Blogs
05.10.2017

"Par ko viņi vispār runā?!"

Komentē
2

Ja mēs vēlamies pilnvērtīgu diskusiju par t.s. pseidozinātni, vēlams vairāk runāt par pašas zinātnes metodēm un galvassāpēm.

Divu sabiedrībā labi pazīstamu zinātnieku disputs šonedēļ sabiedriskajā televīzijā ir atzīmēšanas vērts tā iemesla dēļ, ka par zinātni plašsaziņas līdzekļos – ja neskaita žanru "angļu zinātnieki ir atklājuši, ka..." – tiek runāts maz. Vienlaikus atļaušos pieļaut, ka a) tā nelielā auditorijas daļa, kuri ir speciālisti, jau pirms raidījuma bija izvēlējušies savu pozīciju (Vjačeslavs Kaščejevs vai Ivars Kalviņš), b) savukārt liela daļa nespeciālistu tā arī netika gudri, par ko abi kungi tā "cepas". Jo, galu galā, Kalviņš nav nekāds "Kašpirovskis". Droši vien "sausais atlikums" ievērojamai publikas daļai bija: paši zinātnieki strīdas par to, kā noteikt – konkrētajā gadījumā medikamentu vai ārstniecības metožu – efektivitāti. Un tas var likties dīvaini, jo zinātnei taču it kā piedienas zināt pēdējās atbildes.

Manuprāt, tieši tādēļ, ka viltus zinātnes tēma ir aktuāla un tai veltītie disputi ir nepieciešami, vairāk jāveido priekšstats par vispārīgu zinātnē notiekošā kontekstu, jo mierīgie civiliedzīvotāji pašsaprotami nevar izvērtēt konkrētam jautājumam specifiskus argumentus. Tālākais teksts ir daži savstarpēji nesaistīti atzinumi.

Pirmais, un par to esmu runājis arī ar Vjačeslavu: zinātnieka darba problēma ir tā, ka ar rezultātu vairumā gadījumu saprot kaut kādu "pozitīvu iznākumu". Lai gan ne mazāk vērtīgs ir rezultāts, kas pierāda kaut kā nederīgumu – šajā virzienā, kā saka, turpināt rakt nav jēgas. Bet, protams, rezultāts "tas nestrādā!" ne tuvu nav tik kairinošs kā iespēja celt priekšā kaut ko cerības raisošu. Tādēļ vismaz man ir radies priekšstats par zināmu asimetriju mūsdienu zinātnē, kurā pētniekam – ja viņš vēlas saņemt finansējumu, iekarot sev vārdu utt. – psiholoģiski ir jānoskaņojas atrast "kaut ko", nevis "neko". Skaidrs, ka tas neveicina vēlmi pacietīgi un skrupulozi pārbaudīt un vēlreiz pārbaudīt.

Konkurence nozarē ir laba lieta, bet jāpatur prātā, ka tā rada arī drudžainu atmosfēru. Te – ņemot vērā, ka abi kungi sprieda par ļaundabīgo audzēju ārstēšanas metodēm, – nesens piemērs. Vienkāršoti izsakoties, parādījusies versija, ka nu jau diemžēl labi zināmais Zika vīruss varētu būt izmantojams glioblastomas (smadzeņu audzēja paveids) ārstēšanā. Par cilvēka veselību smagi ietekmējošām lietām tā izteikties, protams, nedrīkst, bet – novērtējiet meklējumu diapazonu! Ir jābūt specifiskai gaisotnei nozarē, lai līdzekli pret ļaundabīgu audzēju meklētu Zika vīrusā (turklāt, iespējams, šis risinājums tiešām ir korekts), kuru citi cenšas apkarot. Labi, šis varbūt patiesībā ir piemērs tam, ka asa konkurence tieši rada labus rezultātus, bet kopumā (neuzskaitīšu gadījumus, kad atklājumi medicīnā tiek vēlāk atsaukti – tādu netrūkst, pat ja autori publicējušies "autoritatīvos žurnālos"), manuprāt, tā palielina kļūdu daudzumu.

Otrais. Ir jāņem vērā, ka zinātnieka domāšanas un pūliņu sistēmiskais raksturs var radīt pretestību kritiskam izvērtējumam. Iedomāsimies, kā jūtas vēsturnieks, kurš savu konceptu par kādu notikumu balstījis uz avotu, kas izrādījies apšaubāms! Nesen dabaszinātnēm veltītajās vietnēs parādījās kāds sižets, kuru es, protams, nežēlīgi vulgarizēšu (korektāk tas izklāstīts šeit). Tātad ir viela, kuru gadiem ilgi interpretējuši kā t.s. biomarķieri, t.i., tās klātbūtne tiek uzskatīta par kaut kādu dzīvības procesu iespējamību. Nu, un vienā jaukā dienā jūsu kolēģi nāk klajā ar paziņojumu: nē, tā viela ir konstatēta arī vidēs, kur nekādu dzīvības processu nevar būt. Konkrētajā gadījumā iesaistītās puses reaģējušas korekti (sabēdājās, bet akceptēja), bet es varu iedomāties arī to, ka biomarķiera tēzes aizstāvji sīvi apstrīdētu kolēģu mērījumu precizitāti.

Ja politiķis, piemēram, var – kaut vai pilnīgi demagoģiski – apgalvot, ka, jā, šo solījumu viņš nav izpildījis, toties citu ir, tad zinātnieka darbā šī zinātnieka definētās cēloņsakarības ir nesalīdzināmi būtiskākas un to apšaubīšana sāpīgāka.

Starp citu, pareizi saprast pētnieka darba sistēmiskumu ir svarīgi arī citā kontekstā – lai neizrautu fragmentus no viņa darba. Piemēram, tas, ka biologi ir novērojuši – dažas putnu sugas pilsētā vāc cigarešu izdeguļus, jo tie, iespējams, ir līdzeklis pret parazītiem ligzdās ("The Economist", 2017. gada 30. septembris, 72. lpp.), – nenozīmē, ka šie biologi ir konstatējuši, ka cigaretēs ir vielas ar antiseptiskām īpašībām...

Ar iepriekš pausto es mēģinu paust – ja mēs vēlamies labāk saprast zinātnieku (ne šarlatānu!) disputus, mums ir jāpatur prātā, ka zinātne nav kaut kāds statisks visgudro templis; tā ir ļoti dinamiska sfēra ar strīdiem, ambīciju sadursmēm utt. Bet šie strīdi nekādā ziņā nenozīmē, ka taisnība ir šarlatāniem, tie nav tulkojami kā "viņi paši nezina"!

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
2