Par grāmatām
07.06.2017

Pāridarījums

Komentē
0

Par Jāņa Einfelda grāmatu "Dunduri un dēmoni", apgāds "Dienas Grāmata", 2017

Reiz naktī Fabulu Jūļa mājoklī ielaužas policistveidīgas būtnes. Viņu vidū ir, piemēram, vīrs ar ķirzakas galvu un vīrs sarkanā velveta mētelī, turklāt pirmais pamanās Jūlim nolaizīt ausi ar savu dzeloņiem klāto mēli, un arī otrā vīra mētelim nav ne mazākas nozīmes. Vārds pa vārdam, Jūlis tiek apsūdzēts vilkaču radīšanā, jo ir pasaku meistars, autora alter ego... Tad Jāņa Einfelda jaunāko grāmatu pārņem dažādi citi vairāk vai mazāk ar varu apveltīti (vai varas apdalīti) personāži – krāpnieciskas firmas pārstāvji, izsitējs ar izsistiem zobiem, kuram uzbrūk stabi, dunduru pavēlnieks reketieris, paģirains privātdetektīvs un viņa lībiešu kliente no Ziemeļiem, un pat valdniece Agnese, kurai veltītas aizkustinošās etīdes grāmatas trešajā daļā. Kā nereti gadās ar Einfelda darbiem, netiešs jautājums "kāpēc man tas ir jālasa?" uzmācas un nepazūd. Tomēr līdz šim rakstniekam tik bieži piedēvētā formula "ikkatram vārdam ir sirds" [1] šķita pietiekami labs arguments, lai turpinātu lasīt sižeta virpuļus un baudīt veidu, kādā viss tiek izteikts, raiti izbūvēts un it kā atkal sagrauts. Diemžēl šoreiz sajūtas ir nedaudz citādas.

"Dunduri un dēmoni" ir darbs, ko, gan respektējot žanru robežu nojaukšanu postmodernismā, tomēr gribētos dēvēt par einfeldisku romānu (stāstos vai trijās daļās), bet kas pie lasītāja nonāk kā krājums. Līdzīgi Einfelda divām pēdējām par stāstu krājumiem sauktajām grāmatām – "Neļaudis" (2005) un "Meļu dzīres" (2009) – jaunais teksts ir veidots kā skaņdarbs, tā trīs daļas ir īpaša kompozīcija, ar noteiktām funkcijām un iedarbību uz lasītāju. Nav pat jāzina, ka Einfelds ir latviešu komponistes Maijas Einfeldes dēls, jo viņa tekstu "žanriskā piederība" pati uzprasās tikt skatīta ārpus ierastajām literatūras robežām – piemēram, mūzikā jeb tur, kur stāsti nepastāv paši par sevi, bet veido kompozīciju. Daļas, protams, saista kāds tēls vai motīvu kopums – piemēram, izsistie zobi un šļupstēšana, arī laiks – šķiet, tie ir 20. gadsimta 90. gadi, kas varētu būt saistoši visai grāmatai kopumā, varbūt ne temporālā, bet noskaņas ziņā. Juku un augšanas, arī auglīgu melu laiks – principā kā daudz kas no Einfelda tekstiem kopumā, tikai šoreiz ļoti burtiski un reālijām saskanīgi. Tāpat arī ar Einfelda tekstu valodu jeb to, ko, pēc Mihaila Bahtina, būtu jādēvē par literārā darba ārējās formas slāni, kas nāk palīgā iekšējo slāņu atspoguļošanai. Ir aizdomas, ka Einfeldam ārējie slāņi līdzšinējās grāmatās ir bijuši līdzvērtīgi, ja ne svarīgāki par iekšējiem – "sirds katrā vārdā" nedaudz pār "sirdi visā tekstā". Un tomēr autoram līdz šim bija izdevies līdzsvarot baudu, kura tiek gūta, lasot tekstus no jebkuras lapaspuses un rindas, ar baudu, kas piemeklē lasītāju, kad viņš ir apguvis vai neapguvis grāmatu kā ideoloģisku kopumu. Vismaz tekstos, kas dēvēti par stāstiem.

Šķiet, ka Einfelda mēģinājumi mainīt poētiku – un tiem līdzi arī zināmas grūtības – nāca ar triloģiju "Rīga" (2015), kura tik ambiciozi spēlējās arī ar dažiem asi aktuāliem politiskiem motīviem un kurā Einfelda episkums sasniedza maksimumu. "Rīgai" grūti pārmest kaut ko tādu, kas būtu pretrunā ar autora iepriekšējo tekstu likumībām, tomēr, šķiet, beidzot autors bija sasniedzis īstu romānista briedumu, vienlaikus valdot gan sižeta loģiku, gan valodas tēlainību jeb to, kā dēļ dažreiz Einfelda tekstus var lasīt gluži kā nejauši prozā iespundētu dzeju. Jā, "biezāks Einfelds" nenozīmē "vieglāk lasāms Einfelds", un, piemēram, uz Ilmāra Šlāpina naktsskapīša tas esot atstāts uz ilgāku laiku.

Grāmata vārdā "Dunduri un dēmoni" izskatās pēc lūzuma rakstnieka daiļradē, jo brīžiem "sirds katrā vārdā", kā tas bijis "Neļaudīs" un "Meļu dzīrēs", parādās vien vājas smakas veidā. Iespējams, tas vairs nav foršais Einfelds, bet gan piktais, nepacietīgais, nez ko mainīt gribošais Einfelds, kuram jāuzmācas savam lasītājam ar ieilgušu vēstījumu par kādu 90. gadu krāpniecisko firmu, kas rīko viltus loterijas un izlozes ar marinētu gurķu etiķetēm, bet naudu par "loterijas biļetēm" savāc sev un neapmierinātos klientus einfeldiski apdauza ar rungu. Turklāt vārds "ieildzis" Einfelda tekstos nav nekas neparasts, bet nav vairs šajā ieilgušajā grāmatas vidusstāstā pilnvērtīgas garšas, tikai apvalks, kas draud kalpot vienīgi par kādas idejas nesēju. Protams, nedrīkst izslēgt iespēju, ka autora spēles man vienkārši ir apnikušas.

Taisnības labad jāsaka, ka Einfelda varoņi joprojām ir vienreizēji – spilgti, radoši un oriģināli kā fantāzijas vai kāda literāra skurbuļa uzburtas krāsainas ēnas. Nav arī tā, ka Einfeldam nav taisnība – viņš joprojām maksimāli viegli attēlo teju visas cilvēces kaites vienā mikrokosmosā, vienlaikus uzspridzinādams to sīkos gabaliņos; autoram piemīt pašironija, ko sastopot ir grūti nenovērtēt un nepasmaidīt, jo viens no viņa varoņiem saka: "Ja tā būtu izrāde eksperimentālā teātrī, tad es vēl saprastu." (25) Un bez pašironijas nedrīkst aizmirst arī par autora humoru, kas gārdzieniem vien mēdz izlauzties tādās ne visai veiklās situācijās kā šis mazais joks, ko arī varētu nosaukt par "sirdi katrā vārdā": "Spilvena trieciens jau nav bīstams, bet, protams, ja kāds kretīns spilvendrānā nav iebāzis hanteles." (24) Ja ņem vērā, ka grāmata pieskaras 90. gadu tematikai, tad varbūt tik elementāri joki ir tīri iederīgi.

Un tomēr tā nav Einfelda labākā grāmata. Droši vien apmulsums viņa tekstu priekšā sākas ar to ārējo slāni – piemēram, nosaukums, kurā nez kāpēc aliterācijas veidā izvēlētie "Dunduri un dēmoni" ir tikai caurviju tēli, bez kuriem šis teksts neko nezaudētu pat noskaņas ziņā... Dunduriem vismaz ir pavēlnieks, kas uzklūp krāpnieciskajai 90. gadu firmai un cenšas izkrāpt no tās [grūti atminamas vērtības], līmējot no avīžu rakstu burtiem anonīmas draudu vēstules. Bet kas jauns vai dziļāks slēpjas aiz idejas, ka visi varoņi ir vien kāda mirstoša veča dēmoni? To saprast ir nedaudz grūtāk. Nosaukums un grāmatas vāks intriģē ar nepateiktību, ne vairāk.

Fabulu Jūlis "ierāmē" tekstu, tomēr šķiet, ka tam pietrūcis jaudas. Zīmīgi, ka tas ir paša autora alter ego. Kādēļ bija nepieciešama šī grāmata? Ir sajūta, ka Jānis Einfelds nostiprinās ne tikai kā postmodernisma klasiķis (lai gan "D & D" pat varētu "piesiet" postpostmodernismam), bet arī kā asi sociāls, sirdsapziņas un vēsturiskās perspektīvas rakstnieks. Viss neglītais viņa darbos joprojām ir ļoti neglīts, krāpnieki par tādiem tiek rādīti nekavējoties, pļēguri sāk šļupstēt, pat lībieši ir tēloti kā vajāti, bet vājie dabū savu tiesu un nostiprinās savā vājumā. To visu skatot, turklāt vēl atpazīstot autora uzrādītās retrospektīvās 90. gadu noskaņas, domu "grāmata, kas man nodara pāri" var nomainīt apziņa: tā ir pati pasaule, kas mūs sāpina, ne Einfelds.

[1] Tā bija rakstīts krājuma "Neļaudis" ceturtā vāka anotācijā un gan jau kādā kritiķa atzinumā – ļoti trāpīgs un autoram atbilstošs izteikums.

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0