Romas līguma parakstīšana 1957. gada 25. martā
 
Komentārs
27.03.2017

Pārāk daudz "šeit un tagad"

Komentē
2

Drūmā retorika, ko dzirdam, sagaidot Eiropas Savienības bloka 60. gadadienu, ir saprotama, tomēr pārspīlēta.

Nepārstāstīšu argumentus, kas liek daudziem Eiropas politiskās un intelektuālās elites pārstāvjiem nu jau ilgāku laiku runāt par "nepieredzētu krīzi", "milzu izaicinājumiem" utt., kas jārisina ES dalībvalstīm. Nevarētu teikt, ka šie argumenti ir sadomāti, tomēr skepsi rada situācijas unikalitātes piesaukšana.

Jāuzsver, ka te nav runa par nošķīrumu Eiropas Savienība – Eiropa, kura cienītāji (vulgarizēšu, protams) uzskata, ka ES var kaut izjukt, savukārt t.s. Eiropas vērtības galu galā nekur nepazudīs. Man personīgi šis spriešanas modelis neliekas noderīgs kaut tā iemesla dēļ, ka Eiropas vērtību jēdziens ir dažādi interpretējams gan starp mūsdienu Eiropā dzīvojošajiem, gan arī tas nav bijis vēsturiski nemainīgs.

Tādēļ palikšu pie satricinājumiem, ar kuriem saskaras tieši izveidojušos regulējumu, savstarpējo politiski ekonomisko attiecību struktūra, ko varam saukt par ES. Tomēr, lietojot arī šādu optiku, neliekas, ka pašreizējā status quo saļodzīšanās ir kaut kas 21. gadsimta otrajai desmitgadei unikāls. Manuprāt, mēs objektīvu iemeslu dēļ nespējam iejusties aizgājušo paaudžu eiropiešu situācijā. Tajā pašā laikā var vismaz pieņēmuma līmenī teikt, ka gan jau situācijas apraksts "viss iet uz galu, pasaule, ko pazinām brūk!" Eiropā tika lietots ne tikai Pirmā pasaules kara, bet, piemēram, arī Franču revolūcijas kontekstā. Un arī šajos citos vēstures posmos viedoklis par iepriekš nepieredzētu pastāvošās lietu kārtības apdraudējumu no šajos posmos dzīvojošo viedokļa bija pilnīgi pamatots.

Padomāsim, lietojot šādu metodi, par dramatisko vērtējumu sastāvdaļām. Tātad ir Putina režīms, visnotaļ spēcīgs spēlētājs, kas vēlas redzēt Eiropu vāju. Jā, bet gan jau 16.–17. gadsimtā eiropieši līdzīgi vērtēja, turklāt izbaudot to uz pašu ādas, Osmaņu impērijas nolūkus. Var minēt arī citus piemērus par Lielo pretinieku Eiropas vēsturē. Ir vienotās valūtas sistēmas nepilnības, kas draud ar pamatīgām jukām. Jā, bet gan jau savulaik zelta dukātu kā vispārpieņemtas, stabilas valūtas nomaiņa ar sudraba tāleru (pēc tam, kad Venēcija pazaudēja zelta atradnes Balkānos jau pieminētajiem turkiem) nervus eiropiešiem pabojāja vareni. Tu, cilvēciņ, balsti tirdzniecību vienā sistēmā, tā gluži labi funkcionē, bet tad izčākst. Ja runājam par "vērtību krīzi" un līdzīgām smalkām lietām, diez vai, piemēram, Reformācijas laika eiropieši jutās šajā ziņā komfortablāk.

Iepriekš paustais nav vedinājums uz paviršo uzstādījumu "vēsture atkārtojas", no kura konkrētajā tēmā izrietētu optimistisks "ja citas reizes Eiropa izkārpījās, gan jau izkārpīsies arī tagad". Nekas neatkārtojas. Pat visvienkāršāko dzīvo būtņu visvienkāršākās reakcija ir plastiska un lielā mērā neprognozējama. Runa ir par to, ka mūsdienu Eiropas problēmu smagums per se nav kaut kas unikāls, attiecīgi ir jābeidz psihot. Tas jau būtu labs sākums.

Viens no iemesliem sērīgajām pārdomām ir atklāsme, ka ES dalībvalstu intereses atšķiras ne tikai merkantīlā (cīņa par tirgus daļām un līdzīgi), bet arī dziļākā līmenī. Savukārt šis atšķirīgums draudot ar dažādu "ātrumu" Eiropu, tas kaut kā (t.sk., viedokļu paudējiem Latvijā) nav pieņemams.

Īsti nesaprotu problēmu, ja vien a) dalībvalsts "ātrumu" izvēlas brīvprātīgi, nevis tiek piespiesta, b) izvēloties tā apzinās, ka atteikšanās no kādām saistībām nozīmē arī atteikšanos kādām priekšrocībām (lai nav rozīņu izlasīšana no ogu maizes). Ja šie nosacījumi tiek ievēroti, dažādi integrācijas "ātrumi" nav ES krahs.

Tikai nojausmu līmenī pieņemu, ka nepatika pret atšķirīgiem "ātrumiem" saistīta ar bažām, ka rezultātā ekonomiskās attīstības līmeņu atšķirības starp dalībvalstīm saglabāsies vai pat padziļināsies. Priekšstatā par "bagāto Eiropu" parādītos plaisas. Tomēr arī šajā aspektā ir divi pretjautājumi. Pirmkārt, šādas atšķirības tāpat ir – gan starp štatiem ASV, provincēm Ķīnā (tātad pat vienas valsts ietvaros). Otrkārt, šādas atšķirības nav nepieņemamas to nemainīguma dēļ – ja mēs novērtējam procesus nevis dažu desmitgažu ietvaros, bet ilgākā laika periodā, konkrētu teritoriālo vienību pozīcijas var būtiski mainīties. Vēl 20. gadsimta sākumā Argentīna bija krietni turīgāka valsts par Šveici. Man un maniem vienaudžiem, kā saka, no tā vieglāk nekļūst, tomēr atgādināšu, ka šī teksta fokuss ir Eiropa ārpus personīgā komforta konteksta. (Līdzīgi kā pašmāju politisko procesu vērošanā – tam, ko personīgi domāju par darbojošos personu kvalitāti, nav jāietekmē procesa novērtēšana.)

Atgriežoties pie dažādiem integrācijas "ātrumiem". Pieņemu, ka nervozā attieksme Latvijā pret šo ideju saistīta ar bažām, ka rezultātā mūs no "lielo puišu" pulciņa atstums perifērijā, ar visām no tā izrietošajām finansiālajām un drošības jautājumu konsekvencēm. Būšu ārkārtīgi cinisks: tas nozīmē, ka varnešiem Latvijā būs jācenšas "lielajiem" pierādīt, ka mēs daudz netraucēsim ar pasēdēšanu pie kopīgā galda.

Mūsu (t.sk., manu) novērtējumu problēmām, ar kurām saskaras Eiropa, apgrūtina arī tas, ka kopumā esam pieraduši pie kaut cik drošas, saprotamas un prognozējamas vides. Pieļauju, ka skatījums uz virkni jautājumu atšķiras, tomēr varu saprast tos, kuri ļoti nervozi skatās uz terorismu un radikalizētām kopienām Eiropā. Tās tiešām ir problēmas, tomēr – atkal – ne unikālas. Ja vērtējam tieši no cilvēka dzīves vērtības skatpunkta, tad nav lielas atšķirības vai iet bez vainas bojā teroristu uzbrukumā vai no sirojošu karakalpu rokas; nav lielas atšķirības, vai jūsu dzīves veidu par grēcīgu sauc citai reliģijai vai tās pašas reliģijas citam atzaram piederīgs cilvēks. Eiropa ir ilgstoši dzīvojuši, saudzīgi izsakoties, ļoti nemierīgos apstākļos. Cita lieta, ka mums (t.sk. man) bija nostiprinājies labākajās progresa idejas tradīcijās sakņots pieņēmums, ka "tas viss" kopumā ir pagātnē.

No šī viedokļa mūsdienu Eiropas problēmas ir atsvaidzinošs (vai atskurbinošs) atgādinājums, ka ir diezgan kļūmīgi vēstures gaitā saskatīt kaut ko jēgpilnu, turklāt jēgu interpretēt kā virzību uz t.s. labāko nākotni. Nav tādu "pagātnes problēmu". Ir problēmas, kas saturiski nemainās, bet, ņemot vērā arvien mainīgo kontekstu, tām nepieciešami jauni risinājumi (citiem vārdiem sakot, nav iespējams lietot t.s. vēsturisko pieredzi). Un tā tas ir noticis gadsimtiem ilgi, nav iemesla uzskatīt, ka pašsaglabāšanās instinkts un izdoma ir tā mazinājusies, lai nenotiktu arī 21. gadsimtā.

Māris Zanders

Māris Zanders ir ilggadējs politisko procesu komentētājs. Studējis vēsturi, pēdējos gados dīvainā kārtā pievērsies "life sciences". Ikdienas ieradumos prognozējams līdz nelabumam – ja devies ārpus Lat...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
2

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!