Blogs
22.10.2017

Pašmāju futuroloģijas "sausais atlikums"

Komentē
0

Diezgan daudz internetā klausos (dažbrīd arī skatos) dažādas konferences, apaļos galdos utt. Tas, protams, būs tikai subjektīvs priekšstats, tomēr gadījumos, kad šādi forumi norisinās Krievijā, nedaudz pārsteidz runātāju paustā saturīguma dinosanse ar runātāju uzvedību – kad paša sakāmais izteikts, var pievērsties viedtālrunim vai pat datoram. No šī viedokļa runātāji Latvijā ir pieklājīgāki, kas jo augstāk vērtējams tādēļ, ka vispār saglabāt pienācīgu uztveres svaigumu jau pusotras, divu stundu garumā nav viegli. Šis ievads nozīmē, ka turpmākais teksts ir, ja vēlaties, palīdzīga roka tiem lasītājiem, kuri objektīvu un saprotamu iemeslu dēļ nevar atrast trīs, piecas stundas, lai izvērtētu kāda foruma saturu. Runa ir par Latvijas Universitātes (LU) pagājušajā nedēļā rīkoto forumu "Latvijas formula 2050" (ja tomēr ir vēlme pašiem iepazīties: 1, 2 un 3). Teksts dalīsies divās daļās, kuras veido tēzes vai citāti.

Pirmā (īsākā) – dzirdētās dīvainības, kuru autorus atļaušos nenosaukt, pieņemot, ka viņi vienkārši bija sliktā kognitīvo spēju stāvoklī:

  •  "Vienīgais nemainīgais mūsdienu pasaulē ir vērtības un principi."
  •  "Elektromobiļu izplatību kavē lielie autokoncerni."
  •  Lielākā daļa iebraucēju no "arābu pasaules" esot drīz vien "aizmukuši no Latvijas", jo nav varējuši te "atrast dabīgo vidi, kur integrēties, – piemēram, noziedzīgo pasauli, kas pie mums ir maziņa".
  •  Nav nozīmes augstskolu skaitam Latvijā, jo Latvijas ekonomikai strādā tikai viena. "Bet es neturpināšu, lai mani neapsūdz genocīdā" [jāpiezīmē, ka runātājs nav saistīts ar LU – M. Z.].

Otrā – subjektīvā vērtējumā interesantas atziņas:

  • Ierasti ironiskā tonī LU rektora Indriķa Muižnieka uzdotais jautājums par banalitātes līmenī jau nonākušo tēzi, ka 21. gadsimtā cilvēkam jāspēj apgūt jaunas prasmes visa mūža garumā. Neapstrīdot tēzi, Muižnieks kā neskaidru iezīmēja to, ko šī mācīšanās dos no darba tirgus viedokļa: atrast (saglabāt) apmierinošu vietu darba tirgū uz pieciem gadiem, trim, varbūt tikai vienu gadu? Citiem vārdiem sakot, retorika par 21. gadsimta pasaules dinamiku ir pierasta, tomēr var gadīties, ka mēs patiesībā nespējam šo dinamiku vēl nojaust.
  • Negaidīts kardiologa Andreja Ērgļa komentārs politologa Ivara Ījaba prezentācijai par pilsonisko sabiedrību Latvijā. Proti, Ērglis norādīja: ja aptaujās samazinās to respondentu īpatsvars, kuri uzskata, ka politiskā vara ieklausās sabiedrības viedoklī, tas, protams, var nozīmēt varas t.s. atrautību (tradicionālais skaidrojums), bet tikpat labi arī to, ka sabiedrībā vairojas pašapzinīgi (labā nozīmē) cilvēki ar saviem priekšstatiem par to, "kā jābūt". Citiem vārdiem sakot, mazinās to cilvēku skaits, kuri principā akceptē (ja ne atbalsta, tad arī sevišķi neiebilst) varas rīcību, jo neuzskata, ka tā uz viņiem attiecas vai ka viņi par to ir kompetenti spriest. Kritiskāka attieksme pret varu kā lielākas pilsoniskās aktivitātes izpausme.
  • Latvijas Bankas ekonomists Mārtiņš Bitāns: nav nepārprotamas korelācijas starp izglītības budžetu valstī x un labklājības līmeni šajā valstī; tas pats attiecas uz augstāko izglītību ieguvušo skaitu. Šādā kontekstā – ja pašreizējais finansējums un studentu skaits nozīmē diezgan viduvējus rezultātus, varbūt prātīgāk, pēc Bitāna domām, ka studentu skaits tiek samazināts no aptuveni 30 000 gadā šobrīd līdz 16 000, bet tad arī izglītības kvalitāte, ko šie nosacītie 16 000 saņemtu, būtu augstāka.
  • Izglītības un zinātnes ministrijas valsts sekretāra vietniece Agripa Kiopa: Latvijas zinātnē ir jāiedibina "nulles tolerance pret plaģiātismu". Man nav kompetences par šo tēmu, bet Kiopa droši vien zināja, par ko runā, un tas ir būtiski.
  • Latvijas Bankas ekonomists Andris Strazds izteica pieļāvumu, ka būtiski samazināt Latvijas reģionu "iztukšošanos" būs grūti, līdz ar to, vērtējot situāciju aukstasinīgi, labi jau būs tad, ja Rīga un t.s. Pierīga attīstīties pietiekami, lai cilvēki no tālākiem novadiem paliktu Rīgā, nevis dotos uz citām valstīm.

Atzīmēšanas vērts, ka arī šādos forumos ir ļaudis, kuri saglabā humora izjūtu. Ja tā var teikt, zelta medaļa profesoram Mihailam Hazanam, kurš konstatēja – var droši izklāstīt savas prognozes demogrāfijā, jo no viņa prasīt atbildību nebūs jēgas, ja runa ir par situāciju pēc dažām desmitgadēm... 

Var teikt – ja no vairāku stundu gara pasākuma šī teksta autors uzskatījis par nepieciešamību atzīmēt vien dažas tēzes, tad t.s. sausais atlikums mēģinājumiem iezīmēt Latvijas ceļu tuvākajās desmitgadēs ir neliels. Gan jā, gan nē. Pirmkārt, jebkura šāda žanra pasākuma metodoloģiski iekodētā problēma ir tā, ka runāt tiek aicināti ļaudis, par kuru sakāmo organizētājiem jau ir zināms priekšstats; līdz ar to negribēti (visticamāk) tiek samazināta negaidītu secinājumu un priekšlikumu parādīšanās iespēja. Otrkārt, nav noslēpums, ka patiesi atklātas, produktīvas diskusijas ir tad, ja tās notiek brīvā žanrā, nevis formātā "jums ir piecas minūtes", kas reāli nozīmē monologus. Treškārt, ja neskaita dažus izņēmumus (atļaušos teikt, ka tie pieminēti šajā tekstā), visnotaļ jēdzīgi un labi griboši ļaudis nespēj – pat aicināti – abstrahēties no šodienas situācijas, kura, viņuprāt, nosaka arī nākotni pēc desmit, divdesmit gadiem, kas savukārt, pēc manām domām, tā gluži nav. Ceturtkārt, ja savā konkrētajā nozarē ar "regālijām" pietiekami dekorēti ļaudis ir gatavi pulcēties, pat nojaušot, ka lielas publicitātes viņu teiktajam nebūs, tas nav slikti.

 

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0