Recenzija par dzejas bilžu grāmatu sēriju "BIKIBUKS" (73. - 78.)
Izdevējs: bērnu grāmatu apgāds "liels un mazs", 2015
Kā nesenā intervijā teica britu izcelsmes Latvijā dzīvojošais rakstnieks Miks Koljers, "viena no latviešu literatūras priekšrocībām ir tā, ka lasītājam ir iespēja izvēlēties grāmatu, kas ir atbilstoša gada laikam". Šī priekšrocība attiecas arī "Bikibuku" lasītājiem, kas katru trimestri saņem tādu kā gadalaika noskaņu rezumējumu. Tas nenozīmē burtiski atlasītus tikai tematiski sezonai atbilstošos dzejoļus, bet gan sajūtu, asociāciju un pārdomu izlasi, kas pieskaņojas tai mentalitātei, kāda mums katrā sezonā piemīt. Un mēs (šajos platuma grādos mītošie), šķiet, patiešām mēdzam mainīt kažoku kā zaķi, aizlidot kā gājputni, aizmigt lāča miegā un mosties ar pirmajiem asniem.
Eižens, kurš nu jau aizvadījis piekto ziemu, beidzot ir apradis ar gadalaiku nomaiņas rituālo dabu, un viņam beidzot arī ir iekrājusies pieredze un atmiņas no iepriekšējiem gadiem. Šobrīd viņu interesē mēneši, tiem piemītošie raksturi un ko mēs darīsim katrā no tiem. Laikam četri gadi ir tas īstais laiks, kurā cilvēks apgūst gadalaiku stereotipus, nostalģiskās leģendas par seno laiku ziemām un vasarām, saistītās paražas un apsēstību ar nākamās sezonas gaidīšanu. Tāpēc man patīk, ka "Bikibuki" paraugās tālāk par piparkūkām, sniegavīriem, kupenām u.c. ziemas atribūtiem un pievēršas tieši sajūtai, kas rodas šajā mierīgajā, tumšajā, klusajā un it kā tukšajā laikā.
Laimoņa Pēlmaņa "Trīs mednieki" (Nr. 77) ir mūsu mīļākais dzejolis pēdējā laidienā – nepārspējami neticams mednieku stāsts (pēc serbu pasakas motīviem) par neesoša zaķa nošaušanu bez bises un vārīšanu grāpī bez dibena, kas tiek palūgts saimniekam, kura nav mājās utt. Neticamība dzejolī tiek kāpināta līdz ar savas fantāzijas neierobežotības apzināšanos un sasniedz neticami augstus apvāršņus: "Mājai nav jumta nemaz, bet toties bez sienām tā paceļas" – skan gandrīz jau izaicinoši.
"Māja bez jumta, bet toties bez sienām", šķiet, arī māksliniecei Lienei Mackus kļūst par tādu kā simbolu pāri plūstošas radošas enerģijas raksturošanai. Viņa dzejoļa darbību pārceļ kosmosā pie zvaigznēm un uz tuksnešainām planētām un "grāpi bez dibena" interpretē kā cilindrveida zvaigžņu karti ar Lielo sprādzienu vienā galā un bezgalīgu turpināšanos – otrā. Bezgalīgi aug zaķa ausis, un mainīgajiem vietu mērogiem ar prātu nav iespējams izsekot (kosmosa izzināšana un rotaļas ar mērogiem ir dominējošās tēmas arī citos mākslinieces darbos, piemēram, Dmitrija Petrenko izrādes "Neglītais pīlēns" scenogrāfijā, kur dažas pīles ir reāla izmēra, bet citām divi aktieri vada vienu kāju). Dzejoļa beigās izrādās, ka smalko zīmuļa švīku visums notiek meža izcirtumā uz kāda celma koksnes līnijām – tātad pavisam mazā un reālā vietā, kas liek domāt, ka neticamais stāsts attīstījies kāda domīga mežcirtēja vai uz celma nosēdināta, pacietīgi gaidoša Ansīša mazajā pasaulītē ar bezgalīgajiem sapņošanas apvāršņiem. Tādā veidā – caur sapņotāja perspektīvu – šis dzejolis ir ziemas dzejolis, kas it kā parāda, cik tālu, gaidot tumsā un klusumā, mēs spējam aizceļot ar vārdiem un domu.
Vairs neprotu atšķetināt, kurš – serbi, Pēlmanis vai Mackus – ienes šajā "Bikibukā" lielāku pārspīlējumu, tāpēc noteikti var teikt, ka šī ir no tām kombinācijām, kur ilustrators un dzejolis viens otrā ir atraduši savu īsto.
Brīnumainu pasauli kā atspulgu lietus lāsē Jāzepa Osmaņa dzejolī "Lietus mīkla" (Nr. 75) ierauga arī māksliniece Ella Mežule. Šis "Bikibuks" veidots 21. gadsimta modernākajai mākslai un dzīvesveidam raksturīgā ekoestētikā, kas apvieno tehnoloģiskās un sociālās zinātnes, kā arī ekoloģiskās iezīmes. Raksturīgi gaumīgo minimālismu apvienojumā ar dabīgu zaļumu mēs sastopam gan mūsdienu bioklimatiskās arhitektūras projektos, gan videi draudzīgā dizainā, "partizānu dārzkopības" kustībā u.c.
Didaktiskajā Osmaņa dzejoļa vēstījumā par pasaules bērniem, kas paši nemazgājas, māksliniece galveno uzsvaru liek uz vārdu "pasaules" un mācību par tīrību paceļ globālā līmenī. Osmaņa jautājumam "kāpēc tik bieži lietus mākoņi krājas?" Mežule meklē atbildi visu planētas iedzīvotāju līdzatbildībā par klimata sasilšanu un dabas saudzēšanu. Mēs grāmatiņas lappusēs redzam gādīgas plaukstas, kas tur atsevišķas dabas un pilsētas ainavas, brīvdomīgus un zaļi domājošus jauniešus, kuri, iespējams, nozīmēti Mierielas kafejnīcās, dabas pētniekus, ceļotājus un kādu globālās sasilšanas virpulī ierautu klerku.
Vienā īpaši skaistā un ilgi pētāmā ilustrācijā māksliniece nodod to maģisko šarmu, kāds piemīt, teiksim, pudelē iesprostotam kuģītim, miniatūrai pasaulei stikla lodē vai – šajā gadījumā – burkā izaudzētam lietus mākonim (ir tāds eksperiments – kurš vēl nav mēģinājis: ielej burkā karstu ūdeni, iepūš aerosolu, uzliek virsū vāciņu ar ledus gabaliem un skatās, kā, tvaikam kondensējoties, veidojas mākonis). Kādēļ ir tik patīkami noraudzīties miniatūros pasaules modeļos un ekosistēmās? Šādi "iesaiņota" pasaule raisa apbrīnu un it kā ceļ tās vērtības apziņu. Arī pārējos grāmatas atvērumos māksliniece piedāvā no augšas vērojošu perspektīvu – no kalnu virsotnēm, daudzstāvu namu jumtiem, mākoņa maliņas –, padarot lasītāju par situācijas analizētāju. Gribas domāt, ka mūsu gadsimta bērniem "eko" attieksme un estētika ir jau diezgan labi pazīstama kā viena no dzīvesveida izvēlēm – tīrākā – un, iespējams, tieši pateicoties šādām grāmatām, kas to pasniedz tikpat aizraujoša kā savulaik rūpes par personīgo higiēnu.
Astrīdes Ivaskas dzejolis "Ačgārni" (Nr. 74) ir lasāms ar kājām gaisā. Tas atgādina bieži bērnu dzejoļos izmantoto apgrieztās loģiskās secības rotaļu, kurā lasītājs gūst prieku no acīmredzamās nepareizības atpazīšanas (piemēram, pele trenkā kaķi, vērsis baidās no jēra u.tml.). Otrādi apgrieztu pasauli mēs esam jau iepazinuši arī iepriekš iznākušos "Bikibukos" (Pētera Brūvera "Durvju burvis" (#040), Maijas Laukmanes "Darbiņi sajūk" (#030)), taču šoreiz apgrieztā dzeja šķiet mazāk izklaidējoša, bet drīzāk melanholiska un pārdomas rosinoša: pasaulē notiek visādas aplamības, bet "es tikai stāvu un skatos, un skatos". Iespējams, tas ir gleznotāja Kaspara Zariņa piešķirtais akcents: tumšā tonalitāte, apcerīgums, mākoņainā, aizplīvurotā, miegā slīgstošā pasaule – sapņu rimbuļi acu priekšā un zīmīgi tēli, reizē mazliet neskaidri, bet ļoti konkrēti un ne nejauši.
Pasīva ļaušanās liktenim un ieklausīšanās savās sajūtās: kas notiek ar MANI? Kāpēc es šādu aplamu pasauli redzu un kā es par to jūtos? Vai pārmaiņa ir notikusi pasaulē vai manī? Varbūt tās ir pirmsmiega vīzijas nogurušā prātā, kurš pa dienu redzējis pārāk daudz jaunu lietu un, neizprotot to attiecības un nespējot iejaukties nepareizībā, kļūst rezignēts un tikai skatās. Domāšana par savu domāšanu bērniem nav sveša, un tā sāk traucēt aizmigt jau četrgadniekam. Priekšpēdējā grāmatiņas atvērumā mums pretī raugās ļoti domīgas un nogurušas acis, kas it kā skatās lietām cauri. Reizēm pēc desmitiem vakarā tādas acis man lūdz padzerties gultiņā. Šis "Bikibuka" atvērums ir gandrīz reālajā izmērā, un Eižens šīs acis palaikam piemēra sev kā masku.
Vairāk latviska introvertuma un kaut ko no mūžīgā miega apgarotās gaismas māksliniece Vija Zariņa piešķir klasiskajam Imanta Lasmaņa ziemā skaitāmajam dzejolim "Ziemas miegā" (Nr. 73), kas sākas ar "Visi eži miegā, visi lāči sniegā". Ritmiskais, ātri pielīpošais dzejolis jau otrajā pantā pievēršas trauksmei – gaiļa dziesmai, kas visus drīz no ziemas miega atmodinās –, taču māksliniece savās ainavās vairāk kavējas pie pirmā panta, kurā vēl valda klusums un sastingums. Mitrais, smagais gaiss, vakara krēsla un bezvējš piešķir šīm ainavām dziļi snaudoša zīdaiņa apmierināto izteiksmi. Mierpilnajās zelta griezuma proporcijās lielāko laukumu aizņem monohroms, skaņu slāpējošs ledus vāks vai bieza – līdz acīm uzvilkta – sniega sega. Bet par to, ka šis sastingums nav mūžīgs, liecina tikai kāda mazītiņa gaismiņa tālā logā vai lauska iemīta taka, kas cerīgi ved ziemai pāri. Dzejoļa ietekmē māksliniece ir radījusi brīnišķīgu, latviska temperamenta ainavu sēriju, kurās var sajust to, kas reizēm piemirstas, raugoties mēmā ziemas skatā, – ka zivis taču "guļ zem ledus, bites tur, kur medus" un ziemas miegs ir dzīvību radošs.
Gaidot jaunu dzīvību, arī mēs ar Eiženu šo ziemu caurmērā klusi un omulīgi nosēdējām dzīvoklī, skatoties ziemu grāmatu attēlos un multfilmā par "Ledussirdi", runājoties un apzinot paši savu māju. Arī dzejai ne vienmēr ir vajadzīgs plašs āra vēriens – dzejnieka Jāņa Baltvilka un mākslinieces Anitas Paegles sirsnīgais kopdarbs "Trīs kukaiņi" (#078) ļauj caur slēdzenes caurumu melnajā grāmatas vākā pavērot mazo lietu un būtņu pasaulīti, ieraudzīt tās daudzveidību, kas pieejama tikai pacietīgākajiem. Grāmatiņa veltīta visiem sīko detaļiņu pētniekiem un radītājiem – tās lapās parādās gan dažādi smalki veidoti kukaiņi, filigrāni apzīmēts porcelāns un metāla rāmīšu mežģīnes, gan akadēmiķis fizikālķīmiķis Jānis Stradiņš un, šķiet, arī pati ilustratore spoguļgaldiņa atspulgā.
Lai gan "Bikibuki" ir Eižena "īpašums" un kopīgā lasīšana pirms gulētiešanas ir laiks, kas jebkuros apstākļos tiek atvēlēts tikai viņam vien, viņš nolemj, ka kukaiņu dzejoli mēs vakarā lasīsim brālītim, kurš, sagaidīts līdz ar pirmajiem sniegpulksteņiem, nu spirinās uz pārtinamā galdiņa. Eižens iedala lomas: "Viens kukainis ir smukainis, jo tas ir tiešām smuks [tas esmu es!], bet otrs vārdā Pukainis – tas vienmēr saka "puks!" [tas esi tu!]" Vienkāršais, labestīgais un ritmiskais dzejolis patiešām noder rotaļai ar mazuli, un uz katru "puks!" un "spruks", sataisot jocīgu grimasi vai viņu pakutinot, bērna naivajās actiņās parādās priecīgs pārsteigums.
Pretstatā jebkādam ziemīgumam ar stilizētu latvāni (vai varbūt suņuburkšķa ziedu) uz vāka lielāko prieku un pārsteigumu šajā laidienā sagādā Ontona Slišāna dzejolis latgaliešu valodā "Agrys reits" (Nr. 76). Es esmu atsvaidzinājusi savas snaudošās izrunas prasmes, un Eižens ir sajūsmā par šo atklājumu un ātri arī iemācījies skaitīt, kā arī mēģina pats izdomāt, kā būtu latgaliski izrunājami citi vārdi. Viņa entuziasms šajā sakarā man bija liels pārsteigums ar negaidītu izskaidrojumu – multfilmas "Viesnīca Transilvānija 2" latviešu adaptācijā vecais un cienījamais vampīru vectēvs ir ierunāts latgaliski, un Eiženam attiecīgi liekas, ka tā ir īstā, senā un cienījamā valoda, kuru noteikti ir svarīgi iemācīties. Katrā ziņā apziņa, ka "Bikibuka" fani visos Latvijas novados un ģimenēs tagad loka mēles latgaliski, ir sirdi sildoša. Tāpat kā pati latgaliski sirsnīgā grāmatiņa ar mākslinieka Vladimira Leščova humoristiski pastorālajām ainiņām un siena zārdu nosaukuma "Agrys reits" burta A vietā. Arī stilīgais burts Y, kas bieži Eiženam raisījis jautājumus dažādos svešzemju nosaukumos, beidzot ir atradis savu vietu tepat latviešu valodas paveidā.
Taču pirmām kārtām šī grāmatiņa dod svaigu vasaras sajūtu kā iespējami realizējamu sapni reizē tik tuvajā un tālajā gada otrajā – saulainajā – pusē. Varētu taču beidzot aizbraukt pie tās puses radiem, siltā un smaržīgā rītā paskriet rasā pa zaļu lauku. Galu galā attālums līdz Latgalei no Rīgas un vasarai no ziemas ir relatīvs, tāpat kā zaķa ausu garums serbu mednieku stāstos.
0