Par Ksavjē Dolana filmu "Tas ir tikai pasaules gals"
Saprotu Ksavjē Dolana apmulsumu, saņemot izteikti negatīvu kritiku, galvenokārt no ASV un britu medijiem, kad viņš jau paziņojis, ka filmu "Tas ir tikai pasaules gals" izjūt kā savu nobriedušāko, pabeigtāko un pilnīgāko darbu: un par to jau saņēmis "Grand Prix" Kannās. Jo arī manas pirmās sajūtas pēc noskatīšanās bija tieši tādas – kino briesmīgais bērns izaudzis liels. Un tas nozīmē arī to, ka var beidzot aizmirst šo novalkāto enfant terrible birciņu un sākt vērtēt Ksavjē Dolanu citās kategorijās. Un varbūt – tikai varbūt – kritiķu vilšanās skaidrojama ar nepiepildītām gaidām un to, ka Dolans nav attaisnojis uz sevi liktās cerības, jau atkal šķiežoties ar krāsām un emocijām un uzvedoties kā nesavaldāms (tāpēc arī valdzinošs) pusaudzis. Režisors filmā "Tas ir tikai pasaules gals" ir atmetis egocentrisku paštīksmināšanos un pašmērķību – vispār, šķiet, atmetis visu lieko, atstājot tikai savu varoņu personiskās drāmas. Un šīs drāmas var likties nospiedošas, uzstājīgas un, kā dzirdēts no citiem skatītājiem, klaji manipulatīvas.
Stāsts ir par viegli neirotisku ģimeni, kas sagaida mājās pazudušo dēlu – homoseksuālo (kaut, atšķirībā no citām Dolana filmām, tas neliekas tik uzsvērts vai būtisks elements) dramaturgu Luī, kurš atgriezies pēc 12 gadu prombūtnes, lai pavēstītu, ka drīz mirs. Taču katrs ģimenes loceklis jau ir iztēlojies, kāda šī tikšanās būs, vai vismaz laikus pārbijies par konfrontācijas iespējamību, līdz ar to reālā satikšanās pārvēršas par neveiksmei nolemtu, izmisīgu mēģinājumu kaut nedaudz saprasties. Varbūt šī maigi absurdā komunikācija var nokaitināt dažu skatītāju, jo, lielos vilcienos skatoties, nekas cits tā arī nenotiek un nenotiks. Tomēr tikpat labi tā var būt tīra bauda – vērot, cik filigrānas mocības ir katrs monologs un dialogs: cik paredzami un tomēr lēnītiņām katrs varonis iekrīt savu emociju un piesardzību slazdos.
Pirmoreiz Dolana filmā parādās tikai franču, nevis kanādiešu aktieri, un režisors sapulcējis brīnišķīgu aktieru izlasi: Gaspāru Uljelu, Vensānu Kaselu, Natāliju Beju, Marionu Kotijāru un jauno, aizvien vēl uzlecošo Leu Seidū. Oriģinālais materiāls, Žana Lika Lagarsa tāda paša nosaukuma luga, ir pārstrādāta ekrānam un lielā mērā mainīta, tomēr Dolana versijā materiāls saglabājis teātrim tipiskus elementus, no kuriem kino parasti atteiktos, ieskaitot garus monologus un konstantu varoņu ienākšanu un iziešanu no ainas. Interesanti, ka režisors, kura iepriekšējiem darbiem raksturīgs daļējs autobiogrāfiskums un kurš līdz šim ekranizējis tikai paša radītus scenārijus, izvēlējies Lagarsa, visticamāk, autobiogrāfisko lugu – tās centrā lugu autors, kas mirst no vārdā nenosauktas slimības. Kad Žans Liks Lagarss 1990. gadā rakstīja lugu, viņš jau zināja, ka ir inficēts ar HIV, un nodzīvoja vairs tikai piecus gadus. Skatītājs Luī var gribēt mēģināt atpazīt pašu Dolanu, tikai tāpēc, ka režisors savos darbos jau no paša sākuma protagonistos ielicis sevi, arī tik burtiski, ka pats atveidojis savus varoņus, un tādā gadījumā mēs vēl spilgtāk redzam, kā režisors noveco mūsu acu priekšā. Vairs nekādas dumpības, tikai neveikli mēģinājumi uzņemties atbildību un aptvert visu, kas vairs nav labojams. Šķiet, galveno varoni var uztvert kā nepatīkamu būtni, kas jūtas stāvam augstāk par paša salīdzinoši vienkāršo, provinciālo ģimeni, taču viņa nespējā komunicēt un pietiekami trāpīgajos pārmetumos no ģimenes puses nolasāma arī vēlme izolēties: nevis tāpēc, ka "jāizraujas no vides", bet arī tāpēc, ka viņš nespēj atklāties, jo baidās tikt ieraudzīts tāds, kāds ir patiesībā, un netikt atzīts par labu esam. Vieglums, ar kādu Luī padodas visu vērot no malas, nebūt nav tas pats vieglums, ar kuru viņam padodas dzīvot. Pat ja tikko atļāvos uzspiest varonim "rakstnieka" stereotipu. Katrā ziņā visus varoņus var uzlūkot primitīvā veidā, un varoņu primārās motivācijas nešķitīs dziļi interesantas un grūti atšifrējamas, taču velns ir detaļās. Un pauzēs. Un absolūti fantastiskajā valodā, kas diemžēl neizbēgami mazliet pazūd citvalodu tulkojumos, jo scenārijā (un oriģinālajā materiālā) ir spēlēšanās ar nepabeigtiem teikumiem, šķietami nesakarīgām vārdu virknēm, kļūdainu vēlamās izteiksmes uzdošanu par esošo un tamlīdzīgi. Dialogu reālisms ļauj vilkt paralēles ar katra paša atmiņām par neveiklajām radu sanākšanām, kur ap rasola bļodu tiek vāvuļots kaut kas absolūti nebūtisks un jebkādi mēģinājumi pateikt kaut ko nozīmīgāku draud rezultēties nejaušos, nesakarīgos konfliktos un pēc tam lepnā vientulībā pieraudātās neizēstās rasola bļodās. Patiesībā Luī ģimene ir pat periodiski diezgan spējīga sarunāties, iespējams, traģēdija slēpjas vēlmē ar runāšanu vien pagriezt atpakaļ laiku un mainīt lietas cerībā, ka, saņemot atbildi uz jautājumu, kāpēc kāds kādam tīši vai netīši nodarījis pāri, šis pāridarījums varētu izgaist.
Lugā Luī ir vecākais brālis, un vairāk nojaušama sacensība starp otru brāli un viņu, no kuriem jaunākais ir brutālāks, spēkpilnāks, bet vecākais: gudrākais, talantīgākais un mīlētākais. Dolans atteicies no oriģinālā izteiktā Kaina un Ābela motīva, padarot Antuānu par vecāko, dzīvē vīlušos un neveselīgi cinisku tipāžu. Lielākoties Vensāna Kasela Antuāns nozog visas ainas, kurās redzams, liekot skatītājam un citiem ģimenes locekļiem savā klātbūtnē justies vienlīdz neērti un liekot nojaust potenciāli eksplozīvos zemūdens akmeņus visikdienišķākajās sarunās. Mazliet pārspīlēts traģikomisms piemīt visiem varoņiem, izņemot Uljela tēlu, kurš, šķiet, tā arī nekad nesajūtas pietiekami droši, lai atmestu nepārliecinošu pieklājību un pārmēru uzspēlētu draudzīgumu pret savu ģimeni.
Kritiķi cita starpā Dolana filmai pārmet banalitāti, banālas ainas, banālas atmiņas un jau pieminēto varoņu klišejiskumu. Bet par banalitāti zināmā mērā arī ir šis stāsts. Franču valodā izteiciens, ka kaut kas (paša teiktais vai paša darītais) ir banāls, šķiet, ir krietni izplatītāks nekā latviešu valodā – ja nevar izbēgt no banalitātes, tad var to apzināties un uz to norādīt, vismaz radot ilūziju, ka, atzīstot dzīves banalitāti, tai iespējams arī mazliet stāvēt pāri. Lugā jaunākā māsa Suzanna jautā, kāpēc brālis izvēlas neapciemot ģimeni, jo tai taču nav tādas pagātnes, no kuras būtu jābēg, "nekā traģiska/nekādu drāmu, nekādu nodevību", un arī filma nemitīgi atgriežas pie šī līdz galam neatbildētā jautājuma – kāpēc lai kāds vēlētos vairīties no gluži parastas, banālas ģimenes: ģimenes ar saviem mīnusiem, saviem plusiem, bet bez uzkrītoši jaušamiem un nepiedodamiem skeletiem skapjos. Pat Luī homoseksualitātes citādība vismaz ārēji šķiet pieņemta un "piedota", māte, gatavojoties dēla uzņemšanai, ģērbjas un krāsojas kā eksotisks putns uz riesta laiku, jo "viņiem tā patīk", un brāļa sieva, kad neveikli pasaka, ka Luī nebūs bērnu, jo "jums, cilvēkiem, nav bērnu", uzreiz metas atvainoties un stāstīt, ka, protams, viss ir iespējams un, ja Luī vēlas bērnu, viņam var būt bērns. Tiesa, šajās mazajās situācijās jau ieslēpta atbilde, ka nekas nav tik vienkārši, katrs sevī nes savu mazo vainas apziņu, aizsargmehānismus un paššaustīšanu, starp virspusēju un patiesu pieņemšanu ir milzīgs ceļš ejams, savstarpēja komunikācija mūžīgi atver neskaitāmu pārpratumu iespējamību, un, protams, vēl klāt nāk skumjā apziņa, ka saviem tuvākajiem mēs nepiedodam ne pusi no tā, ko piedosim svešiniekiem un attāliem paziņām, jo… nu, tādi kretīni mēs vienkārši esam. Taču, vērojot katru šīs ģimenes locekli no malas, ir viegli saprast un grūti nosodīt. Tieši tāpēc, ka viņiem piemīt kaut kas tik precīzi uzķerts, tik universāls. Jeb banāls.
Lai arī kaut kas režijas manierē ir mainījies, Ksavjē Dolans nav atkāpies no visiem saviem paņēmieniem: filmā "Tas ir tikai pasaules gals" aizvien piekopts uzspēlētais kičs, kas balansē uz labas gaumes robežas, tik pārblieztas klišejas, ka tās kļūst par stila elementiem, un vēl joprojām dominē tuvplāni. Jeb, kā raksta "The Hollywood Reporter", kas filmu norezumējis kā "vilšanos pat Dolana cienītājiem": "Visu laiku operatora Andrē Turpena kamera ir piespiesta varoņiem daudz par tuvu [..], kas izrādās neglaimojoši pat tik satriecošām skaistulēm kā Kotijāra un Seidū – "Dior" un "Louis Vuitton" modelēm –, filmas asajā gaismā un uzbāzīgajā pietuvinātībā liekot viņām izskatīties pēc sakrāsotiem arlekīniem (vēl viena virskārta filmā, kas jau izceļ mūziku, grimu, kostīmu un dekorāciju izvēli, lai maskētu savu stagnējošo iestudētību)." Neesmu droša, vai laba kino priekšnosacījums būtu glaimot glītu aktrišu vaibstiem, taču šis citāts ietver daudzus iemeslus, kāpēc filma nepatīk vai var nepatikt. Tomēr vairāk sliecos piekrist "The Guardian" šīs pašas kinematografiskās izvēles skaidrojumam un attaisnojumam, saucot to par stilizētu atveidojumu klaustrofobijai, ko katram uzdzen paša ģimene. Dolana vizuālie noteikumi ir skaidri un vienkārši – viņš ies tik tuvu, cik vien varēs. Un uzspiesta tuvība nav tīkama skatītājam, kas pats vēlas pieņemt lēmumu, cik tuvās attiecībās stāties ar filmu. Manā uztverē filma šādā veidā kļūst ekonomiska, netērējot laiku ainas ģeogrāfijai un neuzspiežot fona informāciju, un vienkārši ieiet maksimāli dziļi savos varoņos. Gaumes jautājums, un, tie, kas jau pieredzējuši Dolanu, noteikti nojauš, ko gaidīt.
"Pieci vai seši lielie amerikāņu kritiķi teikuši, ka šī ir briesmīgākā filma, kas ieguvusi nozīmīgu Kannu balvu, pēdējo desmit vai pat divdesmit gadu laikā," kādā intervijā secina Ksavjē Dolans, kurš neslēpj to, cik ļoti nepatīkama un negaidīta viņam bijusi kritiķu reakcija. Kanādas un Francijas prese uz filmu reaģēja vai nu ar patiesu sajūsmu, vai vismaz piezemētu cieņu un vēlāk uzskatīja par vajadzīgu publicēt vairākus rakstus par to, kāpēc anglofono valstu viedokļi nav tik pozitīvi. Un filma "Tas ir tikai pasaules gals" šķiet jau saaugusi ar savu pretrunīgo kritiku, ar Ksavjē Dolana atklāto sašutumu (kas, protams, atļauj viņu dēvēt par iedomīgu vai, pareizāk sakot, vēl iedomīgāku, nekā mēs viņu uzskatījām tad, kad vēl ļoti mīlējām), ar klusām atziņām, ka šī vienkārši nav tik "mīlama" filma, ar strīdiem par to, vai tā ir virspusēja filma vai tomēr filma, kas ģeniāli vēro virspusējību no malas: vai varbūt vēro to tukši augstprātīgā manierē. "Tas ir tikai pasaules gals" nešaubīgi atstāj vietu interpretācijai.
Subjektīvi man šī bija filma par mēģinājumu noturēties trausla saprāta ledus pareizajā pusē. Par robežu nepārkāpšanu, par palikšanu pieklājīgi jaukam līdz pēdējam brīdim. Un tad par tām sīkajām eksplozijām, kurās mēs mēģinām pateikt kaut ko jēgpilnu, bet neesam pietiekami trenējušies, līdz ar to viss, kas izskan, ir labākajā gadījumā bezjēdzīgs, bet sliktākajā – truli aizvainojošs. Filma par cilvēkiem, kas nemitīgi runā, bet neko īsti nevar pateikt. Un varbūt tieši tāpēc, ka labi zina: nav nekā tāda, kas, pateikts skaļi, neizklausītos banāli, kur nu vēl spētu mainīt dzīves neizbēgamo banalitāti.
0