Blogs
29.11.2017

Par sūnām, ķērpjiem un kalašām

Komentē
1

"Lejasgala kapsēta stāv Lejupes malā," lasāms kādā nodaļā islandiešu rakstnieka Sjouna (Sjón) pēc izmēra nelielajā, ērti kabatā iebāžamajā un līdzi mežā, pie jūras vai kalnos paņemamajā grāmatiņā "Skugabaldrs. Ēnu lapsa" (no islandiešu valodas tulkojis Dens Dimiņš, izdevis apgāds "Mansards"). "Tā ir vidēji liela, mierīga upe, diezgan dziļa un ar stāviem krastiem; aiz tiem ir purvaina līkšņa, daudzviet labas vietas kūdras rakšanai un netrūkst arī viltīgu vietu, kur purvu sedz tēraudzila zemes kārtiņa. Kad ir bijusi ar sniegu bagāta ziema, upe trako un visu posta. Tā izkāpj no krastiem ar tik velnišķīgu spēku, ka netīri pelēkie pakusušie ledāju bluķi aizlido kur kuŗais, purvi applūst un kapsētā izveidojas vesels dīķis; bet baznīca stāv vidū uz pakalna. Tādā no visām pusēm applūdušā dievnamā noturēt dievkalpojumu nevar, pirms kapsēta nav uzsūkusi vismaz tik daudz no kalnu piena, lai ūdens sniegtos jaunavai tikai līdz potītēm, bet arī pēc tam svētītā zeme ir izmirkusi un staigna līgojas zem kājām līdz pat vēlai vasarai."

Vēl piemērotāku lasāmvielu par šo islandiešu rakstnieka romānu, poēmu prozā jeb – kā viņš to nodēvējis pats – tautas pasaku 2017. gada rudenim iztēloties būtu grūti, jo īpaši, ja gadījusies iespēja to lasīt nevis Rīgas centrālapkures ērtumā, bet gan meža vidū, aiz loga laiku pa laikam draudīgi sašūpojoties koku zariem, plītī sprakstot malkai un uz karstajiem riņķiem klusām burbuļojot pupiņu zupai. No kārtīga sniega pagaidām ne miņas, šodien, īsu brīdi pirms saulrieta, kas nu jau pienāk pat brīdi pirms četriem pēcpusdienā, sāka krist lielas un retas pārslas, bet līdz slapjajai un lietus smagi piesūcinātajai zemei tās tā arī netika. Tādā pašā garā līst visās malās. Vakar, braucot mājup no tirgus, klausījāmies, kā par radio savu dienasgrāmatu lasīja Ieva Rupenheite. 26. novembrī savā Sārnatē esot "pamodusies uz pussalas. Visriņķī un visapkārt ir ūdens, kas priecīgi virmo rīta saulē. Kā jau iekarotājs, uzvarētājs. Velku vīra zvejas zābakus un makšķerēju dēļu galus, ko vēl var salikt laipās. Izskatās, ka no mašīnas tik vienkārši nevarēs izkāpt".

Šoruden šķiet, ka ūdens ir pazaudējis kādu agrāk tam piemitušu fizikālu īpašību. Vai varbūt piepeši vājinājusies gravitācija, kas vēl nesen šķidrajam lika aizritēt turp, kur zemāks. Gandrīz viss, kas no debesīm nolijis, turpat arī savā nolīšanas vietā paliek, nekur neplūst, nekur neaiztek. Kad eju pēc malkas, parasti sausais un smilšainais pagalms starp māju un šķūni zem soļiem žļurkst kā purvs, dīķi ir pilni līdz lūpai, katrs brauciens pa mājas ceļu ir kā ekspedīcija pa lietus mežu – ir jāmēģina izlūkumot tā, lai plančkas iebrauktajās risēs nekļūtu vēl lielākas. Kādreizējā Pionieru nometne ciema centrā stāv no debesīm nokrituša jauna ezera vidū, un baltā bāka tā virsmā spoguļojas divtik gara un samulsusi, gluži kā nespējot noticēt, ka tai ne no šā, ne no tā uzspīdējusi šāda narcistiska iespēja.

Islandē nekad neesmu bijis. Man tā ir vienīgi tāli pastarpinātu priekšstatu (piemēram, no Bjorkas mūzikas – starp citu, viņai pirms dažām dienām iznāca jauns albums "Utopia"), mitoloģisku ziņu un ekonomisku teiksmu pasaule. No kādas paziņas stāstiem atceros – koksne Islandē esot tik liels retums, ka tās puses ļaudis vēl arvien stabus saviem lopu aplokiem mēdzot gatavot no liedagā uzietiem izskalotiem kokiem, un šo praulu medību apgabalu robežas tiekot ļoti stingri uzraudzītas. Pat ja tas ir tikai nostāsts un nu jau gan islandiešiem, gan mums kādu laiku ir pienācis 21. gadsimts, šāds nostāsts labi sasaucas ar rakstnieka Sjouna nesen laikrakstam "Diena" stāstīto. Romāna lasītājiem esot jāpatur prātā tā darbības laiks un fakts, ka Islande ilgu laiku bijusi ārkārtīgi trūcīga zeme: "Mūsdienu terminoloģijā mēs bijām trešā pasaules valsts. Tas tā bija un palika pat līdz XX gadsimta 20.–30. gadiem. Pa pusei jokojot, mēdz teikt, ka ritenis, kas ir viens no civilizācijas pamatizgudrojumiem, Islandē nonāca tikai ap 1890. gadu."

Sagadīšanās pēc šoruden, staigājot pa mežu vai tepat gar māju, pievērsu uzmanību uz zemes, koku stumbriem un zariem augošajām sūnām un ķērpjiem. Lai gan laikam jau kādreiz tas ticis mācīts skolā, biju laimīgi paguvis aizmirst, ka vieni no primitīvākajiem augiem pasaulē, par kādiem tiek uzskatītas sūnas, nepavisam nav sēņu un aļģu simbiotisko organismu jeb ķērpju radinieki. Gluži pretēji – sūnas un ķērpji ir gluži vai divas paralēlas pasaules, kurās mājo iemītnieki ar tik īpatnēju dzīvesstilu un vairošanās ieradumiem, ka tie no mūsējiem atšķiras ne mazāk radikāli kā viņi/tie viens no otra.

Ar nekādu lielo turību līdz pat 20. gadsimta 20.–30. gadiem nevarēja lepoties arī latvieši, pat ja arī ritenis mūsu senčiem bija jau arī pazīstams. Taču "mantiska gara radniecība", manuprāt, varētu būt tikai viens no Sjouna grāmatas pievilcības iemesliem arī mūsu aizaugušajās ārēs. Jau pieminētajā publikācijā tulkotājs Dens Dimiņš atcerējies, cik grūti bijis šim darbam atrast latviešu izdevēju: galvenais arguments esot bijis, ka to "neviens nepirks". It kā vēsturisku, klimatisku vai sazin vēl kādu citu iemeslu dēļ mūsu pasaules skatījums no tā, kādu to redz kāds islandietis, atšķirtos tikpat ļoti kā sūnai no ķērpja vai ķērpim no manis paša še vadāmajās īsajās un pārsvarā visai tumšajās rudens dienās. Jā, un, ja vien tam ir kāda nozīme, der zināt, ka mazajā grāmatiņā bez skaistuma ir arī šausmas, bez viena cilvēka pazušanas ir sakoncentrēts viss sniegotais plašums, kas viņam apkārt. Turklāt grāmatiņā patiesi ir maz lappušu, to nejauši un pat nemanot var izlasīt arī kāds, kas ikdienā grāmatas nepērk un nelasa.

Vakar lija visu dienu, lietus nenorima arī naktī, taču jau uz rīta pusi bez nu jau ierastās grabināšanās ūdens notekās no verandas puses atskanēja vēl kāds troksnis. Kaut kas krita, gāzās, pusnomiedzī pat paguvu nodomāt, ka varbūt mājā cenšas ielausties laupītāji. Par laupītāju to gan varēja uzskatīt, tomēr mājā iekļūt viņš nebija mēģinājis – ārā verandas priekšā gulēja apgāzta slota, no kājslauķīša bija nozudusi viena mana kalaša*, un puskrēslā aiz krūma nozibēja lapsas astes baltais gals. "Izskatījās, ka viņa nemaz neapzinās briesmu. Spriežot pēc kustībām, šķita, ka tā grib sarūpēt sev ko ēdamu. Tā mierīgi kūlās uz priekšu, ne par ko citu nedomādama.

Vīrs neizlaida viņu no acīm.

Viņš stipri piedomāja par lapsu, it kā šādi varētu izdibināt, kurp tā nodomājusi virzīties, pa kādu ceļu doties, kad ošņāšanās paugura korē beigsies. Pavisam negaidot tā metās skriet, bet vīrs nesaprata, kādēļ. Lapsas izdarības it visā liecināja, ka tā jūt lielas briesmas. Tai nevarēja būt ne jausmas par vīra tuvošanos – vismaz ar parastajām maņām ne.

Vienīgais izskaidrojums – tā sajutusi viņa nodomus:

Viņš ir vīrs, kam medības prātā." (11. lpp.)

Lietus nerimās arī nākamajā dienā, pēcpusdienā atkal retām pārslām sāka snigt. Medības man nebija prātā, bet lapsas aiznestā kalaša gan – pagaidām vēl neesmu to atradis. Varbūt pavasarī vai kad pārstās līt.

* Pašam piepeši vairs nebija īstas skaidrības, kā šī apavu veida nosaukums būtu literārā latviešu valodā rakstāms, tāpēc palūkojos vārdnīcā. Izrādās, ir vairākas iespējas:

http://tezaurs.lv/#/sv/kalaša

http://tezaurs.lv/#/sv/galoša

http://tezaurs.lv/#/sv/kaloša

Lai gan noprotams, ka vārds cēlies vai nu no vācu "Galosche", vai franču "galoche", beigās paliku pie "kalašas", jo atcerējos tā sakām savu mammu, lai gan nekādu galošu mūsu mājās līdz pat nesenam laikam nebija bijis.

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
1