Foto – Gatis Gierts, "Dirty Deal teatro"
 
Recenzija
26.04.2016

Par nākotni, kas ir pagātne

Komentē
0

Par Dmitrija Petrenko izrādi "Pēdējais pionieris" "Dirty Deal Teatro"

"Dirty Deal Teatro" jaunā izrāde "Pēdējais pionieris" atstāj pretrunīgu iespaidu. Dmitrija Petrenko iestudējumu, kas tapis pēc Jāņa Baloža lugas, bija interesanti skatīties: pusotra stunda paskrēja nemanot. Scenogrāfe Sintija Jēkabsone spēles laukumu iekārtojusi kā sporta zāli ar zviedru sienu, "buku", resnu virvi, pa kuru rāpties. Zems soliņš reizē ir sporta zāles inventārs, klases un parka sols. Jaunie aktieri Ilze Āboltiņa, Kristaps Ķeselis un Armands Ikalis tērpti kā sportisti – šortos, treniņiem piemērotos kreklos un apavos; dažu dialogu laikā viņi cītīgi darbojas, izmantojot sporta inventāru. (Varbūt tā iemiesots lugas apakšvirsraksts "iesildīšanās neatkarībā"?)

Latviešu aktieri atveido krievu skolēnus, kuri Latvijas neatkarības atgūšanas laikā 20. gadsimta 90. gadu sākumā mācījušies vidusskolā un piederējuši "pēdējo pionieru" paaudzei. Tehniskā ziņā lugas (un arī izrādes) uzbūve ir visai sarežģīta – aktieri spēlē skolēnus Ņikitu, Saņu un Sašu, kā arī pēc vajadzības skolotājus, komjaunatnes sekretāri, finālā arī kādu nejauši satiktu savu bijušo klasesbiedru. Šo totālo spēles teātri vēl komplicētāku padara fakts, ka aktieriem īsās ainās vajag iemiesot skolēnus, kā arī izspēlēt šodienas atmiņas par to laiku, vēršoties citam pie cita ar tādām replikām kā "tu šinī ainā nebiji", "mums arī jādejo?", "tas bija citādāk", kā arī paziņojot, ka tūlīt tiks demonstrēta saruna, "kura nekad nav notikusi". Jaunie aktieri nevainojami, pat virtuozi tiek galā ar tipisku episkajam teātrim raksturīgo spēles manieri, kas prasa gan iemiesošanos, gan iziešanu no tēla, lai to komentētu,– darbība strauji tiek "dzīta" uz priekšu.

Dramaturgs Jānis Balodis izteicies, ka lugas tapšanas laikā tikuši intervēti vairāki tās Latvijas krievu paaudzes pārstāvji, kuriem pašlaik ir mazliet pāri četrdesmit, ļaujot saprast, ka dramaturģiskajam darbam ir dokumentāls pamats. Savukārt režisors Dmitrijs Petrenko, sniedzot pirmsizrādes intervijas, uzsvēra: "Man ir interesanti saprast, ko redzēja, juta un domāja tie krievu jaunieši, kas Atmodas laikā mācījās vecākajās klasēs un auga krievu ģimenēs." Iecere vairāk nekā aktuāla, jo uz Latvijas skatuvēm ir ļoti maz darbu, kas vispār mēģina analizēt Latvijas krievu domas un jūtas, attieksmi pret mūsu valsti. Līdz šim vienīgie iestudējumi, kas krievu kopienas problemātiku tiekušies izgaismot bez aizspriedumiem, no "iekšienes", ir Alekseja Ščerbaka "Piemiņas diena" (2013. gadā to Latvijas Nacionālajā teātrī iestudēja Mihails Gruzdovs, tajā spēlēja arī Dmitrijs Petrenko) un Vladislava Nastavševa sacerētais un režisētais "Cerību ezers" (2015) Jaunajā Rīgas teātrī. Šajā sezonā jaunā režisore Antra Leite Rīgas Krievu teātrī iestudējusi vēl vienu, uz dokumentāliem stāstiem balstītu Ščerbaka lugu par krieviem Latvijā – "Neatkarības bērni" –, kas, salīdzinot ar "Piemiņas dienu", izvirzīto problēmu un to risinājuma ziņā gan ir krietni pieticīgāka, vairāk tāda kā sirsnīga papļāpāšana.

Nav jau nesaprotami, kāpēc pie mums šobrīd valda tāda atturība pret "krievisko tematiku". Pašreizējās Krievijas agresīvā ārpolitika Ukrainā un Sīrijā, militārā spēka demonstrējumi Baltijas gaisa un jūras telpā no jauna aktualizē pagātnes pāridarījumus, kas latviešu apziņā padarījuši vārdu "krievs" par sinonīmu vārdam "okupants". Ūdeni uz potenciāla nacionālo attiecību saspīlējuma dzirnavām lej arī masu saziņas līdzekļi, dažos no kuriem parādās ne tikai pretputiniska, bet arī pretkrieviska retorika, kas demonizē jebkura krieva tēlu.

Pieļauju, ka šī situācija varbūt pat neapzinātā, tikai intuitīvi izjustā veidā atstājusi arī iespaidu uz "Pēdējā pioniera" veidotājiem. Izrādes varoņi neatklāj kādu krievu jauniešu īpašo "specifikāciju". Ņikita, Saņa un Saša tikpat labi varētu būt arī latviešu skolēni, turklāt – jebkurā laikā, ne tikai Padomju Savienības sabrukuma ērā. Jo galvenais, kas tiek izspēlēts, ir nevis nacionālās piederības, bet gan noteikts vecuma (pusaudži) un sociālās pārstāvniecības (skolēni) domāšanas un izturēšanās veida kods. Tiek kaitināti un cauri nesti skolotāji – arī ainā ar latviešu valodas mācīšanās nepieciešamības apšaubīšanu patiesībā apšaubīta tiek nevis valoda, bet gan pedagogs ar savām prasībām. Dumpojoties pret pieaugušo iedibināto kārtību, notiek bēgšana no pionieru nometnes; tiek veikti nejēdzīgi sīka mēroga vandalisma akti (izplēsta bibliotēkas grāmatas lapa), lai apliecinātu savu "drosmi". Pāris ainas atvēlētas pirmo kautro jūtu mošanās tēlojumam. Jaunie aktieri ir atraktīvi, viņi radījuši interesantus raksturus – Ķeseļa Saņa ir palaikam sasaistīts, bet atjautīgs, Ikaļa Ņikita – ironisks prātvēders, kam pieaugušo priekšā labi vedas tēlot naivu muļķīti, Āboltiņas Saša – izlēmīga un aktīva. Viņu teksti ir asprātīgi, skatītāji pamatoti smejas, jo rodas sajūta, ka skaties komēdiju.

Iestudējums apliecina, ka krievu jaunieši ne ar ko neatšķiras no latviešu vai citu tautību jauniešiem, ka viņi ir tādi kā "visi", tātad normāli cilvēki, no kuriem nav pamata vairīties. Tāds arī varētu būt izrādes mērķis, tomēr šķiet, ka iecere bijusi cita – skarbi atgādināt par paaudzi, kura, Latvijai atgūstot neatkarību, ne tikai vīlās dzīvē, jo zaudēja padomju režīma garantētās iespējas (piemēram, kļūt par kosmonautu vai studēt astrofiziku), bet arī tika nodota, jo krievi tika atstāti bez pilsonības nulles varianta. Pat ja mēs domātu citādi, redzēt un dzirdēt šādu nepatīkamu, bet reāli eksistējošu viedokli no skatuves būtu nozīmīgi, jo tas varētu ne tikai radīt labāku izpratni par "viņiem", bet varbūt pat veicināt empātiju un saprašanos.

Tiesa, uzvedumā un, protams, arī lugā ir divas "skarbās ainas". Pirmajā skatā komjaunatnes sekretāre notur savu pēdējo runu, kurā akcentē, ka viņu un viņas biedru dzīvē saistībā ar valsts neatkarības atgūšanu viss ir beidzies un nākotnē nekas labs nav sagaidāms. Otrajā tiek izspēlēta "saruna, kas nekad nav notikusi" – tā veltīta sarūgtinājumam par nepiešķirto pilsonību. (Arī es domāju, ka pilsonības jautājumu visdrīzāk vajadzēja risināt citādi, ņemot vērā katra konkrētā cilvēka lojalitāti pret Latviju un tā ieguldījumu brīvības izcīnīšanā, tomēr atceros arī Interfrontes plosīšanos, kas bija vērsta uz padomju režīma saglabāšanu. Tā kā nav noliedzams fakts, ka Interfrontes biedru vidū vislielākais skaits pārstāvēja "krievvalodīgos", tad pilsonības nulles varianta izsludināšana tolaik pavisam nopietni būtu apdraudējusi valsts neatkarību.) Taču diemžēl abas minētās ainas saplūst ar izrādei raksturīgo viegli ironisko, pat komisko noskaņu, jo režisors nav tās nekā izcēlis. Maldīgi ir arī iedomāties, ka latviešu jaunieši, kas beidza skolu 80. un 90. gadu mijā, tolaik jutās komfortabli – viņus (atšķirībā no vecākās un vidējās paaudzes) nomāca skaļā nacionālā retorika, kas tipoloģiski atgādināja aizejošās ēras ideoloģiskās runas, kurām viņi neticēja. Nabadzība, viļņveidīgi mainīgā politiskā situācija, nedrošība un neziņa par nākotni nospieda, un, kamēr vecākā paaudze baudīja atgūto vienotības, viņi jutās vientuļi un bija laimīgi, ja izdevās atrast šauru domubiedru loku darbavietā vai mācību iestādē. (To zinu no sava pirmā teātra kritiķu kursa, kurš sāka mācīties 1991. gadā: par viņu glābiņu kļuva saliedētais kolektīvs un iespēja nodoties tam, kas viņus patiesi interesēja, – teātrim un tā analīzei.)

Domāju, ka "Pēdējo pionieri" atšķirīgu paaudžu skatītāji varētu uztvert atšķirīgi, atkarībā no savas pieredzes un zināšanām par padomju režīmu. Komjaunatnes sekretāre Anna jau minētajā runā saka zīmīgus vārdus, kas attiecināti uz neatkarību atguvušo latviešu nākotnes koncepciju: "Tā nākotne nav par nākotni, tā ir par pagātni." Personiski es šai rūgtajai atziņai daļēji varu pievienoties – pārāk daudz mūsu jaunās dzīves celtniecībā tika veikts, skatoties atpakaļ vēsturē uz pagātnes paraugiem, nevis tiecoties izzināt citu valstu laikmetīgo pieredzi, lai radītu savas, oriģinālas sabiedriskās kopdzīves formas. (To, kas pie mums notika 90. gados, pat varētu dēvēt par savdabīgu restaurācijas laikmetu, ja velkam paralēles ar Lielbritāniju 18. gadsimtā pēc Olivera Kromvela puritāņu režīma likvidācijas.) 

Taču aforismu par nākotni (var teikt arī – tagadni), kas ir pagātne, manuprāt, paradoksālā kārtā var attiecināt arī uz pašu "Pēdējo pionieri". Kaut arī izrādē hronometrāžas ziņā lielāks laiks ir atvēlēts, lai skeptiski ironizētu par pionieriem un komjauniešiem, tomēr sastopami arī atsevišķi nostalģisku atmiņu brīži, ļaujot izjust – tas bijis kaut kas patiess, ko atņēmusi, respektīvi, iznīcinājusi, laikmetu maiņa. Taču tā, pirmkārt, nav nekāda tikai krievu skolēnu prioritāra apmānīšanās, tas pats attiecās arī uz latviešiem. Un šīs, ar minētajām ideoloģiskajām organizācijām saistītās ilūzijas atņēma jeb iznīcināja nevis jauntapusī Latvija, bet gan pats padomju režīms, kad atklājās tā divkosīgi melīgā būtība, radikālā atšķirība starp vārdiem un darbiem. Personiski man visas ar pagātnē uz visiem laikiem palikušo padomju režīmu saistītās reālijas (minētajiem piemēriem vēl var pierindot sovjetiskās frazeoloģijas garā ieturēto vēstures skolotājas lekciju par 1917. gada revolūciju un PSRS himnas dziedāšanu) ir ārkārtīgi labi zināmas. To apironizēšana uz skatuves manī raisa divējādu attieksmi. Vispirms ir smieklus raisošs atpazīšanas prieks, jo ievērota liela precizitāte. Tieši tā arī bija. Pēc tam seko sajūta, ka notiek cīņa ar sen sakautiem pretiniekiem, mirušiem fantomiem. Jā, piekrītu, pantomīmiskā aina, kas atveido Ļeņina pieminekļa nogāšanu, ir smieklīga un asprātīga – viens aktieris ar stīvu augumu uzgāžas virsū otra mugurai, kurš to aizvelk prom. Bet – kas no tā 2016. gadā? Pieļauju, ka jaunās paaudzes skatītāji, kuriem padomju režīms nav pazīstams, daudzas ainas varētu uztvert kā jautru spēlēšanos ar fantastiski absurdiem teātra izdomātiem faktiem.

Rodas iespaids, ka dramaturgs un režisors izvēlējušies aktuālu tēmu, bet tās izstrādē aizgājuši pa vieglāko ceļu, nopietnas procesu analīzes vietā paliekot pie rotaļas ar atsevišķiem amizanti asprātīgiem faktiem. Par to liecina arī neizteiksmīgais, savā ziņā pat formālais fināls, kur mūsdienās satiekas 90. gadu sākuma krievu skolēni. Pirmkārt, neko neuzzinām, kā veidojusies viņu dzīve valstī "bez nākotnes", izņemot faktu, ka viens no viņiem kļuvis par datorspeciālistu. Otrkārt, aktieri arī finālā ir ģērbti īsajās pusaudžu biksēs. Tā kā viss, kas redzams uz skatuves, kaut ko nozīmē, tad esam tiesīgi secināt, ka mūsu izrādes varoņi arī četrdesmit piecu gadu vecumā ir joprojām infantili pusaudži. Taču par to, cik saprotu, stāsts nebija iecerēts. Bet tieši tā tas ticis izstāstīts.

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0