Recenzija par Nīla Geimena grāmatu "Par laimi, piens... " Ilustrējis Kriss Ridels
Apgāds "Zvaigzne ABC", 2014.
Vecāki varētu būt dalāmi trijās kategorijās. Ir tie, kas nekad nemelo saviem bērniem, pat tad, ja patiesība ir neērta vai skumja. Ir tie, kas bērnam melo daudz un labprāt – lai pasargātu no skarbās dzīves realitātes, lai padarītu bērnību interesantāku un sapņaināku. (Protams, neviens no viņiem neapgalvos "es saviem bērniem meloju par Ziemassvētku vecīti"; viņi izdomā skaistākus vārdus.)
Un ir arī tādi vecāki kā es – kas līdztekus patiesībai stāsta bērniem arī pilnīgas glupības, reizēm ar audzinošu nolūku ("ja tu atbalstīsies ar zodu pret lietussargu, tad tas izdursies cauri galvai un lietus laikā būs daudz ērtāk to lietot"), reizēm pilnīgi bez nekāda pamatojuma ("reiz dzīvoja puisītis, kuram bija runājošs kupris").
Grāmatā "Par laimi, piens..." galvenais varonis ir tieši šāds muļķību runātājs – tētis, kas ar prieku un aizrautību stāsta bērniem garu jo garu stāstu par to, kāpēc aizkavējies, nesot brokastīm pienu. Šim stāstam nav gandrīz nekādas morāles. Tas ir izklaidējošs, aizraujošs un, visticamāk, pilnīgi nepatiess.
Mani ilgu laiku bija mākušas šaubas par to, vai es rīkojos pareizi, bērniem jau no mazotnes stāstot blēņas, – nekādus pētījumus par šo jautājumu es neesmu lasījusi, un, godīgi sakot, diez vai kāds pētījums spētu mani atturēt no prieka ritināt muļķību pavedienu, gaidot to brīdi, kad bērns uz mani aizdomīgi paskatīsies un vai nu pieķers mani melos, vai arī pievienosies spēlei, stāstot pats savas blēņas.
Tieši to pašu dara arī Nīla Geimena grāmatas varoņi – bērni. Zēns laiku pa laikam uzdod precizējošus jautājumus, lai tēvu pieķertu, – un viņam tas ļoti pārliecinoši izdodas. Savukārt meitene pat neapsver stāsta patiesuma iespējamību, vienkārši dod mājienu, ka ir pienācis laiks ponijiem, kas, protams, paklausīgi arī parādās.
Vai muļķību stāstīšana bērniem ir audzinoša? Iespējams, tā veicina gan fantāziju, gan kritisko domāšanu. Piemēram, uz apgalvojumu, ka meitenes nespēlē futbolu, mana septiņgadīgā meita Lia reaģē ar "tā nav taisnība, es esmu meitene un trenējos futbolā", bet uz manis atreferēto Viestura Rudzīša tēzi, ka meitenes pēc pubertātes sasniegšanas nevar lāgā mācīties matemātiku, vispirms atbildēja ar "Viņš ir traks?!" un tad paskaidroja, ka, ja arī kādu dienu nav izdevies iemācīties visu, to taču var izdarīt nākamajās dienās. Un, ņemot vērā to, cik daudz pieaugušo laiku pa laikam pauž pilnīgi absurdus uzskatus, spēja neuztvert viņu teikto kā neapšaubāmu patiesību noder jau pamatskolas sākumā. Pat tad, kad pieaugušie saka patiesību, ir tikai veselīgi viņu teikto apdomāt un pārbaudīt, nevis pieņemt kā aksiomu.
Pati grāmata sākas ar ainu, no kuras vismaz daļai māšu kājas varētu kļūt aukstas: sieva, dodoties prom uz zinātnisku konferenci, atstāj divus bērnus tēva uzraudzībā...
"Mūsu tētis par mums varētu parūpēties," teica Lia. "Tikai mums būtu viņam viss jāatgādina... un jāgaida divas mūžības." Divas mūžības, protams, ir laiks, kas nepieciešams tētim, lai atnestu bērniem pienu. Tūlīt pēc tam savērpjas piedzīvojumu sižets, kurā netrūkst neviena no bērniem tīkamajiem tēliem – tur ir gan citplanētieši, gan pirāti, gan vampīri (atvainojos, vompīri), gan poniji, gan dinozauri-kosmosa apceļotāji. Bet Lia paskaidroja, ka viņai grāmatā visvairāk patikuši bērni. "Tas puisītis zināja, ka piraijas ir saldūdens zivis. Es nemaz to nezināju. Viņš ir gudrs, tas ir forši." Bet kopumā grāmata meitu atstāja vienaldzīgu – viņai šobrīd patīk stāsti par "reālo dzīvi".
Divpadsmitgadīgā Džonatana skatījums bija citāds. Viņam visinteresantākā likās ceļošana laikā un tās implikācijas, un viņš arī pievērsa uzmanību tam, ka šī ir grāmata ar tā saucamo neuzticamo stāstītāju:
"Grāmatā visinteresantākais bija tas, ka autors ir panācis to, ka cilvēkam, kas lasa grāmatu, var likties, ka stāsts ir izdomāts, jo vairākas detaļas stāstīšanas laikā tika mainītas. Ne visās grāmatās notiek tā, ka stāsts sākas ar vienu cilvēku, bet galvenais varonis ir kāds cits.
Pēc grāmatas var saprast to, ka viss, kas notiek pagātnē, ir jau noticis, tādēļ cilvēks, kas ceļo laikā, var sastapties pats ar sevi. Grāmata liek domāt, vai ceļošanai laikā nebūtu kādas savādas blakusparādības, – bet tomēr grāmata ir rakstīta tā, ka to varētu saprast cilvēks jebkurā vecumā. Grāmata droši vien ir paredzēta jaunākiem cilvēkiem (6–9 gadi), bet to var lasīt jebkurš un saprast notikumus un domu."
Viņš arī uzzīmēja shēmu (skat. zemāk), kas ataino ceļojumu laikā, un mirkļus, kuros dažādās laika dimensijas pārklājas un galvenais varonis sastopas ar sevi.
Spiest uz attēlu, lai redzētu to labākā izšķirtspējā
Ceļojums laikā ir patstāvīgs fantastikas žanra paveids, un grāmatām, kas to apraksta, bieži vien piemīt viena nelaime – galvenais varonis nevis atrisina problēmu, bet gan saņem instrukcijas vai vismaz norādes no sava "nākotnes es", kurām sekojot ir iespējams paveikt iecerēto. Visizteiktāk tas bija redzams Harija Harisona "Fantastiskajā sāgā", kur atrisinājums tika burtiski iedots rokās, – un varoņiem atlika vien nobrīnīties, kurš tad īsti ir to izdomājis. Grāmatā "Par laimi, piens..." šis padoms no nākotnes prasa vairāk intelektuālas piepūles ("es zinu, ka nākotnes "es" paņēma no manis piena paku, bet kāpēc?"), tomēr arī atstāj nelielu vilšanās sajūtu. It īpaši ņemot vērā to, ka bērniem ikdienā bieži tiek norādīts, ka viņi, "kad paaugsies, sapratīs", it kā saprašana būtu nevis aktīva darbība, bet kaut kas tāds, kas notiek pats no sevis – tavs "nākotnes es" sapratīs, bet tu vari pat necensties.
Sekojot labu bērnu grāmatu tradīcijām, arī šajā tiek neuzkrītoši risināti arī nopietnāki jautājumi – piemēram, par to, kas īsti nosaka lietu nosaukumus (tas, kurš pirmais izdomāja vārdu, vai tas, kura dotais vārds ir ērtāks lietošanā vai varbūt vienkārši pierastāks?), vai arī – kāpēc mēs parasti pieņemam, ka zinātnieki un pētnieki ir vīrieši, lai arī tikpat labi tās var būt arī sievietes (šis joks gan nav īsti labi pārtulkojams, jo angliski profesiju nosaukumiem nav dzimtes, kamēr latviski tā neizbēgami parādās). Gan autors, gan vēl jo vairāk ilustrāciju autors Kriss Ridels ir ielikuši arī gaumīgu "jociņu pieaugušajiem" devu, piemēram, atsaucoties uz "Krēslas" sērijas grāmatām vai tikko jaušami nīgrojoties par bērnu apsēstību ar ponijiem.
Krisa Ridela ilustrācijas, kā vienmēr, ir detalizētas un rūpīgi izstrādātas, sniedzot grāmatai papildu dimensiju – piemēram, rūpīgāk ieskatoties, jau pirmajās ilustrācijās ir iespējams atrast atslēgu visas grāmatas sižetam, bet grāmatas beigās ir ievietoti vairāki atvērumi, kas pastāsta vairāk par tēta ceļojumā sastaptajām būtnēm, vēlreiz uzdodot jautājumu, vai šis stāsts ir izdomāts vai īsts. Ilustrācijas padarīja grāmatu mīļu arī mazajai Stellai, kura bija sajūsmā par mīlīgi briesmīgajiem dinozauriem.
Protams, salīdzinot ar citiem Geimena darbiem, "Par laimi, piens..." ir ļoti vienkārša, šķietami pat virspusēja grāmata, ko grūti salīdzināt ar "Koralīnu" vai nesen iznākušo "The Sleeper and the Spindle" (vismaz spriežot pēc atsauksmēm par šo grāmatu, kuru es vēl neesmu lasījusi). Bet jauniem lasītājiem, kas jau vēlas lasīt kaut ko aizraujošu, labi uzrakstītu un nemoralizējošu, bet vēl nav gatavi atteikties no bērnišķīga pasaules skatījuma, "Par laimi, piens..." būs tieši laikā.
0