Attēlā: Jūlija Stepaņenko sarunā ar Pirmo Baltijas kanālu
 
Sabiedrība
14.06.2017

Patriarhāta sargātāja

Komentē
8

Vai ir kāds sakars starp dzīvnieku tiesībām un sieviešu stāvokli? Pat tad, ja jūs domājat, ka gan sievietes, gan dzīvnieki ir "labākie cilvēka draugi", abiem ir daudz vairāk kopīga.

Šī gada pavasarī un vasarā pie Saeimas vairākkārt notika protesta akcijas "Par cilvēcīgu cirku", lai paustu atbalstu likumprojektam "Grozījumi Dzīvnieku aizsardzības likumā", kas nosaka aizliegumu izmantot savvaļas dzīvniekus cirka izrādēs Latvijā. Notikumu attīstība bija visai interesanta un spraiga: ekspertu izstrādātais likumprojekts tiek iesniegts Saeimā; Saeimas Tautsaimniecības komisija pieņem lēmumu to noraidīt; cilvēki protestē; Saeimas plenārsēdē likumprojektu atbalsta pirmajā lasījumā; pirms otrā lasījuma tiek iesniegts it kā kompromisa priekšlikums atļaut nebrīvē dzimušos savvaļas sugas dzīvniekus izrādīt kā atrakciju dzīvniekus; Tautsaimniecības komisija šo priekšlikumu atbalsta; cilvēki protestē; Saeimas plenārsēdē priekšlikumu noraida, bet likumprojektu atbalsta otrajā lasījumā; pirms trešā lasījuma tiek iesniegts vēl viltīgāks priekšlikums ar mērķi likumprojektā iestrādāt bīstamu robu, lai pavērtu plašas iespējas tālākai savvaļas dzīvnieku izmantošanai cirkā; cilvēki protestē…

Lai cik negaidīti tas šķistu, šos priekšlikumus, ko dzīvnieku tiesību aizstāvji nosauca par trīs gadu gaitā izstrādātā likumprojekta galu, iesniedza "tikumības aizstāve" Jūlija Stepaņenko.

Kāpēc tieši Jūlija [1] iesniedza priekšlikumus atļaut nebrīvē dzimušos dzīvniekus izmantot cirka izrādēs? Kāpēc ne kāds cits? Vai tiešām tādēļ, ka Jūlija vienmēr ir pret? [2] Nē, tā nav. Viņa ir pret noteiktām grupām: pret dzīvniekiem, sievietēm, homoseksuālām personām, bērniem. Viņas "pret" ir ļoti konsekvents, un tas ļoti organiski iekļaujas patriarhālās sabiedrības kontekstā.

Mums nav pieņemts runāt par patriarhātu kā noteiktu sabiedrības sistēmu. Arī starp tām, kas sauc sevi par feministēm. Pārsvarā tiek runāts par kādiem atsevišķiem patriarhālās sistēmas elementiem: gadījumiem, reklāmām, kas komercializē sievietes, seksismu darbavietā un tā tālāk. Un visai bieži cilvēki brīnās: kā tā var rīkoties, teikt, rakstīt? Es nebrīnos, bet mēģinu skatīties uz lietām reāli. Kad cilvēki spēlē futbolu, būtu jocīgi brīnīties par to, ka viņi sit bumbu ar kāju, taču, ja tā ir hokeja spēle, nevajadzētu brīnīties, ka spēlētajiem rokās ir nūjas, bet kājās slidas. Tāda ir spēle, tādi ir noteikumi. Ja mēs dzīvojam patriarhālā sabiedrībā, tad nevajadzētu brīnīties, ka lielākā patriarhālas sabiedrības daļa rīkojas un uzvedas atbilstoši šīs sabiedrības prasībām, neatkarīgi no tā, vai tie ir vīrieši vai sievietes. Svarīgi apzināties, ka atsevišķie gadījumi ir sistēmas darbības izpausmes. Jūlijas rīcība to pierāda.

Nevajag pat meklēt feminisma klasiķus, viss ir vienkāršāk. Piemēram, Ēriks Fromms 1976. gadā publicētajā darbā "Piederēt vai būt" raksta [3]: "Vislielāko baudu, iespējams, sagādā ne tik daudz iespēja valdīt pār materiālām lietām, cik pār dzīvajām būtnēm. Patriarhālajā sabiedrībā pat visvairāk apdalītie zemāko klašu vīriešu kārtas pārstāvji var būt īpašnieki: viņi var uzskatīt sevi par pilntiesīgiem savas sievas, bērnu, mājdzīvnieku vai lopu saimniekiem. Vīrietim patriarhālajā sabiedrībā liels bērnu skaits ir vienīgais ceļš, kā valdīt pār cilvēkiem, bez nepieciešamības nopelnīt tiesības uz šo īpašumu, turklāt tas neprasa lielus kapitālieguldījumus.

Tā kā visas bērna dzimšanas grūtības gulstas uz sievieti, tad diez vai var noliegt, ka bērna radīšana patriarhālajā sabiedrībā ir nežēlīgas sieviešu ekspluatācijas rezultāts. Bet mātēm mazgadīgie bērni arī ir īpašuma veids. Tādā veidā aplis ir bezgalīgs un ļauns: vīrs ekspluatē sievu, sieva – mazgadīgos bērnus, bet zēni, kļūstot par jauniešiem, savukārt sāk sekot pieaugušo piemēram un arī ekspluatē sievietes utt. Vīriešu hegemonija patriarhālajā sabiedrībā saglabājas apmēram 6–7 tūkstošus gadu."

Jūlija, kas sākotnēji ievērību izpelnījās ar tā saucamajiem "tikumības grozījumiem", tālāk konsekventi darbojusies arī citās jomās kā īstenā "patriarhāta sargātāja".

Tikumība

Jēdziens "tikumība" dažādās nozīmēs ir atrodams vairākos Latvijas normatīvajos aktos. [4] Tāpat bieži jēdziens "tikumība" tiek saistīts ar seksuālo, intīmo sfēru.

Tikumība, kuru vajadzētu aizsargāt, ir specifiska lieta. Man ētikas pasniedzējs mācīja, ka starp morāli un tikumību pastāv atšķirība. Tikumība ir indivīda pieņemtas un pārdzīvotas morāles normas. Tieši tikumība ir katram sava, atšķirībā no sabiedrības morāles, kurai ir vairākas objektivitātes pazīmes. Kā atšķirt tikumisku cilvēku no morāla cilvēka? Visvienkāršākais piemērs bija šāds: iedomājieties situāciju, kad kādam ir iespēja piesavināties svešu mantu, par kuru zināms, ka tā ir sveša, tomēr neviens neuzzinās, ja viņš paņems to sev. Ja cilvēks to nepaņems, viņš ir tikumisks, ja paņems: morāls (viņš zina, ka rīkojas neētiski, tātad atšķir labo no ļauna). Feministiskajā diskursā piemērs pārtop par jautājumu, vai vīrietis ir gatavs seksuāli izmantot sievieti, kura atrodas alkohola reibumā un nākamajā dienā nevarēs atcerēties, kas ar viņu noticis. Šajā gadījumā jārunā jau par noziegumu, bet, runājot par tikumību, tikumisks cilvēks to nedarītu. Tātad tikumība ir cilvēka iekšējā dimensija. Ja tikumība tiek definēta šādi, tad to nav iespējams aizsargāt. Bet morāli var mēģināt aizsargāt.

Bet kāds sakars tikumībai un tās aizsardzībai ar feministisko diskursu? Pat ļoti tiešs. Izmantosim marksistisko terminoloģiju. Attiecības starp dzimumiem, precīzāk, varas attiecības starp dzimumiem, veido bāzi, bet tādi fenomeni kā laulības institūts, reliģija, morālās sistēmas un – mūsu gadījumā – tikumība veido virsbūvi. Vērtības, kas sakņojas šajā virsbūvē, translē varas attiecības uz visām dzīves sfērām, kā arī sargā ierasto lietu kartību. Tādā veidā tikumība Jūlijas izpratnē ir viens no patriarhālās sabiedrības aizsardzības mehānismiem, kas paredz "pareizo" dzimumlomu dalījumu, sieviešu seksualitātes ierobežošanu, tā saucamo tradicionālo vērtību [5] burbuļa izpūšanu.

Visa tā ņemšanās ap tikumību un tās aizsardzību noved pie liekulības uzplaukšanas. Tikumības aizsardzība ir liekulības aizsardzība. Liekulīga tikumība liekulīgai sabiedrībai. Liekulības uzdevums ir visu atstāt pa vecam. Vīrietis jau ir poligāms pēc dabas, tādēļ piedosim viņam to, ko nepiedosim "monogāmajai" sievietei. Sievietes nevar izrādīt savu seksualitāti, bet mājas darbi vairāk piemēroti sievietei. Ģimene un ģimenes stabilitāte ir vērtība, un, ja sieviete ģimenē tiek iespaidota un sista, aizvērsim savas acis, bet viņai iedosim saulesbrilles. Skaidrs, ka ar bērniem par seksuālām attiecībām runāt nedrīkst, tas pamodinās viņos pārāk agru interesi par seksu. Lai viņi labāk visu uzzina ielās un no pedofiliem, tā būs daudz tikumiskāk un liekulīgāk.

Bērni

Ko tad darīt ar bērniem? Vai bērni ir lietas? Latvijā pastāv uzskats, ka ne. Bet vēl šur tur uzvirmo jautājumi, vai bērnus drīkst sist jeb, kā tas tiek saukts inteliģentāk, disciplinēt. Pirms pāris gadu desmitiem Latvijas normatīvajos aktos bija termins – "vecāku vara". Ja vecākam ir vara pār bērnu, viņam ir arī tiesības bērnu "disciplinēt" pēc saviem ieskatiem. Vai bērns izaudzis nekrietns? Skaidrs – par maz sists.

Attīstoties izpratnei par bērnu tiesībām, vārdi "vecāku vara" tika nomainīti uz vārdiem "bērnu aizgādība" un tika izveidotas bāriņtiesas, kas nodrošina bērna tiesību un tiesisko interešu aizsardzību, turklāt prioritāri. Ja detalizētāk papēta Jūlijas sniegtos priekšlikumus attiecībā uz normatīvajiem aktiem par bāriņtiesām un bērnu tiesību aizsardzību, viņas aktivitātes Lailas Brices lietā utt., var saprast – Jūlija ir viena no tiem, kas ļoti konsekventi aizstāv viedokli, ka "ģimenes lietās" iejaukties nedrīkst, pat par spīti tam, ka bērni kādā ģimenē tiek "disciplinēti" ar spēku. Jūlija arī reproducē tā saucamās "juvenālās justīcijas" briesmas, kas viņas interpretācijā ir sistēma, kad jebkurā ģimenē var ienākt kādas institūcijas pārstāvis, "piešūt" krietniem vecākiem emocionālu vai fizisku vardarbību pret bērnu un šo zilacaino blondīni notirgot kādam geju pārim uz ārvalstīm. Lūk, piemēram, ko Jūlija savulaik teica deputātiem: "Jūs maldāties, godātie kolēģi, domājot, ka bērnus atņem tikai pavisam bezcerīgiem vecākiem, kuri pakļauj bērnus briesmām vai nerūpējas par tiem. [..] Ir bērns, kurš kādā dienā piespiedu kārtā ar svešiem cilvēkiem tiek aizvests uz svešu ģimeni, un ir vecāks vai vecāki, kuri visiem spēkiem cīnās par to, lai paliktu kopā ar bērnu." 

Vienmēr pastāv dilemma, vai valstij vajadzētu iejaukties ģimenes problēmās un bērnu audzināšanas jautājumos. Dažreiz valsts ir spiesta to darīt. Ir pierādīts – tur, kur valsts agrīni "iejaucas" ģimenes lietās, piemēram, palīdzot vecākiem apgūt nevardarbīgas bērnu audzināšanas prasmes, ir mazāk bērnu traumu un bērnu nāves gadījumu vardarbības dēļ, kā arī mazāk bērnu ārpusģimenes aprūpē. Tomēr šādi uz pierādījumiem balstīti risinājumi neiederas patriarhālajā pasaules iekārtā, kurā ir svarīgi izjust un izpaust savu varu, kaut vai varu pār pašiem mazākajiem.

Sievietes

Ņemot vērā daudzos "pret", pret sievietēm Jūlija bija tad, kad uzstājās pret Stambulas konvenciju [6]. Pret konvenciju iebilda ne tikai viņa. Ienaidnieki nostājās vairākās kolonnās: gan biksēs, gan kleitās, gan talāros. Bet arī tur Jūlija atradās pirmajās rindās. Stambulas konvencija ir viens no dokumentiem, kuru uzdevums ir pievērst uzmanību problēmām, kas saistītas ar vardarbību pret sievietēm. Šādas problēmas pastāv gan Latvijā, gan Eiropā, gan pārējā pasaulē. Nav iespējams to noliegt. Ir saprotams, kādēļ pret vardarbības problemātikas aktualizēšanu uzstājas tradicionālie vīrieši, bet kādēļ to dara sievietes?

Stambulas konvencija ir dokuments, kas vardarbību pret sievietēm un bērniem parāda plašākā kontekstā. Parāda, ka vardarbība nav kaut kāda nejaušība, bet sistēmas daļa. Tieši tas arī nepatīk patriarhālisma aizstāvjiem, jo šī konvencija norāda uz to, ka "vardarbība pret sievietēm liecina par vēsturiski izveidojušos sieviešu un vīriešu varas nevienlīdzīgu sadalījumu, kura dēļ vīrieši dominē pār sievietēm un diskriminē sievietes un ir apgrūtināta sieviešu pilnīga attīstība"; ka šī vardarbība "ir strukturāla", ka vardarbība pret sievietēm "ir viens no izšķirošajiem sociālajiem mehānismiem, ar kura palīdzību sievietes tiek nostādītas pakārtotā stāvoklī, salīdzinot ar vīriešiem". Konvencija norāda uz to, ka sievietes un meitenes bieži tiek pakļautas tādiem nopietniem vardarbības veidiem kā "vardarbība ģimenē, seksuāla rakstura aizskārums, izvarošana, piespiedu laulības" un ka šīs darbības ir noziegums. Tāpat konvencijā tiek runāts par to, ka sievietes militāro konfliktu laikā cieš no seksuālas vardarbības un izvarošanas tiek izmantotas kā ierocis. Eiropas teritorijā pavisam nesen tas ir noticis: Balkānos, bijušās Dienvidslāvijas teritorijā. Kā arī turpina notikt daudzās citās zemēs. Konvencija norāda uz to, ka "sievietes un meitenes, salīdzinot ar vīriešiem, ir pakļautas lielākam ar dzimumu saistītas vardarbības riskam". Piemēram, cik liela iespēja ir vīrietim – salīdzinājumā ar sievieti – tikt izvarotam vai ciest no cita veida seksuālas vardarbības? Diezgan maza, ja tikai vīrietis neatrodas cietumā, kur nav sieviešu.

Konvencijā netiek noliegts, ka vīrieši arī var ciest no vardarbības ģimenē, "arī vīrieši var kļūt par upuriem vardarbībai ģimenē". Un tādēļ konvencijas mērķis ir "izveidot tādu Eiropu, kurā nebūtu vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē".

Bet kāpēc Jūlija ir pret? Sieviete pret sieviešu tiesībām. Viens atbildes variants varētu būt, ka Jūlija ir saistīta ar to kultūras un informācijas realitāti, kurā viņa dzīvo un kura nav ne eiropeiska, ne latviska. Cits atbildes variants varētu būt tas, ka Jūlija ir sabiedrības daļa, kas kopumā ļoti iecietīgi uztver vardarbību pret sievietēm. Diemžēl ievērojama daļa mūsu sabiedrības uzskata, ka izvarošanas noziegumā ir vainīga sieviete, izvarotājam tajā visā ir otršķirīga loma. Deputāts vienkārši atspoguļo savu vēlētāju uzskatus, kāpēc ne? Bet šīs būtu pārāk vienkāršas atbildes.

Savā blogā Jūlija raksta: "Ideoloģiskā cīņa pret Konvencijas autoru ieskatā pastāvošiem vardarbības cēloņiem, uzspiež vīrietim a priori varmākas lomu un mudina dalībvalstis veikt pasākumus, "lai veicinātu izmaiņas sociālās vides un kultūras noteiktajos sieviešu un vīriešu uzvedības modeļos nolūkā izskaust aizspriedumus, paražas, tradīcijas un jebkādu citu praksi, kuras pamatā ir ideja par sieviešu nepilnvērtību vai par sieviešu un vīriešu lomām, kas padarītas par stereotipiem". Ja ar šo ir domāts izskaust pilnīgi visas tradīcijas, kuras Konvencijas autori ir uzskatījuši par diskriminējošām, sākot ar dažās islāma valstīs pastāvošo sievietes nevienlīdzīgo tiesisko stāvokli un beidzot ar sievieti kropļojošiem rituāliem, tad kādi pasākumi būtu jāveic Latvijai, kuras kultūrvēsturiskās tradīcijas ir veidotas lielā cieņā pret sievietes kā mātes un saimnieces tēlu un nav nevienas sievieti diskriminējošas tradīcijas?"

Pēc būtības Stambulas konvencija ir dokuments, kas norāda uz to, ka patriarhālajai sabiedrībai pienāks gals, un, lai to panāktu, nepieciešams izdarīt konkrētus soļus, piemēram, mainot izglītības sistēmu, piemēram, organizējot informējošas kampaņas, piemēram, ieviešot noteiktus politiskus instrumentus. Saprotams, ka pret tādām lietām vajadzētu tikumiski karot, jo tās apdraud pastāvošo lietu kārtību.

Viendzimuma attiecības

Vai vēl atceraties, ka 2015. gadā Jūlija Stepaņenko ar savu sūdzību panāca to, ka no Rīgas ielām tika novākti plakāti par toleranci, kuros tika pieminētas viendzimuma attiecības? Laikam jau tas nebija tikumiski, jo, pirmkārt, "tradicionālo" vērtību aizstāvju acīs ikviena homoseksuāla persona ir amorāla pēc definīcijas un, otrkārt, jebkāda informācija par homoseksualitāti automātiski padara cilvēku par homoseksuālu personu. Tradicionālisti uzskata, ka homoseksualitāte izplatās informatīvā ceļā – šīs zināšanas gluži kā vīruss pielīp krietnam cilvēkam un spiež viņu izmēģināt dažādas perversijas. Šāda uzskata piekritēji tomēr nepaskaidro, kāpēc heteroseksualitāte arī nevarētu izplatīties informatīvā ceļā, ļaujot homoseksuālas personas pārveidot par heteroseksuālām. Bet tas vēl nav viss. Homoseksualitāte ir tradicionālo maskulinitāti graujošs faktors. Jo apgriež kājām gaisā ierastās dzimumlomas un tādā veidā rada nekārtību. Pārsvarā no homoseksuāliem vīriešiem baidās heteroseksuālie vīrieši: viņiem šķiet, ka homoseksuālo vīriešu acīs viņi ieņems sievietes vietu. Bet heteroseksuālam vīrietim būt sievietes vietā ir nepatīkami, jo viņš pārāk labi saprot, ko nozīmē būt par sievieti patriarhālā sabiedrībā.

Jūlija vienkārši nodemonstrējusi ļoti tradicionālu izpratni par tikumību. Sociālā reklāma, kas aicina būt tolerantam pret citu, kurā nebija neviena attēla, tikai teksts, ko vajadzēja lasīt, tika apsaukta par "ķēzīgumu" un, aizbildinoties ar "iedzīvotāju sūdzībām", noņemta. Dažas nedēļas vēlāk uz "Rīgas satiksmes" autobusa bija izvietota seksistiska reklāma ar puskailas sievietes attēlu, kura stāvēja "doggy style" pozā. Šajā gadījumā Jūlija uz iedzīvotāju sūdzībām, arī savā feisbuka kontā, nereaģēja. Tas nebija ne ķēzīgums, ne kaut kas netikumisks. Pēc būtības jau viss ir bijis kartībā, jo patriarhālajai sabiedrībai gan seksistiskas reklāmas eksistence, gan prostitūcijas institūta eksistence, gan sievietes seksualitātes ekspluatācija ir norma. Tieši tāda arī ir patriarhālās sabiedrības tikumība.

Dzīvnieki

Vai, par spīti iepriekš minētajam, ir grūti saprast Jūlijas velmi paturēt dzīvniekus cirkā? Jo – atbilstoši patriarhālajiem stereotipiem – viņai kā sievietei it kā vajadzētu aizstāvēt visus šos mīļos "sunīšus un kaķīšus". Kāpēc tad viņa uzvedas citādi?

Nu, piemēram, tā var būt cīņa par savas bērnības sapņiem. Ja Jūlija priecājās, redzot ar riteni braucošu lāci, tad arī viņas – un citiem – bērniem to vajadzētu redzēt. Nekad jau nevajag uzreiz piedēvēt cilvēkam to sliktāko. Iespējams, Jūlijas nodomi ir skaidri kā eņģeļa asara. Protams, var pieļaut arī mums nezināmas ietekmes esamību, kad tiek aizstāvētas noteiktas grupas ekonomiskās intereses, jo mēdz gadīties, ka politisko lēmumu pamatā ir ekonomiskās intereses. Kas zina, iespējams, Klaunu dresētāju arodbiedrība vai kāda cita organizācija lobē dzīvnieku izmantošanu cirkā.

Lai arī kāds būtu bijis pamats Jūlijas rīcībai, deputāte rīkojās atbilstoši tai programmai, kas viņā ir ielikta. Sieviešu, bērnu, LGBT personu un dzīvnieku tiesību paplašināšana samazina patriarhālās sabiedrības varu. Tātad visu šo grupu tiesību ierobežošana vai status quo uzturēšana ir prioritāte patriarhāta interešu aizstāvībā. Šādā kontekstā lācis uz riteņa vai lauva aiz restēm ir tradīcija (vienalga, laba vai slikta). Atkāpšanās kaut no dažām tradīcijām rada risku, ka tiks apšaubītas arī citas tradīcijas. Ja, Jūlijas vārdiem runājot, "Latvijas kultūrvēsturiskās tradīcijas ir veidotas lielā cieņā pret sievietes kā mātes un saimnieces tēlu", atkāpšanās no šīm tradīcijām mazinās sieviešu atkarību no vīrieša un paātrinās patriarhāta galu.

Jūlija ir piemērs tam, kā sieviete deputāte aizstāv sistēmu. Patriarhāts iedeva viņai mazliet politiskas varas, ko viņa izmanto, lai aizsargātu patriarhātu. Jūlijai ir vara, un, iespējams, pārējiem deputātiem pietiek ar šīs sievietes smaidu, lai atbalstītu viņas priekšlikumus. Bet nepietiek citu sieviešu, vīriešu un bērnu smaidu, kas ir pret dzīvnieku izmantošanu. Patriarhāta sistēmā sieviešu, vīriešu un dzīvnieku asaras neskaita, bet īstie veči neraud un pieņem lēmumus.

Svarīgi apzināties, ka sievietēm vajag cīnīties par sieviešu tiesībām. Prakse rāda, ka, konsekventi strādājot pie dzimumu līdztiesības jautājumiem un uzlabojot sieviešu stāvokli, iegūst gan sievietes, gan vīrieši. Patriarhālā sistēma nav dalījums dzimumos. Tas ir varas sadalījums. Lielākā daļa vīriešu cieš no patriarhālās sistēmas. Bērni arī ir šīs sistēmas upuri. Bet ir sievietes un vīrieši, kas negrib nekādas izmaiņas, kas aizsargās patriarhālo sistēmu. Ir sievietes, kas aizsargā vardarbību pret sievietēm un bērniem, diskriminē seksuālās minoritātes, aizstāv prostitūciju. Bieži vien tās ir sievietes, kuras gūst labumu no patriarhālas sabiedrības. Tādas sievietes var nosaukt par kolaboracionistēm, kas manā gadījumā ir nevis vērtējošs, bet gan vienkārši apzīmējošs termins [7]. Cits termins, ko šajā kontekstā var ieviest, ir dzimumu Stokholmas sindroms: līdzīgi kā savulaik daļa vergu aizstāvēja verdzības institūtu, mūsdienās ir sievietes, kas aizstāv patriarhātu vai prostitūcijas institūtu vai noniecina seksuālas vardarbības upurus.

Feminisms nenozīmē "sievietes pret vīriešiem". Dažreiz tādi uzskati tiek postulēti abās barikāžu pusēs, bet patiesībā feminisma būtība ir līdztiesības jautājums. Līdztiesība, kas iekļauj arī dzīvniekus un iestājas pret to ekspluatāciju. Cīņa par sieviešu tiesībām, cīņa pret patriarhātu notiek arī caur dzīvnieku tiesību aizstāvēšanu, un tādas frontes ir daudzas. Latvijas feminisma uzdevums ir piesaistīt arvien vairāk cilvēku, sievietes un vīriešus, kopīgā cīņā par dzimumu līdztiesību.

[1] Es saukšu Jūliju Stepaņenko vārdā, jo uzvārds un iniciāļi J. Stepaņenko man izraisa asociācijas ar krievu komiķa J. Petrosjana sievu Jeļenu Stepaņenko, kura arī darbojas estrādē, humoristiskajā žanrā. Ņemot vērā, ka dažreiz deputāta darbs ir līdzīgs komiķa darbam, man rodas uztveres grūtības.

[2] Krievu valodā ir stabils frazeoloģisms "Баба Яга против!", kas apzīmē cilvēku, kurš nekad nepiekrīt citu cilvēku uzskatiem. 1979. gadā PSRS tika nofilmētas trīs multiplikācijas seriāla "Баба Яга против!" sērijas. Interesanti, ka tur antagonists ir olimpiskais lācītis, tātad dzīvnieks.

[3] Atļaušos plašāko citātu, tulkoju pati no krievu izdevuma, kas man bija pa rokai: Эрих Фромм, «Иметь» или «быть», Москва, 2008. lp.111-112.

[4] Piemēram, Bērnu tiesību aizsardzības likumā ir teikts par iedzīvotāju tikumību 21. panta pirmajā daļā vai 25. panta otrajā daļā, savukārt, Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 167. pantā (Sīkais huligānisms) ir teikts skaidrāk: “vispārpieņemtas uzvedības normas”.

[5] Par tradicionālām vērtībām paštaisīto tradicionālistu izpratni tika jau rakstīts, piemēram: tradicionālas vērtības pārsvarā ir tas, kas nekad nav pastāvējis realitātē.

[6] Sk., piemēram, INSPIRE: Seven strategies for ending violence against women (Pasaules veselības organizācija).

[7] Gerda Lērnere savā darbā "The Creation of Patriarchy" (1987) lieto terminu "the complicit woman", argumentējot, ka sievietes vēsturiski tika iesaistītas pašas savā apspiešanā un simboliskajā un materiālajā citu sieviešu apspiešanā. Lērnere parāda, ka dažādos vēsturiskajos periodos dažām sievietēm bija vairāk varas nekā vairākumam sieviešu un vīriešu, kaut gan viņu vara ļoti bieži tika izmantota, lai pildītu "vīriešu dienaskārtību".

Vēlies atbalstīt interneta žurnāla Satori.lv darbību? Ziedo skaistākai nākotnei! Un sirdij silti!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
8