Mēslu bija vairāk, kā vajag. Katru dienu tie krājās no jauna un bija jāved tālāk no mājām. Jau no kūts uzbūvēšanas laikiem tos dzina, kā šīs jomas profesionāļi sauc mēslu izvešanu, uz pļavu aiz aploka. Tā tas turpinājās jau vairākas paaudzes. Vecie lēnām apauga ar zāli un grima zemē un aizmirstībā, kamēr jaunie, sulīgi smirdēdami, baroja mēslu mušu mākoņus.
Pirmā mēslu krava bija izgāzta tieši pļavas centrā, un katra nākamā cieši piegūla iepriekšējai nepārtrauktā rindā. Rinda meta lokus ap centru un veidoja spirāli, kuras loki vērsās plašumā un kļuva aizvien iespaidīgāki, un šo īpatnējo veidojumu noteikti varēja pat vērot satelītuzņēmumos, ja vien kāds tam toreiz būtu pievērsis uzmanību.
Spirāli neviens necentās veidot. Tā tas vienkārši bija iegājies. Var pat teikt, ka tā veidojās pati. Mēslu bija daudz, un tie bija kaut kur jādzen, un izmētāt vienmērīgi pa pļavu nebija laika. Svaigos mēslus ērtāk bija dzīt vienuviet. Un šī pēctecības līnija turpinājās, plezdamās aizvien plašāk, un nākotnē bija paredzams, ka spirāle sasniegs mežmalu un tad visa pļava būs noklāta ar biezu īpaši auglīgas augsnes slāni, ko nākamās paaudzes varētu izmantot labu ražu sasniegšanai. Bet par to neviens nedomāja. Tobrīd bija svarīgi izdzīt mēslus. Un kurš gan zina, kas šeit dzīvos nākamajās paaudzēs un vai viņiem šī pļava būs vispār vajadzīga. Pie sevis klusībā gan cerēja, ka gan jau kaut kā pārdzīvos šos grūtos laikus un nākamajām paaudzēm atkal klāsies vieglāk, jo kaut kad agrāk iepriekšējām paaudzēm jau bija klājies tīri labi un novads esot zēlis un plaucis.
Par mēslu daudzumu, pulcējoties pie iknedēļas autoveikala pieturas, vairākkārt bažas bija izteikušas kaimiņu sievas, kuru ikdienas gaitas veda pa ceļu garām aplokam un pļavai aiz tā. Te braucot ne mazums vasarnieku, un šāda lieta, viņuprāt, īsti neiederoties ainavā. Uz to Viļonkuls, kurš, kā stāsta, esot visas Sibīrijas izgājis un ko tik savā dzīvē neesot pieredzējis, sev raksturīgajā tiešumā atbildēja: – Ja tas lops netais' sūd's, viš i' vec' sprāgons, vec' vārguls. Tāds i' pa fiksam jakauj nost, ka nedabū kād' slimib' un nepelaiž citem ar.
Visi, protams, saprata, ka ar to viņš domāja: jo mājlops dzīvīgāks, jo vairāk ēd, un, ja kārtīgi ēd, tad kaut kam arī jānāk ārā mēslu formā. Savukārt no pieticīgāka ēdēja nekas prātīgs beigās nesanāk, un, kaut arī mēslu mazāk, labuma tomēr arī mazāk. Tiem, kam vietējā izloksne sveša, jāpaskaidro, ka "vec" Viļonkuls lieto kā neuzsvērtu priedēkli, nevis īpašības vārdu, jo ar to viņš vēlas izteikt, ka objekts ir drīzāk nejauks, nevis gadu nastas apkrauts. Piemēram, "Tu i' vec' mērkaķ's" ir apvainojums, bet "Tu i' maz' mērkaķ's" – mīlīga runāšana. Abus izteikumus Viļonkuls izmantoja dialogos ar savu ilggadējo sievu – Almas tanti. Mīlīgo variantu gan, gadiem ejot, aizvien retāk.
Dzīvoja viņi šajās mājās trijatā – Viļonkuls, Almas tante un viņu jaunākais dēls Gastons. Almas tante bija šeit dzimusi, bet Viļonkuls bija ieprecējies, cerēdams nodrošināt savam plašajam raksturam atbilstošu dzīvesveidu, jo aizgājušajos laikos šī skaitījās liela un bagāta saimniecība ar tam laikam milzīgu lopu kūti, no kuras, starp citu, arī nāca tie lielie mēsli gan tiešā, gan pārnestā nozīmē.
Pēc vecāku aiziešanas pensijā rūpes par lopu kūti pārņēma Gastons. Abi vecākie un prātīgākie dēli jau sen bija aizbraukuši uz pilsētu un dzīvē tālu tikuši, bet Gastons pēc dabas bija sapņains, un daudzi viņu pat neņēma par pilnu. Kaimiņu sievas, gaidot autoveikalu, mēdza teikt: – Muļķ's viš nav, bet tāds ka mēs – arī ne.
Viņš nez kāpēc uz pilsētu pavisam negribēja. Visas savas dzīves laikā viņš bija tikai dažas reizes pabijis Talsos, kur nu vēl Rīgā. Ne jau tāpēc, ka tas viņu biedētu vai viņš nespētu par sevi parūpēties; viņš bija pietiekami apķērīgs un prāta spējām apveltīts. Viņam vienkārši nešķita vajadzīgi kaut kur braukt un meklēt laimi. Viņam turpat bija labi – svaigs gaiss, skaista daba un miers.
Pēc izskata viņš bija neparasts. Nevarētu teikt, ka izskatīgs, bet arī ne neglīts. Viņš nekad nebija precējies, un viņam nekad nebija bijusi kāda līgava vai iecerētā. Visas tās dzimumu lietas viņu arī īpaši nesatrauca. Ja viņam par šo jomu radās kāds jautājums, tad tikai zinātkāros nolūkos – faktu noskaidrošanai, bet sīkāka to pētniecība viņu neinteresēja, it kā tā būtu lieka informācija un laika tērēšana. Vecākie brāļi šajā ziņā bija krietni pārāki par viņu un jau bija nodrošinājuši pietiekamu dzimtas turpinājumu.
Brīvajā laikā viņš mēdza sēdēt pie virtuves galda un skatīties ārā pa logu. Dažreiz viņš ieslēdza arī radio, bet parasti tāpat vien lūkojās uz notiekošo putnu barotavā aiz loga, kuras uzturēšanai viņš atvēlēja zināmu daļu no savas niecīgās algas.
Tā nu viņa dzīve ritēja vienmuļi un šķietami bezmērķīgi, līdz šis bezmērķīgums sāka viņu nomākt. Un nomāktība ar laiku pieauga. Viņš to skaidri apzinājās un saprata, ka kaut kam ir jānotiek, bet vēl nebija skaidrs – kam. Viņš arī neko nedarīja, lai pārmaiņas pasteidzinātu, jo nebija skaidrs, kā to varētu izdarīt. Ikdienas mēslu dzīšana turpinājās, bet pieauga arī viņa saspringums un nenoteiktība.
Tad kādā drēgnā un lietainā vasaras naktī Gastons kā parasti sēdēja pie virtuves galda un raudzījās tam pāri ārā pa logu, kuru apskaloja stiprā lietus straumes. Jau kādu laiku pārdomu pilnais nemiers bija pāraudzis bezmiega naktīs. Viņu nomāca nemitīgu jautājumu virkne, un pēkšņi viņam par savu dzīvi nebija skaidrs vairs pilnīgi nekas. Tumsā smēķējot vienu bezfiltra cigareti pēc otras, Gastons dažkārt nosēdēja līdz pat rītausmai. Gaismu viņš neieslēdza, jo saskatīt neko nevajadzēja un tā būtu lieka elektrības tērēšana. Domas raisījās ap savu vientulīgo likteni un apkārt notiekošā šķietamo bezjēdzību. Pasaulē viņu nekas vairs nepriecēja un neiejūsmoja. Viņa acīs tā bija sevi izsmēlusi un vairs nespēja piedāvāt neko, kas viņā vēl varētu uzturēt dzīvotgribu. Gastons tajā tagad saskatīja tikai aukstu biomehānisku sistēmu ar likumsakarībām, kas bija pietiekami labi iepazītas, un dziļāk tās pētīt viņam vairs nebija vēlēšanās.
Bezmiega nakšu fiziski izmocīts un neatbildamo jautājumu tirdīts, viņš jau bija tuvu izmisumam. Un tad lēnām notika tas, kas uz visiem laikiem izmainīja Gastona dzīvi.
Tas sākās pamazām. Tumsas drēgnums šķita kļūstam draudzīgāks, un, neskatoties uz stipro lietu, kas grabinājās gar loga rūti, gaiss kļuva it kā siltāks. Gastons šo sajūtu kaut kur apziņas dzīlēs pazina, un tā viņu nepārsteidza. Dīvainais miers un siltums viņu apņēma kā mākonis un sastindzināja gaidās. Smēķēt vairs negribējās, un visas sāpes un kaites bija pēkšņi norimušas. Prātā bija tukšums, kas lēnām kļuva gaišāks. Kaut kas nāca tuvāk, un tas, šķita, jau bija kaut kur tepat, tepat, bet vēl vilcinājās kāpt pāri virtuves slieksnim. Tas noteikti jau bija priekšnamā, bet vēl kavējās vērt durvis. Vēl pēc kāda brīža viņš pēkšņi izdzirdēja vieglus klauvējienus pie priekšnama durvīm. Tomēr tie viņu nemaz neizbiedēja. Viņš it kā pat bija tos gaidījis un gandrīz vai skatījis paceļamies klauvētāja roku, pirms tā skāra durvis. Viņš neatbildēja, tikai pagrieza galvu uz durvju pusi. Tās parasti veroties nedaudz čīkstēja un skrāpēja stenderi un slieksni, bet šoreiz vērās pilnīgi bez skaņas. Istabā ieplūda gaisma, un aiz sliekšņa stāvēja meitene. Viņas vaibstus un apģērba detaļas Gastons neievēroja. Bija pārāk spilgts. Caur asaru aizmiglotajām acīm viņš spēja saskatīt tikai starojošu skaistumu. Viņš norija kaklā sakāpušo kamolu un izdvesa:
– Kas tu i'?
– Es esmu Vijolīte, – viņa atbildēja.
Gastonam šķita, ka priekšnama durvju aile ierāmēja visu pasaules daiļumu, un asaras no saviļņojuma viņam ritēja pār vaigiem viena pēc otras. Meitene lēnām ienāca un apsēdās viņam blakus uz sola pie virtuves galda gluži kā parasts ciemiņš. Vēlāk Gastons nespēja atcerēties, vai tovakar vispār notika kāda saruna. Laikam viņi vienkārši sēdēja un skatījās pār virtuves galdu ārā pa logu. Bet vārdi arī nebija vajadzīgi. Pēc tās nakts visi viņu tirdošie jautājumi bija izzuduši. Viņš it kā bija no jauna pārdzimis. No vecā Gastona bija izaudzis jauns, kā no kāpura kūniņas izšķiļas taurenis.
Viņš pamodās sēdus, galvu nolicis uz virtuves galda. Saule jau bija gabalā, un putnu barotavā uz brokastīm sapulcējušos mazputniņu balsis skanēja neparasti skaļi. Virtuves durvis uz priekšnamu bija atvērtas. Viņš piecēlās, vingrā solī piegāja pie durvīm un tās aizvēra.
Pēc tās nakts viņā atgriezās dzīvesprieks. Sarunās ar mājiniekiem un kaimiņu sievām, gaidot autoveikalu, viņš šad tad Vijolīti garāmejot pieminēja. Kaimiņu sievas, pārrunājot pēdējā laika notikumus, par to izteica savas bažas un nosprieda, ka Gastonam laiks padomāt par dzīvesbiedri. Vīrs jau tomēr gados. Neesot nekāds izcilais precinieks, bet gan jau kāda atradīšoties. Tomēr visas tās resnās atraitnes, kuras viņam mēģināja piespēlēt un kuras solīja taisīt garšīgi ēst, viņš, ne mirkli neapsverot, noraidīja, aizbildinoties ar to, ka viņam nav laika un jāiet strādāt. Jaunais Gastons bija gatavs uzņemties visus pasaules mēslus un tos izdzīt. Pasaules zemiskie notikumi viņu satrauca vēl mazāk nekā iepriekš, jo viņš bija iepazinis skaistumu, ko pasaule viņam dāvāt nespēja.
Kopš tās nakts pagāja laiks, un tad kādu dienu, dzīdams kārtējo mēslu kravu un sapņaini lūkodamies tālumā, kā viņš tagad bieži mēdza darīt, Gastons pēkšņi labi mēslotajā pļavā ieraudzīja uzplaukušu brīnišķīgu ziedu.
Starp vecajiem mēsliem, kas jau apauguši ar dažādām pļavas augu sugām, spirāles vidū bija izplaukusi naktsvijole. Ziediņš, kas dienas laikā izskatās necils, bet burvīgi smaržo naktī, viņu dziļi saviļņoja. Viņš steidzīgi pārbrida pāri svaigo mēslu valnim, lai piekļūtu tam tuvāk. Noliecies tuvāk, viņš ievilka nāsīs naktsvijoles smaržu un priecājās par to kā bērns, kas atkal saticis sen neredzētu tuvu draugu.
Ar laiku pļava kļuva par lielāko naktsvijoļu koloniju Ziemeļkurzemē un lietainās vasaras naktīs smaržoja ar īpašu burvību. Ar katru jauno pļavā uzplaukušo naktsvijoli Gastons kļuva aizvien laimīgāks. Sarunās ar citiem viņš nenogurdams apcerēja, kā no tādiem mēsliem var uzplaukt kaut kas tik brīnišķīgs.
Šīs naktsvijoļu kolonijas slava izplatījās ne tikai līdz Talsiem un Rīgai, bet pat tālu aiz valsts robežām. To brauca pētīt, fotografēt un apskatīt. Tai piešķīra dabas lieguma statusu, tad iekļāva īpaši aizsargājamo dabas teritoriju sarakstā, līdz ar īpašu rīkojumu iekļāva Slīteres Nacionālā parka robežās. Bet Gastons šo godu vairs nepieredzēja. Viņš aizgāja, kad mēslu spirāle bija sasniegusi mežmalu.
0