Recenzija
17.12.2009

Parvēniju republika

Komentē
1

Kad Frensiss Fukujama deviņdesmito gadu sākumā izvirzīja savu tēzi par vēstures galu, viņš nebija kļūdījies. Bija beidzies aukstā kara laikmets, kad vēsturei patiesi bija kāds galamērķis, kurš tad arī noteica tās kustību – vienalga, padomju „komunisma” vai amerikāņu „brīvības un demokrātijas” formā. Bija beigusies Vēsture ar lielo burtu, jeb, Fukujamas vārdiem, cilvēces ideoloģiskā evolūcija. Taču paradoksālā kārtā līdz ar Vēstures beigām aizsākās vesela virkne ar mazām vēsturēm un vēsturītēm, vienmēr ar mazo burtu un vienmēr daudzskaitlī. Pēdējie divdesmit gadi ir pieredzējuši dažāda veida vēstures rakstīšanas un lasīšanas veidu pieaugumu. Dažādie stāsti pat vairs necenšas veidot vienu saskaņotu stāstījumu, bet gan veido īpatnu mākoni, kurā līdzās pastāv dažādas – akadēmiskas un neakadēmiskas, profesionālas un amatieriskas, nopietnas un nenopietnas, apsūdzošas un apoloģētiskas, politiskas, apolitiskas, autobiogrāfiskas, polemiskas un citādas vēstures. Nemaz nemeklēsim tālāk: vēsturiskās atmiņas pluralitāte ir sastopama arī Latvijas grāmatnīcās. No nesen iznākušās Rīgas Civilās aviācijas institūta vēstures līdz Andra Grūtupa romāniem, no Vēsturnieku komisijas rakstiem līdz Andra Kolberga grāmatām par Rīgas ielu vēsturi. Atmiņa un vēsture šodien ir pieprasītas lietas. Tam, iespējams, ir kāds sakars ar cilvēku identitāti, kura pēc lielās Vēstures beigām ir saļodzījusies daudzviet pasaulē. Turklāt vēstures rakstniecība arvien vairāk iziet ārpus akadēmisko vēsturnieku ietekmes sfēras: savu vēsturi var rakstīt katrs, ja vien būtu kāds, kurš to vēlas lasīt. Tādēļ vēsture arvien vairāk demonstrē savu stāstījuma dimensiju, mazāk – savu spēju rekonstruēt, „kā tas patiesībā bija”.

Īpašs pieprasījums šodien ir pēc vēstures, kura apraksta notikumus, ko vismaz daļa joprojām dzīvo cilvēku glabā savās individuālajās atmiņās – tā ir tā sauktā mūslaiku vēsture (Zeitgeschichte). Tas paver lauku interesantiem pētījumiem par individuālās, kolektīvās un sociālās atmiņas attiecībām. Individuāli cilvēki bieži dzīvi „atceras” notikumus, kuros paši nemaz nav bijuši klāt (piemēram, Baltijas ceļu). Savukārt oficiālā politiskās vēstures versija ļaužu apziņā itin veiksmīgi sadzīvo ar pilnīgi atšķirīgām individuālām atmiņām par attiecīgo periodu (piemēram, komunistiskā „totalitārisma” un „genocīda” nosodījums – ar nostaļģiju pēc saulainās Brežņeva laika bērnības). Liels daudzums šodienas vēsturei veltītās literatūras spēlējas ar šīm atšķirībām un pretrunām, kuras tikai lieku reizi apliecina vēsturiskās atmiņas konstruēto un nedrošo dabu. Tā vēstures versija, kurai kādā valstī tiek piešķirts „oficiālās”, t.i., skolā mācāmās un svētku dienās svinamās statuss, bieži visai sparīgi konkurē ar indivīdu un grupu atmiņām. Te varam atcerēties Haralda Velcera grāmatu „Vectēvs nebija nacists”[i], kura rāda, kā vācu ģimeņu atmiņa mūsdienu Vācijā mēģina tikt galā ar savu piederīgo līdzdalību nacistu režīmā. Turklāt, jo represīvāk attiecīgais politiskais režīms mēģina uzspiest „vienīgo pareizo” vēstures versiju, jo dīvainākas formas rada individuālo atmiņu pretestība. Te, savukārt, lielisks piemērs ir Orlando Fidžisa grāmata „Čukstētāji”[ii], kura aplūko individuālo atmiņu par Staļina teroru pretošanos režīma „oficiālajam” varonības un diženuma naratīvam.

Lato Lapsas, Sanda Metuzāla un Kristīnes Jančevskas trīssējumu veikums „Mūsu vēsture”, protams, nepretendē pateikt ko jaunu par cilvēku atmiņu kopumā. Tomēr tas ir labs paraugs vēsturiskās apziņas pluralitātei. Šī grāmata piedāvā savdabīgu skatījumu uz Latvijas neseno vēsturi, kurš problematizē robežu starp indivīda pieredzi un „oficiālo” vēstures lasījumu. Raugoties no historiogrāfijas žanru viedokļa, Lapsas un viņa komandas veikums atrodas kaut kur pa vidu starp t.s. ikdienas vēsturi, kura runā par notikumiem cilvēku „mazajās” ikdienas dzīves pasaulītēs pretstatā „lielajai” (t.i., politiskajai) pasaulei, un preses hronikai ar īpašu akcentu uz atjaunotās Latvijas elites tapšanu un tās pirmajiem mēģinājumiem apliecināt sevi šajā statusā.

Šīs grāmatas ir sarakstītas koptā un saistošā latviešu valodā, tās ir stilistiski baudāmas, vietām arī asprātīgas. Tās ietver gana daudz dažādu tēmu, lai ar sausu detaļu gūzmu nenogurdinātu pat visai izklaidīgu lasītāju – no Gorbačova „sausā likuma” līdz pirmajām brīvvalsts partijām, no Vācijas lietoto autiņu dzinējiem līdz pilsonības politikas neveiksmēm, no pirmajiem pornoizdevumiem līdz slepeno dienestu intrigām. Šīs tēmas tiek aplūkotas uz preses publikāciju, autobiogrāfiju un atmiņu bāzes, to visu garnējot ar pašu autoru izpratni un viedokļiem. Darbs ir publicistisks, nevis akadēmisks, tādēļ tas arī nepretendē uz kādu iedomātu „neitralitāti”. Taču vairumā gadījumu autoru viedoklis nekļūst uzbāzīgs, tendenciozs un netraucē darba uztveri – varbūt izņemot vienīgi dažus gadījumus, kuriem es pievērsīšos vēlāk.

Lapsa un viņa komanda pirmā sējuma priekšvārdā formulē savas attiecības ar Latvijas historiogrāfiju sekojoši: viņa veikums, lūk, nebūšot „garlaicīgā oficiozā, “mācību grāmatu” vēsture, ko raksta varas apmīļotie un piejaucētie hronisti, kuru galvenā misija, kā brīžam šķiet, ir — uzrakstīt tā, lai, pasargi Dies, neaizvainotu nevienu, no kura kādreiz var būt atkarīgs viņu maizes kumoss un sviesta cibiņa.” Tas, protams, ir polemisks apgalvojums: ne tuvu ne visi Latvijas vēsturnieki būtu uzskatāmi par „varas apmīļotiem un piejaucētiem hronistiem”, tādēļ šāds pārmetums nav īsti godīgs. Taču skaidrs ir kaut kas cits: profesionālā vēsture pie mums patiesi nenodarbojas ar „Mūsu vēsturē” aplūkoto laika periodu. Vēl vairāk: mums ir ļoti maz pētījumu arī par citur enerģiski pētīto vēlīno padomju periodu (izņēmums šeit ir Dainas Bleijeres darbi). Teiksim, par disidentiem gan varbūt raksta Grūtups savā „Observatorā”; taču profesionālā vēsture par tiem diez ko neinteresējas. Kādēļ tas ir tā, tas lai nu paliek vēsturnieku ziņā.

Lapsas un viņa komandas devums, protams, nav aizpildīt šo deficītu. „Mūsu vēsture” nav zinātnisks darbs, un jebkuram, kurš vēlēsies Lapsas grāmatu izmantot kādam pētnieciskam mērķim, vajadzētu tajā sniegto informāciju uztvert cum grano salis. Tomēr tas lieliski problematizē attiecības starp pašu cilvēku nesen pieredzēto un pārdzīvoto no vienas puses un „oficiālo” politiskās vēstures diskursu, kurā cilvēku individuālajai pieredzei nemaz nav vietas, no otras. Oficiālais vēstures diskurss (jeb, kolektīvās atmiņas pētnieku žargonā, „māsternaratīvs”) pie mums stāsta par ilgi okupētās un apspiestās latviešu tautas pašaizliedzīgo atbrīvošanos no komunisma un apņēmīgo ceļu atpakaļ Eiropā ar tās brīvību un demokrātiju. Turpretī cilvēku reālā pieredze bieži vien liecina, ka daudz kas šās valsts atjaunošanā bija gluži vienkārši nejaušība, daudzi no latviešu tautas „saulvežiem” bija prasti krāpnieki, stulbeņi un nelieši, savukārt deklarētajai vēlmei atgriezties Eiropā bija un ir maz sakara ar sabiedrības vērtīborientācijām.

 

Elite, kas nav elite

Lato Lapsa lielāko daļu savas publicista darbības ir veltījis atjaunotās Latvijas elitei. Viņa grāmatas par Andri Šķēli, Aivaru Lembergu un Valēriju Karginu ir pētnieciskās žurnālistikas paraugi, kuri dokumentē šo indivīdu ceļu pie varas un naudas noteiktā sociālvēsturiskā situācijā – proti, 1990. gadu juku laikos, kad visapkārt mētājās liels daudzums „bezsaimnieka” mantas. Grāmata „Tiesāšanās kā ķēķis” savukārt ir dokuments par Latvijas tieslietu sistēmas ieradumiem. „Mūsu vēsture” turpretī ir atšķirīgs darbs: tā drīzāk ir lasāmgrāmata par ļoti dažādiem nesenās vēstures notikumiem, kuri lauvas tiesai grāmatas auditorijas bija jau iepriekš zināmi un pieredzēti, taču straujā dzīves ritējumā piemirsušies. Šeit ir runa gan par VEF’a ugunsgrēku, gan par privatizācijas „serķiem”, gan par humpalu laikmetu, pirmajām kredītkartēm, par SAB un gaļas kontrabandu, par banku „Baltija” un daudziem citiem neseniem notikumiem, kurus patlaban ir aizēnojušas šodienas problēmas.

Tomēr viens aspekts „Mūsu vēsturi” vieno ar Lato Lapsas pārējiem darbiem. Viņu pastiprināti interesē Latvijas elites veidošanās mehānismi. Ne velti trešā, noslēdzošā sējuma aizmugures vāku rotā atsauce uz „šās grāmatas varoņiem – tiem, kas visus šos gadus ir izmisīgi kārpījušies pēc naudas un varas, lai šādā īpatnā veidā aplaimotu Latviju un tās iedzīvotājus.” Elites veidošanās ir ļoti nozīmīgs process, kurš patiesi bieži izšķir valstu likteņus. Lapsas un viņa komandas grāmata šeit var sniegt ja nu ne gluži autentisku liecību, tad daudz vielas pārdomām gan. „Mūsu vēsturē” ir iespējams atrast interesantu faktu par to, kā un no kurienes savās pozīcijās nonāca ļaudis, kuri šodien pieņem svarīgus lēmumus politikā, tautsaimniecībā, zinātnē, kultūrā, tieslietās u.tml..

Lapsa un viņa līdzautori gan neuzbāžas ar kādiem secinājumiem – tos lasītājam ir ļauts izdarīt pašam. Taču aiz viņa vēstījuma slēpjas samērā skaidra tēze: Latvijas mūsdienu elite veidojās un ievērojamā mērā joprojām sastāv no nejaušiem cilvēkiem, kurus vēstures vilnis reiz uzmeta virspusē. Bārmeņi kļuva par miljonāriem, tulpju audzētāji – par ministriem, frizētavu direktori – par prezidentiem, bandīti recidīvisti – par smalko aprindu baņķieriem. Tādēļ iedomāties, ka vairums no viņiem būtu kaut kādā morālā nozīmē „pelnījuši” atrasties šajos amatos, ir visnotaļ naivi – viņi vienkārši tur ir. Tas ir savdabīgs varas leģitimitātes paradokss: cilvēki, kuriem pieder faktiskā vara un ietekme, vienmēr centīsies iestāstīt pārējiem, ka viņiem tā arī pienākas. Tā laikam gan ir antropoloģiska konstante, kas strādā vienmēr un visur. Nelaime vienīgi tā, ka Latvijas gadījumā jaunizceptajai elitei ir nopietnas problēmas kādam iestāstīt, ka viņi patiešām savu statusu ir pelnījuši jebkādā šā vārda nozīmē. Premjers, kurš kukuļos nesmādē pat klozetpodus; aizsardzības ministrs, kurš uz kroņa rēķina braukā līdzi sievas teātra trupai; Saeimas deputāts, kurš cenšas izpestīt no soda prastus bandītus; tiesneši, kuri palīdz saviem čomiem advokātiem „nomenedžēt” lietas; un tā tālāk, un tā bez gala.

Šo bezatbildību, īsredzību un neizmērojamo savtīgumu Lapsas komanda parāda visā tā banalitātē. Šeit nav runa par kādu grandiozu un viltīgu sazvērestības teoriju, kādas tik ļoti ciena dažādi „oligarhu” apcerētāji – vienalga, pozitīvā vai negatīvā toņkārtā. Šeit drīzāk ir runa par jaunās „elites” triviālu nespēju redzēt tālāk par savu degungalu un tādēļ arī nespēju pildīt savu elites funkciju. Tie ir ļaudis, kuri faktiski gan ir nonākuši lēmumu pieņemšanas pozīcijās un tādējādi it kā veido formālu eliti. Taču viņiem nepiemīt elites pašizpratne, ar to saistītā atbildība, manieres, kompetence un priekšstati par piedienību. „Mūsu vēsture” Latvijas eliti faktiski apraksta kā parvēnijus – ļaudis, kuru nonākšana augstās sociālās pozīcijās ir pretrunā viņu personīgajām kvalitātēm, spējām un ieradumiem. Tā ir auglīga tēze, kura vedina lasītāju pārdomāt citus jautājumus par šodienas Latviju. Piemēram: vai patiesi risinājums šodienas problēmām ir meklējams bieži piesauktajā līdzdalībā un plašu masu politiskās aktivitātēs? Vai tomēr mūsu galvenās problēmas vispirms izriet no elites kvalitātes?

 

Simpātijas un antipātijas

Runājot par „Mūsu vēstures” trešo sējumu, jāteic, ka tas principiāli neatšķiras no iepriekšējiem. Autori nav centušies piešķirt sējumiem kādu tematisku vienotību, līdz ar to ir grūti novērtēt kādu no sējumiem augstāk vai zemāk. Visi trīs sējumi ir samērā eklektiski: te līdzās sadzīvo stāsti par „autodžigitiem” un valsts nozagšanu, par pornoindustriju un nodokļu politikas aizsākumiem. Lasītāju, kuru interesē kāda konkrēta tēma (piemēram, partijas vai banku politika), šī svaidīšanās varētu mazliet kaitināt – viņš/viņa labāk redzētu to visu apkopotu vienā sējumā. Taču skaidrs, ka šāda pieeja neatbilstu Lapsas iecerei – šāda specializācija samazinātu katra konkrētā sējuma auditoriju.

Mēdz teikt, ka mūsu trūkumi ir mūsu labo īpašību turpinājums. „Mūsu vēsture” tam ir uzskatāms piemērs. Akcents uz konkrētiem „elites” personāžiem ir padarījis arī izklāstu visai personalizētu. Katrs konkrēts notikums tajā tiek aplūkots saskaņā ar to, ko kurš par to ir teicis un komentējis, kurš ar kuru ir draudzējies vai sanīdies, kurš un kā ir apmetis kažoku uz otru pusi, un tamlīdzīgi. Te gan ir velti meklēt kaut kādu cēlonisku analīzi un kopsakaru; taču kopumā grāmata ir interesanta un ļauj lasītājam secinājumus izdarīt pašam. Vienlaikus izteiktā izklāsta personalizācija ir likusi autoriem arī vairāk vai mazāk atklāti vērtēt konkrētus cilvēkus. Tas gan netraucē grāmatas uztverei; taču Lapsam un komandai ir izteikti favorīti un izteiktas antipātijas. Te nu noteikti var apšaubīt, cik objektīvi vai vispusīgi tas vai cits personāžs grāmatā ir parādīts, kā arī par to, kā tiek vai netiek ņemts vērā viņa rīcības konteksts. Lapsa ar rezervētu cieņu izturas pret Andri Šķēli, mazāk – pret Valēriju Karginu. Īpaši simpātiski tēli viņam šķiet Māris Gailis un Mārcis Bendiks, kuru runāto un rakstīto „Mūsu vēsture” citē veselām lappusēm. Citiem savukārt ir ļoti neveicies: vispirms tas ir Einars Repše, kura ekscentriskums autoriem šķiet kaitinošs, un arī integrācijas ministrs Nils Muižnieks. Cilvēkiem vispār ir raksturīgi darīt un runāt visādas nepārdomātas lietas, taču to nozīmi pilnībā ir iespējams novērtēt zināmā kontekstā. Lapsas komandas grāmatā turpretī tiek radīts priekšstats, it kā Latvijas sabiedrības integrācijas neveiksmēs būtu vainojams tieši Muižnieks ar savu ministriju, nevis visas latviešu politiskās elites arogantā attieksme pret šo problēmu. Tas, manā skatījumā, ir pilnīgi aplami, jo šā vai tā, viņš bija vienīgais no trim integrācijas ministriem, kuram patiešām interesēja sabiedrības integrācija. Par to tad viņš arī dabū pa galvu no Lapsas – atšķirībā no abiem saviem pēcnācējiem, kuri ministrijā vienkārši „laida luni” un nedarīja pilnīgi neko, tādēļ arī neizpelnās „Mūsu vēstures” autoru sašutumu.

Grāmatā gadās arī pa kādai faktu kļūdai. Piemēram, Helēna Demakova 2000. gadā noteikti nevarēja kā kultūras ministre spriedelēt par multikulturālismu (417. lpp.), jo tobrīd un vēl veselus četrus gadus nebija šajā amatā, u.c.. Taču kopumā nebūtu pareizi noliegt šīs grāmatas vērtību. Tā patiesi ir „mūsu” vēsture abās šī ģenitīva nozīmēs: vēsture, kādu to redz noteikta autoru komanda, un vēsture, kura tā vai citādi atspoguļo Latvijā šodien dzīvojošo cilvēku neseno pieredzi ar visām tās pretrunām un disonansēm.


 

[i] Harald Welzer, Sabine Moller, Karoline Tschuggnall. „Opa war kein Nazi.“ Nationalsozialismus im Familiengedächtnis. Unter Mitarbeit von Olaf Jensen und Thorsten Koch. Frankfurt/M: Fischer, 2002

[ii] Orlando Figes. The Whisperers: Private Life in Stalin's Russia. New York: Metropolitan, 2007.

Tēmas

Vēlies atbalstīt interneta žurnāla Satori.lv darbību? Ziedo skaistākai nākotnei! Un sirdij silti!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
1