Linards Goldšteins
pirms 6 gadiem
"Dažreiz konkrētu bioķīmisko reakciju rezultātā parunājam arī par t.s. eksistenciālajām problēmām. Karš starp tām nav bijis. Izrādās, nepamatoti."
Šķiet (kā minimums) pēdējā gada laikā, tiešām nepamatoti.
Kaut kādā mērā jau saprotams. Piemēram, cik bieži draugu kompānijā tiek pārspriesta tēma: "Ko tu darītu situācijā, ja tevi mēģinātu izvarot?" Šāda veida diskusija pamatā ir pretīga, bet tai pat laikā jautājums ir tik tiešām eksistenciāli būtisks. Ko tad tu/es darītu?
Runājot analoģijās, sanāk tā - ja tajās pirmajās 3,4...100 minūtēs pretošanās vietā tiek vienkārši novilktas bikses, tad policija to tikpat labi uzskatīs par labprātīgu dzimumaktu. Vai vismaz piešūt kaut ko varmākam tiesā būtu neiespējami, sak - es taču tikai piepīpēt gribēju paprasīt, bet te pēkšņi...
Skaidrs, ka kara gadījumā situācija atšķiras, it sevišķi, ja mēs domājam kategorijās "kaut kas uzbrūk valstij". Tad nu sāksim definēt, kas ir valsts (no sērijas Straujuma, Dombrovskis, varbūt Ušakovs?), cik liela atdeve no tās, vai vispār tā būtu jāaizstāv utt. Taču patiesībā jau uzbrūk mums/man/tev. Jā, visticamāk pa tevi konkrēti nemērķēs, ja neatradīsies frontē, bet uzbrukums ir kā pilsonim, kā cilvēkam ar pašnoteikšanās tiesībām, kā daļai no šīs konkrētās valsts, un šo tavu "formu" kāds vēlas iznīcināt vai vismaz pakļaut.
Protams, kāds teiks - bet kāda starpība... Es varu būt pilsonis arī citā valstī. Pie tam, iespējams, ar tik pat plašām rīcībspējām, ja ne plašākām utt.
Vēl vairāk - pastāv taču iespēja, ka tas notiks arī atrodoties šajā pašā zemē. Varbūt, ka kaut kas tur arī pamainīsies - runās nedaudz citādākā valodā, svinēs nedaudz citus svētkus, bet tāpat šī esošā valsts ir tik ļoti ir derdzas, ka kāda starpība... galvenais, ka dzīvs.
Negribu liekuļot un tēlot pārāko varoni - ja, kas tāds arī sāksies, nu skaidrā es uz fronti neskriešu, piedodiet... Tajā pašā laikā apzinos, cik daudz asiņu līs, kāda būtu šīs cīņas cena un, ka gribot negribot, es pats esmu šī fronte, pie tam jau labu laiku: es (kā latvietis, lai ko tas nozīmētu) dzīvošu, vai es (kā latvietis) miršu.
Un tas ir katra individuāls jautājums - kuras divas no šīm vērtībām jūs ziedotu trešās dēļ: dzīvība, brīvība, identitāte.
Apmēram tādas, neviennozīmīgas sajūtas.
Šķiet (kā minimums) pēdējā gada laikā, tiešām nepamatoti.
Kaut kādā mērā jau saprotams. Piemēram, cik bieži draugu kompānijā tiek pārspriesta tēma: "Ko tu darītu situācijā, ja tevi mēģinātu izvarot?" Šāda veida diskusija pamatā ir pretīga, bet tai pat laikā jautājums ir tik tiešām eksistenciāli būtisks. Ko tad tu/es darītu?
Runājot analoģijās, sanāk tā - ja tajās pirmajās 3,4...100 minūtēs pretošanās vietā tiek vienkārši novilktas bikses, tad policija to tikpat labi uzskatīs par labprātīgu dzimumaktu. Vai vismaz piešūt kaut ko varmākam tiesā būtu neiespējami, sak - es taču tikai piepīpēt gribēju paprasīt, bet te pēkšņi...
Skaidrs, ka kara gadījumā situācija atšķiras, it sevišķi, ja mēs domājam kategorijās "kaut kas uzbrūk valstij". Tad nu sāksim definēt, kas ir valsts (no sērijas Straujuma, Dombrovskis, varbūt Ušakovs?), cik liela atdeve no tās, vai vispār tā būtu jāaizstāv utt. Taču patiesībā jau uzbrūk mums/man/tev. Jā, visticamāk pa tevi konkrēti nemērķēs, ja neatradīsies frontē, bet uzbrukums ir kā pilsonim, kā cilvēkam ar pašnoteikšanās tiesībām, kā daļai no šīs konkrētās valsts, un šo tavu "formu" kāds vēlas iznīcināt vai vismaz pakļaut.
Protams, kāds teiks - bet kāda starpība... Es varu būt pilsonis arī citā valstī. Pie tam, iespējams, ar tik pat plašām rīcībspējām, ja ne plašākām utt.
Vēl vairāk - pastāv taču iespēja, ka tas notiks arī atrodoties šajā pašā zemē. Varbūt, ka kaut kas tur arī pamainīsies - runās nedaudz citādākā valodā, svinēs nedaudz citus svētkus, bet tāpat šī esošā valsts ir tik ļoti ir derdzas, ka kāda starpība... galvenais, ka dzīvs.
Negribu liekuļot un tēlot pārāko varoni - ja, kas tāds arī sāksies, nu skaidrā es uz fronti neskriešu, piedodiet... Tajā pašā laikā apzinos, cik daudz asiņu līs, kāda būtu šīs cīņas cena un, ka gribot negribot, es pats esmu šī fronte, pie tam jau labu laiku: es (kā latvietis, lai ko tas nozīmētu) dzīvošu, vai es (kā latvietis) miršu.
Un tas ir katra individuāls jautājums - kuras divas no šīm vērtībām jūs ziedotu trešās dēļ: dzīvība, brīvība, identitāte.
Apmēram tādas, neviennozīmīgas sajūtas.
Liene Kupca
pirms 6 gadiem
Parunāt var par karu, mākslu, jēgu un citām parunāšanai ērtām tēmām. Tāpat, ir ērti padomāt par karu. Tomēr karā un varā no padomāšanas un parunāšanas nekas nemainās un kad parunājis, sastingušām kājām raugies google kartē, kura pērnpavasar atainoja nosacītās UA frontes līnijas pārbīdes aizvien tuvāk un daudz nedomājot un vairs neparunājot, vari kalt pats savu, personisko plānu kara gadījumam, turklāt apzinoties, ka esi viens no Latvijas pilsoņiem, kuram ir ne vien šādi tādi labumi, bet šādi tādi, dažkārt netīkami pienākumi.
Nevar gan nepieminēt, ka kaimiņi igauņi arī parunāja un padomāja publiski un atsāka masīvu rezervistu apmācību kustību, skatīt, piemēram, te: https://www.facebook.com/video.php?v=1514618022143167&set=vb.1449341505337486&type=2&theater. Tāda mērķtiecīga parunāšana.
Nevar gan nepieminēt, ka kaimiņi igauņi arī parunāja un padomāja publiski un atsāka masīvu rezervistu apmācību kustību, skatīt, piemēram, te: https://www.facebook.com/video.php?v=1514618022143167&set=vb.1449341505337486&type=2&theater. Tāda mērķtiecīga parunāšana.
Edge
pirms 6 gadiem
".....Karš starp tām nav bijis. Izrādās, nepamatoti."
=================================================================================
Izrādās, ka neo-liberālisma pasaku stāstnieku pareģotās "vēstures beigas" nav iestājušās, ka "pēdējais cilvēks", kurš ēd, dzer un izklaidējas - nav par valdnieku planetārā mēroga kļuvis. Taču pasaku stāstnieki, diemžēl, neko jaunu nepiedāvā:" «Cik pamatota bija iekšējā vēlme būt eiropietim un cik tas bija kārtējo reizi pieslieties stiprākajam tai brīdī? Ja atbilde ir otrā, tas ir bīstami Latvijai. Ja latvietis savu vērtību orientāciju noteiks pēc vēju virzieniem - ak, tagad tas ir stiprākais, es iešu tajā virzienā, tas neko labu neliecina Latvijas nākotnei. Es ļoti ceru, ka Latvijas iedzīvotājiem ir iekšējais orientieris pēc eiropeiskajām vērtībām, ka indivīds ir augstāka vērtība nekā kolektīvs,» vērtēja politoloģe." http://www.ir.lv:889/2014/11/26/vita-matisa-latvija-ir-caurausta-ar-vajo-punktu-mezgliem
=================================================================================
Izrādās, ka neo-liberālisma pasaku stāstnieku pareģotās "vēstures beigas" nav iestājušās, ka "pēdējais cilvēks", kurš ēd, dzer un izklaidējas - nav par valdnieku planetārā mēroga kļuvis. Taču pasaku stāstnieki, diemžēl, neko jaunu nepiedāvā:" «Cik pamatota bija iekšējā vēlme būt eiropietim un cik tas bija kārtējo reizi pieslieties stiprākajam tai brīdī? Ja atbilde ir otrā, tas ir bīstami Latvijai. Ja latvietis savu vērtību orientāciju noteiks pēc vēju virzieniem - ak, tagad tas ir stiprākais, es iešu tajā virzienā, tas neko labu neliecina Latvijas nākotnei. Es ļoti ceru, ka Latvijas iedzīvotājiem ir iekšējais orientieris pēc eiropeiskajām vērtībām, ka indivīds ir augstāka vērtība nekā kolektīvs,» vērtēja politoloģe." http://www.ir.lv:889/2014/11/26/vita-matisa-latvija-ir-caurausta-ar-vajo-punktu-mezgliem
Domas
09.03.2015
3
Parunāsim par karu...