Elīnas Brasliņas ilustrācijas
 
Ar bērniem
22.09.2015

Pārpilns nemiera. Tātad dzīvs

Komentē
2

Recenzija par Māra Runguļa grāmatu "Sāļās pankūkas" 

Izdevniecība "Pētergailis", 2015

Apskatot grāmatas titulvāku brīdi pirms lasīšanas, mākslinieces Elīnas Brasliņas izvēlētais melnās, baltās un pieklusināti sarkanās krāsas kontrasts uzjundī spokaini noslēpumainu atmosfēru, vizuāli apstiprinot, ka šajā stāstā bez piedzīvojumiem neiztikt. Daļai lasītāju tas atgādinās 1991. gadā izdotos Māra Runguļa "Spoku stāstus", kuri ir pirmie, bet ne vienīgie šī žanra darbi autora daiļradē. Pieminētais 20. gadsimta 90. gadu izdevums spilgti palicis atmiņā ar sajūtām, kas asociējas ar šiem stāstiņiem. Jautrība mijas ar interesi un sajūsma ar bailēm, jo zemapziņā lasītājs gaidīt gaida no gultas apakšas, skapja dzīlēm vai palodzes iznirstam mazākas vai lielākas šausmas. "Sāļo pankūku" sakarā gan nav korekti runāt par pastāvīgiem šausmu elementiem, jo galveno varoņu, piedzīvojumu meklētāju Ineses un Mārtiņa, sastapšanās ar spokiem ir vien epizodiska. Tomēr autoram izdevies to uzburt gana baisu, ļoti ticamu un iespējamu ikvienā pamestākā lauku nostūrī. Ja arī kādam jaunākam lasītājam gadīsies nobīties, grāmatas jaukās ilustrācijas izgaisina visas bailes, jo Brasliņa Kalna māju iedzīvotāju portretos iedvesusi sirsnīgus un piemīlīgus spokainības vaibstus. Turklāt ikvienu spokainu atgadījumu var apšaubīt, un tā tas notiek arī šajā stāstā, kad pragmatiskā Inese paziņo: "Neticu, spokiem neticu!" Vienlaikus pārāk daudz neskaidrojamā ir klātesošs piedzīvojumā ar pankūku večiņu, nodegušo pirti un zudušo laiku. "Sāļās pankūkas" ir grāmatas titulnodaļa un izteikti atšķirīga no pārējo laivošanas piedzīvojumu rakstura, taču zīmīga ar simbolisko jautājumu, ko sev var uzdot ikviens lasītājs, – vai pankūkas tik tiešām ir sāļas, vai arī es to tikai iztēlojos? Vai tā ir realitāte vai tomēr mana iztēle? Lieki piebilst, ka daudzās situācijās mēs, pieaugušie, nespējam uz šo jautājumu atbildēt, un tas dzīvē ir pats interesantākais.

Runguļa darbs primāri veidots kā piedzīvojumu stāsts, darbības laiks – pagājušā gadsimta 60. gadi. Viena no būtiskākajām atšķirībām tolaik un šobrīd ir tehnoloģiju klātbūtne ikdienā un to milzīgā loma cilvēka dzīvē. Attiecīgi šajā sakarā autors arī bildis, ka stāsta darbības laikā lielāka nozīme bija izlasītajām grāmatām un to izšķirīgajai ietekmei uz lasītāju. Stāstā rodamas reminiscences no Daniela Defo romāna "Robinsons Krūzo" – Mārtiņa un Ineses nokļūšana uz "vientuļas salas", abu dēkaiņu jaunās iesaukas – "Trešdiena" un "Pusseši Vakarā" –, kā arī visi ar šādu situāciju saistītie praktiskie jautāumi. Ezera sala iztēlota kā eksotiska vieta, kurā ir plāni pieradināt kazu, lai izdzīvotu, iecerēta medījuma meklēšana, maltītei ieplānotas bruņurupuču olas un uzkodās nogaršotas kalmes, saskatot līdzību ar maizes koka saknēm. Protams, vissatraucošākais ir cilvēkēdāju tuvuma draudi, taču, par laimi, arī šis pārbaudījums atrisinās miermīlīgi un bez upuriem.

Vērtējot Daniela Defo un Žila Verna literatūras aktualitāti mūsdienu bērnu dzīvē, jāatzīst, ka šie izcilie klasiķi, iespējams, patiešām ir mazāk iecienīti nekā pirms piecdesmit gadiem. Taču nemainīgi iecienīti noteikti ir paši piedzīvojumi, un tā ir pārlaicīga dzīves vērtība, kuru nespēj nodrošināt pat izstrādātākās tehnoloģijas un sarežģītākās datorspēles. Skaidrs, ka visos laikos lielākos pārsteigumus var piedzīvot, metoties nezināmajā, un realitāte šajā ziņā ir daudz aizraujošāka darbības vieta nekā dators vai "aifons".

Tāpat aizrautība ar hobijiem jeb "veču lietām" zēniem ir mūžīgi aktuāla, un nav šaubu, ka arī mūsdienās dators nav pat salīdzināms ar īstu mašīnu, motociklu, ģitāru vai, kā šajā stāstā, – laivu. Un meitenēm nākas pieņemt realitāti, ka zēniem, līdzīgi kā stāsta Mārtiņam, reizēm pakrūti vairāk kņudina ne Ineses, bet Emīlijas klātbūtne – izsapņotās, noslēpumaini smaržojošās, smukās, plakano dibenu apveltītās, graciozās... laivas klātbūtne! Tādās reizēs var nākties secināt gluži kā Inesei: "Zēni ir jocīgi!", bet, ja vien viņi ir gudri un drosmīgi, tad labi piedzīvojumi ir garantēti. Tā tas ir arī ar galveno stāsta varoni Mārtiņu, kurš varbūt Inesei reizēm izskatās pēc nesaprotama, neattapīga sapņotāja, tomēr cenšas būt īsts džentlmenis un neizrāda savu vājumu, izsalkumu vai nezināšanu. Mārtiņš atsakās no Ineses piedāvātajām gurķmaizītēm, vēsajā naktī draudzīgi dalās ar džemperi un, galu galā, nonākot ekstrēmā situācijā ar pazaudētu laivu, bieži ir patiesi noraizējies, vai viņa ceļabiedre jūtas labi un vai viss kārtībā.

Atšķirīgos Ineses un Mārtiņa skatījumus uz notiekošo apzīmē visas grāmatas garumā ietvertais, pamīšus veidotais stāstījuma dalījums "Ineses stāsts" un "Mārtiņa stāsts", jāpiebilst, ka viņi nav vienīgie, kuriem ir versija par notikušo, tādi ir arī Sprīdītis un Lutausis, bet, atstājot intrigu lasītājiem, var vien nomierināt, ka darba noslēgums ir mazāk baiss, nekā varētu gaidīt.

Māris Rungulis, viens no izcilākajiem latviešu bērnu literatūras autoriem, iemīļots lasītāju vidū un godalgots literāts, arī stāstu "Sāļās pankūkas" veidojis kā interesantu, asprātīgu un saistošu lasāmvielu: gan konceptuāli, sižetiski, gan arī izkoptā valodas līmenī. Rungulis kopā ar grāmatas mākslinieci Brasliņu ir tie, kuriem varam pateikties par ne vien veiksmīgas un labas, bet arī gaumīgas bērnu literatūras radīšanu.

Vienīgā piebilde, kas rodas pieaugušam lasītājam, ir par dažviet ieviestajiem leksikas skaidrojumiem, kas nešķiet īsti nepieciešami. Te jāpievienojas literatūrzinātniecei Bārbalai Simsonei, kura savā recenzijā par šo darbu vērtējusi, ka pretrunīgi uzlūkojama autora iecere nesaprotamākos vārdus skaidrot zemsvītras piezīmēs, tā vietumis radot blīvu to koncentrāciju, kas mēdz traucēt vēstījuma plūdumam. Precizējot jāsecina, ka visblīvākie skaidrojumi ir vien 25. lappusē, veseli pieci vārdi, taču arī citviet skaidroti vārdi, vārdu savienojumi, izteicieni – "pakulas", "dirnēt", "auts", "ķimerēties", "zedeņu žogs" u.c. –, par kuriem gribas labticīgi domāt, ka arī jaunāki lasītāji tos zina, ir dzirdējuši – vai vismaz vecāki, vecvecāki spētu viegli paskaidrot to nozīmi. Alternatīvs risinājums varētu būt arī skaidrojumu iekļaušana grāmatas beigās, taču ļoti iespējams, ka vārdu nozīme būtu skaidra arī bez atsaucēm un paskaidrojumiem.

Nereti, lai kāds nezināms vārds taptu īsti skaidrs vai nogultu atmiņā, vajadzīgs plašāks konteksts vai pat saruna par šī vārda lietojumu, un te nudien saruna ar pieaugušajiem, slavenos 60. gadus pieredzējušajiem, var būt vēl viens lielisks pavediens uz valodu, reālijām un pašu galveno – bērnu piedzīvojumiem toreiz.

Tas atkal piedāvā plašas iespējas šodienas piedzīvojumiem un izvirza vilinošos, neizskaidrojamos jautājumus: vai tā ir īstenība? Vai mana iztēle? Un atbilžu meklējumi ir nebeidzami, bet labākais šajā visā piedzīvojumu jūrā ir tas, kas piemīt stāsta Mārtiņam, – īstās dzīves apjausma, mūsdienās ļoti būtiska katram bērnam. Es esmu pārpilns ideju, sapņu un nemiera, tātad esmu dzīvs.

Agija Ābiķe-Kondrāte

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
2

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!