Kadrs no filmas "Drošsirdis"
 
Kultūra
05.03.2014

Patriotisms kā tikums

Komentē
5

"Saldi un skaisti ir nomirt tēvijas labā."

(Horācijs)

"Pasakiet cilvēkiem, ka karš ir muļķīgs, viņi pasmiesies – jo kurš gan to nezina? Pasakiet viņiem, ka patriotisms ir muļķīgs, un arī tam lielākā daļa piekritīs, tomēr ar nelielu atrunu. – Jā, patriotisms ir muļķīgs, tomēr ir arī cits patriotisms, tas, kuru piekopjam mēs."

(Ļevs Tolstojs)

Patriotisms (līdzīgi liberālismam, feminismam, sociālismam utt.) ir viens no tiem vārdiem, kura nozīme var mainīties atkarībā no tā, kurš to lieto. Vienā ziņā patriotisms ir līdzīgs spriestspējai jeb veselajam saprātam, par kuru Dekarts darba "Pārrunas par metodi" sākumā saka, ka tā ir vislabāk sadalītā lieta pasaulē, jo reti kurš sūdzas par tā trūkumu. Tas gan vēl nenozīmē, ka cilvēki, spriežot par kādu jautājumu, nonāk pie viena viedokļa, jo, kā mēs ļoti labi zinām, cilvēki mēdz strīdēties. Lielai daļai cilvēku ir diezgan stingrs viedoklis gan par to, kas ir patriotisms, gan par to, kā tas būtu vērtējams, tomēr pamēģiniet kādā kompānijā šos jautājumus uzdot. Protams, noteikti ir vietas, kur viena vai otra iemesla dēļ šādu tēmu ir labāk necilāt. Tomēr nedomāju, ka kļūdīšos, ja teikšu, ka cilvēku viedokļi izrādīsies visnotaļ atšķirīgi. Vieni vārdā "patriotisms" sadzirdēs kaut ko cēlu, vērtīgu un atbalstāmu, kamēr citi to uzlūkos kā morāli bīstamu aizspriedumu un brīdinās par kaitējumu, ko tas spēj radīt. Vieni ar šo vārdu mēģinās pateikt kaut ko svarīgu par sevi, bet no citu mutēm tas drīzāk izklausīsies pēc nopēluma. Šādai dažādībai ir vairāki iemesli. Viens varētu būt pavisam vienkāršs – patriotisms dažādos laikos ir nozīmējis un joprojām nozīmē atšķirīgas lietas, un tas arī izskaidro, kāpēc pastāv tāda daudznozīmība. Otrkārt, cilvēkiem ir atšķirīgi priekšstati par to, kā patriotisms (kā nu katrs to saprot) ir vērtējams no morāles skatpunkta – vai tā ir īpašība, kas mūs padara labākus, kuru mums vajadzētu censties ieaudzināt citos, vai arī tas drīzāk ir kaut kas nosodāms, aizspriedums, no kura mums pēc iespējas ātrāk vajadzētu izvairīties.

Kāpēc mums ir tik atšķirīgi priekšstati? Alasdērs Makintairs (Alasdair MacIntyre) 1984. gadā Kanzasas universitātē nolasītajā Lidlija lekcijā "Vai patriotisms ir tikums?" pauž viedokli, ka atšķirīgie patriotisma vērtējumi ir balstīti atšķirīgās morāles izpratnēs[1]. No vienas puses, mēs varam runāt par morāli, kas ir sakņota noteiktā kopienā, attiecībās starp kopienas locekļiem, tradīcijām, kas kopienā ir veidojušās. No šīs morāles viedokļa patriotisms ir viens no būtiskākajiem tikumiem. Bet ir arī cita morāles izpratne, kas paredz, ka ikviena rīcība ir jāvērtē no neieinteresēta, bezpersoniska skatpunkta, kā spriestu racionāli domājošs cilvēks neatkarīgi no savām interesēm, patikas vai sociālā stāvokļa[2]. Tāda morāle ir pretrunā ar patriotismu, jo no tās izriet, ka nav pamata dod priekšroku vienai valstij, tautai vai kopienai salīdzinājumā ar citu tautu valsti vai kopienu. Šo morāles paveidu Makintairs saista ar liberālisma tradīciju, kurai šajā kontekstā būtu pieskaitāmi tādi domātāji kā Ādams Smits, Imanuels Kants, Džons Stjuarts Mills u.c. Un šajā ziņā viņam pavisam noteikti ir taisnība, jo no minēto domātāju teiktā nudien izriet, ka patriotisma nostāju morāli pamatot nav iespējams (sīkāk par to nedaudz vēlāk). Paša Makintaira pozīcija ir visai nepārprotama – viņš pauž uzskatu, ka patriotisms ir tikums, turklāt – viens no galvenajiem tikumiem[3]. Tomēr nezināmu iemeslu dēļ Makintairs noklusē divas nozīmīgas domāšanas tradīcijas, kuru ietekme Rietumu pasaulē ir izjūtama vismaz divus tūkstošus gadu. Runa ir par stoicisma filozofiju un kristietību.

Vairāk nekā pirms simts gadiem arī Ļevs Tolstojs, balstoties kristietības nostādnēs, uzdeva tieši tādu pašu jautājumu – vai patriotisms ir tikums vai nav[4]. Un viņa atbilde bija radikāli pretēja Makintaira sniegtajai. Tolstojs uzskata, ka patriotisms ir muļķība, no kuras cilvēkiem pēc iespējas ātrāk vajadzētu atbrīvoties. Galvenais patriotisma noraidīšanas iemesls ir apstāklis, ka patriotisms neizbēgami noved pie kara. Gribēt mieru un kultivēt patriotismu ir gluži tāda pati pretruna kā bērna vēlme vienlaikus palikt mājās un doties vizināties ar kamanām. Tas tāpēc, ka patriotisms, viņaprāt, ir saistīts ar uzskatu, ka mana tauta, mana valsts ir vislabākā, tāpēc es vēlos, lai tā kļūst arvien bagātāka un varenāka, bet tas savukārt ir iespējams tikai uz citu valstu rēķina. Tādējādi patriotisma jūtas neizbēgami ģenerē karu. Valstis uzvedas kā egoistiski indivīdi, kuriem rūp tikai viņu intereses, bet, pateicoties iespējai aizbildināties ar patriotisma jūtām, šāda veida rīcība tiek akceptēta un uzskatīta par labu. Tolstojs norāda, ka tādējādi patriotisms ir pretrunā ar Kristus mācību, kas sludina visu cilvēku brālību. Līdzās šai idejai Tolstojs min arī uzskatu par nogalināšanas ļaunumu un morāles zelta likumu. Arī šīs abas idejas viņš saista ar kristietību. Patriotisms, viņaprāt, ir savu laiku pārdzīvojusi un atmetama ideja – līdzīgi tam, kā cilvēki sāk apzināties, ka strādnieki nav vergi, sievietes ir vienlīdzīgas ar vīriešiem, ka lietot uzturā gaļu ir slikti utt. Patriotismam ir bijusi noteikta loma valstu izveidē, tomēr tagad tas savu uzdevumu ir izpildījis un ir kļuvis ne tikai lieks, bet pat kaitīgs.

Tolstoja piedāvātajā patriotisma kritikā noteikti var saskatīt dažādus trūkumus. Varētu pārmest pārlieku tendenciozu un aizspriedumainu patriotisma interpretāciju. Vēl varētu norādīt, ka Tolstoja uzskats ir balstīts nepamatotās ilūzijās par iespēju īsā laikā atbrīvoties no nacionālām valstīm, bet cilvēkus – no savstarpēja naida un konfliktiem, ka Tolstojs pārāk zemu novērtē patriotisma jūtu nozīmi cilvēku kopienas cementēšanā utt. Tomēr gan Pirmais pasaules karš, kas sākās pēc nepilniem divdesmit gadiem, gan tā sekas viņa teikto neļauj tik vienkārši ignorēt. Jādomā, ka tieši Tolstoja uzrādīto iemeslu dēļ daudziem cilvēkiem patriotisms šķiet problemātiska parādība, kas morālā ziņā daudz neatšķiras, piemēram, no rasisma[5]. Uz šādu pārmetumu fona dabiskāks var likties nevis jautājums, vai patriotisms ir tikums (jo ir šķietami skaidrs, ka daudzos gadījumos tas ir netikums), bet gan jautājums – pie kādiem nosacījumiem patriotisms varētu būt tikums?

Tomēr, pirms mēģināt vismaz īsumā ieskicēt iesējamo atbildi uz šo salīdzinoši pieticīgo jautājumu, tas nedaudz jāprecizē. Pirmkārt, vajadzētu nošķirt patriotismu no nacionālisma. Pats vārds "patriotisms" ir aizgūts no grieķiem. Sengrieķu valodā ar vārdu patriotēs apzīmēja personu, ka nāk no tās pašas zemes jeb valsts. Šo vārdu grieķi attiecināja uz barbariem, t.i., tiem, kas nav grieķi; paši grieķi lietoja terminu "pilsonis" (politēs), kas norādīja, ka persona ir tās pašas pilsētvalsts jeb polisas (polis) pilsonis. Patriotisms kā īpašības apzīmējums angļu valodā parādās tikai 18. gadsimtā, bet latviešu valodā šo vārdu lieto kopš 19. gadsimta beigām. Tas gan nenozīmē, ka šādi datējama arī patriotisma kā parādības rašanās. Ja ar patriotismu saprot noteiktas jūtas, attieksmi pret savu zemi, valsti, tad tas pastāv krietni ilgāk par vārdu, ar ko tas tiek apzīmēts. Iepriekš šī apzīmējuma vietā lietoja vārdu salikumu "tēvijas mīlestība" (amor patriae, love of country utt.). Savukārt nacionālisms gan ir salīdzinoši nesena parādība – par nacionālisma idejām Eiropā var runāt tikai apmēram kopš 18. gadsimta vidus. Ar patriotismu parasti saprot noteiktu attieksmju kopumu – mīlestību, rūpes utt., bet šī attieksmju kopuma priekšmets ir patria, t.i., tēvija jeb dzimtene, kuru savukārt var identificēt ļoti atšķirīgos veidos. Nacionālisma gadījumā tā tiek saprasta kā noteikta nācija, kuru vieno kopīga vēsture, valoda, kultūra, teritorija utt. No tā acīmredzami izriet, ka ne visi patrioti ir nacionālisti, līdzīgā kārtā ne visi nacionālisti būs patrioti (jo ne katrai etniskajai kopienai ir valsts). Tāpēc – varbūt daudziem tas radīs zināmu atvieglojumu – ir iespējams būt patriotam un nebūt nacionālistam. Turklāt runa nav tikai par Eiropas pirmsnacionālisma pagātni. Daudzi politikas teorētiķi arī mūsdienās runā par nepieciešamību kultivēt citas patriotisma formas. Piemēram, Jirgens Hābermass (Jürgen Habermas) runā par konstitucionālo patriotismu, proti, šajā gadījumā minēto attieksmju kopums ir nevis nācija, bet satversme kā valsti veidojošu principu kopums.

Otrkārt, vajadzētu precizēt, kas tiek saprasts ar tikumu. Šo jautājumu var atbildēt vismaz divos dažādos veidos. Saskaņā ar Aristoteļa garā ieturētu skatījumu tikumi ir jāaplūko kontekstā ar izpratni par labu jeb laimīgu cilvēka dzīvi. Tikumi šādā skatījumā būs īpašības, kas nepieciešamas labai cilvēka dzīvei. Jāpiebilst, ka daudzu mūsdienu filozofu akceptētajās šīs pieejas versijās šāda izpratne par tikumu neparedz viena pareizā labas cilvēka dzīves plāna pastāvēšanu. Lai arī kā atšķirtos cilvēku izpratne par labu dzīvi dažādos laikos un dažādās pasaules vietās, tomēr būs dažas iezīmes, kas viņiem būs kopīgas, piemēram, nepieciešamība sadarboties ar citiem cilvēkiem, tikt galā ar savām kaislībām un vēlmēm, pārvarēt dažādas grūtības utt., bet tas paredz, ka viņiem būs nepieciešamas noteiktas rakstura iezīmes, kas palīdz šīs problēmas risināt. Šādā veidā kāds varētu mēģināt pamatot, kāpēc ir būtiski izkopt tādas rakstura iezīmes kā taisnīgums, mērenība un drosme. Šis skaidrojums arī padara redzamu, kāpēc minētās iezīmes ir tikumi. Otra, krietni mazāk prasīga tikuma izpratnes versija ir saistīta ar Hjūma vārdu, kurš tikumu skaidro kā iezīmi, kas ir derīga vai patīkama tās īpašniekam vai citiem. Lai gan tas, protams, ir interpretācijas jautājums, tomēr ir redzams, ka šādā formulējumā ir krietni pielaidīgāks, jo par tikumu var tikt uzskatīta ikviena rakstura iezīme vai ieradums, kas šķiet patīkams pašam cilvēkam vai kādam citam. Tāds, protams, būs arī patriotisms, jo ir daudz cilvēku, kuri to uzlūko kā slavējamu īpašību. Šī iemesla dēļ turpmākajā izklāstā pieturēšos pie aristoteliskās tikuma noteiksmes.

Viens no visbiežāk sastopamajiem patriotisma skaidrojumiem piedāvā skatīt patriotismu kā noteiktu mīlestības veidu. Piemēram, pagājušajā gadā Aizsardzības ministrija rīkoja konkursu skolēniem ar nosaukumu "Kas ir dzimtenes mīlestība?"[6], ar to nepašaubāmi saprotot patriotismu. Šādam skaidrojumam ir zināms pamats, īpaši tad, ja vēlas runāt par patriotismu kā noteikta veida emociju. (Tā, piemēram, rīkojas Marta Nusbauma (Martha Nussbaum) savā jaunākajā monogrāfijā par politiskajām emocijām[7].) Tomēr tam ir arī vairāki trūkumi. Pirmkārt, pats par sevi tas sniedz visai trūcīgu skaidrojumu par to, kas patriotisms ir. Ja uz jautājumu "kas ir patriotisms?" mēs saņemtu atbildi, ka tā ir tēvijas mīlestība, tad mēs varētu pamatoti sūdzēties, ka kaut kas neskaidrs tiek paskaidrots ar kaut ko vēl neskaidrāku. Otrkārt, ne visos gadījumos patriotismu var raksturot ar mīlestības jēdziena palīdzību.

Patriota attieksme drīzāk būtu raksturojama nevis kā mīlestība, bet gan kā lojalitātes paveids, kas, protams, neizslēdz noteiktu emociju (mīlestības, lepnuma u.c.) klātesamību[8]. Lojalitāte kā tikums ir krietni plašāka parādība par patriotismu. Tā ietver sevī lojalitāti pret vecākiem, citiem ģimenes locekļiem, draugiem, darba biedriem, kompāniju, kurā strādājam, sporta klubu, politisku partiju. Lojalitātes priekšmets var atšķirties, un tas arī noteiks, kāda veida lojalitāte tā ir un kāds ir tās raksturs. Patriotisms ir pilsoņu lojalitāte pret valsti. Vai lojalitāte ir tikums? Nepārprotami. Grūti iedomāties cilvēku attiecības bez lojalitātes. Tikpat grūti ir iztēloties cilvēku dzīvi bez attiecībām ar citiem cilvēkiem. Lojalitāte ir būtiska ne tikai atsevišķu cilvēku (piemēram, draugu) attiecībās, bet arī cilvēku grupu pastāvēšanā. Bet daudzi cilvēka dzīvei būtiski labumi ir iespējami, tikai pateicoties tam, ka cilvēki spēj veidot relatīvi noturīgas grupas. Citiem vārdiem sakot, lojalitāte spēlē būtisku lomu labas cilvēka dzīves koncepcijā. Protams, lojalitāte var arī kaitēt. Noziedzīgam grupējumam lojāls noziedznieks vai nacistu partijai lojāls nacists kaitējumu var tikai vairot. Bet tieši tas pats attieksies uz citiem līdzīgiem tikumiem. Lojālais nacists nodarīs vēl lielāku kaitējumu, ja viņš būs arī centīgs, drosmīgs un izveicīgs. Lojalitāte var būt akla, tā var tikt aplami attiecināta uz objektu, kas to nav pelnījis. Vai nu tāpēc, ka personas izvēli nosaka aplamas vērtības (kā jau minētā nacista gadījumā), vai arī tāpēc, ka spriestspēju paralizē kādi citi apsvērumi, piemērām, pašapmāns (mīloša sieva joprojām ir lojāla savam vīram, lai gan drošas pazīmes liecina, ka viņš viņu krāpj, bet viņa tam nespēj noticēt). Tas nozīmē, ka lojalitāte pati par sevi nav pietiekama, lai tā funkcionētu kā tikums. Lojalitāte ir savienojama ar kritisku attieksmi. Varētu pat teikt, ka tā ir būtiska prasība, lai izvairītos no tās akluma. Lojalitāte ir arī prasīga, tā paredz, ka noteiktās situācijās mēs esam gatavi rīkoties citu cilvēku labā. Līdzīgi drosmei, arī lojalitāte kļūst nozīmīga ekstrēmās apdraudējuma situācijās. Gan apdraudējuma situācijas, gan jau minētais kritiskums iezīmē arī noteiktas robežas, kuras pārkāpjot izbeidzas arī lojalitāte. Pastāv noteiktas robežas attiecībā uz to, cik lielā mērā mēs savas intereses ziedojam citu labā. Protams, man ir jārūpējas par nelaimē nonākušu draugu, bet man ir arī bērni, man ir sieva, vecāki, darbi, kurus esmu iesācis un vēlos pabeigt, tāpēc es nevaru viņam atdot visus savus mēneša ienākumus, piemēram. Lojalitātes objekts var zaudēt uzticību, un arī mūsu lojalitāte izplēnēs.

Tomēr visas lojalitātes nav vienādas. Starp tām pastāv atšķirības, un šīs atšķirības var būt vismaz trejādas. Pirmkārt, lojalitātes atšķiras pēc to plašuma, t.i., pēc tā, cik plašs ir to cilvēku (vai pat būtņu) loks, pret ko esam lojāli. Vispirms tā būs mūsu ģimene (vecāki, brāļi un māsas), tad klans, tad novadnieki, tad līdzpilsoņi, mūsu rases pārstāvji, visi pasaules iedzīvotāji. Mēs varam iedomāties cilvēku arvien lielāku koncentrisku apļu centrā, kur katrs no apļiem iezīmē arvien lielāko un abstraktāko cilvēku kopumu. Turklāt – jo lielāks un abstraktāks ir mūsu lojalitātes priekšmets, jo vājākas lojalitātes saites un jo mazāk esam gatavi rīkoties šo cilvēku interešu labā. Otrkārt, dažādās lojalitātes atšķiras pēc nozīmīguma. Lojalitāte pret mīļoto cilvēku vai vecākiem parasti būs nozīmīgāka par lojalitāti pret politisko partiju, par kuru divas reizes pēc kārtas nobalsojāt Saeimas vēlēšanās, vai pret hokeja komandu, kurai jūtat līdzi. Tas, cik viena vai otra lojalitāte ir nozīmīga, būs atkarīgs no tā, cik lielā mērā tā ietekmē to, kas jūs esat un kā jūs sevi saprotat. Mūsu attiecības ar tuviniekiem un draugiem parasti lielā mērā nosaka to, kas esam, šie cilvēki ir daļa no mums, mūsu biogrāfijas ir cieši savijušās ar viņu biogrāfijām. Tāpēc arī saites, kas mūs saista ar šiem cilvēkiem, ir krietni ciešākas par tām, kas mūs saista ar citiem – kaimiņiem, hokeja komandu, politisko partiju, strādnieku, kas kaut kur Ķīnā ir ieskrūvējis skrūvi telefonā, pa kuru jūs šobrīd zvanāt savai mātei. Visbeidzot – mēs varam nošķirt lojalitātes, kuras mēs izvēlamies, no tām, kuras mēs neizvēlamies. Es izvēlos partiju, par kuru balsot, vietu, kurā dzīvot, bet es neizvēlos vecākus, savas ģimenes locekļus un valsti, kurā esmu piedzimis. Tiesa, nav skaidrs, cik stingrs šis nošķīrums ir atsevišķos gadījumos. Piemēram, vienā nozīmē varam teikt, ka mēs izvēlamies draugus, savukārt, tiklīdz mēs atskāršam, ka mūsu draugi parasti ir saistīti ar mūsu darbības jomu, dzīvesvietu un citiem līdzīgiem faktoriem, kļūst skaidrs, ka bieži vien mūsu izvēle ir ierobežota.

Kur šajā ieskicētajā dažādo lojalitāšu tīklojumā atrodas patriotisms – lojalitāte pret savu valsti? Ir skaidrs, ka attiecībā uz patriotismu nepārprotamu atbildi visos gadījumos sniegt būs grūti, tomēr arī aptuvena skice un norādes uz grūtībām sniegt precīzāku ainu palīdzēs labāk izprast dažas ar patriotismu saistītās problēmas. Ja raugāmies uz patriotismu pirmā nošķīruma gaismā, ir skaidrs, ka tēvija vai valsts ir krietni vien abstraktāks un izplūdušāks lojalitātes priekšmets par ģimeni vai dzimto ciemu, kurā jūs pazīstat gandrīz ikvienu iedzīvotāju. Atbilde uz jautājumu "cik nozīmīgs tikums ir patriotisms?" būs atkarīga no vēsturiskas nejaušības, nevis cilvēka dabas iezīmēm. Piemēram, cilšu sabiedrībā dzīvojošajiem cilvēkiem šādam tikumam nav vietas. Mūsdienās pasaulē, kuru veido nacionālas valstis, patriotisms ir nepieciešams attiecīgās politiskās formācijas saglabāšanai. Ir pieņemts uzskatīt, ka patriotisms ir lojalitāte, kas satur valsti kopā. Tomēr cik lielā mērā tā ir taisnība? Vai tad, ja rīt no rīta kāda pārdabiska spēka ietekmē no Vācijas iedzīvotāju prātiem tiktu izdzēsta šī lojalitāte, Vācija kā valsts pārstātu eksistēt? (Līdzīgi tam – vai pārstātu eksistēt nauda kā maksāšanas līdzeklis, ja rīt pēkšņi no mūsu apziņas tiktu izdzēsti uzskati par naudu?) Uz šādu jautājumu atbildēt nav viegli, jo nav skaidrs, ko tieši mēs esam aicināti iedomāties, tomēr vismaz man šķiet, ka abi gadījumi ir atšķirīgi. Naudas vērtība ir pamatota tikai konvencijās, bet valsti kopā satur ne tikai pilsoņu lojalitāte pret valsti jeb patriotisms, bet gan daudzie un dažādie lojalitāšu veidi (ģimenes locekļiem, draugiem, ciema iedzīvotājiem, draudzes locekļiem utt.), kas katrs dažādā veidā nodrošina sabiedrības kā noteikta kopuma pastāvēšanu. Lai gan, protams, ir pamats šaubīties par to, cik ilgi šāda formācija, proti, valsts bez tās pilsoņu patriotisma, varētu pastāvēt. Ņemot vērā to, ko Džons Kleinigs (John Kleinig) sauc par savstarpējo attiecību entropiju (t.i., attiecību tendenci sairt, ja netiek veikti pasākumi to atjaunošanai), gan iespējamo vajadzību pārvarēt grūtības, kas pieprasītu vienotu un koordinētu visu kopienas locekļu darbošanos, tad šādas formācijas mūžs noteikti nebūtu ilgs. Tiesa, ir jāpiebilst, ka nav skaidrs, cik lielā mērā patriotismu kā tādu var nošķirt no citiem lojalitātes veidiem, kas patriotismu balsta – lojalitāte pret ģimenes locekļiem var uzturēt lojalitāti pret valsti, piešķirt tai konkrētu saturu. Ja es esmu gatavs doties karā un pakļaut briesmām savu ģimeni, daudzos gadījumos tas būs iespējams tāpēc, ka mani motivē lojalitāte pret maniem ģimenes locekļiem, jo tieši viņu dēļ es esmu gatavs upurēt savas intereses.

Tāpēc ir pamats teikt, ka pasaulē, kādā mēs dzīvojam, patriotismam ir visai būtiska loma. Jāņem vērā arī tas, ka šī lojalitātes forma ir būtiska daudzu cilvēku pašizpratnē. Šajā gadījumā patriotisms tiek uzlūkots kā neinstrumentāla vērtība, kaut kas tāds, kas ir vērtīgs pats par sevi, nevis tāpēc, ka tas nodrošina valsts pastāvēšanu.

Visbeidzot – vai patriotisms ir lojalitāte, kuru mēs varam izvēlēties, vai tomēr tas vairāk līdzinās lojalitātei pret vecākiem, kurus izvēlēties nevaram? Uz šo jautājumu atbildēt nepārprotami nav iespējams. Noteikti būs cilvēki, kas norādīs, ka, protams, ir iespējams pārcelties dzīvot uz kādu citu valsti un būt šīs valsts patriotam. Savukārt citi to apšaubīs, sakot, ka tas kaut kādā ziņā nebūs īsts patriotisms. Atšķirību skatījumā visdrīzāk noteiks tas, kā tiek izprasts patriotisma priekšmets un personas saites ar to. Lai to saprastu, palūkosimies, kā mēs spriestu par bērnu un vecāku attiecībām. Iedomāsimies – jums ir brīnišķīgi vecāki, kurus jūs mīlat, bet tad, sasniedzot noteiktu vecumu, jūs uzzināt, ka tie nav jūsu īstie vecāki, ka viņi jūs adoptēja, kad bijāt vēl zīdainis. Vai tas izmaina jūsu attieksmi pret vecākiem, ciktāl tas attiecas uz lojalitāti? Iespējams, kaut kas jūsu attieksmē var mainīties, tomēr visdrīzāk tas nemainīs šo cilvēku nozīmi jūsu dzīvē, tie joprojām būs jūsu vecāki, kurus jūs mīlat tieši tikpat daudz, cik agrāk, pirms uzzinājāt, ka neesat viņu bioloģiskā atvase. Kāds var teikt, ka tie nav jūsu īstie vecāki tikai tāpēc, ka šajā gadījumā mēs varam nošķirt divas izpratnes par to, ko nozīmē būt vecākiem. Vienā nozīmē ar vārdu "vecāki" mēs saprotam bioloģiskos vecākus, bet par vecākiem mēs arī saucam cilvēkus, kas mūs ir izaudzinājuši. Vairumā gadījumu tie būs vieni un tie paši cilvēki, tomēr ir gadījumi, kad tas tā nav. Līdzīgi kāds var spriest arī par patriotismu. Līdzīgi kā īstie vecāki var būt tikai tie, kas ir arī bioloģiskie vecāki, tā arī īsts patriots var būt tikai tādas valsts patriots, ar kuru cilvēks ir saistīts ar kādām papildu saitēm, proti, viņa lojalitāte pati par sevi nav pietiekams nosacījums, lai viņu uzskatītu par patriotu. Piemēram, ja patriotisma nosacījums ir etniskā piederība vai asinsradniecība, tad par šīs valsts patriotu nevar kļūt neviens, kuram nepiemitīs norādītās īpašības, kuras, ievērojiet, indivīds nevar izvēlēties. Cits jautājums, protams, cik šāda izpratne ir jēdzīga.

Tagad, kad esam iezīmējuši patriotisma kā noteiktas lojalitātes paveidu konceptuālās aprises, daži vārdi būtu jāpasaka par raksta sākumā minētajām morāles problēmām, kas saistītas ar patriotismu. Ja patriotisms tiek saprasts kā lojalitāte pret valsti, tad ir skaidrs, ka arī patriotisms var būt akls un kļūt par liela posta cēloni. Tomēr, ja mūsu skatījums uz patriotismu ir adekvāts, mēs arī varam teikt, ka aklums un pārmērības nav neizbēgama patriotisma iezīme, un šajā ziņā Tolstojam nebija taisnība. Tolstojam var piekrist tikai tiktāl, ciktāl mēs varam teikt, ka patriotisms ir potenciāli bīstams. Tomēr tieši to pašu mēs varam teikt par drosmi vai mīlestību. Mēs jau minējām, ka patriotisma priekšmets ir visnotaļ abstrakts, tāpēc, lai padarītu to konkrētāku, lai piešķirtu tam kaut kādu saturu, kas cilvēkos raisītu motivāciju rīkoties nesavtīgi, ir nepieciešams radīt kopienu vienojošu un emocionāli pielādētu vēstījumu – tautas brīvības alku un cīņu vēsture, šo vēsturi ietekmējušas personas, kas ir devušas nozīmīgu ieguldījumu valsts dibināšanā, nosargāšanā utt. Patriotisms tādā veidā tiek saistīts ar noteiktām emocijām – galvenokārt lepnumu par valsti un cilvēkiem, kas to ir izveidojuši. Lai arī šādas emocijas ir nepieciešamas, lepnums par savu valsti – īpaši tad, ja patriotisms kļūst par krāšņu asti politisko pāvu sacensībā par elektorāta uzmanību, – itin viegli var pāraugt šovinismā, citu tautu vai sociālu grupu stigmatizēšanā un naida kurināšanā. (Kāpēc mēs ārstējam kaut kādus ukraiņus, ja mirst pašu bērni?) Tādā gadījumā mēs iegūstam tieši tādu patriotismu, kādu nosodīja Tolstojs. Bet, kā jau teicām, patriotismam nav neizbēgami tādam jābūt.

 

[1] Makintaira lekcija Ingunas Beķeres tulkojumā ir pieejama arī latviešu lasītājam. Sk. A. Makintīrs, "Vai patriotisms ir tikums". J. Kiss (sast.) Mūsdienu politiskā filozofija. Rīga: Zvaigzne ABC, 1998. 420.-435. lpp.

[2] Turpat. 422. lpp.

[3] Sk., turpat 427. lpp.

[4] Tolstoja uzskati par patriotismu ir izklāstīti divās publikācijās – 1896. gadā tapušajā "Patriotisms vai miers" (Патриотизм или Мир?) un nedaudz vēlāk – 1900. gadā – uzrakstītajā un izvērstākajā "Patriotisms un valdība" (Патриотизм и правительство).

[5] Sk. Gomberg, P. "Patriotism is like Racism" // Ethics, 101, 1990, pp. 144-150.

[6] Sk. http://www.sargs.lv/lv/Zinas/Latvija/2013/11/15-01.aspx?p=1

[7] Martha Nussbaum, Political Emotions. Why Love Matters for Justice, Cambridge, MA: Harvard University Press, 2013.

[8] Šādu patriotisma traktējumu piedāvā vairāki filozofi, tai skaitā arī A. Makintars (sk., turpat 421. lpp.) Sk. arī S. Keller, "Patriotisma as Bad Faith" // Ethics, 115, pp. 563-592. J. Kleinig, "Political Loyalty". I. Primoratz & A. Pavkovic (eds.) Patriotism. Philosophical and Political Perspectives. Aldershot: Ashgate, 2007, pp. 37-53.

Ivars Neiders

Ivars Neiders ir Rīgas Stradiņa universitātes docents, lasa lekcijas par bioētikas un pētniecības ētikas problēmām.    

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
5

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!