Fragments no topoša romāna, kura turpinājums sekos.
"Vecumvecos laikos mīļā Saulīte apņēmusi spožo Mēnesi. Ilgi sadzīvojuši laimīgi, nešķiŗami: reizē gājuši gulēt, reizē cēlušies, piedzīvojuši arīdzan daudz bērnu: zvaigznes pie debesīm. Bet te vienu jauku rītu Saulīte pamodusies apmanīs: vīra nav. Sāks uzlūkot šo, celdamās rītiem agrāki kā līdz šim, atron: Mēness neuzticams palicis, ielūkojis Saules meitu, Ausekļa saderināto līgavu. Sirds Saulītei iedegusies, kampusi asu zobenu, sakapājusi neuzticamo vīru gabalu gabalos. Tāpēc Mēness vēl tagad bieži vien parādās ne vis vesels, bet it kā pārcirsts."
Pierakstījis J. Ozols Daugavas malā, 1873. gadā.
I Ziemas sākums. Jēkaupiņš
Tas sākās cūku bēru dienā, lai gan lielie droši vien vēl kaut ko samanīja vai nojauda labu laiku iekams. Zināms jau, ka ar mazajiem par lielām lietām runāt nav jēgas. Bet viss iepriekšējais vakars vēl bija siltuma un ziemas miera pilns. Mazo pasauli bija pārklājusi šai gada laikā tik melnā tumsa, un uz logu rūtīm kupli sazēlušajās leduspuķēs atspīdēja skala guns un uz galda īpaši tai novakarē aizdegtās sveces bālā un tramīgā liesma. Ārā bija dzirdama nikna tukšumvēja gaudošana, un ik pa brīdim šķita, ka tas ar tādu kā neredzamu un sarmas aplipušu plecu tūliņ tūliņ izspiedīs kādu no mazajiem stikliem. Citkārt jau nebūtu tā tērējušies, taču turpat līdzās svecei uz galda stāvēja atšķirta lielā Bībele, bet Bībeles lappusei degunu pavisam klāt piebāzis, uz krēsla tupēja mazais Jēkaupiņš. Burti un vārdi, kuros bija izteikti senu aizlaiku stāsti, lēkāja un viļņojās viņa acu priekšā, bet to nozīmē itin nekā negribēja doties rokā, un acu skats tā vien pats no sevis atkal un atkal atgriezās pie savādi dzīvajām un kustīgajām leduspuķu bildēm. Tur Jēkaupiņš saskatīja mežus un kalnus, ezerus un jūras, greznas pilis un līdz pašiem debesu apvāršņiem izpletušās pilsētas - visu to, par ko reiz no lielajiem bija gadījies dzirdēt, bet nebūs lemts nekad savām acīm ieraudzīt. Sveces gaisma, lūk, atspīd kā maza saulīte. Uguns krāsnī vēl kvēlo. Dumjais kaķis Ķencis zogas pavarda mutei tuvāk un tuvāk un tik maļ savas murru dzirnas. Kad noplaks liesmas un versme, varēs likties uz masu tieši iekšā siltajos pelnos. Krīt skala ogle, Marta to veikli uztver un iesviež spannī. Pie sliekšņa savos sapņos iegrimis, ik pa brīdim pa grīdu ar asti uzsita duksis Maksis, bet vēja šūpļadziesmai klusām piebalsoja mātes vērpjamais ratiņš. Parasts trešdienas vakars. Darbs dara ļaudis. Katram ir vieta un vaļa, saprotams, likteņa lemta.
- Tu, lasi, lasi, neklanies, - tā bija mātes balss. - Pieraugi, pirms gulēšanas atprasīšu.
Un mazais atkal iebāza degunu lielajā, pēc pelējuma smirdošajā grāmatā.
- Ziema būs jau pusē, vai tad to cūku šogad nemaz arī nekaus? - tas savukārt bija Sirmpaps no krāsns augšas. Vēl aizgājušo ziemu pats bija brangi piedalījies pie slaktēšanas, lai arī vairāk kā padomu devējs, pieturētājs un visa vērotājs. Kājās nepavisam vairs nebija senākā stingruma, kas kādreiz, vēl tālajos Saules laikos bija ļāvis ballēs spožu gaismu apmātam nodancāt no rieta līdz lēktam un no lēkta vēl līdz nākamajam rietam. Arī rokās vairs nebija pagājušo laiku spēka un veiklības - pirksti bija gauži savilkušies un līki kā kāķi, tuteni tādos i nenoturēt, kur nu vēl kārtīgi cūķī iedurt. Pēdējā gada laikā bija kļuvis arvien vārgāks un vārgāks, līdz kādudien - tas bija uz vasaras beigām - kā uzrāpās uz krāsns, tā lejā vairs netaisījās.
- Teica tak, ka rīt jau kaus, - tā atkal bija māte, neatraudamās no sava vērpuma.
- Tā katru dienu tik - rīt, rīt! - Sirmpaps pukojās. - Jau kuro mēnesi - rīt, rīt, rīt.
- Vai nu tev tur, krāsns augšā sūtot, liela starpība - rīts vai vakars, šodiena vai rītdiena, - savā kaktā ierunājās tēvs, un pustumsā spožāk iegailējās un sakustējās viņa papirosa oglīte. Viņam vairs nebija ne grāmatā jālasa, ne, paldies Dieviņam, vilna smalkā dzijā jāsavērpj, un virvju vīšanai, kā viņš mēdza sacīt, ar rokām vien ir gana, bet acis un galva var dvašu atvilkt.
- Kas tur bija? Kas tas bija? - gudrās māsas Martas balss. Viņa sēdēja līdzās mātei un čakli šuva savu šujamo - uz baltā linu auduma jau bija nojaušams ar zilu diegu izrakstīts bargā Dieva sagrumbotais vaigs.
- Lausks tas, Martiņ, tikai lausks, - nomierinoša mātes krūšu balss. Martiņai jau šajā pavasarī būs astoņpadsmit, ar skubu būtu jādomā par iziešanu pie vīra, taču ne jau tikai vīru, bet puslīdz jaunu, veselu un kārtīgu cilvēku vispār šajos laikos mūsu pasaulē atlicis pagalam maz - nez, vai nebūs jāpaliek vecās meitās un ālavās.
- Bet tu tik lasi, apkārt nebolies un ausis nespicē, - tas atkal bija atgādinājums Jekaupiņam pie lielās grāmatas. - Parīt vai aizparīt atbrauks cienīgtēvs, būs jārāda māka.
Šķita, ka padzirdot par cienīgtēvu, Jēkaupiņš saraujas vēl mazāks un degunu apdrukātajai, ķirmju ēstajai lappusei piebāž pavisam klātu - kā gribēdams grāmatā paslēpties no pieaugušo acīm.
- Cienīgtēvs? - Sirmpaps no krāsns augšas pacēla balsi. - Cienīgtēvs, tu teici? Vai tad tas vecais muldoņa Bišķis vēl maz dzīvs? Nav vēl nosprādzies un aizrauts pie visiem velniem?
- Kuš, kuš, papu, bērni tak arī klausās! - māte apsauca.
- Lai šamējie ausās! Vai tad nav lieli diezgan un paši nezinās, ka ikvienam muldoņam beigu beigās ir jānosprāgst!
- Viņš tomēr cienīgtēvs!
- Cienīgtēvs! Cienīgtēvs! - izklausījās, itin kā Sirmpaps ar savu bezzobu muti mēdītos. - Dzērājtēvs, ēdājtēvs un pisējtēvs tas tavs Bišķis! Es tak viņu pazīstu kā traku suni!
- Nav tāda teiciena! - māte iebilda.
- Kā nav? Ja es pateicu, tad tāds arī teiciens! Un Bišķis ir viens traks suns. Kas viņam te meklējams?
- Kā jau vienmēr, kā jau vienmēr. Un arī Jēkaupiņu apraudzīt - vai gana veikli grāmatā iemanījies lasīt.
- Kā jau vienmēr, kā jau vienmēr…, - atkal izklausījās, ka Sirmpaps mēdās. - Zinu es šitos Bišķa “vienumēr”. Vienumēr ir klāt, kad mājās nokauta cūka vai kāds cits kustons. Vienumēr pieēdas pilns, bet arī tad nav skubināms vel pieprasīt pilnu maisu ar asinsdesām, aknu desām un kādu jēlas gaļas gabalu pa virsu. Dievam par svētību, kā šis saka. Nezin gan, kas tas tāds viņam par Dievu, kam padod tik gaļas bļodas un cepešus. Droši vien tas pats, kura dēļ Kains Ābelu kāva, itin kā Jēzus pasaulē nebūtu nācis. Varbūt šogad var nedarīt kā vienmēr, un ar to cūkas kaušanu vēl nogaidīt? Lai Bišķis atbrauc, redz, ka nav kā vienmēr, taisās tik uz ātrāko prom badā, bet cūku varēs kaut pēc tam?
- Nē, nē, rīt, - iekvēlojās tēva papirosa guntiņa. - Kā nolemts, tā darīs un būs.
- Bet nevar jau arī tā sasteigt, - Sirmpaps mēģināja runāt prātīgi. - Tur tomēr viss kārtīgi jāizsver, vajadzīgais jāpagādā. Vai tutenis ir gana ass iztecināts?
- Ir, ir, vēl vakarrīt lūkoju.
- Bļodas un citi trauki virtuvē tīri?
- Vai nu pirmo reizi cūka kaujama, - mātei šādas runas jau sāka apnikt.
- Nezinu, nezinu, kā jūs tur bez manis galā tiksit, - Sirmpaps tagad gan vairāk, šķiet, sarunājās pats ar sevi. - Ja suķis brangs, tur tomēr vajag zināšanu un apdomu, ne tikai pliku spēku.
- Un ko tad tu esi nodomājis? - tēvs no sava kakta vaicāja. - Kad Bišķis būs prom, rāpsies lejā no krāsns un pats kausi? Pats vēl nupat pukstēji, ka jau tā šogad par ilgu esam gaidījuši, un jākauj tik nost ar joni.
- Ne nu es kur rāpšos, ne nu kā - paši labi zināt. Un tad nu esat iedomājušies, ka ja jau es pa kājām vairs nemaisos, visu varat darīt, kā vien ienāk prātā. Vai nu man ko vairs vajag! Vai man kā dzīvē ir trūcis! Nē, mīlīši, man ir diezgan! Tieciet nu vien paši tagad ar visu galā!
Tādās sarunās mēdza aizritēt daudzi garie un tumšie ziemas vakari, reizēm pat nedēļas vai mēneši. Sirmpapa teikto gan jau sen neviens īpaši par pilnu neņēma, taču savs labums no šādas mēles kulstīšanas atlēca ikvienam. Pieaugušajiem raitāk ritēja viņu darbi, Sirmpapam savā krāsns auzgaldā nebija tik garš laiks, bet Jēkaupiņš varēja tikai izlikties, ka lasa par ēģiptiešu vāravu un farizeju ļaunajiem darbiem vai nolūkiem, bet patiesībā spicēja ausis un no lielo valodām mēģināja izlobīt kādu nebūt saprašanu par lielo un biedējoši neizprotamo pasauli.
Par nozīmīgu šīs pasaules daļu bija kļuvusi arī rītdien gaidāmā cūkas kaušana, kurā pirmoreiz kā kārtīgam palīgam bus jāņem dalība arī viņam. Svece jau bija nopūsta, skals izdedzis, ogles un pelni sarušināti krāsns dziļumā, bet Jēkaupiņš, par rītdienu domādams, vēl ilgi grozījās savā cietajā un šaurajā gultiņā, un miegs kā nenāca, tā nenāca. Uz krāsns savus durvju eņģes čīkstoņai līdzīgos krācienus krāca Sirmpaps, aiz izrakstītā aizkara bija dzirdami papa sulīgie un it kā apaļīgie krācieni, ārā vēl vienmēr pūta un vaidēja Ziemelis, pie pakšiem klaudzināja lausks, bet Jēkaupiņš nevarēja vien rimties domāt par lielajā grāmatā viņdien izlasīto stāstu, kurā Jēzus velnus sadzen cūkās, bet cūkām liek salēkt jūrā un noslīcināties. Paps reiz bija stāstījis, ka senos laikos pat savā vaļā mītoši meža zvēri līdzīgā veidā esot pratuši atbrīvoties no blusām un citiem tolaik vēl itin plaši izplatītiem kaitēkļiem. Viens tāds zvērs, kuru saukuši par lapsu, esot darījis tā - paņēmis zobos vai nu sūnu, vai kāda cita dzīvnieka vilnas pikuci un ielīdis upē vai ezerā tā, lai virs ūdens paliek tikai purna gals. Kādu laiku Jēkaupiņam gan bija jāprāto, kur tāda lapsa būtu varējusi ņemt cita dzīvnieka vilnu, bet tas laikam ar’ nemaz nebija tik svarīgi. Kad blusas salekušas tajā vilnā vai sūnās, lapsa pikuci palaidusi vaļā, un ūdens straume to aiznesusi prom. Paps un arī Sirmpaps daudz ko ir stāstījuši, taču dīvainā kārtā tieši šādi stāsti Jēkaupiņam atmiņā palikuši vislabāk, par tiem bijis visbiežāk jādomā, un tajos pieminētais acu priekšā allaž uzbūris viskrāšņākās reiz pastāvējušās, bet nu jau sen sen atpakaļ neatgriezeniski pazaudētās un tālam sapnim līdzīgās Lielās pasaules ainas. [] Nevajadzēja iztēloties pat cūkās sadzītus velnus, pietika aizvērt acis un iedomāties to pa straumi palaisto, ar kukaiņiem pilno vilnas vai sūnu pikuci. Ja jau tā bija straume jeb, kā tajos laikos teica - upe, tā noteikti no kaut kurienes iztecēja un plūda. Kāpēc tolaik neviens par to nav brīnījies, Jēkaupiņš nudien nespēja saprast, jo viņam šāda nebeidzama tecēšana no vienas vietas uz citu šķita pagalam neparasta. Protams, par nebeidzamu to varēja uzlūkot vien tajos laikos dzīvojušie ļaudis, jo, kā tagad bija zināms, arī šādām straumēm vienā acumirklī varēja pienākt gals, un tas pienāca. Tādai upei tajos laikos bija arī kaut kāds mērķis, vilnas vai sūnu pikuci tā nesa uz priekšu un gribēja kaut kur aiznest. Daudzas upes, kā stāstījis Paps, esot bijušas tik garas, ka cilvēkam ar kājām pat vairākās dienās nebūtu nebūtu ne mazāko izredžu nostaigāt no to tecējuma sākuma līdz galam. Lai tāda upe tecētu turp, kur tai pienākas un vienkārši neizplūstu pa malu malām kā jūra vai ezers, abās pusēs tai esot bijuši krasti, un krasti varējuši būt tik augsti un kokiem noauguši, bet upes tik līkumotas, ka cilvēkam stāvot pie ūdens vai pat pašā upes vidū, necik tālu uz augšu vai leju pa straumi nav bijis iespējams neko saskatīt. Tāds vilnas vai sūnu pikucītis tad vienkārši varējis tev papeldēt garām un drīz vien nozust aiz upes līkuma, un tad vairs nav bijis zināms, kas ar to tālāk notiks - varbūt ūdens to kaut kur izmet krastā, varbūt tas aizķeras koka zarā, varbūt to pamana kāds zvērs vai vēl kāds cilvēks, bet varbūt upe to aiznes līdz pašai jūrai, jo Jēkaupiņš zina, ka ūdens no visām upēm, pat tām, kas ietecējušas citās upēs, beigu beigās esot saplūdis jūrās un okeānos, un tur nez kāpēc piepeši kļuvis sāļš. Varbūt tāpēc Jēzus tās cūkas sadzina jūrā, jo gaļu taču allaž mēdz sālīt? - Jēkaupiņam ienāca prātā, bet no iztēlotā un grūti aptveramā Lielās pasaules plašuma mazo puiškānu pārklāja smaga un silta noguruma sega, un viņu kā tādu pavisam vieglu sūnu vai vilnas pikucīti sev līdzi aizšūpoja nakts miega un sapņu straume.
Kad viņš atvēra acis, ārā jau bija gaišs - cik nu vispār un ziemas laikā jo īpaši gaismas vēl bija atlicis. Viņu bija pamodinājusi stindzinoši auksta gaisa šalts, jo ārdurvis bija atrautas līdz galam vaļā, un paps patlaban stīvēja laukā mazo greizkāju soliņu, uz kura grabēdamas žvanckājās vairākas bļodas.
- Vai tiešām tās durvis neviens nevar aizvērt! Kā bez rokām! - no krāsns augšas jau moži skanēja Sirmpapa balss. - Visu māju izsaldēs. Un es nomiršu no diloņa.
Diloni Sirmpaps mēdza pieminēt laiku pa laikam, un Jēkaupiņš savā prātā bija nospriedis, ka tas būs kas līdzīgs zilonim - vienam no lielākajiem senos laikos Lielajā pasaulē dzīvojušajiem zvēriem. Viņš bija ielāgojis, ka lielajiem, un jo īpaši tik veciem lielajiem kā Sirmpaps vai paps reizēm patīk par cilvēkiem un cilvēku lietām runāt tā, it kā patiesībā runa būtu par kaut kādiem zvēriem. Ja tu lēkāji, tevi varēja nosaukt par zaķīti, ja tu pieglaudies mammai, tu varēji būt kaķītis, ja kļuvi nekārtīgs vai sataisīji kādu netīrību, piesauca cūku, bet ja biji izsalcis - tu biji kā vilks. Tad kāds gan tur brīnums, ja arī dilonis būtu kāds nu jau vairs nesastopams, īpaši aukstumu mīlošs dzīvnieks, kas reiz bijis izplatīts cilvēku bojāejas cēlonis.
- Nesapņo, nesapņo, marš, mazgāt muti, ģērbties un taisīties! - māte pie plīts grabinājās ar pannām un kastroļiem. Jēkaupiņa nodomu vēl kādu brīdi uzkavēties zem segas un nelīst laukā no gultas stindzinošajā āra aukstumā viņa laikam spēja saskatīt un uzminēt pat ar pakausi vai muguru. Papam gan laikam nesala nemaz, jo, ticis galā ar soliņu un bļodām, viņš lāčoja iekšā un ārā no mājas bez kažociņa, tikai aptinies šalli, plecos uzmetis cauro vesti un galvā uzmaucis zaķenīcu.
- Durvis! Durvis! Vai tiešām nevar aizvērt durvis? - Sirmpaps nerimās, un durvis patiesi uz brīdi aizkrita ciet, bet tad jau Marta nāca no šķūņa ar lielu šķilu klēpi, durvis atkal atsprāga vaļā, un taisīt tās ciet nevienam nebija vaļas, jo tūliņ pat Martai atkal bija jāšaujas laukā un jāsanes istabas siltumā izmazgātā un pa nakti žāvēties spelgonī izkārtā veļa. Veļas gabali bija sasaluši ragā un grabēja kā cietas tāsis, bet kopā ar tiem Marta no āra ienesa kaut ko, kas Jēkaupiņam drusku atgādināja agra pavasara smaržu.
- Še! - Marta uz viņu pat nepaskatās, tik pasviež ķisenkuli ar veļas knaģiem, un Jēkaupiņam ir uzdāvināts vēl pavisam īss vaļasbrīdis zem siltās segas - jāizbāž tik laukā rokas un knaģi rūpīgi jāsaver uz cilpā sasietas auklas, lai līdz nākamajai veļas mazgāšanas reizei tos varētu pakārt uz senā iedzītas tapas.
Kad mazais darbiņš bija paveikts, Jēkaupiņš drebinādamies žigli saģērbās, no plīts katla bļodiņā pasmēla siltu ūdeni, apmērcēja pirkstu galus, izberzēja acis, un ar to arī visa mazgāšanās bija galā. Nekādu brokastu šajā aizņemtajā rītā neviens netaisīja. Jēkaupiņam pašam bija janogriež un vienatnē jānotiesā maizes rika. Taču ēst vēl nemaz lāga negribējās, un labu tiesu garozas viņš paslepen pameta priecīgi satrauktajam un arī pa vaļējām durvīm nemitīgi iekšā ārā skraidošajam Maksim.
Un tad jau bija jāskrien laukā lūkot, vai papam nav kas jāpalīdz. Gaišāks kā pievakarē vai naktī gan bija, tomēr no zemā debesu vāka plūstošā gaisma vēl vienmēr bija smagnēji pelēka, un vēl smagnējāku to vērta lēnas, it kā visam apkārt un uz riņķi dejojošas sniegpārslas, kas, šķiet, pat nedomāja kaut kur vai kaut kam pieķerties, bet tā arī lidināties pa gaisu līdz pašam pavasarim.
Jēkaupiņam bija jāiet talkā Martai no kūtsaugšas sanest salmus. Kūtī viņam ziemā allaž patika - tur kustoņu elpas piesildītais gaiss bija pilns ar siena, pakaišu salmu un lopiņu mēslu smaržu, un tā vien šķita, ka tikai cilvēku klātbūtnē govis, aitas, rukši un vistas lūkojas visriņķī ieplestām acīm, bet neko daudz nedomā un savā starpā nerunā, taču gan jau atlika vien cilvēkiem iziet laukā, kā arī zvēri sāka spriest vai gvelzt gluži tāpat kā cilvēki saimes istabā tumšos vakaros.
- Kusties, tu, pikuci, - māsa iespieda Jēkaupiņam rokās prāvu salmu kūli, pastūma viņu uz durvīm, un tai pat brīdī arī domas pabīdījas uz citu pusi. Līdz šim cūku bērēs Jēkaupiņš bija nolūkojies vien pa istabas logu, un neko daudz par cūkas likteni nepārdzīvoja. Viņš zināja, ka lopiņš ir kopjams un mīļš, kamēr vien tas ir dzīvs. Un tāpat mīļš tas ir arī kaujams - tāda, kā teica paps, bija bijusi Lielās pasaules kārtība, un tāda tā bija vēl arvien. Visas nelaimes sākoties vien tad, ja lopiņu turot par mīļu tikai tikmēr, kamēr dzīvs, bet lai kautu, iesāk to nemīlēt, bet lai iesāktu nemīlēt, sāk uz to raudzīties kā uz svešinieku un naidnieku. Tad arī nokauts tas tāds arī paliks, bet kurš gan grib pēcāk galdā celt un pārtikt no svešinieka un naidnieka, bija skaidrojis paps, jo tā jau arī cilvēks pats sev varot par svešinieku palikt un sākt nīdēt gan sevi, gan citus sev līdzīgus. Tagad beidzot bija pienākusi tā diena, kad Jēkaupiņš šo lielo un visiem svarīgo mīlas darbu varēs klātienē skatīt.
Lūk, paps jau no aizgalda un kūts stīvē laukā lielo suķi, bet šis laikam vēl īsti nesaprot cilvēku nodomus un visiem spēkiem mēģina pretoties - raujas atpakaļ un sāņus, mēģina gan šā gan tā. Aukstajā gaisā skan nikni kviecieni, kājas mēģina atsperties pret glumeno zemi un šķaida plāno sniegu, bet elpas balti garaiņi sviež pa gaisu jau tā juceklīgi visapkārt riņķojošās pārslas.
Maksis izskrien no mājas un, laikam nodomājis, ka tā kāda joku izklaide, metas lēkāt visapkārt papum un suķim, un rej vienā riešanā. Tas suķi padara jo tramīgāku, un nu jau tā vien šķiet, ka papu tas tūliņ aizraus pa gaisu.
- Vai tiešam to suni kāds nevar savākt! - paps izklausās bargs. - Tā kā tādi bērnu, nudien!
Martai izdodas Maksi satvert aiz siksnas, ievilkt istabā un aizcirst durvis, un tagad rējieni skan no mājas.
Visbeidzot ruksis ir atvilkts līdz pagalma vidum un atsiets pret līko ķirsi. Paps cīniņā pagalam nokarsis, nosviež biezo vilnas vesti, un viņa mugura kūp. Tutenis stāv turpat uz mazā soliņa, turpat arī bļoda. Paps visam pārlaiž skatu, kā novērtēdams, vai itin nekas nav piemirsts, tad apsēžas soliņa galā, izvelk no kabatas pīpējamās lietas, uztin papirosu un aizpīpo.
- Jēkaupiņ, aizteci, atnes kaut ko dzeramu, - viņš saka, un Jēkaupiņš jož uz virtuvi.
- Mamm, mamm, papum kaut ko dzeramu!
Puikam par brīnumu viņa krūzē nelej vis ūdeni, pienu vai rūgušpienu, bet alu - siltajā virtuvē uzvējo rūguma un apiņu smārds, bet pie ārdurvīm, kad māte neredz, Jēkaupiņš vēl pagūst pie lūpām piešaut balto putu malu - nudien, kā uz lieliem svētkiem.
Paps strauji iztukšo krūzi, tad ceļas un satver turpat pie ķiršu koka atslieto bozi. Brīdi viņi stāv ar suķi aci pret aci un viens otru vēro, bet tad paps atvēzējas, un…
Jēkaupiņš laikam uz brīdi ir aizmiedzis acis, jo cūka jau ir gar zemi, un paps sauc:
- Ko stāvi! Ņem bļodu un žigli šurp!
Un Jēkaupiņš ņem, pieskrien, notupstas zemē, paps viņu vēl pagrūž un pastumda:
- Turi taisni! Tā! Zemāk!
Un Jēkaupiņš laikam atkal ir aizmiedzis acis, jo dzird savādu skaņu - tādu kā klusu svilpienu, taču svilpēja nav cūka, bet tēvs, un svilpiens nāk no viņa lūpām, bet viņa sejā pēc izbrīna nāk bailes, varbūt pat šausmas.
Tad arī Jēkaupiņš sadūšojas palūkoties lejup - no pārgrieztā cūkas kakla bļodā šļācas asinis, un tā tam būtu jābūt, to viņš labi zina. Asiņu bļodu viņš jau ir redzējis iepriekšējās ziemās - lielu un kūpošu tēvs tad to ienesa virtuvē, un māte varēja ķerties pie putraimdesu taisīšanas. Taču šādas asinis Jēkaupiņš vēl nekad nebija nevienai dzīvai radībai redzējis. Un laikam jau arī paps ko tādu skatīja pirmoreiz. Nomaļāk stāvošā Marta paspēra dažus soļus tuvāk kāvējiem, un no mājas tai pat brīdī iznāca arī māte.
- Kas tur ir? - mātes balss skan kā no liela tāluma.
Bļodā plūst karsta straume, taču tā nebija tumšāk vai gaišāk sarkana kā allaž asinis, bet piķa melnumā.
Marta izdveš dīvainu skaņu un sabrūk zemē turpat kur stāvējusi. Viņa jau vienmēr bijusi pagalam vārīga, kad iznāk darīšana ar asinīm, bet šīs jau nebija pat kārtīgas asinis.
Māte pieskrien pie Martas, palīdz viņai uzslieties sēdus, iedzen istabā un nāk pati lūkot.
Kādu mirkli Jēkaupiņam šķiet, ka pieaugušie ir dusmīgi, un viņu niknums ir par kādu Jēkaupiņa pastrādātu aplamību, kuras dēļ tagad viss ir sabojāts. Viņš tup sniegā, abām rokām satvēris karsto bļodu, un vairās lūkoties gan spoži viļņojošajā melnumā, gan vecāku sejās.
- Kas tas ir? - tēva balss.
- Ir jāgriež vaļā, - māte stingri nosaka. - Citādi jau neko neuzzināsi.
- Bet ko ar šo? - tēvs pamāj uz asiņu bļodu.
- Lai noliek malā. Un skatās, ka suns vai kāds cits zvērs neiet klāt. Vispirms jāmēģina tikt skaidrībā.
Dienas atlikusī daļa un vakars aizritēja drūmā un klusā noskaņā. Bļodas un katli palika tukši, pavards pamazām atdzisa, un arī runāt neko daudz nevienam negribējās. Šķita, ka pāri sētai ir nolaidies tumšs smagums. Citkārt jau pievakarē visa māja smaržotu pēc gaļas viruma, virs plīts mutuļotu trekni garaiņi, bet mutes un vaigi no taukiem spīdētu. Tagad katrs nolīda savā kaktā, un ja nu pavisam vairs nespēja izķeipt, nokrimta kādu sausu maizes donu vai pastrēbās rūgušpienu. Arī uz nekādiem citiem darbiem prāts vairs nenesās, un domās, šķiet, ikviens atkal un atkal atgriezās pie pagalmā ar galvu uz leju pakārtā suķa un zem tā melni iekrāsotā sniega. Gulēt taisījās jau līdz ar pirmo tumsiņu - ar putniem, kā saka, un laikam tikai tad kāds - laikam jau tēvs - atcerējās par Sirmpapu.
- Redz kā Sirmpaps ar’ pēc visa šī pavisam pieklusis, - viņš teica, apklusa, ieklausījās un pārsteigts pameta skatu uz krāsns augšas pusi.
Parasti, kolīdz pieminēts, Sirmpaps būtu atsaucies. Viņš jau nu uz atsaukšanos nebija daudz mudināms, par itin visu viņam bija savs uzskats, sava zināšana. Taču tagadiņ uz krāsns valdīja klusums, un tūdaļ to pamanīja arī visi pārējie.
- Jēkaupiņ, puika, esi tik labs, uzrāpies, palūko, kā Sirmpapam tur iet, - klusumu, kurš saimes istabu bija piepildījis kā auksts un biezs ūdens, sakustināja tēva balss.
Un Jēkaupiņš bija, rāpās un lūkoja, tikai neko lāga saredzēt nespēja. Krāsns augšā aiz priekšā sakarinātajiem lupatu deķiem bija smacīgs un tumšs, taču piedevām likās, ka tur neviena nav.
- Te neviena nav, - Jēkaupiņš ziņoja. - Tukšs.
Kad viņš pēdējo reizi bija skatījis Sirmpapu vaigā, Jēkaupiņš nu jau vairs nespēja atminēt. Droši vien tas bija vēl tajā ziemā, kad Sirmpaps nebija pavisam pārcēlies uz dzīvi krāsns augšā. Kopš tā laika Jēkaupiņš no viņa bija vairījies - uz krāsns pie Sirmpapa bija karsts, tumšs un tur mēdz nelabi ost. Taču tagad Jēkaupiņš jau bija liels, prata lasīt grāmatā, viņam bija pat ļauts piedalīties cūkas bērēs, lai kā arī tās būtu beigušās, un arī no Sirmpapa viņam vairs nedrīkstēja būt bail.
- Kā - neviena nav? - nesapratas māte. - Viņš taču nevarēja nekur aiziet.
- Lai Marta paskatās, - pavēlēja tēvs. Marta pakāpās uz krēsla, pastūma malā brāli un palūkojās pār krāsns malu.
- Nu te kur taču ir! - viņa iesaucās un uzmeta niknu skatienu Jēkapiņam. - Sirmpap, Sirmpap, tu snaudi?
Taču Sirmpaps neatbildēja.
- Laikam aizmidzis, sūt tā, ka nedzird, - Marta noteica, bet pieaugušie saskatījās, tēvs strauji cēlās kājās un rāpās uz krāsns. Pēc mirkļa viņš nocēla lejā kaut ko, kas iesākumā Jēkapiņam atgādināja nelielu žagaru lelli vai putnu biedēkli. Augumā tas nebija neko garāks par Jēkaupiņu pašu, un tikai rūpīgāk ielūkojoties, puika pazina, ka tas ir Sirmpaps, tikai mazs, sakaltis un pagalam sarāvies.
- Kas ar viņu ir? - Jēkaupiņš tincināja, bet māte ar papu saskatijās, nopūtās, un tēvs Sirmpapu nolika uz galda kā tādu pagali.
- Vismaz cienīgtēvs nebūs rīt pa velti braucis, - viņš noteica. - Desas un šķiņķus gan nedabūs, bet vismaz ko noderīgu padarīs.
Sirmpapu paslēpa zem viņa paša caurās un pleķainās segas, un drīz pēc tam arī nodzēsa uguni un gāja pie miera. Nevarēja jau zināt, kādā rīta agrumā cienīgtēvs sadomā atsperties, jo suķa kaušanu viņš allaž gaidīja tik ļoti, ka dažugad bija klāt līdz ar pirmo ausmiņu.
Taču arī šajā ziņā viss nenotika gluži kā parasti. Diena jau bija pusē, no cienīgtēva vēl vienmēr nebija ne ziņas, ne miņas, un beigtā cūka smagnēji šūpojās tik tikko manāmajā vējelī, kas pāri pagalmam nēsāja un laiku pa laikam loga rūtī iesvieda sīkas un sausas sniegpārslas. Sirmpaps jau agri no rīta bija satīts tajā pašā segā, un tēvs viņu bija aiznesis uz piedarbu, kur vēsāks.
Cienīgtēvs pagalmā parādījās akurāt brīdī, kad no plīts bija nocelts aizvakardienas kartupeļu strebamā grāpis, un uz galda katram no saimes ļaudīm kūpēja prāvs liesās un jau apnikušās ēdmaņas šķīvis. Svētais vīrs pagalmā ienāca no aizsnigušās olnīcas puses, atbrida līdz ķirsim, ieraudzīja pie trim stateniski saslietajiem baļķēniem iekārto sušķi un apstājās. Garā melnā ģērbā tērptais brangais cienīgtēva stāvs līdzās stāvus pakārtajai un arī uz sniega baltuma fona itin kā pilnīgi melnajai cūkai izskatījās pārsteidzoši sīks. Viņš atgāza galvu un brīdi pētīja vēja šūpoto kautķermeni, tad pārlaida skatu pagalmam, kaudzē sakrautajiem un tā arī neaizkurtajiem salmiem, apsnigušajam soliņam, un ar sava resnā spieķa galu iebakstīja suķim sānos. Jēkaupiņš, padzirdējis par cienīgtēva nākšanu, bija meties prom no pusdienu galda, un tagad to visu vēroja, cieši piespiedis snīpi pie loga rūts. Leduspuķu dārzā viņš bija rūpīgi iztīrījis dzidru lodziņu, un šajā lodziņā viņš uz mirkli saskatīja ainu, ko atminējās redzējis vienā no Bībeles bildēm. Kad Jēzus jau bija piesists krustā un miris, viens no romiešu zaldātiem tam bija sānos iedūris asu pīķī, lai būtu skaidrība, ka notiesātais vienkārši neizliekas par beigtu. No ievainojuma, kā bija rakstīts Bībelē, esot iztecējis drusku asiņu un ūdens. Cūka no grūdiena ar cienīgtēva spieķi sašūpojās, un Jēkaupiņš atminējās vakar bļodā plūdušās melnās asinis.
Bet tad jau pie durvīm atskanēja sirdīgi klauvējieni, un cienīgtēvs ar visu savu spieķi, aukstajiem un apsnigušajiem paltrakiem, sarmas pieķepušo un uz visām pusēm kuplojošo bārdu un skaļo balsi ievēlās istabā.
- Tā vien rādās, ka būs gadījies kāds misēklis, - viņš pat vēl elpu neatvilcis, uzreiz ierunājās. - Skatos, cūķis vēl laukā karājas, bet jau pavisam stīvs.
Un tad nu lielie ņēmās stāstīt visu, kas un kā vakar bija noticis. Uzklausījis visu par cūkas kaušanu, cienīgtēvs uzreiz sarosījās un vēlējās visu pats rūpīgi izpētīt, un tāpēc acumirklī izskatījās itin sapīcis, kad tēvs un māte viņu mudināja vēl paciesties, uzgaidīt, un izstāstīja arī par Sirmpapa galu.
- Viss ir Dieva rokā, viss tik Dieva rokā, - Bišķis atkārtoja, strēbdams viņam pasniegto virumu, pēc tam žigli noslaucīja bārdu, izmetās vienā kreklā un vestē, un tādā paskatā bija gatavs doties laukā izdibināt ar beigto cūku saistītos lielos Dieva, dieva radītās dabas, pasaules un Visuma noslēpumus. No sava mantu maisa cienīgtēvs izvilka un padusē pasita ar šaurām siksnām apjoztu melnu ādas saini.
- Man vajadzēs palīgu, - viņš svarīgi grozīdamies teica.
- Saprotams, saprotams, jūsu godība, - teica tēvs, un viņa balsī ieskanējās svešāds iztapīgums. To pamanīja gan Jēkaupiņš, gan Marta.
- Ar vienu roku pāri vien nebūs līdzēts, - cienīgtēvs noteica.
- Es varu iet talkā, - ierunājās māte.
- Es arī, - Marta saknieba lūpas.
- Nē, nē, nē, tā tās lietas neies, - Bišķis iesmējās, lai gan neviens nekā smieklīga te nemanīja. - Tā nav sievišķu padarīšana. Lai nāk tas tur - kā viņu?
Cienīgtēva pirksts rādīja uz Jēkaupiņu, un viņš centās pastiepties garāks.
- Bet puika, Jēkaupiņš, tak pavisam vēl bērns, un…, - māte iesāka.
- Ātrāk taps vīrs, - noteica Bišķis, atrāva durvis un metās ārā. Tēvs ar Jēkaupiņu viņam sekoja pa pēdām, un jau pēc brīža Bišķis grozījās pagalma vidū, bet viņi abi skraidelēja apkārt, cenzdamies izdarīt viņam pa prātam.
Bija jāatnes galds. To ņēma no piedarba, jo neies taču smērēt mēbeli no istabas. Segā ietīto Sirmpalu, kas bija noguldīts uz galda, nolika turpat malā. Taču galdam bija jāatrod īstā vieta, un tā nu Jēkaupiņš ar tēvu staipīja to pa labi pa kreisi, iekams cienīgtēvs nebija mierā. Turpat līdzās vajadzēja nolikt arī solu, bet otrpus galdam, patālāk nost no ķiršu koka - jāsakur branga uguns. No istabas bija jāpienes bļoda ar siltu ūdeni, bija jāgādā vairāki dvieļi un visam piedevām - pudele brandvīna. Kad viss bija ticis savās vietās, bija jāķeras pie suķa. Kopīgiem spēkiem - tagad savu roku pielika arī cienīgtēvs - viņi brango un stīvo makanu nolaida zemē un tad uzstīvēja uz galda. Bišķis aizelsies pierima un, rokas sānos saspraudis, brīdi šo nopētīja. Gaisā cēlās viņa elpas garaiņi. Jēkaupiņš atskatījās un logā redzēja mātes un Martiņas sejas.
- Pudeli, - cienīgtēvs pastiepa roku, un Jēkaupiņam vairs nebija vaļas apkārt skatīties, bija steigšus jāpasniedz stiprais dzēriens. Ierāvis malku un atdevis pudeli puikam, Bišķis atsēja sava saiņa saites un izritināja to uz galda. Saiņa iekšpusē bija daudzas šauras kabatiņas, un katrā no tām bija kāds neparasts verķis vai rīks. Nē, nu daži Jēkaupiņam nemaz tik neparasti vis nešķita - kāds izskatījās gluži vai pēc tuteņa, cits drusku atgādināja šķēres, taču turpat līdzās bija arī tādi, kuru jēgu un pielietojumu uzminēt nebija iespējams. Lūk, piemēram, viens izskatījās pēc mammas zeķu lāpāmās sēnītes garā kātā, taču sēnīte bija darināta no gludi nopulēta koka, bet šis bija spožs kā sudrabs. Vēl tur bija smalki sietiņi un tievas stieplītes, caurspīdīgas caurulītes un mazi spēļu āmuriņi, asi asi zobratiņi un itin kā no kaula grebti pakaviņi.
- Patīk, ko? - cienīgtēvs laikam bija pamanījis Jēkaupiņa apbrīna pilno skatienu un vaļā pavērto muti, bet Jēkaupiņš pat nejaudāja ko sakarīgi atbildēt, vien muti aizvēra un trīsreiz žigli pamāja.
- Tā, puisīt, ir zinātne! - paziņoja Bišķis un zīmīgi palūkojās arī uz tēvu. - Kad Dieva radītās pasaules brīnumu likumību saprašanai ar ticību vien nepietiek, zinātne mums sniedz savu ar acīm saskatāmo un visiem pārējiem jutekļiem labi tveramo atspaidu - akurāt kā atgadījumā ar mūsu Kungu un Pestītāju un Jēzu Kristu un neticīgo Tomu, kurš augšāmcelšanās brīnumam spēja noticēt vien tad, kad pats bija licis savus pirkstus Pastītāja vātīs.
Tēvs, šķiet, Bišķa runātajā nemaz neklausījās un rosījās ap ugunskura vietu. Gaisa vispirms uzvijās tieva zilganpelēku dūmu stīdziņa, tad sausajos zariņos palēcās sīkas liesmiņas, un jau pēc brīža krustu šķērsu sakrautās šķilas dega sprakšķēdamas. Cienīgtēvs attapa, ka ir kaut ko svarīgu piemirsis un teciņus vien aizdieba atpakaļ uz māju, un itin drīz atgriezās pavisam jaunā veidolā - pāri savai ziemas laikam pagalam plānajai kārtai viņš bija pārvilcis platu, no stīva un ar eļļu vai kādu citu zinātnisku vielu piesūcināta audekla darinātu skoteli līdz pašai zemei. Atrotījis baltā krekla piedurknes un pārmetis krustu, viņš nomurmināja kaut ko, kas izklausījās pēc “Artodieviņu”, un ķērās pie saviem smalkajiem instrumentiem. Jēkaupiņš sastinga un pastiepās uz pirkstgaliem, lai itin neko nepalaistu garām, bet tēvs gan palika, kur bijis - pie ugunskura, - un izturējās tā, it kā cienīgtēva pasākums viņu necik daudz neinteresētu.
Cienīgtēvs Bišķis no sava zinātnes rīku maka izvilka spožu daiktu, kas Jēkaupiņam visvairāk bija izskatījies pēc parasta ģelža un zīmīgi pacēla gaisā. Mirkli paturējis to pavērstu pret debesu kupolu, viņš noliecās un šķērsu pārgrieza cūķa vēderu. Ugunskurs sprakstēja, no tā versmoja karstums, bet muguru kodīja sals. Ar acīm sekojot asmeņa gaitai, Jēkaupiņš paguva nobrīnīties, ka no griezuma vietā neizsprūk pat neviena - kaut vai melna - asiņu lāsīte. Vēl nesen tik dzīvā miesa tika pāršķelta kā biezi sakults sviests, kā mīksta zeme - ne tur kas vairs suloja, ne pampa vai pulsēja. Cienīgtēvs savu smalko štrumentu nometa turpat blakus uz galda, ar abām rokām metās iekšā pušu pārgrieztajā vēderā un kā ar milzu stangām pavēra vaļā to, kas visu suķa mūžu bija stāvējis cieši aizvērts.
- Uh, - viņš noskurinājās, devās pie bļodas, noskaloja ar melnajām asinīm notraipītās rokas, ierāva vēl pāris malkus no Jēkaupiņa pasniegtās pudeles, un atgriezās pie zinātniskā darba.
Iebāzis savas tumšām un biezām spalvām noaugušās rokas dziļi cūkas vēderā, cienīgtēvs labu brīdi rakņājās un meklējās, bet tad piepeši sastinga, palūkojās visapkārt un skaļi iesaucās:
- Ohoho!
Un tai pat acumirklī no suķa vēdera viņš izrāva un sniegā zem ķiršu koka nosvieda kaut ko melnu un plakanu, kas Jēkaupiņam iztālēm izskatījās pēc lielas beigtas zivs.
- Tā ir sirds? - Jēkaupiņš piesardzīgi vaicāja.
- Aknas? - tēvs pieliecās zemē nomesto miesas gabalu apskatīt. Sniegs tam apkārt krāsojās melns.
- Nē, mīlīši, - cienīgtēvs bļodā apskaloja rokas un ierāva no dzidrā pudeles. - Tās ir melnās iekšas!
Tēvs un dēls vaicājoši lūkojās te uz melnajām iekšām, te uz Bišķi.
- Līdz šim par tām biju tikai lasījis un dzirdējis, bet nedomāju, ka pienāks diena, kad skatīšu pats savām acīm. Nudien, es pat cerēju, ka tāda diena nekad nepienāks. Esmu pat lūdzis Dievu, lai tā nepienāktu.
- Un kas tagad būs? - Jēkaupiņš ieprasījās. - Vai pasaules gals?
- Nē, puiškān,- cienīgtēvs nopietni teica. - Pasaules gals tas vēl nebūs. Lai gan var teikt arī tā, ka tas ir pasaules gala sākums, un melnās iekšas ir šī sākuma zīme.
- Visu cieņu, bet tie tomēr izklausās pēc kaut kādiem pesteļiem, - tēvs melno iekšu gabalu sniegā paspēra drusku uz priekšu un aizpīpoja. - Jums jau zināms, esmu visai skeptiski noskaņots ari par tām jūsu baznīcas lietām…
- Zināms, zināms, kā nu ne, - cienīgtēvs bija atgriezies pie galda un no cūkas vēdera cēla laukā vel citus melnu iekšu gabalus.
- Bet stāstu par šādām iekšām, ja vien kaut ko vēl atminu, jau nav pat jūsu Svētajos Rakstos.
- Svētajos nav. Bet kā jau minēju, ne visus Dieva brīnumus mēs esam gatavi pieņemt ar ticību vien, - tagad cienīgtēvs no suķa vēdera bija izvilcis kaut ko, kas pilnīgi noteikti reiz bija bijusi tā sirds, taču arī kļuvusi ogļu melna kā viss pārējais. - Tam tad ir zinātne. Un zinātņu grāmatas.
- Un kas tad tai jūsu zinātnei ir sakāms… par šo? - tēvs pamāja uz melno iekšu čupu.
- O, tā ir zīme! - cienīgtēvs izslējās svarīgā staltumā, un, kā Jēkaupiņam šķita, no lielās nopietnības sejā iztaisnojās un nostiepās pat katrs lielā vīra bārdas mats. - Tā ir zīme, kas mums rāda juku laiku jeb laiku sajaukšanās sākumu.
- Jā, un kā tas būtu jāsaprot? - tēvs pameta skatu uz pudeli, kuras saturs bija noplacis jau gandrīz par trešdaļu.
- Šādas tādas nojausmas un aizdomas par to bija jau arī agrāk, taču trūka drošu pierādījumu. Vai jūsu sētā nevienam nekad pēdējā laikā nebija sācis likties, ka viens gadalaiks piepeši velkas nepieredzēti ilgi, bet cits paskrien gluži vai acumirklī?
- Hm, nu nezinu gan…,- tēvs paraustīja plecus.
- Zināms taču, ka ka ikvienam darbam ir nolikts savs laiks, bet ja laika kļūst vai nu mazāk, vai vairāk, arī darbus jāsāk vai nu iesteigt, vai gluži pretēji - tos var darīt gausāk.
- Sirmpaps! - iesaucās Jēkaupiņš.
- Kas ir ar Sirmpapu? - cienīgtēvs sarauca pieri.
- Jā, tā nu ir vēl viena lieta, kas mums ar jums kārtojama, - sacīja tēvs. - Akurāt pirms jūsu ierašanās Sirmpaps aizgāja mūžībā.
- Lai Dieva miers sarga viņa dvēseli! - ātri nomurmināja cienīgtēvs. - To mēs nokārtosim.
- Bet Sirmpaps nevarēja sagaidīt cūkas bēres! - Jēkaupiņš nerimās, un viņam acīs sasprāga asaras - laikam jau tāpēc, ka arī pats lielo notikumu bija gaidījis ar lielu nepacietību.
- Kad tā padomā, vispār puikam būs taisnība, - domīgi teica tēvs. - Sirmpaps par cūkas kaušanu no krāsns augšas klaigāja jau kopš paša ziemas sākuma. Bija jau apnicis kā rūgta nāve.
- Bet tagad ziemas sākums jau šķiet sena un grūti atminama pagātne, vai ne tā? - Bišķis samiedza acis.
- Tā gan ir. Būs jau kāds laiciņš pagājis.
- Lūk, lūk, tieši tā! Jo pēc maniem aprēķiniem, kas, protams, varbūt arī nav pilnīgi precīzi, ziemai jau sen būtu jābūt galā, pavasarim arī, un mēs te ar cūku krāmējamies ap Vasaras saulgriežu jeb pagānu Jāņu laiku.
- Bet kā tad… sniegs? - tēvs palūkojās visapkārt un neticīgi iesmējās.
- Tāpēc, ka ir ziema, lai gan ziemai jau sen kā būtu jābūt cauri, - cienīgtēvs noteica.
- Un ko tas nozīmē? Kas tagad būs? - tēvs palūkojās uz uzšķērsto cūku.
- Tas nozīmē izmaiņas pašos pasaules pamatos. Tā vien šķiet, ka Saule īsti vairs neatrodas tur, kur tai jābūt, jeb pareizāk sakot - mēs, apakš Saules pasaulē dzīvojošie, kaut kādu iemeslu dēļ esam nomaldījušies no pareizā ceļa. Zvēri jau tādas lietas sajūt krietni vien labāk, pa ja ne nieka nesaprot, - viņš pameta ar roku uz cūkas pusi. - Un te tas itin labi redzams.
- Tas nozīmē, ka arī mūs var piemeklēt… melnās iekšas? - tēvs vaicāja.
- Nekur jau nav teikts, ka tās noteikti bus melnās iekšas. Bet par to, ka mūs kaut kas var piemeklēt, šaubu nav nekādu, - cienīgtēvs nopūtās.
- Un neko nevar pasākt? - Jēkaupiņš kļuva nemierīgs.
- Kāpēc nevar? - cienīgtēvs sarauca pieri. - Protams, ka var un vajag pasākt. Visupirms ir jātiek vaļā no šī te cūķa. Nevar zināt, vai tajās melnajās iekšās nav kāda sērga.
Tēvs aizgāja uz piedarbu pēc darba rīkiem, Jēkaupiņam bija jāsanes vēl malka, un jāpataisa lielāka uguns. Ar lāpstu un mēslu dakšām vispirms liesmās iesvieda visapkārt pa sniegu izmētātās melnās iekšas, un gaisā uzšāvās melni smirdīgi dūmi. Pēc tam ugunī ievēla arī visu cūkas rumpi. Smirdēja pēc gruzdošas maitas, un Jēkaupiņš iedomāja, cik gan tas dīvaini, ka viens un tas pats zvērs, ja to cep krāsnī vai pannā uz plīts, debešķīgi smaržo, bet šādi iesviests ugunī, izplata atbaidošu dvingu. Lai gan var jau būt, ka tas bija dēļ tām melnajām iekšām.
- Un ko tagad? - tēvs vaicāja. Visi trīs stāvēja atstatus un nolūkojās, kā ugunī tek un dūmodams svilst cūkas treknums. Skatoties liesmās, Jēkaupiņam šķita, ka tur, kur degošie tauki saskaras ar sniegu, tie itin kā sastingst un pārvēršas spožā metālā - līdzīgi kā Vecgada vakarā ūdens bļodā ielietais svins sastings laimītēs, pēc kuru ēnām iespējams izzīlēt nākotni.
- Tagad vēl jātiek galā ar jūsu Sirmpapu, bet pēc tam būs vien jums jāseglo viensliedis un jābrauc lūkot, kas pasaulei lēcies un kā to iegrozīt atpakaļ pareizajā vietā zem Saules, - cienīgtēvs noteica un pagriezās mājup. - Pirms tam derētu kādu drusku iekost.
Tēvs ar Jēkaupiņu viņam sekoja.
- Tēt, tēt, vai viņš teica, ka būs jāseglo viensliedis? - Jēkaupiņš satraukts tincināja.
- Jā, tā cienīgtēvs teica.
- Tet, bet tu jau kādreiz esi seglojis viensliedi?
- Nē, dēls, līdz šim, paldies Dieviņam, nav bijusi tāda vajadzība.
- Bet tu pratīsi?
- Ja jau citi ir pratuši un ja jau Sirmpaps ir mācējis, gan jau tikšu galā.
- Sirmpaps tika seglojis viensliedi?
- Jā. Un pēcāk apstāstīja arī man, kas un kā.
- Vai Sirmpaps arī brauca grozīt pasauli.
- Ne gluži. Lai gan var sacīt arī tā. Viņš mēģināja, bet viņam nekas nesanāca. Viņš brauca uz pazemi. Sirmmammīte bija nupat nomirusi, un Sirmpaps ticēja, ka vēl var paspēt viņu panākt un atnest atpakaļ.
- Viņš nepaspēja?
- Vai nu nepaspēja, vai arī tas vispār nav iespējams. Kas to lai zina.
- Tēt?
- Jā, dēls?
- Vai mani tu ņemsi līdzi?
Abi bija nonākuši pie namdurvīm, tēvs apstājās un ielūkojās Jēkaupiņam sejā.
- Par to mums vēl jāspriež, - tēvs teica, atvēra durvis un iestūma dēlu siltumā. Cienīgtēvs jau bija ieņēmis vietu pie saimes galda, un māte viņam priekšā cēla bļodu ar kūpošu virumu - vēl vienmēr tiem pašiem pirms dažām dienām savārītajiem kartupeļiem māte tagad bija likusi klāt arī kāpostus, un māju piepildīja biezs un smacīgs vārītu kāpostu smārds. Cienīgtēvs ar troksni strēba strebjamo un ik pa brīdim slaucīja bārdu, bet mājinieki klusēdami viņu vēroja.
Pēc tam, tāpat bez liekas runāšanas gāja ārā, tēvs paņēma lāpstu un kapli, un visi brida uz piekalnīti mežmalā aiz rijas, kur zem nošķiebtiem koka krustiem bija apbedīta Sirmmamma un daudzi citi saimes ļaudis paaudžu paaudzēs. Segās satīto Sirmpapu atnesa no piedarba un noguldīja sniegā līdzās vietai, kur bija nolemts rakt viņam kapu. Tēvs ar kapli nokasīja no pērno lapu klātās zemes sniegu un ņēmās rakt. Kādreiz ziemas esot bijušas tik bargas, ka ledū sasalusi pat zeme, Jēkaupiņš atminējās mātes stāstīto. Varbūt Sirmpaps tādas ziemas vel bija pieredzējis, taču tagad arī viņa vairs nebija, un arī šādas ziemas nu jau šķita tikpat tāls un neticams nostāsts kā visi tie, kas lasāmi biezajā Bībeles grāmatā.
Kad bedre bija dažu pēdu dziļumā, tēvs pavisam viegli, kā tādu salmu kūlīti nolaida Sirmpapu tās dibenā, cienīgtēvs nostājās bedres galā, svinīgi salika uz sava apaļā vēdera rokas, pārlaida visiem pakaļpalicējiem tādu kā bargu skatu un ierunājās:
- Dieva Tēva, Dieva Dēla un Dieva Svētā Gara vārdā…
Uz noplukušās segas, kurā bija ietīts Sirmpaps, vējš birdināja retas un koši baltas sniegpārslas.
- …šodien mēs atvadāmies no mūsu visu mīļotā Sirmpapa, - Bišķis turpināja runāt. - Sirmpaps nodzīvoja ilgu un notikumiem bagātu mūžu, un lai Dievs dod spēku, mums katram izturēt un pārvarēt tādas grūtības, kādas bija jāpieredz Sirmpapa paaudzei. Tagadiņ ko tādu mums droši vien ir grūti priekšā stādīt, bet Sirmpapam vēl pašam savām acīm bija lemts skatīt pasauli kā vienu veselumu, tādu, kādu to saskaņā ar Svētajos Rakstos teikto, to septiņās dienās bija radījis Tas Kungs. Mēs ar jums varam vien iztēloties, cik gan sāpīgi Sirmpapam un visiem pārējiem viņa paaudzes ļaudīm bija noskatīties šo pasauli piemeklējušajās pārmaiņas, taču neļauties izmisumam, bēdām un bezcerībai, bet ar Dieva palīgu allaž meklēt un atrast ceļu uz dzīvību un savas Dieva noliktās vietas saglabāšanu zem Saules…
Jēkaupiņš klausījās cienīgtēva runātajā, taču lai arī katrs vārds bija pazīstams un saprotams, teiktais slīdēja garām viņa saprašanai, un domas tā vien atgriezās pie gaidāmās vienslieža seglošanas un tā, vai tēvs viņu ņems līdzi.
Katrs kapā iemeta pa dažām zemes saujām, pēc tam tēvs to aizbēra un sarušināja nelielu kapa kopiņu. Māte un Marta satinušās biezos lakatos, bez skaņas raudāja, un Jēkaupiņš vairījās viņas uzlūkot. Mirkli vēl pastāvējuši pie kapa, viņi visi atgriezās mājās. Un bija jau arī vakars klātu, jo visu strauji pārklāja spoži zila krēsla. Ugunskurs pagalmā vēl kvēloja un smirdīgi dūmoja.
Saimes istabā aizdedza sveces, un visi tāpat klusēdami sasēdās ap lielo galdu. Tā kā cūka bija aizgājusi zudumā, nekāda sātīgā ēšana tuvākajā laikā nebija gaidāma nedz ikdienā, nedz vēl jo mazāk šādā svinīgā, lai arī sērīgā brīdī. Tomēr māte bija centusies, ko spēdama - vārījusi grūbu biezputru un kartupeļus, no pagraba uznesusi sālītu siļķi un pērnā rudens sēnes. Tēvs galdā cēla jaunu dzidrā dzēriena pudeli, jo iepriekšējā pa āra darbu un bērēšanas laiku jau bija tikpat kā tukša.
Cienīgtēvs Bišķis atkal sēdēja galda galā, čakli ēda un tikpat nadzīgi dzēra. Pārējie gan gar savu ēdamo tik vien kā knibinājās, bet tēvs vairāk dzēra, bet uz ēdienu tik vien kā raudzījās. Runāja, protams, par gaidāmo vienslieža seglošanu un braucienu, un Jēkaupiņš tā vien centās garām nepalaist neviena paša vārda. Vēl pirms divi dienām viņam bija jālasa Bībelē un jāgatavojas savas mākas atrādīt cienīgtēvam, bet tagad, kā rādījās, šo nepatīkamo padarīšanu visi bija aizmirsuši, un Jēkabiņu jau tuvākajās dienās vai varbūt pat rīt gaidīja īsti un vēl nevienā grāmatā neaprakstīti piedzīvojumi. Taču acis no sveču liesmu šūpošanās un visas dienas garumā pieredzētā vaļā noturēt kļuva arvien grūtāk, pieaugušo vārdi skanēja kā no liela attālumā, un Jēkaupiņš tā arī nemanīja, kurā brīdī turpat pie lielā saimes galda bij aizmidzis.
Kad viņš pamodās, cienīgtēvs jau sen bija gabalā, istabā notika rosīga gatavošanās ceļam, un Jēkaupiņš labu brīdi ar patiku no savas guļasvietas to vēroja. Tēvs sēdēja pie krāsns un pielaboja savu zābaku, māte pie plīts laikam vārīja kādu līdzi ņemšanai derīgu virumu, Maksis visiem līksmi maisījās pa kājām… Un te nu Jēkaupiņš ievēroja ko neparastu. Marta nebija ģērbusies savos ierastajos lindrakos, tagad viņai kājās bija šauras, no rupjas vadmalas darinātas ūzas. Māsa biksēs bija kaut kas tik ģeķīgs, ka Jēkaupiņš nespēja valdīt smieklus - kurš gan jebkad meiteni bija redzējis tādās drānās!
- Kas ir ko? Ko tu tur smilksti? - Marta smējējam noprasīja, un piepeši Jēkaupiņam uzmācās nelāga jausma. Viņš izlēca no gultiņas, metās žigli mazgāt muti un ģērbties.
- Oho, cik tu šorīt mudīgs! - brīnījās māte.
- Mums ar tēvu tak šodien viensliedis seglojams! - Jēkaupiņš lepni teica, bet māte viņu piespieda sev cieši klātu, glaudīja galvu un čukstēja:
- Mīļo manu puisīt, manu dumiķīti.
Jēkaupiņam šāda maigošanās itin nemaz nepatika, īpaši šajā rītā, kad viņš bija sajuties kā liels vīrs, un arī tāpēc, ka Marta vēl vienmēr uz viņu lūkojās ar tādu kā nicību, ar tādu kā pārākuma sajūtu.
- Dēls, panāc pie manis, - dobjā balsī sacīja tēvs un pamāja ar roku. Jēkaupiņš ar prieku atraisījās no mātes skavām, tēvs viņu pievilka cieši sev klāt un apsēdināja uz ceļgala. Puika jau sen tēvam nebija klēpī sēdējis, bija tak jau liels, prata lasīt grāmatā, un tie laiki, kad tēvs viņu šūpoja uz kājas vai ceļgaliem un skaitīja: “Tā jāj kungi, tā sulaiņi…” jau šķita tāla pagātne.
- Tu jau esi liels diezgan, un tev ir dažas lietas jāsaprot, - teica tēvs.
Kā tad - diezgan liels, bet sēž tēvam klēpī, Jēkaupiņš bozās.
- Tev jāsāk saprast, ka ne vienmēr tas, ko pašam varbūt visvairāk kārotos, ir pareizi un labi visiem pārējiem, - tēvs turpināja. - Teiksim, iedomājies, ka tev ir četri knapsieriņi, kas tev tik ļoti iet pie sirds, bet mums pārējiem - neviena. Taču tev tos gribas tik ļoti, ka tu apēd visus. Kā tev šķiet, vai tas būtu pareizi?
- Nē, laikam gan, ka nē, - novilka Jēkaupiņš, lai gan knapsieriņi viņam patiesi itin labi garšoja.
- Un tā tas ir ar visām lietām uz pasaules. Es zinu, mēs visi zinām, ka tev ļoti gribētos kopā ar mani seglot viensliedi un doties pārgrozīt pasauli. Tā taču ir, vai ne?
- Jā! - Jēkaupiņš pamāja un manīja, ka acīs sariešas asaras.
- Un tāpēc tev būs jāpaliek mājās, jāpaliek ar māti, - tēvs teica un saspieda Jēkaupiņa plecus.
Nu jau puika vairs nespēja valdīties, asaras pa vaigiem plūda pašas.
- Ar mani kopā viensliedi seglos Marta, bet tev būs jāpaliek kopā ar māti, - tēvs Jēkaupiņu nelaida vaļā.
Jēkaupiņš to bija sajutis un nojautis jau kopš pamošanās brīža. Martas dīvainais ģērbs un pārākuma pilnā sejas izteiksme - viss bija gluži vai kā uz delnas, nekādas mīklas nebija jāmin. Un tomēr viņš bija liedzies šādai netaisnībai noticēt. Ņurdēdams kā sagūstīts meža zvēra mazulis, viņš mēģināja izrauties no tēva tvēriena, visbeidzot viņam viņam arī izdevās un viņš tāpat vienā kreklā un basām kājām izskrēja pagalmā.
Sniegs acumirklī apsvilināja pēdas, taču Jēkaupiņš nelikās par to ne zinis. Rīdams asaras un izberzēdams pa visu seju puņķus, viņš brida tik uz priekšu, pilns apņēmības uz līdzenas vietas nomirt. Ar asaru aizmiglotu skatienu viņš manīja melnumu vietā, kur vakar bija sadedzināts suķis, nogriezās ap rijas stūri un brida uz meža pusi. Kaklā grauzās smacējošs kamols, bet kaut kur dziļi galvā nikni klaudzināja tāds kā maziņš veserītis - tuk, tuk, tuk… tuk, tuk, tuk…
Jēkaupiņš apstājās un palūkojās visapkārt vien tad, kad bija nonācis pie Sirmpapa kapa. Sniegs visapkārt bija nomīdīts, tomēr balts, un kapu kopiņas smilts uz šī baltuma fona izskatījās smaga un tumša. Salu puika sajuta vien tagad, bet kāju pēdas tikpat kā nejuta vairs nemaz. Aukstums spiedās visapkārt un arvien dziļāk viņā iekšā, un piepeši Jēkaupiņš nobijās - viņš nepavisam nevēlējās palikt te, šajā aukstumā kopā ar Sirmpapu, viņš vēl nevēlējās mirt, dzīvot viņam gribējās pat tad, ja nekad mūžā vairs nebūtu iespējas tikt kaut pie viena knapsieriņa.
Mājās viņu vīstīja segās, kājas lika mērcēt vispirms aukstā, bet pēc arvien siltākā ūdenī, un jādzer bija viena karstas un rūgtas zāļu tējas krūze pakaļ otrai. Un kamēr Jēkaupiņš pamazām vien atkusa, tēvs viņam izklāstīja nākotnes plānus.
Lielie vēl vakar vakarā kopā ar cienīgtēvu bija izsprieduši, ka Jēkaupiņu ņemt līdzi garajā un, iespējams, nezināmu briesmu pilnajā ceļā nebūtu prātīgi. Pirmkārt tas nozīmētu, ka mājās paliek vieni vienīgi sievišķi, un lai gan Marta jau tūliņ būs precību gados, kā bez liekas smalkjūtības bija aizrādījis Bišķis, nekur nav rakstīts, ka viņai patiesi reiz vispār izdosies iziet pie vīra. Precami vīriešu dzimtes priekšstāvji šajos laikos nemaz tā apkārt pa pasauli nemētājās, un pat ja mētātos - tāpat nebūtu drošas pārliecības, vai Martu kāds gribētu ņemt. Viņas skaistums, - tā esot teicis pats cienīgtēvs - , esot visai savdabīgs, un ne jau kuram katram pa prātam (Marta uzmeta lūpu un centās izrādīt, ka neklausās). Jēkaupiņš šai ziņā bija krietni vien drošāka loze, jo pat ja tēvam nekad vairs nebūtu lemts atgriezties, puika drīz vien paaugtos un varētu gan mātei visos lielajos darbos palīdzēt, gan vēlāk - gan jau, ka arī sievu atrast.
- Tā nu, puisīt, uz taviem kamiešiem gulsies lielumliela atbildība, - tēvs teica. - Tu mājās paliksi manā vietā, par vienīgo vīru.
Un Jēkaupiņš palika domīgs, nespējot izprast, vai tas viņu iepriecē, uztrauc, vai tomēr biedē.
Viss rīta cēliens pagāja tēvam un Martai pošoties ceļā. Maišeļos tika likti silti cimdi un zeķes, vairākas kārtas tīru drēbju, kā arī ilgam ceļam noderīgas ēdamās lietas - daži kukuļi maizes, rāceņi, tupeņi, burkāni, bietes un sīpoli, cietais siers. Sviestu lika māla podiņā un apbēra ar sāli. Tēva maisā nonāca arī divas pudeles dzidrā, prāvs maks ar tabaku, un agrā pēcpusdienā viss bija gatavs.
Māte ar Jēkaupiņu braucējus pavadīja. Pirms iziešanas no mājas viņa, kā ierasts, ceļiniekiem pārmeta krustiņus, tad tēvs un Marta uzkāra plecos maišeļus un visi pāri pagalmam brida uz vāgūzi.
- Tu viensliedi vispār esi savām acīm skatījusi? - Jēkaupiņš taujāja Martai. Viņa gāja nopakaļ tēvam pa sniegā iemītu taciņu, un Jēkaupiņa klupšus krišus bija jāturas viņai līdzās, brienot pa čagano sniegu.
- Kā tad! - Marta lepni teica. - Tēvs man rādījis vairākkārt.
2