāmies pēc utilitārisma apsvērumiem, tad iznāk, ka mums būtu vienādi jāuzlūko visi bērni un savās rūpēs jāvadās no derīguma principa – ja iznāk, ka, aprūpējot kaimiņa bērnus, mēs panākam lielāku labumu lielākam cilvēku skaitam, nekā aprūpējot savējos, tad mums attiecīgi primāri būtu jārūpējas par kaimiņa atvasēm. Tomēr šāds iznākums šķiet absurds. Mēs primāri rūpējamies par saviem bērniem tāpēc, ka tie ir mūsu bērni. Šādos gadījumos mēs mēdzam vadīties no ieinteresētības apsvērumiem. Un tieši tas pats attiecas arī uz patriotismu. Patriotisms, kā nesenā intervijā laikrakstam "Diena" teica nu jau bijušais aizsardzības ministrs Artis Pabriks, ir "savas valsts interešu stādīšana augstāk par visām citām starptautiskām interesēm".[3] Tiesa, šāds formulējums var šķist mazliet pārdrošs, tāpēc viņš vēl arī piebilst – "un arī sabalansējums ar Eiropas interesēm". Protams, varētu vaicāt, kāpēc bijušais ministrs aprobežojas tikai ar Eiropas interesēm, tomēr pamatdoma ir skaidra – lai arī ir pareizi, ja mēs rūpējamies par saviem vecākiem tāpēc, ka tie ir mūsu vecāki, bērniem – tāpēc, ka tie ir mūsu bērni, un valsti – tāpēc, ka tā ir mūsu valsts, tomēr būs gadījumi, kad šāda rīcība būs nevietā. Ja es rūpēšos tikai par savu bērnu un ignorēšu citus, piemēram, nesniegšu palīdzību grūtībās nonākušam svešam bērnam, lai apmierinātu kādu triviālu sava bērna vēlmi (piemēram, nepalīdzēšu kādam skolēnam atrast ceļu uz mājām, jo citādi mans bērns nokavēs savas iemīļotās multfilmas sākumu), es rīkošos nosodāmi. Līdzīgi apsvērumi attieksies arī uz citām lojalitātes formām. Lai arī daudzos gadījumos ir pieļaujami un pareizi rīkoties, vadoties pēc apsvērumiem, ko paredz lojalitāte, mums ir jāspēj uztvert brīdi, kad uz ētikas radara parādās citu cilvēku un kopienu intereses. Mēs jau noskaidrojām, ka lojalitāte kā tikums nevar darboties patstāvīgi un daudzos gadījumos citi tikumi (piemēram, taisnīgums) lojalitāti pamatoti ierobežos. Teiktais neparedz, ka mēs esam atbrīvojušies no Makintiara uzrādītās problēmas. Problēma, kā rīkoties situācijās, kad mums ir jāizvēlas, kā izsvērt savas valsts intereses un citu valstu intereses, joprojām pastāv. Tomēr maldīgi, manuprāt, ir uzskatīt, ka tā ir problēma, kas raksturo tikai patriotismu, un ka patriotisms vairs nav patriotisms, ja citi tikumi to reizēm ierobežo.
Amerikāņu psihologs Džonatans Haits (Jonathan Haidt)[4] stāsta, ka pēc 11. septembra uzbrukumiem viņam pavisam spontāni radusies vēlme, kas ir bijusi tik primitīva un viņam pašam mulsinoša, ka viņam esot bijis grūti to atzīt saviem draugiem – viņš pēkšņi vēlējās uz sava auto stikla uzlīmēt Amerikas karogu. Tā ir rīcība, kas nepavisam neraksturo vidējo ASV universitātes profesoru, kuri parasti ir liberāli noskaņoti un ar aizdomām uzlūko dažādas nacionālisma izpausmes. Pēc neilgām pārdomām viņš atrada risinājumu – priekšējā stikla vienā stūrī viņš pielīmēja ASV karogu, bet pretējā – ANO karogu: "Tādā veidā es varēju darīt zināmu, ka es mīlu savu valsti, tomēr neuztraucieties, draugi, es neuzskatu, ka tā ir pārāka par citām."
[1] A. Makintīrs, "Vai patriotisms ir tikums". J. Kiss (sast.) Mūsdienu politiskā filozofija. Rīga: Zvaigzne ABC, 1998. 423. lpp.
[2] Aplūkotais piemērs ir aizgūts no Bernarda Viljamsa. Līdzīgus iebildumus tā saucamajai neieinteresētības (impartialism) morālei ir izvirzījis arī Džons Kontinghems.
[3] http://www.diena.lv/dienas-zurnali/sestdiena/pabriks-man-nebija-laika-domat-par-uzmesanu-nedelu-bija-jamierina-asistentes-ar-saraudatam-acim-14041414
[4] J. Haidt, The Righteous Mind. Why Good People are Divided by Politics and Religion, New Your, Vintage Books, 2012. pp. 219-220.
4