Sarunā piedalījās foto un videomākslinieks, žurnāla "Foto Kvartāls" redaktors Arnis Balčus, fotogrāfs Andrejs Strokins, Latvijas Fotogrāfijas muzeja vadītāja Maira Dudareva, biedrības ISSP vadītāja Jūlija Berkoviča un filozofs Kārlis Vērpe. Diskusiju vadīja Ilmārs Šlāpins. Foto – Dārta Vijgrieze.
Ilmārs Šlāpins: Latvijā fotogrāfija šobrīd ir visās malās – notiek divi festivāli, fotoskola, izstādes. Vai varētu teikt, ka fotogrāfija Latvijā piedzīvo uzplaukumu?
Andrejs Strokins: Droši vien. Jā. Vismaz par to liecina fakts, ka mums ir fotofestivāli. Bija viens, tagad ir divi. Tas ir iekustināts.
Maira Dudareva: Man gan šķiet – diez vai var teikt, ka ir uzplaukums, jo šie festivāli savā ziņā ir sagadīšanās. Droši vien ir jāpagaida nākamie gadi, lai redzētu, kas tad īsti notiks. Tomēr cilvēkiem varētu būt interesanti.
Ilmārs Šlāpins: Fotofestivāli bija privātas iniciatīvas, vai ne? Tā taču nav valsts politika vai kultūrpolitikas rezultāts?
Jūlija Berkoviča: Nē. Ja skatās no kultūrpolitiskā viedokļa un uz to, vai fotogrāfiju kā sfēru atbalsta Kultūras ministrija, tad fotogrāfijai šobrīd nav savas vietas kultūrpolitikā. Vēl ne. Bet aktivitāšu ziņā notiek dažādas lietas.
Maira Dudareva: Jā, skatoties no Kultūras ministrijas viedokļa, fotogrāfija īsti nav tā nozare, kurai ir veltīta uzmanība.
Ilmārs Šlāpins: Tā droši vien teiktu ikvienas nozares pārstāvis. Žēlotos.
Jūlija Berkoviča: Tā varētu būt, bet tomēr šķiet – kad fotogrāfijas ir nepieciešamas, tad atceras par fotogrāfiem, bet atbalsts ir diezgan niecīgs.
Kārlis Vērpe: Atbilde uz jautājumu atkarīga no tā, uz cik ilgu laiku atskatās, bet, protams, kopumā šobrīd ir bagātīgāk un daudzveidīgāk, nekā ir bijis vispirms. Ja salīdzina laiku, kad es pats studēju un gāju pie Andreja Granta praktizēties un vingrināties radošajās izpausmēs fotogrāfijā, tad skaidrs, ka šobrīd, līdz ar "Fotokvartālu", ISSP Skolu un arī Fotogrāfijas muzeja reaktivizāciju, kopumā fotogrāfijas virzība ir diezgan laba, auglīga un arī strauja. Andreja Granta skola ir ļoti vērtīga un būtiska izglītības iestāde lielākajai daļai jaunākās paaudzes cilvēku, kas šobrīd Latvijā domā un nodarbojas ar fotogrāfiju. Kopš tā laika attīstība ir bijusi laba. Grūti salīdzināt ar citām jomām, jo pesimistiskais skatījums – ka notiek pa lēnu – ir klātesošs katrā jomā: gan kino ir par maz naudas un iet grūti, arī literatūrā ir ļoti bēdīgi utt. Tā ir matrica, kādā mēs esam pieraduši domāt. Tomēr, ņemot vērā arī traģikomisko – kā rezultātā mēs esam tikuši pie diviem lieliem fotofestivāliem –, man šķiet, ka skumt būtu pēdējais, ko darīt. (Smejas.)
Ilmārs Šlāpins: Salīdzinājums ar kino un literatūru – gan kino, gan literatūrā ir vairāki fondi, kas finansē ar saviem budžetiem. Kā ir ar fotogrāfiju? Kas finansē fotogrāfijas aktivitātes?
Maira Dudareva: Principā Kultūrkapitāla fonds. Bet tur nav fotosadaļas, kā tas ir, piemēram, ar kino.
Ilmārs Šlāpins: Arni, kā tev šķiet, vai fotogrāfija šobrīd Latvijā piedzīvo uzplaukumu? Vai par to liecina pēdējie notikumi?
Arnis Balčus: Skaidrs, ka uzplaukst. Paskaties, izej ielās! Visur pasākumi, fotogrāfi kaut ko dara, viss liecina par to, ka viss plaukst un zeļ.
Ilmārs Šlāpins: Kas tam ir par iemeslu? Vai ir izaugusi kāda jauna, aktīva paaudze, kurai tas ir svarīgi? Fotoaparāti kļuvuši lētāki? Vai kas?
Arnis Balčus: Tas viss noteikti savā starpā ir saistīts. Protams, ir uzaugusi paaudze, kas ir gan fotogrāfi, gan kultūras menedžeri. Laika gaitā ir izauguši arī jauni skatītāji, jauna auditorija. To var redzēt arī pasākumos, ko organizē daudzi no šobrīd klātesošajiem. Gan ISSP, gan "Fotokvartāls" cilvēkiem ir kalpojis kā virziena rādītājs – mēs esam pildījuši arī izglītojošo funkciju, līdz ar to arī skatītājs ir izaudzis kopā ar mums. Vēl, protams, tas ir atkarīgs no indivīdiem. Latvijā viss pārsvarā balstās uz personībām. Tie ir konkrēti cilvēki, kas konkrētā situācijā ir uzņēmušies iniciatīvu un vienkārši kaut ko ir darījuši. Varbūt ir bijuši laika posmi, kur kaut kādu apstākļu dēļ šī iniciatīva ir trūkusi.
Ilmārs Šlāpins: Vai fotogrāfija ir atsevišķa nozare? Un ar ko tā atšķiras no citām vizuālajām mākslām? Kāpēc tā nevar tikt aplūkota un ar to nevar rīkoties visu vizuālo mākslu ietvaros? Vai tam ir vajadzīgs kaut kas īpašs – īpaši cilvēki, īpaši līdzekļi, īpašas struktūras pasākumi? Piemēram, nav tādu vaska krītiņu zīmēšanas festivālu.
Andrejs Strokins: Es domāju, ka māksla ir māksla, fotomāksla nav jānodala no citām mākslām un tai nav jātaisa īpaša infrastruktūra. Manuprāt, lielāka problēma ir tā, ka fotogrāfija netiek uztverta kā māksla pati par sevi, līdz ar to bieži vien arī netiek tik daudz atbalstīta no dažādiem fondiem. Tomēr es nedomāju, ka tā būtu kaut kā īpaši jānodala.
Maira Dudareva: Vizuālajā nodaļā piedalās pietiekami daudz mākslas virzienu, kas rada lielu konkurenci. Varbūt to var atrisināt, ja būtu lielāks finansējums. Izveidot kaut nelielu izstādi ir dārgs process, līdz ar to arī jaunajiem fotogrāfiem, kuriem nav atpazīstamības vai sakaru, veidot izstādi ir daudz sarežģītāk. Tieši viņiem šis finansējums ir ļoti būtisks.
Ilmārs Šlāpins: Runājot par izstāžu izmaksām, no laikmetīgās mākslas pārstāvjiem es esmu dzirdējis viedokli – ja tev izstādei piešķir kādu budžetu, tad tu iztērē to visu, proti, mākslas darba radīšanai var iztērēt jebkuru piešķirto budžetu. Galējo robežu nav. Īsts mākslinieks var tikt galā ar jebkuru naudas summu.
Andrejs Strokins: Un tāpēc māksliniekiem piešķir mazāk, nekā vajag.
Arnis Balčus: Runājot par nozari, es vēlējos teikt – visā pasaulē tā ir normāla prakse, ka fotogrāfija ir atsevišķa nozare. Tas, protams, ir atkarīgs no tā, ko mēs šajā brīdī domājam ar fotogrāfiju.
Ilmārs Šlāpins: Jā, vispār mans pirmais jautājums bija iecerēts – kas ir fotogrāfija?
Arnis Balčus: Par to mēs, protams, varam runāt bezgalīgi, bet visā pasaulē ir fotofestivāli, ir fotožurnāli, ir fotoinstitūcijas, kas nodarbojas, varētu teikt, ekskluzīvi tieši ar fotogrāfiju. Ļoti bieži, protams, fotogrāfija dzīvo dažādu institūciju redzeslokā, tā ir fotogrāfija, kas pārklājas ar vizuālās mākslas institūciju interesēm. Tas, ka mēs fotogrāfus varam redzēt gan fotofestivālos, gan vizuālās mākslas izstādēs, gan fotogrāfijas muzejos un fotocentros, gan tai pašā laikā arī muzejos, kas vairāk strādā ar vizuālo mākslu kā tādu, ir pilnīgi normāli. Es neredzu problēmu tajā, ka šīs abas jomas pārklājas. Tomēr reizē fotogrāfija ir pietiekami autonoma nozare, jo fotogrāfija ir arī medijs, valoda, caur kuru runā, kuru izmanto, kura mainās, it īpaši strauji tā mainījusies pēdējos gados, arī auditorija ir paplašinājusies. Es nerunāju tikai par Latviju, es domāju vispār, kopumā. Tāpēc tas ir normāli, ka arī fotogrāfija ir atsevišķa nozare, jo reizēm tā nepārklājas ar vizuālo mākslu, tāpēc ka tās ir pilnīgi atšķirīgas pasaules. Bet robežu mēs arī nevaram novilkt. Tā kā mēs te divi esam arī praktiķi, ar savu radošo darbu esam apliecinājuši, ka mēs labi iekļaujamies ļoti fotogrāfiskā vidē, pasākumos ar klasisko izpratni par fotogrāfiju, bet tikpat labi mēs varam piedalīties laikmetīgās mākslas izstādē, kas nav tikai fotoizstāde.
Ilmārs Šlāpins: Bet pašai fotogrāfijas nozarei jau ir arī vēl ļoti daudz dažādu apakšnozaru.
Arnis Balčus: Nu jā, ir jau arī fotosaloni uz ielām, tie, kas tur strādā, jau arī ir fotogrāfi. Arī viņiem ir savas intereses un sava dienaskārtība.
Ilmārs Šlāpins: Man liekas, ka vairs nav, tikai pāris ir palikuši. Ir tikai "Retro foto".
Arnis Balčus: Tad vēl ir preses fotogrāfi.
Ilmārs Šlāpins: Tu teici, ka ir fotogrāfi, kas var piedalīties gan fotofestivālā, gan laikmetīgās mākslas pasākumos, bet tie paši fotogrāfi diez vai brauc arī uz karstajiem punktiem un fotografē ziņu aģentūrām.
Arnis Balčus: Katram ir sava specifika. Es, piemēram, neesmu preses fotogrāfs, tā nav mana sfēra. Andrejs Strokins, piemēram, pelna naudu arī ar fotografēšanu, varbūt viņš mums var nofotografēt forši… Kāzas īpaši labi nofotografēt droši vien es nevaru.
Andrejs Strokins: Nu, aģentūrās es esmu strādājis.
Arnis Balčus: Katram ir sava specializācija, un tas ir pilnīgi normāli, mēs eksistējam katrs savā plauktiņā. Dažreiz šie plauktiņi mums var pārklāties, bet tikpat labi ne. Bet fotogrāfs kā profesija, kā arods vai kā aizraušanās arī, protams, ir ļoti plašs jēdziens. Un droši vien daudz plašāks, nekā tas ir citām profesijām. Ja saka "gleznotājs", mēs ar to nedomājam, piemēram, krāsotājus. Bet fotogrāfu mums ir ļoti daudz, un katrs pats to definē – kas ir tas, ko īsti tu dari. Vai tu to dari ar radošām ambīcijām, strādā, veido projektus par kādām tēmām, piedalies izstādēs, vai tikpat labi tu ar to vienkārši pelni naudu, jo tas ir tavs arods.
Ilmārs Šlāpins: No vienas puses, it kā tas varētu būt labi, ka fotogrāfam nav jāiet strādāt par kasieri, – lai nopelnītu iztikai viņš var kaut ko nopelnīt arī ar to pašu fotoaparātu. No otras puses, tas varbūt ir riskanti. Ja peļņu un radošo darbību tu nodali pilnīgi atšķirīgās nozarēs, tad tu kaut kā to nejauc kopā.
Andrejs Strokins: Protams. Tas ir tāpat kā literātam strādāt par kopīraiteru, tas vienkārši izsūc kreatīvo.
Ilmārs Šlāpins: Vai kinorežisoram filmēt pornofilmas.
Andrejs Strokins: Vai reklāmas.
Arnis Balčus: Es ļoti daudz gadu esmu strādājis par kopīraiteru.
Ilmārs Šlāpins: Bet ne jau ar fotoaparātu!
Arnis Balčus: Ar fotoaparātu ne, ar datoru.
Andrejs Strokins: Tas komercdarbs, protams, izsūc diezgan daudz enerģijas. Vismaz es cenšos strādāt komercijā tik daudz, cik man tas ir vajadzīgs izdzīvošanai, bet pārējais laiks tiek veltīts savu projektu realizācijai un izstādēm. Tas ir tīri individuāli – kurš kā māk atrast balansu starp peļņu un kreatīvo. Es, piemēram, nevaru iedomāties, ka es strādātu reklāmas jomā. Vai arī kāzas – tas ir tas, kas man izsūc maksimāli daudz enerģijas.
Ilmārs Šlāpins: Kāzas izsūc?
Andrejs Strokins: Tīri fiziski un arī psiholoģiski, esot klāt tam pārim 24 stundas.
Ilmārs Šlāpins: Un norasojošu alus pudeļu fotografēšana?
Andrejs Strokins: Tas jau ir tas reklāmas lauciņš. Tad tā amatniecība, tehniskais izpildījums, un no tevis kā fotogrāfa tiek prasītas konkrētas lietas, kas smuki jānobildē ar dārgu tehniku.
Ilmārs Šlāpins: Ko māca ISSP Skola? Jebkādus fotogrāfus – vai jūs arī tomēr specializējaties?
Jūlija Berkoviča: Mēs cenšamies specializēties uz to, kas saucas "autorfotogrāfija", kas ir radošā fotogrāfija, fotogrāfija kā medijs, un tās iespēju izzināšanu no dažādām pusēm, savas radošās valodas, vizuālās valodas attīstīšanu. Mēs nestrādājam ar komercfotogrāfiju, jo tai Latvijā ir pietiekami daudz citu skolu. Palīdzam attīstīt to domāšanu.
Ilmārs Šlāpins: Jūs atraidāt tos, kas izskatās pēc komerciālajiem fotogrāfiem?
Jūlija Berkoviča: Nē, nāk, mums ir vairāki studenti. Mēs esam ļoti priecīgi, ja tādi nāk, bet tādi ar interesi. Tādu nav daudz, bet mēdz būt.
Ilmārs Šlāpins: Vai Fotomuzejs novelk robežu starp to, kas ir fotogrāfija un kas nav?
Maira Dudareva: Kaut kādā ziņā – jā, mēs pašlaik nevācam kaut kādas zobu fotogrāfijas vai medicīnas fotogrāfijas, piemēram, rentgena uzņēmumi īsti nav mūsu lauciņš. Tomēr varbūt mums ir drusku plašāk, jo muzeja misija ir interesēties par Latvijas fotogrāfiju, bet šobrīd mēs šo krājuma politiku vēlamies nedaudz sakārtot, jo mēs nevaram vākt visu, un mēs vairāk vēršamies uz radošo fotogrāfiju, fotogrāfiju kā mākslu, arī uz fotogrāfiju kā dokumentu, preses fotogrāfiju, mūs interesē arī tehnika.
Ilmārs Šlāpins: Preses fotogrāfija jau arī var būt ļoti amatieriska vai nekvalitatīva, vai slikta. Ja kādu svarīgu notikumu ir izdevies nofotografēt slikti, bet tas vienalga ir jāizmanto, jo notikums kaut kā ir jāatspoguļo presē. Vai šādas fotogrāfijas tad arī ietilpst jūsu interešu lokā?
Maira Dudareva: Šobrīd, kopš fotogrāfijas loma presē ir mainījusies, ir diezgan sarežģīti. Protams, ir bijuši laiki, kad parādījās "Diena" un veidojās kvalitatīvie fotostāsti, kurus mēs gribētu redzēt arī šobrīd. Par daudzām lietām vispār nav skaidrs, kāpēc tās tiek fotografētas, un ir pietiekami dzeltenas fotogrāfijas – es domāju, ka tās diezin vai mūs interesē. Šobrīd mēs ar šādu jautājumu neesam saskārušies un mums nav bijis jāizlemj, ko darīt ar to visu. Otrs stāsts ir par digitālajām fotogrāfijām un par to glabāšanu, par to, ko tad īsti mēs glabāsim – šos digitālos failus vai pašu izdruku? Šobrīd tas daudzos muzejos ir diezgan sarežģīts jautājums. Jo muzejs ir pieradis, ka ir kaut kas taustāms, kam var piesiet numuru. Un šo digitālo failu glabāšana ir diezgan sarežģīta, tāpēc ka šobrīd mums nav tādu resursu, mums nav serveru, ir jātaisa bekapi, – tas, protams, netiek ievērots. No otras puses, mums pietiekami daudz jādigitalizē tās krājuma vienības, kas citādā veidā nemaz nav aplūkojamas, tie ir negatīvi, stikla plates, priekšmeti, kas bojājas, – tā ir mūsu prioritāte.
Ilmārs Šlāpins: Kārli, kādā nozīmē fotogrāfija interesē tevi un ko tu sauc par fotogrāfiju?
Kārlis Vērpe: Primāri mani interesē fotogrāfija kā medijs kopumā, tas ir – jebkāda fotogrāfija. Kā fenomens. Fotogrāfija kā specifisks attēlošanas veids ir īpatnējs ar to, ka tas ir ļoti daudzveidīgs, tāpēc arī to notvert vienā jomā ir ārkārtīgi grūti, jo fotogrāfiju lieto kā zinātnē, tā selfijos, tā mākslā, tā reklāmā, un tādā garā mēs varam uzskaitīt ļoti daudz dažādas cilvēku aktivitātes, kurās fotogrāfija ir noderīga un kurās tā ieņem dažādas funkcijas. Bet otrs, kas mani interesē, ir autorfotogrāfija kā māksla. Tas arī droši vien ir jēdziens, kas principā norāda uz fotogrāfiju plašākā kontekstā nekā tikai mākslu. Bet arī šajā gadījumā, ja mēs runājam, teiksim, par kvalitāti, tajā pašā autorfotogrāfijā mūsdienās par monolītiem kritērijiem runāt ir problemātiski. Tai pašā laikā, manuprāt, par kritērijiem runāt ir ļoti svarīgi – lai uzturētu diskusiju un auglīgu un interesantu sarunu. Gatavojoties šai diskusijai, es iedomājos, ka, atbildot uz jautājumu "Kas ir laba fotogrāfija?", mūsdienās metalīmenī, universālā līmenī par to runāt statiskos kritērijos ir grūti – šajā diskusijā mēs nevaram nospriest, kas ir laba fotogrāfija, to pierakstīt, lai pēc tam visa Latvija varētu vadīties pēc šiem baušļiem. Respektīvi, tas būtu substantīvs kritēriju skatījums, kā ierakstīšana kanonā. Drīzāk par kritērijiem var runāt kā par procesuāliem: ka katram kritiķim, institūcijai – izglītojošai vai muzejam – jāizveido savs kritēriju saraksts, pēc kura norit kvalitātes atlase, un, protams, arī visu laiku notiek diskusija par to, kas tad galu galā ir kvalitāte. Šeit mēs varam minēt Andreja Granta uzstādījumu, kas arī ir diezgan metafizisks. Viņš savās lekcijās runā par trim līmeņiem fotogrāfijā – faktuālo līmeni, naratīvo līmeni un tēlu līmeni, kas jau ir tāds jungiānisks arhetipu teorijas līmenis. Tā jau ir fotogrāfijas metafizika – ka ir cilvēki, kas spēj sasniegt šo netveramo līmeni. No otras puses, gan fotogrāfijā, gan laikmetīgajā mākslā ir ļoti daudz vajadzīgu un labu aktivitāšu, kurām nav nekādas darīšanas ar tik augstu skatījumu uz fotogrāfijas misiju un kuras ir daudz laicīgākas. Piemēram, tā paša Ivara Grāvleja akcijas vai akcijas, kas ir vērstas tieši pret šo metafizisko fotogrāfijas skatījumu. Manuprāt, šīs abas pieejas ir gan savienojamas, gan ļoti auglīgas, gan domājot ļoti vertikālā gaitā par mākslu un tās misiju un kvalitāti, gan domājot ļoti pragmatiskā un piezemētā, ikdienišķa veidā – ka principā laba fotogrāfija var arī būt pilnīgi nejēdzīgs momentuzņēmums, kas ir ārkārtīgi precīzi kontekstualizēts un izraisa cilvēkos vārīšanos un viņus noved pie domāšanas par esošo situāciju.
Ilmārs Šlāpins: Mēs tagad varētu apspriest Grantu. Es gribēju pārjautāt par tiem trim līmeņiem. Vai viņš ar to bija domājis – katrā fotogrāfijā ir iespējams atrast tos trīs līmeņus –, vai arī tas ir mērķis, kas jāsasniedz: ka laba fotogrāfija ir tā, kurā ir šie visi šie trīs līmeņi.
Kārlis Vērpe: Jā, drīzāk tā – ka izcila fotogrāfija ir tā, kas spēj tikt līdz šim arhetipālajam tēla līmenim, kas ir pārlaicīgāks, kas nav tikai faktiskais līmenis – ka mēs tikai dokumentējam faktu, ka mēs te sēžam, bet pēc mēneša tā jau būs neinteresanta informācija. Otrs ir naratīvais – kur mēs varam kaut ko izstāstīt par attiecīgo laiku. Un trešais – kamdēļ attiecīgais mākslas darbs pēc 100 gadiem būs kaut kas tāds, uz ko mēs skatāmies kā uz Vermēra gleznu.
Ilmārs Šlāpins: Var iebilst, ka labs "Jungs" atradīs arhetipus jebkurā fotogrāfijā.
Kārlis Vērpe: Jā, tādā ziņā tas ir diskusijas jautājums, jo Grants mēdz atsaukties arī uz Barta punctum ideju, bet šī ideja ir ļoti viltīga, jo principā, pēc Barta, punctum fotogrāfijā ir atkarīgs no vērotāja, tas nozīmē, ka jebkurā bildē var norisēt šis punctum notikums, tikai tāpēc, ka notiek mijiedarbība starp attēlu un zemapziņu vai dziļākajiem dvēseles slāņiem. Un te mums nobrūk iespēja runāt par skaidriem kritērijiem – kur būs šīs punctum bildes. Kādam tieši norasojusi pudele saslēgšanās rezultātā var izraisīt atklāsmi, un viņš tajā brīdī atceras pusi dzīves.
Andrejs Strokins: Piemēram, Ērika Kesela grāmata par vīriešu locekļiem, kas tiek mērīti pret dažādiem objektiem, kuri atrasti internetā. It kā tur nav tāda punctum katrā bildē, bet viss attēlu vērums veido kaut kādu tādu…
Jūlija Berkoviča: …baigo metafiziku.
Andrejs Strokins: Jā, jā, jā. Ļoti interesanti, runājot par amatieru fotogrāfiju un amatieru uzņēmumiem, kuri parādās arī presē, – ātri klikšķi, kas neko nenozīmē un visdrīzāk tiks aizmirsti. Aizvien biežāk mākslinieki un fotogrāfi reinterpretē šo informāciju, ieliek šos attēlus citā kontekstā, kas vēl pirms 20 gadiem vai pat 5 gadiem Latvijā nebija aktuāli un iespējami. Aizvien biežāk citu autoru fotogrāfija tiek izmantota, lai veidotu stāstu vai mākslas darbu.
Ilmārs Šlāpins: Īstenībā tas ir diezgan līdzīgi tam, ko pārdzīvoja populārā mūzika.
Andrejs Strokins: Remikss?
Ilmārs Šlāpins: Jā. Samplu izmantošana vēl pirms 10–15 gadiem izraisīja diezgan smagus autortiesību strīdus, jo tika ierakstīti veseli albumi, izmantojot svešu ierakstu fragmentus. Un tad aizliedza šos albumus izplatīt vai pietiesāja miljonus. Kā ar autortiesībām ir fotogrāfijas sfērā?
Andrejs Strokins: Latvijā ir ļoti brīvi, manuprāt, nav bijis šādu precedentu.
Ilmārs Šlāpins: Ir bijuši pāris strīdi par komerciālu izmantošanu, piemēram, Rīgas torņu panorāmu – kāds bija atradis, ka viņa fotogrāfija izmantota logotipā.
Maira Dudareva: Daudz tādu gadījumu ir bijis.
Andrejs Strokins: Bet vai mākslas kontekstā?
Maira Dudareva: Mākslas kontekstā bija Ivara Grāvleja gadījums.
Andrejs Strokins: Bet tas nav rezultējies ar tiesu darbiem.
Ilmārs Šlāpins: Pārformulēšu mazliet citādāk jautājumu, kas ir laba un kas ir slikta fotogrāfija – vai jebkura fotogrāfija var būt kaut kādā kontekstā laba?
Maira Dudareva: Tās ir dažādas lietas – kā fotogrāfs fotografē un kā uz šo fotogrāfiju skatīsies pēc gadiem. Piemēram, šobrīd Strenču fotosalonā mēs reģistrējam fotogrāfijas, kuras uzņēmuši komercfotogrāfi – vienkārši cilvēks pelnījis ar to naudu, taču šobrīd mēs skatāmies uz šiem attēliem pavisam citādāk, un mums tie šķiet mākslinieciski vērtīgi ar pilnīgi citu vēstījumu. Daudz kas mainās. Varbūt būs attēli, kuri aizies bojā un kuri nevienam nešķitīs interesanti, bet ar laiku cilvēku uztvere mainās un mainās arī attēlu nozīme, tiem parādās cits dziļums. Tas, ko mēs šodien sakām par labu un sliktu fotogrāfiju, pēc 30 gadiem varētu būt pilnīgi kaut kas cits.
Ilmārs Šlāpins: Vai šim jaunajam dziļumam nav saistības arī ar to, ka ne viss saglabājas un tas, kas ir saglabājies, ir retums? Ja no tā laika un vietas būtu saglabājušies 5000 fotogrāfiju, diez vai tajās visās mēs atrastu citu dziļumu.
Jūlija Berkoviča: Jā, ļoti daudz kas atkarīgs no konteksta, kurā skatās uz fotogrāfiju. Bet arī no autora nodoma. Jebkura fotogrāfija var būt laba, ja tā labi atspoguļo to, ko autors centies pateikt. Tas ir kā komunikācijas veids, kā valoda. Varbūt pati par sevi tā nav nekāda, bet kāda projekta ietvaros tā var ļoti skaidri nodot ideju.
Arnis Balčus: Ja mēs sakām, ka fotogrāfija ir valoda, varētu teikt, ka atsevišķas fotogrāfijas ir vārdi. Un – kā jau vārdi – daži no tiem ir pašpietiekami, daudzslāņaini un daudznozīmīgi, bet reizēm vārds nespēj izdzīvot starp citiem vārdiem. Un tad nāk autors, šajā gadījumā – mākslinieks, literāts vai jebkura cita radoša personība, un sāk no šiem vārdiem kaut ko veidot. Un svarīgi ir tas, ko viņš izveido. Un to mēs vērtējam jau kaut kādā kontekstā, cik tas ir aktuāli un tā tālāk. Protams, galu galā pats svarīgākais ir tas, ko autors ar to visu ir gribējis teikt. Līdzīgi kā literatūrā. Viena lieta ir stāsts, otra – kā tas ir izstāstīts. Tiesa, fotogrāfija ir daudz abstraktāka par literatūru, un pastāv daudz veidu, kā vienas un tās pašas lietas var lasīt. Jo abstraktāki ir stāstījumi, bez lineāra naratīva, jo iespējamākas dažādākas interpretācijas.
Ilmārs Šlāpins: Bet mākslas un literatūras vēsturē var atrast ne mazums piemēru, kur autors ir gribējis pateikt vienu, bet viņa pielūdzēji ir saskatījuši tur kaut ko citu.
Arnis Balčus: Protams, tieši skatītājs konkrētajā brīdī izlemj, kas ir slikts darbs un kas labs. Tādā ziņā mēs varam teikt, ka darbs ir veiksmīgs, ja tas rada emocionālu rezonansi.
Ilmārs Šlāpins: Bet ja nerada? Ja neviens to nesaprot?
Arnis Balčus: Nesaprašana arī nav slikts rādītājs. Nevajag jau visu saprast. Galvenais, vai tu vispār esi gatavs veltīt laiku mākslas darbam. Reizēm tas ir forši, ja tu kaut ko nesaproti. Man, piemēram, patīk, ja es kaut ko nesaprotu. Daudz vairāk nekā tad, ja es visu saprotu.
Ilmārs Šlāpins: Esmu novērojis, ka literatūras vidē konsultanti, pasniedzēji un redaktori mēdz noraidīt kāda jauna dzejnieka vai prozaiķa sarakstītos darbus, sakot – labāk neraksti, tev nesanāk. Vai fotogrāfijā ir leģitīma šāda attieksme? "Tev labāk nefotografēt, tev nesanāk."
Maira Dudareva: To visbiežāk var redzēt portfolio skatēs. Taču es domāju, ka to tā īsti pateikt nevar, ja vien tu ļoti labi nepazīsti šo fotogrāfu un nezini, ka viņš pilnīgi noteikti neko nevar nofotografēt. Var neizdoties kaut kādas lietas, var neizdoties projekts, un tas ir normāli. Arī portfolio skatēs esmu piedzīvojusi tādas situācijas, kad ierodas fotogrāfs, kas pats neprot neko atlasīt, viņš noliek milzīgu čupu uz galda – te man viss ir. Dažkārt no tā var sakārtot četrus vai piecus projektus, ko viņš varētu turpināt darīt. Es neuzņemtos tādu atbildību – pateikt: tu labāk nefotografē. Varbūt viņam tieši šobrīd nav paveicies.
Jūlija Berkoviča: Es domāju, ka jebkurā gadījumā darot cilvēks iziet cauri procesam, kas viņam ir būtisks. Viņš dara, jo viņam ir iekšēja vajadzība kaut ko darīt. Jautājums, vai tas sniedz kaut ko vērtīgu skatītājam, sabiedrībai, auditorijai.
Kārlis Vērpe: Jā, par latiņu, kuru tu spriedumā uzstādi. Līdzīgi kā Kobrins savā "Rīgas Laika" atvadu rakstā raksta par slejas izzušanu, kuras vietā nāk blogi, varētu teikt visiem blogeriem – nerakstiet, lai ir vieta slejai, lai cilvēki var attīstīt savu talantu un teikt kaut ko, ko ir vērts lasīt –, taču, no otras puses: ir labi, ka cilvēkiem ir iespēja pašprezentēties dažādos līmeņos. Protams, atkritumu kultūra aug, taču ir arī daudz pozitīvu procesu. Tieši tā, kā Jūlija saka, nav jau visiem jābūt māksliniekiem, lai, fotografējot vai rakstot blogu, izietu personīgi svarīgus procesus un nonāktu pie sev svarīgām atskārsmēm. Piemēram, es nonācu pie atskārsmes, ka man fotografēt labāk nevajag. Ka jāizvēlas ir viena lieta.
Jūlija Berkoviča: Tev taču bija jāiziet cauri kaut kādam procesam, lai to saprastu!
Kārlis Vērpe: Nu ja! Kaut arī man neviens neteica: "Met pie malas fotogrāfiju!", taču, to darot, es sapratu, ka abas lietas – gan rakstīšanu, gan fotografēšanu – es nevaru darīt vienlīdz labi. Taču tas tomēr nav tik viennozīmīgi, arī studējot filozofiju esmu saskāries ar līdzīgu pozīciju – ka dažkārt ļoti centīgam, bet ne tik talantīgam studentam labāk pateikt, ka viņam ar to nevajadzētu nodarboties, un tā viņu atpestīt. Viņš var pacelt cepuri un nodarboties ar kaut ko, kas viņam tiešām padodas. Arī šādā pozīcijā ir savs grauds racionalitātes. Taču vienlaikus man šķiet, ka arī tā saucamajā atkritumu kultūrā ir sava vērtība. Ka katram ir iespēja pašattēloties, citus attēlot, nevēršoties pie speciālista, kurš tevi var nobildēt, kā vajag. Un amatierisms fotogrāfijā ir bijis vienmēr, lai gan robežas ir grūti nospraust vai gandrīz nav iespējams, jo pat tā sauktajā fotogrāfijas kanonā pasaulē ļoti daudz fotogrāfu ir bez izglītības. Un daudzi fotogrāfi nodarbojušies ar fotogrāfiju ļoti praktiski, nemaz nedomājot par to, ka viņi ir mākslinieki. Un beigās viņi ienāk šajā lielajā kontekstā, kas veido lielo vēsturi. Lai nošķirtu amatierfoto no profesionālā, nav tādu filtru kā izglītība vai arodprasmes, kuras tev jāiegūst ar pasniedzēju palīdzību, lai tikai pēc tam tu varētu kļūt par fotogrāfu. Principā tu paņem kameru, un, ja tev ir ķēriens, tu vari to darīt. Varbūt tur ir sarežģītāk, ja mēs skatāmies laikmetīgās mākslas pasaules kontekstā, – tur ir kaut kādas likumsakarības vai aktualitātes, kuru kontekstā ir svarīgi tas, ko tu dari. Tomēr arī mūsdienās, kad eirocentrisks skatījums uz mākslu vai mākslas vēsturi tomēr ir vai nu naivs, vai pārāk iedomīgs, ir grūti pateikt, kādā kontekstā tad šāds darbs būs iederīgs. Mākslas scēna šobrīd ir globāla, mākslas centri ir ļoti daudz kur, neviens to pārraudzīt nevar, lai gan [mākslas kurators] Hanss Ulrihs Obrists cenšas cilvēku spēju robežās pateikt, kur kas notiek.
Maira Dudareva: Man šķiet, ka ar vērtēšanu vairāk nākas saskarties tad, ja cilvēks nolemj, ka viņš grib kaut kur izstādīties vai publicēties. Ja viņš grib izcilās galerijās prezentēt sava mīļotā kaķīša "Facebook" līmeņa bildes, viņam tas droši vien nesanāks. Viņam būs tur jāsaskaras ar vērtējumu.
Andrejs Strokins: Mans pirmais darbs presē saņēma šādu vērtējumu – ka varbūt nevajag fotografēt. Man iedeva vienu testa pasākumu, kas bija jānobildē, es to nobildēju, un man pateica, ka varbūt man labāk nevajag fotografēt, labāk izvēlēties kādu citu nodarbi. Tomēr tas ir vienkārši laika jautājums, neviens jau nepiedzimst ar īpašām spējām apieties ar fotoaparātu vai domāt laikmetīgi. Vienam tas prasa vairāk laika, citam mazāk – arī iemācīties apieties ar kameru, izvēlēties pareizo kadru, atrasties pareizajā vietā, pareizajā laikā.
Ilmārs Šlāpins: Un kā tev šķiet, Arni? Atgriežoties pie jautājuma, vai ir iespējams pateikt, kas ir slikts fotogrāfs. Vai ir kaut kāds kritērijs, kas ļauj pateikt, ka šī fotogrāfija ir slikta?
Arnis Balčus: Es domāju, ka tas ir ļoti subjektīvi un ļoti atkarīgs no konteksta. Tos pašus pieminētos kaķīšus – ja mēs to apzināti pasniedzam kā konceptuālu projektu un ieliekam to noteiktā vidē… Piemēram, Ivaram Grāvlejam ļoti piestāvētu kaķīšu projekts. Un Ērikam Keselam arī. Es nedomāju, ka kāds ir speciāli jāierobežo, jo fotogrāfija jau ir tāda pati kā teksts, mēs visi to izmantojam, varbūt pat vairāk nekā tekstu. Bet, protams, problēma rodas tad, ja mēs neapzināmies, ko mēs darām. Salīdzinot ar literatūru – jebkurš cilvēks, kas raksta dienasgrāmatu, ierakstus uz "Facebook" sienas vai tviterī, automātiski nekļūst par literātu, nepiedalās Prozas lasījumos un neiesūta to visu izdevniecībām publicēšanai. Ja viņš tomēr to izdara, var gadīties arī kāds fantastisks atradums, bet daudz lielāka varbūtība ir, ka tas ir labākais šo tekstu pielietojums.
Ilmārs Šlāpins: Bet runā taču, ka, piemēram, cilvēkam ir talants, kas ļauj viņam kļūt par īpašu mūziķi. Vai fotogrāfijā ir vajadzīgs kaut kāds talants? Un kas tas ir par talantu?
Kārlis Vērpe: Redzēt!
Maira Dudareva: Kā es esmu ievērojusi, ir cilvēki, kuri pat nav sevišķi mācījušies, bet viņi ir piedzimuši ar ļoti klasisku kompozīcijas izjūtu.
Arnis Balčus: Tie jau ir tie sliktākie fotogrāfi! Viņi vairs netiek ārā no tā zelta griezuma, tā ir kā smaga nasta.
Maira Dudareva: Jā, varbūt. Bet to var redzēt viņu attēlos, viņiem ir tik tīra kompozīcija, ka tas vien jau rada iespaidu, ka fotogrāfija uzrunā.
Ilmārs Šlāpins: Bet to perfekto kompozīciju var taču uztaisīt arī robots, datorprogramma.
Maira Dudareva: Nevar! To ir grūti definēt, bet ir kaut kādas izjūtas, kuras nevar robots ielikt iekšā. Ir arī tādi fotogrāfi, kas spēj nofotografēt vienu sienas plaisu, bet tur ir tik daudz iekšā! Kaut kādas izjūtas un emocijas. Un man šķiet, ka tas ir īpašs talants.
Andrejs Strokins: Bet ne jau iedzimts.
Maira Dudareva: Man liekas, ka ir. Un skatoties tādus projektus, uzreiz var redzēt – pat ja kaut kas īsti šādam autoram neveicas, viņš tomēr būs labs fotogrāfs. Es nezinu, kas tas ir. Bet man tā ir bijis vairākkārt, es esmu skatījusies kaut kādus projektus, pamanījusi šo iezīmi, un pēc gada šis autors ir saņēmis lielus apbalvojumus. Un līdz mums viņš nemaz vairs nenonāk, jo fotogrāfam ir augušas prasības un viņš ir kļuvis ļoti pieprasīts. Es nezinu, kā to formulēt, bet kaut kas tāds ir.
Kārlis Vērpe: Runājot par talantiem – ja mūzikā ir laba "dzirde", tad fotogrāfijā ir "redze", "redzēšana". Piemēram, dokumentālajam fotogrāfam jābūt labam skatu meklētājam, jāspēj notvert tēlus vai brīžus, kas izsaka maksimāli daudz, vai jāspēj no bildēm samontēt uztveramu stāstu, kas izraisa kaut kādu sakustēšanos. Ko jūs interpretējat, un pie kā jūs gribat atgriezties. Tad fotogrāfijā mūsdienās īpašs talants ir spēja montēt. Fotogrāfs montāžists, kas strādā ar atrastajiem attēliem. Tas arī ir saistīts ar spēju ieraudzīt kadrus un tos prasmīgi samontēt. Es, piemēram, neprotu salikt fotosēriju, kas būtu kādam interesanta, izņemot mani pašu.
Man jau šķiet, ka fotogrāfija šajā ziņā neatšķiras no literatūras, publicistikas vai citiem radošas izteiksmes žanriem: ir iespējams izvirzīt kritērijus, kurus var formulēt gana saprotami, taču ir arī tāds lauks, kuru ir grūti verbalizēt, skaidri definēt, piemēram, ja runa ir par stilu, skanējumu un tamlīdzīgi. Tur daudz kas atkarīgs no gaumes. Tomēr vienlaikus fotogrāfija principiāli atšķiras no verbāla teksta, fotogrāfija nav verbāla, tāpēc šādus kritērijus ir vēl grūtāk verbalizēt. Vizuālu valodu principiāli ir grūti pārtulkot verbālā. Iespējams, atrast kritērijus ir grūti arī tāpēc, ka, atšķirībā no literatūras, fotogrāfijai ir ļoti nesena vēsture. Un, salīdzinot ar kino, – kino ir daudz plašāka teorētiskā un praktiskā bāze, mēs esam daudz vairāk filozofiski tehniskā veidā domājuši par to, kā būvējas kino.
Ilmārs Šlāpins: Tu gribi teikt, ka par fotogrāfiju nav filozofisku darbu?
Kārlis Vērpe: Ir ļoti daudz esejistikas par fotogrāfiju, taču monogrāfiju īsti nav. Turklāt, ja mēs skatāmies uz fototeorijas kanonu… vienu brīdi jau smējās, ka Latvijā zina tikai Sontāgu, Benjaminu un Bartu. Bet jā, ja tā rūpīgi atskatās, tad tie arī ir tie autori, kas uzrakstījuši ietekmīgākos tekstus, taču tie ir, pirmkārt, bijuši esejisti, otrkārt, veltījuši fotogrāfijai tikai nelielu daļu sava laika. Tas ir ļoti raksturīgi, ka cilvēki, kas uzskata, ka fotogrāfija ir centrāla šajā kultūrā un šim jautājumam ir īpaši jāpievēršas, to aplūko pāris esejās. Šis fakts vien jau par kaut ko liecina par šī medija specifiku.
Maira Dudareva: Tā gluži nav, ka visi ir tikai esejistiski darbi, es tūdaļ pat nevarēšu nosaukt uzvārdus, taču ir diezgan daudz grāmatu, kas runā par fotogrāfiju no antropoloģijas, socioloģijas viedokļa.
Kārlis Vērpe: Nē, es piekrītu, ka tādās disciplīnās kā etnogrāfija, antropoloģija daudz runā par fotogrāfiju, arī par pasu fotogrāfijām mēs varam atrast monogrāfijas, taču es domāju tieši filozofiskus darbus par fotogrāfijas mediju.
Ilmārs Šlāpins: Varbūt problēma ir tāda – ja cilvēks grib uzrakstīt grāmatu par fotogrāfiju, viņš to piebāž pilnu ar attēliem un tekstam tur vairs nav vietas!
Maira Dudareva: Ir diezgan daudz grāmatu par vizuālo komunikāciju, kas ļoti daudz skar fotogrāfiju.
Ilmārs Šlāpins: Runājot par to, ka mūsdienās ļoti daudziem cilvēkiem ir fotoaparāti un mobilie telefoni, kuros ir fotoaparāts, turklāt viņi apzinās arī iespēju "izstādīt" savus darbus sociālajos tīklos, – kā jums šķiet, vai tas ir radījis pārmaiņas cilvēku komunikācijā? Aizvien vairāk cilvēku atklāj šo jauno valodu un var komunicēt ar saviem draugiem un nepazīstamiem cilvēkiem ar fotogrāfiju palīdzību, nevis rakstot vēstules, dziedot dziesmas vai atstājot uzrakstus uz sētas.
Andrejs Strokins: Man šķiet, ka lielākās pārmaiņas ir tādas, ka visi grib rādīt, bet neviens negrib skatīties. Iespēju ir daudz.
Ilmārs Šlāpins: Snobi ir tie, kas negrib skatīties. Tas, ko dara lielākā daļa cilvēku mobilajos telefonos, – viņi "brauc pāri" bildītēm.
Andrejs Strokins: Bet viņi jau neskatās. Neiedziļinās. Runājot par to pašu Andreju Grantu un viņa fotogrāfijas uztveri, un to, kā toreiz fotogrāfija tika uztverta: tad varēja stāvēt pie vienas fotogrāfijas desmit minūtes un meklēt sakarības vai metalīmeņus. Tagad tās ir divas sekundes, un – ejam tālāk!
Ilmārs Šlāpins: Ir straujāka un saraustītāka tā valoda, bet vienalga tā ir valoda.
Andrejs Strokins: Pārmaiņas ir dramatiskas. Situācija ir apgriezti pretēja tai, kas bija agrāk.
Jūlija Berkoviča: Visticamāk, tāpēc tās grāmatas tiek izdotas tik daudz. Grāmata ir tas veids, kā cilvēki iedziļinās, pavada vairāk laika skatoties.
Maira Dudareva: Runājot par fotogrāfiju kā valodu, tad, gluži tāpat kā mēs dažkārt runājam tukšvārdīgi, arī fotogrāfija var būt tukšvārdīga. Šobrīd tiek uzsvērts, ka cilvēki ir sākuši daudz vairāk uztvert informāciju vizuāli, bet tekstus, it īpaši, ja tie ir garāki, nemaz negrib lasīt. Jaunieši netiek pietiekami apmācīti rīkoties ar šo jauno valodu, sākot jau ar to, ko viņi saliek sociālajos tīklos. Arī ar šo valodu var aizrunāties tik tālu, ka tam būs sekas visu atlikušo mūžu. Pieraduši pie tā, ka attēlu ir kļuvis tik viegli iegūt, cilvēki vairs nedomā par to, vai atrodas savā telpā vai ir jau kļuvuši publiski.
Kārlis Vērpe: Saistībā ar fotogrāfiju ir dzirdēts tāds viedoklis, ka, lūk, tagad visi fotografē, visi šēro un tas degradē vizuālo valodu. Bet man ir lielas aizdomas, ka bailes par vizuālās valodas degradēšanos nāk no tā, ka attēls tradicionāli ir bijis piederīgs mākslas sfērai, augstās valodas sfērai. Protams, valodas pūristi arī lauza galvu par to, kā interneta sarakste degradē mūsu sarunvalodu, taču tur šis satraukums nav tik liels – tiek pieņemts, ka ir dažādi līmeņi: sarunvalodas līmenis, kas pierakstīts izklausās nebaudāmi, un ir izkoptais līmenis, kas sastopams mākslā. Kopš fotogrāfijas izgudrošanas tā ir pamazām attīstījusies un nu jau kļuvusi pavisam līdzīga verbālajai valodai. Arī tā mainās un bieži vien ir pavirša, kļūdaina. Tā droši vien ir problēma, kas jārisina izglītības sistēmā.
Andrejs Strokins: Tas varētu būt saistīts arī ar informācijas pieejamību. Kad mēs dzīvojām informācijas vakuumā, jebkurš avots, jebkura grāmata bija kaut kas unikāls, jebkuru filmu mēs skatījāmies piecas reizes, atcerējāmies ikvienu grupu, kuru klausījāmies. Tagad man ir "Spotify" dziesmu saraksts, kuru es klausos, bet es neatceros grupu nosaukumus, jo to ir tik daudz, ka rīt jau viss tiek aizmirsts un nāk kaut kas jauns. Man šķiet, ka tas ir neizbēgami.
Ilmārs Šlāpins: Kāpēc neizbēgami? Nelieto "Spotify"!
Andrejs Strokins: Jā, bet kārdinājums ir. Tas jau ir kļuvis par tādu fāstfūdu – ātri sagremo un skaties pēc nākamā.
Ilmārs Šlāpins: Vai tas nozīmē, ka neatgriezeniski ir aizgājusi arī nepieciešamība turēt fotogrāfiju rāmī pie sienas?
Andrejs Strokins: Tāpat kā ar vinilu, cilvēkiem atkal ir vajadzīgas lietas, ko var paturēt rokās. Tās pašas fotogrāmatas. Fotogrāfija kā objekts.
Ilmārs Šlāpins: Bet kas notiek ar mākslas foto tirgu Latvijā? Vai fotogrāfiem ir iespēja pārdot savus izstāžu darbus?
Arnis Balčus: Tāds tirgus jau īsti nekad nav bijis. Tur jau ar lupu jāmeklē, kur tas tirgus ir pazudis.
Andrejs Strokins: Mūsu mākslas tirgū fotogrāfija netiek uztverta kā māksla un līdz ar to netiek pirkta. Bet tas tirgus jau tā ir tik niecīgs, ka par to nav jēgas runāt. Tiesa, neviens jau neaizliedz pārdot darbus pasaulē.
Arnis Balčus: Fotogrāfijai nav milzīgs tirgus arī visā pasaulē. Tas tiešām ir neliels skaits autoru, kuri var nodrošināt sev dzīvi, pārdodot fotogrāfijas kā mākslu.
0