Proza
07.03.2014

Par skaļu

Komentē
1

(No cikla "Tirgusbailes")

Kurā brīdī pasaule kļuva tik skaļa? Vai tā bija skaļa vienmēr, bet es biju kurla, vai arī tā tik tiešām jo dienas, jo kļūst arvien trokšņaināka? Varētu domāt, ka dzīvoju mūžīgās paģirās, visi simptomi atbilst. Nogurums, galvassāpes, slikta dūša, vājums, paaugstināta ķermeņa temperatūra, koncentrēšanās grūtības, viegla aizkaitināmība, satraukums, jutīgums pret gaismu un troksni, kustību un miega traucējumi. Brīžiem pat šķiet, ka kāds man dur ausīs ar garām adāmadatām. Pārplēš bungādiņu, izārda vidusausi un taisnā ceļā dodas uz dzirdes nervu. Katra skaņa atbalsojas galvā, mētājas tur kā pingponga bumbiņa, triecas no vienas puses uz otru un negrib norimt. Labi, ja šāda pingponga bumbiņa ir tikai viena, slikti, ja nē.

Pastiprināta jutība pret trokšņiem ir tirgusbaiļu arodslimība. Kaut kur lasīju, ka arī Pulicers tirgusbaiļu dēļ palicis pārlieku jutīgs pret gaismu un trokšņiem, tāpēc sava mūža pēdējos gadus bijis spiests aizvadīt skaņu izolējošos bunkuros savās mājās Ņujorkā un uz jahtas ar nosaukumu "Brīvība", kur beigās arī tad nomira. Te tev nu bija brīvība! Iespundēts ūdens likteņbundžā, kad aiz muguras ir aizraujoša dzīve un varētu vienkārši baudīt sava darba augļus, bet nē. Par skaļu. Tev ir viss, un tajā pašā laikā nav nekā. Visi locekļi savās vietās, ir pat galva, nebūt ne zemē metama, ej tik un dzīvo nost! Bet nekā. Par skaļu.

Kad šorīt knapi pamodos, jau zināju, ka šī būs tā diena, kura tikpat labi varētu arī nebūt. Tirgusbailes gluži kā tāds lietuvēns sēdēja uz manām krūtīm un ļauni irgojās. "Labrīt," viņas, viltīgi smīnot, čerkstēja, "tu nu gan esi gatavā guļava!" Tirgusbailes ir kā ēna, no kuras nav iespējams aizbēgt un noslēpties, aste, ko nevar noķert, un vērdiņš, ko nevar iztērēt. Tu nevari tās atdot labdarībai kā tādu lieku mantu, jo, būdams pie pilna prāta un ar skaidru dvēseli, tu nenovēlētu ko tādu pat tam riebīgajam sētas skūtgalvim, kas tepat pie mājas tavam mazajam brālim iezvēla pa ģīmi un atņēma mobilo telefonu. Tās parādīsies tad, kad tu vismazāk gaidīsi, un tās parādīsies tad, kad tu negaidīsi nemaz. Paralizējošas un traucējošas kā īdošs zobs vai sēnīte kāju pirkstu starpās. Puvekļi, pretīgi tārpi un metāla rīve.

Es jau zinu, kā šodien viss būs. Šodien nebūs nekā. Aizkari paliks neatvilkti, mute nemazgāta un radio neieslēgts, lai gan neatceros, kad pēdējo reizi radio bijis ieslēgts. Kopš tirgusbailes uzmetušās par manu apakšīrnieku, radio ir apklusis. Ja dzirdu par to, kas notiek pasaulē, man vēl vairāk šķiet, ka es mirstu. Bagdādē uzsprādzis autobuss, 15 bojāgājušie, britu skolnieks izvarojis savu omīti, bezdarbnieku skaits Spānijā turpina pieaugt, Latvijā un Igaunijā ir plašākā HIV izplatība Eiropā, Nīderlandes pedofilijas lietā konfiscētajos fotoattēlos redzama arī bērnu izvarošana, un tā līdz nelabai dūšai. Diktoru jēlie joki un tukšā vamslāšana, bezgaumīgie reklāmu saukļi, un vēl tā pseidomūzika. Desmit minūtes, un es varu mierīgi doties uz aptieku pēc baldriāniem. Taču ne šodien. Šodien radio paliks neieslēgts, šodien es neiešu nekur. Par skaļu.

Caur aizkaru šķirbiņu istabā ienācis gabaliņš gaismas, nosēdies uz istabas grīdas, ripinās no vieniem sāniem uz otriem kā tāds laisks dzīvnieks un kaitina mani. "Nāc ārā, nāc man līdzi, ejam spēlēties! Vai dzirdi, ārā taču ir dzīve," viņš mani aicina. Jā, dzirdu, es visu lieliski dzirdu. Kā skolēni nāk mājās no skolas un pagalmā uz atvadām sabļaustās, kā uz palodas ārpusē dusmīgi dūdo baloži, kā cilvēku soļi, kas atbalsojas mājas sienās, kā kaimiņš aiz sienas izmīlē kaimiņieni. Es visu dzirdu pat pārāk, bet man no tā nav nekāda labuma, tāpat nevaru piedalīties. Par skaļu. Man gribas raudāt. Ņemu netīro tējas krūzi un no visa spēka metu nelūgtajam kacinātājam.

Krūze sašķīst vienlaikus manā galvā un pret grīdu, bet kacinātājs kā sēdējis, tā sēž. Ņirdz piedevām. Tējas lapiņas ar visu to žļurgu, kas parasti paliek krūzes dibenā, nu vāļājas vai pa pusi istabas. Būs vien jāceļas. "Jā, būs gan," manām domām piebalso gabaliņš gaismas, kam pašam ne skrambiņas. Slinki lienu ārā no segapakšas, lai dotos meklēt lupatu. Labi, ka aizkari ir aizvilkti, labi, ka nav jāmeklē drēbes, vismaz kaut kas ir labi, urā. Tirgusbailes tāpat zina, kā es izskatos neapģērbta, un gabaliņš gaismas jau nu neskaitās. Man ir nospļauties, ko par mani domā tie, pret kuriem neizjūtu pat ne niecīgāko devu cieņas. Gluži otrādi, tādu priekšā man kā Oskaram Maceratam patīk izlikties par trīsgadīgu, lai redzētu un uzzināto to, ko citkārt nemaz nevarētu.

Nometos četrrāpus uz vannas istabas grīdas un lūkoju atrast lupatu. Zem vannas ir netīrs, zem vannas ir tikpat netīrs kā pasaulē tur ārā. Vienīgā atšķirība ir tā, ka netīrumus zem vannas redz tikai tas, kurš pliks nometies četrrāpus un meklē grīdaslupatu, bet netīrumus pasaulē redz visi. Es, tu, viņš, viņa. Atšķirība tāda, ka citi prot tos neredzēt un nedzirdēt. Laimīgie.

Ceļoties augšā, nevilšus pamanu sevi spogulī. Sen nebiju skatījusies spogulī. Esmu kļuvusi sev pavisam sveša. Iztaisnoju muguru, cik nu vien tas ir iespējams, un nostājos, lai varētu sevi aplūkot. Tirgusbailes manus plecus nospiedušas uz priekšu, mugurkauls sašķiebies kā žīda deguns. Stāvu tur tāda plika, ar grīdas lupatu rokā, un vēroju sevi, it kā naktī būtu pārdzimusi kādā citā miesā. Āda pelēka, mati pelēki, acis peld kaut kur dobuļu dziļumos, pa visām porām ārā spraucas vienaldzība. Nejūtos kā sieviete, nejūtos kā cilvēks. Mierīgi varētu tēlot kādā filmā karu pārdzīvojušu sievieti ar visām no tā izrietošajām sekām. Vienaldzīgu, neaizsniedzamu, nevienam nezināma rūgtuma pilnu. Lai gan nē. Par skaļu.

Sava izskata apmulsināta, tikpat plika lāčoju atpakaļ uz istabu, lai likvidētu dusmu uzplūda sekas. Gabaliņš gaismas nekur nav redzams, laikam apnika gaidīt, kamēr atgriežos no saviem klejojumiem Aizspogulijā. Slauku pērno tēju un gandrīz vai gaudoju. Es tik ļoti gribētu iet ārā kā citi, staigāt pa ielu, nesaraujoties no katras auto taures, nekrist izmisumā, ieraugot ubagu rindu tunelī, nebaidīties, ka kāds tēvainis vai divi mani ievilks tukšā sētā un izvaros. Bet nē.

Pieeju pie loga un maķenīt paveru tumšos aizkarus. Tieši tik, lai es redzētu pasauli, bet pasaule neredzētu mani. Pelēka gaisma caur acīm ieurbjas man smadzenēs, kņudina tā, it kā tā būtu skābe, ne dzīvības katalizators. Acīm paveras skats uz dzīvi. Cilvēki kafejnīcā pusdieno, priecīgi sarunājas un nemaz nenojauš, ka viņus no pretējās mājas ceturtā stāva vēro plika fūrija. Bezrūpīgi stumj māgā, neiedomājoties par to, ka kāds viņus klusībā apskauž. Kā es gribētu bezrūpīgi stumt māgā! Nedomāt par pleķu izcelsmi uz dakšiņām un nazīšiem, neredzēt zupā peldošos eļļas klekšus, sāpēs nesarauties no kafijas maļamā aparāta izraisītās rūkoņas un nedzirdēt svešas sarunas, kas parasti atgādina radio. Bet nē.

Vīrietis no pretējās mājas piektā stāva stūra dzīvokļa atkal baro baložus. Nekad neesmu redzējusi, ka viņš barotu kādu citu. Četri dūdotāji lēkā pa viņa palodzi kā tādas mazas balerīnas sarkanās, pusnošļukušās zeķubiksēs un rātni knibina no plaukstas savu dienišķo maizi. "Dod mums to šodien un piedod mums mūsu parādus, kā arī mēs piedodam saviem parādniekiem," baloži pusbalsī deklamē savam barotājam, kas mums parasti izklausās kā "dū dū dū" un "tprū tprū tprū". Es arīdzan gribētu tādu barotāju, kas parūpētos par manas guzas siltumu dienās, kad nejaudāju iziet no mājām. Vai tiešām man tāpēc ir jākļūst par balodi?

Man nepatīk baloži. Šajā pusē viņi vēl ir pieklājīgi. Nelamājas, nelien iekšā pa logiem un uztur sportisku formu. Otrās puses baloži ir baložu sabiedrības padibenes. Skaļi kliedz, sit pa rūtīm un neizrāda nekādu cieņu. Nebīstas. Apķēza visu, kas apķēzāms. Resni un pašapmierināti kā tādi čigānu baroni. Savus aizgājušos biedrus neapbērē, bet ļauj tiem sapūt šahtas dibenā, bet neglītos pēcnācējus ar pūkainajām un dzeltenajām galvām aizstāv tā, it kā es taisītos tos noplūkt un celt galdā. Baigi man vajag šitos neglīteņus galdā! Laikam baloži, kas skaita tēvreizi un dzīvo ticībā, tomēr ir patīkamāki. Protams, ne jau tie radikālie un galējībās ieslīgušie, tie ne. Esmu par mērenību it visā. Tiesa, ne vienmēr tas nozīmē, ka attiecīgi pati tā rīkojos savā dzīvē. Tāpēc arī tās tirgusbailes.

Arī otrā stāva meitenes ir atgriezušās mājās no lekcijām, sēž uz palodzes un smēķē. Parasti viņas ir vai nu lekcijās, vai arī sēž uz palodzes un smēķē. Viņas šķiet laimīgas. Prom no vecākiem, pašām savs miteklis, kur, neviena netraucētas, var sēdēt uz palodzes un smēķēt. No sākuma man šķita, ka viņas ir māsas, jo abas izskatās pilnīgi vienādas. Stiegrainas, sausiem matu ērkuļiem, gariem roku pirkstiem, bet vienvakar es redzēju abas skūpstāmies. Sēdēja uz palodzes un kā allaž smēķēja, dzēra vīnu no vienas pudeles, kaut ko smējās kā sapīpējušās, līdz sāka skūpstīties. Nevienu brīdi nesajutos neērti, drīzāk otrādi. Negribētu, protams, lai viņas mani pamana, jo tas, visticamāk, nozīmētu manu tukšo dienu izklaides iešanu mazumā, bet dažbrīd šķiet, ka viņas zina par manu eksistenci un tāpēc arī sēž uz palodzes un smēķē.

Pašā lejā tikām pagalmā Nelaiķis klūp krāgā Sīkajam, droši vien negudrais atkal kaut ko salaidis dēlī. Nelaiķis ir mājas saimniecības darbu galvenais darītājs, Sīkais – viņa pakalpiņš. Kad tikko ievācos, Nelaiķis ar Sīko palīdzēja uznest manas mēbeles. Kamēr krāmējām mantas, viņš pamanījās paskaidrot, ka nelaiķa statusā esot nu jau piecus gadus un dzīvojot viens pats tepat pretējā mājā. Ar to viņš gribēja teikt, ka ir atraitnis. Toreiz gandrīz pielaidu bikses, pūloties nesmieties un ar nopietnu seju uzklausīt viņa neveiklo koķetēriju. Man viņš ir Nelaiķis uz mūžiem. Sīkais savukārt vienkārši ir ļoti maziņš un negudrs. Pieļauju, ka dzīvei derīgs viņš ir mazāk nekā es šobrīd, bet viņš to, par laimi, nenojauš. Viņš tikai regulāri kaut ko salaiž dēlī, par ko Nelaiķis var uz viņu skaļi pagānīties.

Izrāde beigusies. Nolaižu priekškaru, paņemu no plaukta grāmatu un ielienu atpakaļ zem segas, lai kārtējo reizi pazustu starp rindiņām. Lai vismaz kaut kā šo nejēdzīgo dienu padarītu jēdzīgāku. Bet nē. Pat burti šodien sāp. Tie kož, baksta acīs līdzīgi kā adāmadatas ausīs, acis aizmiglojas un sāk asarot. Par skaļu. Rindiņas neturas kopā, liriskais varonis kaut ko neartikulēti mauro, es atkrītu gultā un truli lūru uz vietu, kur pirmāk sēdēja gabaliņš gaismas. Par skaļu.

Tēmas

Sabīne Košeļeva

Sabīne Košeļeva pabeigusi žurnālistikas studijas LU Sociālo zinātņu fakultātē un Rakstniecības studiju maģistrantūru Liepājas Universitātē. Kopš 2011. gada piedalās LLC rīkotajos "Prozas lasījumos". 2...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
1

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!