Skatītāja recenzija par Latvijas Leļļu teātra izrādi "Neglītais pīlēns" (Гадкий утенок)
Režisors: Dmitrijs Petrenko
Pirmizrāde: 2015. gada 14. februārī
Leļļu teātri es nebiju apmeklējusi kopš tās reizes, kad mani turp aizveda vecmāmiņa. Par to liecina fotogrāfija, kurā es noraudājusies stāvu blakus milzīgam sunim vārdā Pifs un manā mutē trūkst viena priekšzoba. Iespējams, tieši tādēļ vajadzēja paiet tik ilgam laikam, lai arī manas meitas nonāktu Rīgas Leļļu teātrī. Tiesa, pirms šī apmeklējuma es paguvu arī nošausmināties, ka jāmaksā gan par pieaugušo, gan bērnu biļetēm. "40 eiro un 30 minūtes apšaubāma prieka," es sākotnēji nodomāju. Arī pašā teātrī pirms izrādes ne viss gāja tik gludi – citām meitenēm bija uzvilktas smalkas kleitas un līdzi paņemti maiņas apavi, kamēr manas meitas pie ieejas teātrī, tērpušās ikdienas apģērbā un ziemas zābakos, skaļi strīdējās par to, kura no viņām dāvinās režisoram puķes. Un, tā kā kafejnīca atrodas blakus teātra zāles durvīm, jau turpceļā pie sevis nīgrojos, ka, iznākot ārā no izrādes, būšu nonākusi slazdā – nāksies nopirkt meitenēm gan sulu, gan kūciņas. Tomēr visas šīs sadzīviskās problēmas ar vieglu roku noņēma dienas galvenais notikums – izrāde "Neglītais pīlēns", kuras režisors ir Dmitrijs Petrenko. Jāpiebilst, ka šobrīd izrāde iestudēta krievu valodā, bet septembrī gaidāms arī iestudējums latviešu valodā.
Tiem, kuri brīnumainā kārtā bērnībā nav dzirdējuši pasaku par neglīto pīlēnu, varu īsumā ieskicēt, ka šajā stāstā pīlēns, pret kuru visi citi izturas nicīgi it kā neglītā izskata dēļ, beigās izaug par skaistu gulbi. Tas nav stāsts par Hariju Poteru, kurā galvenajam varonim ir jāiziet cauri dažādiem pārdzīvojumiem un izaicinājumiem, šajā cīņā izmainoties pašam un kļūstot par citu cilvēku. Pasakā par neglīto pīlēnu pacietīga gaidīšana ir vienīgais, ko indivīds var darīt, lai apkārtējie viņu pieņemtu tādu, kāds viņš ir.
Izrāde bērnus aizkustināja mazākā mērā nekā mani, visticamāk, dzīves pieredzes dēļ. Lelles dzīvu cilvēku vietā man bija patīkamas pārmaiņas. Tāpat arī spalvainās un monumentālās kājas, ar kurām tiek attēloti pieaugušie, neona gaismās zaigojošie gulbju spārni, trauslā un sirsnīgā mūzika – tas viss radīja manī bērnišķīgu prieku. Skumjajos brīžos, kad pīlēns bija pavisam vīlies dzīvē, arī man nobira pa kādai asarai. Manuprāt, radīt leļļu teātra izrādi, kuras laikā pieaugušajiem negribas nobeigties no kauna vai garlaicības (kaut arī bērniem viss ir saprotami un aizraujoši), ir ļoti smags uzdevums, kas režisoram nav obligāti jāizpilda, tomēr ir jauki, ja tas izdevies.
Visvairāk mani aizkustināja tas, kā šī vienkāršā bērnu izrāde perfekti ilustrēja indivīda izslēgšanu sabiedrībā un atgādināja jau sen piemirstas sajūtas par to, kā tas ir - ir būt apkārtējo nepieņemtam un domāt, ka visiem būtu vieglāk, ja es nomirtu. Tas tik ļoti atgādināja bērnību un skolas gadus, kad šī bezspēcība un izmisums bija teju vai ikdiena. Šķiet, šādu izrādi var radīt tikai cilvēks, kuram šīs sajūtas nav svešas.
Kad Hansam Kristianam Andersenam prasīja, vai viņš nevēlas uzrakstīt autobiogrāfiju, rakstnieks atbildēja, ka tā jau ir uzrakstīta tieši pasakā "Neglītais pīlēns". Viņš bija tas, kurš neiederējās sabiedrībā ar savu lielo degunu un garo augumu, savu vēlmi rakstīt laikmetam neierastā stilā, un viņam bija jāpārdzīvo arī draugu un paziņu aicinājumi labāk atrast kārtīgu darbu. Šis ir arī individuāls stāsts par apspiestu homoseksualitāti un nevēlēšanos precēties, lai sasniegtu pieņemamu sociālo stāvokli, un pāri visam – tas ir stāsts par vēlmi iekļauties starp rakstniekiem un tikt pieņemtam elites sabiedrībā.
Izrādē, tāpat kā Andersena dzīvē, lielu lomu ieņem mamma, kas vairāk par visu vēlas būt normāla, pareiza, pat nepamanāma starp citiem. Viņa slēpj savu nepareizo bērnu un mierina sevi, ka viss pāries, viss būs labi un tas nebūs tītarēns, bet gan vienkārši drusciņ dīvaināks pīlēns. Sava loma ir arī pīlēna tēvam, kurš ir tikai periodiska parādība un arī traks – vēl viena šīs ģimenes nenormālība. Pīlēns ļoti, ļoti cenšas iekļauties, tomēr, tā kā viņa nepareizība ir viņa esības pamatā, tas nav iespējams. Nav neviena, kas viņu mīlētu tādu, kāds viņš ir; neviena, kas viņu atbalstītu un novērtētu, tādēļ pīlēna eksistence pārvēršas mokās, no kurām var atbrīvot, šķiet, tikai nāve.
Lai gan daži tēli un sižeta pavērsieni man šķita bērnu auditorijai pārāk skarbi vai bailīgi, manas meitas visu izrādes laiku nosēdēja savās vietās. Vēlāk gan Sofija atzinās, ka viņai bija bail no tām lielajām mednieka kājām un bija ļoti skumji, kad pīlēnam bija bēdīgi. Tā ir arī daļa no izrādes scenogrāfijas – ticība, ka bērnu iztēle darbosies pietiekami aktīvi, lai pietiktu tikai ar mednieka kājām, lai bērns varētu sabīties no viņa un iedomāties, kā viņš izskatās. Patiesībā visa izrāde ir tāda kā salikšanas un izjaukšanas iedvesmota rotaļa – lielā zoss sastāv no divām atsevišķām kājām, tēvam ir tikai galva un kakls, pīlēni ir mazi, balti kamoliņi, bet gulbji ir tikai spārni. Viens no vizuāli interesantākajiem tēliem izrādē ir kaķis, kas arī sadalās atsevišķās daļās, sēžot uz mākoņa malas un pārraugot māju no augšas gluži kā Dievs.
Visa izrāde ir plūstoša un ļoti sirsnīga, un liels nopelns noteikti šeit ir aktieriem, kas nevienu brīdi nezaudē kontaktu ar publiku, kā arī maigajai, neuzbāzīgajai mūzikai, kuru speciāli šai izrādei komponējis Gatis Grāvers.
Lai gan manas meitas, it īpaši piecgadīgā bērndārzniece, ikdienā jau ir izjutušas neiederēšanās sajūtu, viņas nespēja sasaistīt izrādes notikumus ar savu dzīvi. Domāju, ka tik mazi bērni paši vēl nespēj salikt kopā ikdienas pārdzīvojumus ar izrādes kontekstu, tādēļ viņiem tas bija vienkārši māksliniecisks pārdzīvojums. Meita, šķiet, pirms gada pirmo reizi atnāca no bērnudārza un atzinās, ka ar viņu neviens nespēlējas un nedraudzējas un tad, kad jāsadalās pa pāriem, neviens negrib būt ar viņu. Tomēr viņas pārdzīvojums par pīlēnu (atšķirībā no manējā) bija atrauts no viņas ikdienas ciešanām, kas mēdz sastāvēt no tā, ka gumijnieki ir nepareizajā, puiku krāsā un stilīgās meitenes viņu apsmej.
Pēc izrādes noskatīšanās es daudz domāju par to, vai neglītais pīlēns ir labs pedagoģiskais materiāls bērniem vai drīzāk tieši vecākiem. Jo mēs jau cīnīsimies ar vēlmi iederēties, būt normāliem visu savu dzīvi, un tikai dažiem no jums pietiks ar pieaugšanu un kļūšanu skaistiem vai gudriem kā Andersens, bet varbūt arī ar to būs par maz. Šobrīd tomēr ir pieņemts bērnu pasakās uzsvērt sasniegumus, centību, šķēršļu pārvarēšanu, cīņu par sevi, nevis nepieciešamību vienkārši paciesties un pagaidīt. Man šķiet, ka šī ir izrāde tieši vecākiem. Lai mēs nekļūtu par pīļu mammu, kura vairāk par visu vēlas būt normāla un kurai svarīgāk par bērna jūtām ir tas, ko padomās citi. Tas ir veltījums visiem vecākiem, kuru ģimenes un bērni nav un, iespējams, nekad nebūs pareizi pēc sētas standartiem.
0