Kultūra
19.05.2014

Par lietām, kas būtiski ietekmē kultūras attīstību. Arī Latvijā

Komentē
1

Notikumi Ukrainā – Eiromaidans, Krimas aneksija, Krievijas agresijas un militārās intervences, tai skaitā reģionāla mēroga kara izcelšanās iespējamība – noteikti uztrauc gandrīz ikvienu Latvijā. Arī politisko procesu nesakārtotība mūsu pašu valstī, tai skaitā tuvojošās vēlēšanas daudzus neatstāj vienaldzīgus. Kā un vai visi šie procesi un cilvēku nemitīgā domāšana par tiem ietekmē kultūras procesus Latvijā? Un vispārīgi – vai, pastāvot daudziem nezināmajiem, apdraudējumiem, ceļoties baiļu un emociju līmenim un intensitātei sabiedrībā, kultūra iegūst – māksla kļūst izteiksmīgāka, aktierspēle kvēlāka, dziesmas skaistākas un literatūra – dziļāka? Vai varbūt notiek tieši otrādi? Šajā rakstā mēģināšu to noskaidrot.

Milans Kundera, viens no slavenākajiem mūslaiku čehu rakstniekiem, pirms gadiem 40 novēroja, ka literatūras attīstību konkrētā sabiedrībā būtiski ietekmē tieši sociālu pārmaiņu un dažādu politisku un ekonomisku apdraudējumu un saspīlējumu esamība vai neesamība tajā. Francijā, kurā, kā viņš rakstīja, praktiski nekas nenotiek, esot 31 reizi (!) vairāk rakstnieku nekā Izraēlā, kurā tajā laikā bija un joprojām ir sarežģīta politiskā situācija, periodiski kari un nestabilitāte visā reģionā, kā arī Palestīnas cīņa par neatkarību. Man šī doma liekas interesanta un zīmīga tieši šobrīd, Ukrainas kontekstā. Vai Milans Kundera neteiktu, ka Ukrainas notikumu ietekmē kultūrai Latvijā vajadzētu pavājināties? Pirmajā brīdī daudz kas liek domāt tieši pretēji. Piemēram, pirms kādiem gadiem pieciem, Latvijā pieņemoties spēkā ekonomiskajai krīzei, pa kādu radiostaciju dzirdēju dīdžeju spriežam, ka tā ekonomiskā krīze nemaz tik slikta neesot, jo tik daudz skaistas mūzikas ir radīts tieši dažādu grūtību – gan emocionālu, gan materiālu – iespaidā, un nu tik mūs sagaidot Latvijas mūzikas uzplaukums. Otrkārt, ne jau tāpat vien noteikti ir radies arī teiciens par dzīrēm mēra laikā – populārā kultūra ir pilna daiļrunīgu piemēru par mūziķiem, kas spēlē līdz grimstoša kuģa pēdējām minūtēm; mīlētājiem, kas apprecas pirms pasaules gala, un stāstiem par karu un ekonomikas depresijām kā sociālām parādībām, kuru laikā dažāda veida uzdzīve un dzīves baudīšana sasniedz tādus apmērus un intensitāti, kāda normālos un mierīgas dzīves apstākļos nekad nerastos un vienkārši nebūtu iespējama.

Un, neskatoties uz šo relatīvi vispārpieņemto uzskatu, ka tieši karu, sociālu pārmaiņu un revolūciju laikā dzimst laba literatūra un ir vērojams kultūras dzīves pacēlums, un nenoliedzot to, ka periodiski tas tā arī ir bijis (ja ir sakrituši vairāki citi šim kultūras uzplaukumam labvēlīgi apstākļi, kā tas bija, piemēram, "Dziesmotās revolūcijas" gados Latvijā), vēlos apgalvot, ka lielākoties tieši šie grūtie dzīves apstākļi, neziņa par nākotni un pastiprināta nepieciešamība interesēties par politisko situāciju savā valstī un tuvākajā tās apkārtnē būtiski traucē literatūras un citu kultūras notikumu dzīves attīstībai vai arī būtiski samazina to kvalitāti. Un tas, manuprāt, var izpausties pat diametrāli pretēji – piemēram, rakstnieki un mākslinieki vai nu velta visu savu laiku politisku un reālu problēmu risināšanai valstī, tām nereti pakļaujot arī savu darbu saturu un izmantojot tos politisku mērķu sasniegšanai, tai skaitā pašiem iesaistoties pilsoniskajos un politiskajos procesos, vai arī tieši otrādi – ieņemot zināma veida aizsargreakciju un ignoranci pret apkārtesošo haosu, rakstnieki un mākslinieki slīgst reizēm atklātās, reizēm sublimētās skumjās un depresijā par apkārtnotiekošo, kā jau tas ļoti emocionālām būtnēm, kādi labi rakstnieki un mākslinieki vienmēr ir, pieņemts – samierinoties ar radušos situāciju, ka brīžiem pat vislielākajiem ideālistiem hēgelisko vēstures gaitu izmainīt nav iespējams.

Ar to es nevēlos apgalvot, ka, rakstniekiem un pārējai radošajai inteliģencei nevajadzētu interesēties par politiku. Tieši otrādi, varam diezgan droši pieņemt, ka jebkurš indivīds, kurš, sasniedzot zināmu personības briedumu, par politiku un notikumiem sabiedrībā, kurā viņš dzīvo, īpašu interesi neizrāda, ir uzskatāms ja ne par, kā teiktu Senajā Grieķijā, idiotu[1], tad vismaz par sabiedrībā ļoti neieinteresētu cilvēku. Bet drīzāk vēlos pateikt to, ka iesaistīšanās aktuālajos sabiedriskajos procesos jebkuram, tai skaitā radošajai inteliģencei, gandrīz vienmēr nelabvēlīgi ietekmēs tieši pašu nodarbošanos ar radošajām aktivitātēm. Un šeit būtu jānošķir divu veidu situācijas – valstis, kurās, citējot Livingstonu, viss ir kārtībā, un valstis, kurās ne pašās, ne to kaimiņos īstas kārtības nav. Pirmajās, iespējams, arī atrastos pāris reālas problēmas, ko risināt, un tad tieši noderētu visu rakstnieku, mākslinieku un citu radošo cilvēku līdzdalība, ar savu darbību vēršot sabiedrības uzmanību uz šīm problēmām un palīdzot izdomāt labākos risinājumus. Savukārt attiecībā uz otrajām – tajās bieži vien ir sasniegts tāds dažādu sabiedrisku un valstisku problēmu līmenis, kas vairākas reizes pārsniedz jebkuru pieņemamo normu un tiešā veidā negatīvi ietekmē kultūras procesus valstī. Un šajās otrajās valstīs, kurās jau tā nekas nav kārtībā, reizēm, nevienam negaidot, uzrodas vēl kādi būtiski ārēji apdraudējumi, piemēram, sākas notikumi Krimā vai ekonomiskā krīze, un tad tiešām dažreiz sāk šķist, ka domāt par literatūru vai filozofiju šādā laikā būtu gandrīz vai ķecerība vai vismaz eskeipisms tā tīrākajā formā.

Nobeigumā vēlos izteikt cerību, ka Latvijā kādreiz pienāks arī citādāks laiks. Laiks, kad dzejnieces varēs rakstīt dzeju, nevis iesniegumus valsts iestādēm, lai tās beidzot darītu savu darbu, laiks, kad mājsaimniecisku rūpju mākti rakstnieki varēs rakstīt romānus, nevis aprunāt viens otra mājsaimniecības "Facebook", tiesāties viens ar otru par kāškrustiem vai censties pārspēt viens otru reklāmas tekstu sacerēšanā korumpētiem politiķiem, un visbeidzot – laiks, kad filozofiem un viņu draugiem paliks kāds brīvs brīdis beidzot arī filozofēt, jo uzdevumu bagātināt mūsu pilsētvidi ar spilgtiem un estētiski patīkamiem gliemežiem beidzot no filozofiem būs pārņēmuši mākslinieki, kuru neizmērojami dziļā depresija Latvijas un Ukrainas notikumu dēļ būs beigusies.

 

 

[1] Vārda idiots izcelsme primāri saistāma tieši ar Seno Grieķiju, kurā ar šo vārdu tika apzīmēti indivīdi, kurus interesēja pārsvarā viņu personīgā dzīve un kuri netiecās piedalīties publiskajos seno pilsētvalstu polisu pārvaldes procesos.

Vēlies atbalstīt interneta žurnāla Satori.lv darbību? Ziedo skaistākai nākotnei! Un sirdij silti!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
1