Kad kāds Latvijas politiķis šomēnes Eirovīziju komentēja ar ierakstu sociālajos tīklos "Kamēr neatradīsim bārdainu nēģerieti, nekas Eirovīzijā mums nesmaida", tas likās tik bezgaumīgi, ka nebija pat apspriešanas vērts. Tiešām?
Mēģināt uzrakstīt tekstu par to, vai politiskajā retorikā pastāv gaumes un bezgaumības jēdziens, nozīmē, ka a) teksts var būt tikai iegansts citiem tekstiem un izteikumiem, ņemot vērā jēdziena "gaume" daudzās interpretācijas, b) šādu tekstu nav iespējams izveidot strukturētu, jo to veido konkrēti piemēri un subjektīvi autora komentāri par piemēriem.
Pēc šīm divām paša piezīmēm trešo iespējamo – "par gaumi nestrīdas, attiecīgi nav vērts kreņķēties" – es tomēr noraidu un mēģināšu tālāk pamatot tam iemeslu.
Manā subjektīvajā vērtējumā politiskajā retorikā ir vieta aizskārumiem, provokatīviem izteikumiem. Piemēram, kad kādā no Saeimas plenārsēdēm šomēnes deputāts Andrejs Elksniņš, stāvot tribīnē, aicināja "pacelt rokas" tos, kuri uzskata, ka deputāts Veiko Spolītis vispār ir spējīgs vadīt parlamentārās izmeklēšanas komisiju, skaidrs, ka Elksniņš rīkojās nejauki un demagoģiski. Un tomēr šāda prakse, lai cik nesimpātiska, kaut kā iederas. Līdzīgi kā cita deputāta, Arvīda Platpera, paziņojums, ka deputātam Artusam Kaimiņam "ir problēmas ar intelektu". Aizskaroši, bet.
Un tagad bezgaumības un iemesli, kādēļ tās nav tik nevainīgas, kā liekas.
Ja bijušais Londonas mērs Boriss Džonsons šomēnes būtu apmierinājies ar Eiropas Savienības un Napoleona salīdzināšanu (kontekstā ar it kā mēģinājumu apvienot kontinentu zem vienas vadības), varētu tikai saviebties par kārtējo aplamo vēsturisko analoģiju lietošanu. Džonsons neapstājās un "Briseli" nolika vienā "rindā" ar Hitleru.
Padomāsim, ko tas nozīmē? To, ka Hitlera režīma noziegumi faktiski tiek devalvēti, tātad devalvētas tiek arī miljoniem cilvēku ciešanas un nāve. Līdzīgi ar dažkārt novērojamo jēdziena "genocīds" lietošanu pilnīgi nevietā. Lai man piedod tautieši, bet nepieņemamu ekonomisko apstākļu radīšana, kuras rezultātā indivīds ir spiests doties prom no dzimtenes, ir nepareiza, stulba politika, bet nav "genocīds". Un, lai man piedod draugi-liberāļi, tieši tāpat ir bezgaumīgi saukt savus politiskos oponentus par "nacistiem", "fašistiem" utt. Ja oponentu retorikā ir antisemītisma vai kādu citu fobiju pazīmes, tad tā arī tās fiksējamas.
Ja mēs sākam likt blakus tādus tipāžus kā Hitlers vai Staļins augstprātīgiem, varaskāriem, truliem utt., bet ne apzināti veselas cilvēku grupas iznīcināt gribošiem politiķiem, tad Hitlers un Staļins faktiski tiek normalizēti. Un nacisti tiek normalizēti, ja par tādiem sāk saukt, vienalga, antiimigrantu politiskās grupas vai urrāpatriotus.
"Bārdainā nēģeriete" & Co. (piemēram, cita deputāta Aleksandra Kiršteina "pērle" – "diezgan šizofrēniski, ka ortodoksālās RU TV kanālos proputiniskie ebreji Solovjovs ar Ņikonovu slavē Lācara dēla priekšnesumu geju tusiņā").
Kā jau minēju, ja politiskajā retorikā pretinieks tiek nosaukts par muļķi, kaut par blēdi utt., tas manai garšai ir pārāk skarbi, tomēr – ko padarīsi. Savukārt nepieņemami bezgaumīgi ir caur uzbrukumu netīkamam personāžam stigmatizēt veselu grupu. Nevis vienkārši Solovjovs iekļaujas Kremļa propagandas mašīnā, bet būtiski ir arī tas, ka viņš ir ebrejs. Jo ebreji, ziniet... Eirovīzija ir nevis vienkārši masu kultūras krāšņa (un kādam attiecīgi netīkama) izpausme, bet, redz', lai gūtu panākumus tajā, ir jābūt... kas nu mums te bija... vai nu nēģerim, vai gejam, jo šīs grupas mūsdienu Rietumos ir kaut ko uzurpējušas, bauda kaut kādas nepamatotas priekšrocības utt. Un, ja tā, vajadzētu šo netaisnību novērst.
Tas nav vienkārši aprobežots joks, tā ir kūdīšana, pat ja kūdītājs pats to tik tieši neapzinās.
Ar šādām nejēdzībām nodarbojas visās "nometnēs". Man nav ne mazāko simpātiju pret Donaldu Trampu, tomēr dažādu ASV televīzijas šovu, kas acīmredzot iedomājas sevi par kreiso liberāļu nometnei piederīgiem, nebeidzamā ņirgāšanās par Trampa "mazajām rokām", izmantojot šo simbolu kā diezgan neslēptu mājienu uz viņa it kā vājo dzimumpotenci, nav tikai tumsonība, kas kreisajiem liberāļiem nepiestāv. Tā ir politiķa (un attiecīgi politikas) saistīšana ar cilvēka seksualitāti plašā nozīmē. Ja tu esi švaks gultā, tad...
Turcijas līderis Redžeps Tajips Erdogans man liekas ļoti bīstams politiķis, pret kura autoritārajām tendencēm noteikti jāvēršas. Savukārt joks par viņa seksuālajām attiecībām ar kazu, kas Vācijā raisīja diskusijas par preses brīvību, ir skatāms plašākā, bīstamākā kontekstā. Proti, diezgan bieži ir gadījies interneta plašumos uzdurties karikatūrām, multiplikācijas filmām utt., kurās akcents ir – kāda jocīga sakritība! – likts uz musulmaņu seksuālajiem kontaktiem ar kazām, aitām utt. Tie ir pilnīgi nepieņemami mēģinājumi diskreditēt kādam nepatīkamu reliģiju (islāmu), dodot mājienus par šīs reliģijas adeptu nenormālajām seksuālajām praksēm. Ja tev ir pretenzijas pret kādai reliģijai sevi pieskaitošu grupu, pieņemsim, neiecietību pret citādi domājošajiem (un man personīgi nereti šādas pretenzijas ir), tad mēģini argumentēt caur šīs neiecietības aspektu (izklāstot, kādēļ tev tas ir nepieņemami). Bet, redz', publikai vairāk acīs iekrīt argumenti "zem jostasvietas", tie ir tādi spilgtāki, nav arī nepieciešama intelektuāla piepūle, līdz ar to – aidā!
Sabiedrība puslīdz labi pazīst un vairumā gadījumu adekvāti reaģē uz t.s. naida runu. Galu galā ir pat zināms tiesiskais regulējums, kas pret tādu vēršas. Savukārt par dažādiem "jociņiem" mēs vairumā gadījumu sakām – nu jā, tizla asprātība –, tomēr kopumā nepievēršam uzmanību tam, vai šie "muļķīgie joki" neveicina bīstamu stereotipu noslāņošanos.
2