Ainas Vaivares ilustrācija Leona Brieža grāmatai "Saputrotā putra"
 
Ar bērniem
25.07.2016

Par kaut ko brīnišķīgu visa pārbagātības laikmetā

Komentē
0

Bērnībā man bija sastāstīts, ka latvietes esot visskaistākās sievietes un igauņu valoda esot visskaistākā pasaules valoda, un mana māsa visiem esot apgalvojusi, ka mūsu tētis ir visskaistākais, – es tam gan ticēju, gan neticēju, tomēr vēlāk nosodoši izturējos pret šādiem tendencioziem vispārinājumiem. Nesen tomēr pieķēru sevi tikpat vieglprātīgi apgalvojam bērniem, ka mums ir visskaistākās grāmatas, un nemaz nenokaunējos, jo arī tagad, rakstot šo tekstu, sēžu pilnīgi brīnišķīgu izdevumu ielokā. Vienīgais, ko nesaprotu, ir tas, kā šīs jaukās grāmatas izdodas norakt grāmatnīcu plauktos, jo, kad cilvēks ieklīst kādā parastā, cienījamā grāmatnīcā bez konkrētas vajadzības, viņam rodas iespaids, ka tā ir vieta, kur visām grāmatām ir skaļi jākliedz, maģiski jāvilina ar glancēto izskatu, jāvicina savi zīmolu karodziņi, un nekāds smalkums vai dziļums tajā pasaulē nekotējas. Kaut gan mēs labi zinām, ka grāmatām pienāktos personiski uzrunāt, aizkustināt, saviļņot, pārvērst cilvēkus.

Laimīgā kārtā orientēties raibajā klāstā palīdz konkursi, no kuriem viens Latvijā pievēršas tieši bērnu un jauniešu grāmatām, turklāt vedina uztvert grāmatu kā vienotu veselumu, kura organiska sastāvdaļa ir arī ilustrācija. Baltvilka balvas žūrija tiek sasaukta reizi gadā, lai galīgo spriedumu par iepriekšējā gada veiksmēm paziņotu rakstnieka Jāņa Baltvilka dzimšanas dienas svinībās 24. jūlijā. Vakar balvu grāmatu mākslā saņēma Anna Vaivare par ilustrācijām Leona Brieža dzejoļu grāmatai "Saputrotā putra" ("Liels un mazs", 2015). Dažādas lietas par balvas nominantiem kategorijā "Grāmatu māksla" var uzzināt portāla "Delfu" sadaļā Iepazīsties! Baltvilka balvai nominētie latviešu mākslinieki, savukārt es mēģināšu izklāstīt savus pēdējā laika novērojumus bērnu grāmatu ilustrācijas sfērā.

Grūti nosaukt iemeslu (gan jau tas ir vesels cēloņu komplekss, sakņots darbīgās un talantīgās personībās), tomēr nebūs par skaļu paziņot, ka bērnu grāmatniecība un oriģinālilustrācija šobrīd Latvijā piedzīvo nebijušu uzplaukumu, kas saistīts ar ilustrācijas un ilustratora statusa maiņu (ilustrāciju autora vārds beidzot tiek norādīts uz tiražētās grāmatas vāka), kā arī ar attēla kā rakstītajai valodai alternatīva komunikācijas veida leģitimizāciju (žurnālu "Kuš!" un "Popper", vispār zīmējuma, zīnu un pašapgāda kultūras panākumiem). Un vēl – parādiet man mākslinieku, kurš negribētu savu "Bikibuku"!

Vietējā bērnu grāmatu ilustrācijas vēsture izceļas ar klasiski viļņveidīgu attīstību. Tās laicīgo izdevumu latviešu valodā tradīcija ir aizsākusies 18. gs. beigās ar Gotharda Frīdriha Stendera ilustrācijām "Bildu ābicei" un visu 19. gs. turpinājusies ar tulkojumiem, kuros pārpublicētas vai arī izmantotas vietējo autodidaktu ilustrācijas. Profesionāli diplomēti mākslinieki grāmatu ilustrācijai pievērsās tikai 20. gs. sākumā (Eduards Brencēns, Jānis Jaunsudrabiņš, Alberts Kronenbergs, Indriķis Zeberiņš, Rihards Zariņš). Pēckara gados labākās bērnu grāmatu ilustrācijas saistās ar tādiem māksliniekiem kā Margarita Stāraste, Kārlis Sūniņš, Ģirts Vilks, kuri pārsvarā strādāja akvarelī, tušas zīmējuma vai litogrāfijas tehnikā.

Var teikt, ka izpratne par grāmatu kā vienotu veselumu, kurā teksts ir saliedēts ar attēlu, vāka, priekšlapu un titullapas apdari, šriftiem un ornamentālajiem zīmējumiem (ar ko mūsdienu grāmatizdevēji bieži grēko) nobrieda 50. gadu beigās kā 20.–30. gadu vācu un krievu konstruktīvistu domāšanas auglis. Padomju laikā bērnu grāmatu māksla bija ļoti izkopta, sākot jau ar vēsturē iegājušo Samuila Maršaka un Vladimira Ļebedeva tandēmu, vēlāk radot patvērumu māksliniekiem konceptuālistiem, piemēram, pasaulslavenā Iļjas Kabakova, Viktora Pivovarova u.c. maizes darbs bija bērnu grāmatu un žurnālu ilustrācija. Latvijā 70. gados neaizmirstamus vizuālos tēlus radīja Ilona Ceipe, Tālivaldis Banis, Pāvils Šenhofs, Indulis Zvagūzis un citi lieliski mākslinieki, kuru vārdus gan vairs lāgā neatceras. Toreizējais ilustrācijas "zelta laikmets", kam kopumā bija raksturīgs situāciju konkrēts atainojums stilistiski vienotā tēlainā noskaņā, sakrīt ar mūsdienu vidējās paaudzes bērnu dienām; šo paaudzi tagad jau turpina nākamās paaudzes – bērni vai mazbērni.

Raugoties šī gada Baltvilka balvas 12 nominantu veikumā, ir labi redzama mūsdienu ilustrācijas daudzveidība un kvalitāte, kuru var vērtēt pēc dažādiem kritērijiem. Vissvarīgākais ir saderība starp rakstīto tekstu un attēlu: kā zīmējums saskaņojas ar tekstu un to papildina, atstājot vietu lasītāja iztēlei, t.s. iekšējai redzei un emocijām. Šai ziņā īpašs šķiet Artura Bērziņa ilustrētais "Bikibuks" – Rūdolfa Blaumaņa dzejoļa "Asarās" visai tiešā interpretācija (neskaitot to, ka dēla un mātes emocijas izspēlē lācis un lācene) smalkā zīmuļa tehnikā.

Šogad nominēto grāmatu klāstā nav netradicionālu tehniku (ilustrācijas no plastilīna, objektiem, dažādu materiālu kolāžām, izšuvumiem u.t.jpr.), mākslinieki pārsvarā ir izmantojuši rokas zīmējuma vai gleznojuma, kā arī datora sniegtās iespējas, nereti brīvi kombinējot elementus. Stilistika ir daudzveidīga, ļaujot izpausties katra mākslinieka individualitātei. Kā tendences varētu nošķirt aktīvo, enerģisko, plaša vēziena ilustrāciju un smalko, nesteidzīgo, ar mākslinieka emocionālo pieredzi piesātināto attēlu. Otro visai izteikti pārstāv Gundega Muzikante, kura vienmēr grāmatās uzbur skaistu, harmonisku, bezgala tīkamu un drošu pasauli. Līdzīgi arī Gita Treice savos gluži vai taustāmajos vizuālajos stāstos iepin valdzinošu noslēpumu un iedarbīgi modina lasītāja sensuālo atmiņu.

Savukārt ekspresīvi košā līnija šogad ir īpaši bagātīgi pārstāvēta, tā strādā arī debitanti grāmatu ilustrācijā – gleznotāji Dāvis Ozols un Katrīna Avotiņa. Viena no pamanāmākajām grāmatām, kas, kaut arī pilna ar aktīvi paskaidrojošām detaļām, uztverama un baudāma kā īsts gleznu kopums, ir Alekseja Naumova un Ineses Zanderes kopdarbs "Kaķis brīvdienās". Tāpat lieliska, dzīvespriekā un vitalitātē "pāri malām plūstoša" ir Annas Vaivares ilustrētā Leona Brieža "Saputrotā putra". Īpašus komplimentus izpelnās suņu ballei veltītās lappuses – vieni no jautrākajiem un izteiksmīgākajiem attēliem, kas pēdējā laikā redzēti.

 Jautrība un asprātība, ko ilustrācijās meklē gan pieaugušie, gan bērni, kā allaž, ir Elīnas Brasliņas jau labi atpazīstamā, tomēr arvien jauniem, patīkamiem pārsteigumiem pilnā rokraksta daļa. Jautrs ir arī viens no interesantākajiem šī gada pieteikumiem ar vēl izteikti meklējošu rokrakstu – Viviannas Marias Staņislavskas ietērps Ievas Samauskas dzejoļu krājumam "Skaļā klase", kurā jaunā māksliniece ar divu krāsu izmantojumu vienlaikus apspēlē skolas sajūtu un senās tipogrāfijas šarmu. Vēl minimālāk, kariķētāk, asprātīgāk aizgājušajā laikmetā un estētikā ļauj nokļūt Edmunds Jansons, kuram izdevies trāpīgi "atdzīvināt" Hardiju Lediņu un Juri Boiko izcila dizaina grāmatiņā "Ūdenslīdējs".

Vārdu sakot, mūsu grāmatplaukti ir atkal jāpiepilda un bērniem jāļauj kļūt intelektuāli un emocionāli bagātākiem, lasot un skatoties patiešām brīnišķīgas un kvalitatīvas grāmatas.

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0