Pagājušajā nedēļā mediju vidē eksplodēja ziņa par "Latvenergo" klientu apkalpošanas centrā saņemto aploksni ar "nezināmas izcelsmes pulveri". Pasākums noteikti bija iespaidīgs, kā vēlāk, balstoties uz ziņu aģentūras "LETA" publikāciju, rakstīja teju visi vadošie ziņu portāli – "glābšanas operāciju" vadīja Valsts policija, notikuma vietā ieradās glābēji, "tika sagatavota dekontaminācijas vieta gadījumam, ja aploksnē atrastā viela izrādītos kaitīga un būtu nepieciešams to nomazgāt no cilvēku ķermeņiem". Par notikušo tika paziņots arī Valsts vides dienestam un bakteriologiem, kuri sāka noskaidrot atrastās vielas izcelsmi, kas beigās izrādījās gluži nekaitīga.
Taču acīmredzami nosūtītāju "ļaunprātība" vērtās plašumā – nākamajā dienā tika ziņots jau par diviem "aizdomīgiem sūtījumiem" Mūkusalas ielas 41 un 41b biroju pastkastītēs, kas atradās pavisam blakus pirmā sūtījuma saņēmējiem. Atkal tika iesaistīti visi iespējamie drošības dienesti. Tāpat vadošā ziņu aģentūra un interneta mediji rakstīja, ka iepriekšējā dienā atrastā aizdomīgā viela izrādījies vien "sasmalcināts papīrs, bez indīgu vielu piejaukuma". Dienas gaitā mikroblogošanas vietnē "Twitter" TV3 ziņu žurnālisti paziņoja, ka saņemtās aploksnes bijis mārketinga sūtījums, un tad sākās īstais tracis. Latvijas Žurnālistu asociācija turpat publicēja aicinājumu žurnālistiem, kas ziņo par šo notikumu, "izturēties atbildīgi un neminēt iesaistītā uzņēmuma nosaukumu, lai neradītu tam bezmaksas publicitāti". Mikroblogošanas vietne gluži vai vārījās no viedokļu dažādības, pat vairāk nekā interneta komentētāji portālos – dažādu mediju žurnālistu starpā izcēlās strīds, vai uzņēmuma nosaukums būtu jāatklāj vai tomēr nē. Glavenais arguments pret publiskošanu – firma, kas sūtījusi reklāmu, vēlas ļaunprātīgi izmantot šo notikumu savas popularitātes celšanai. Savā "Twitter" kontā izpaudās arī žurnāls "Ir", publicējot skarbu raksta pieteikumu: "Vēl viens "meteorīts"… Šoreiz pulveris Mūkusalas birojos. Mārketings kļūst diletantisks vai vienkārši glups?"
Vakarā beidzot atklājās kuriozā patiesība – TV3 ziņās stāstīja, ka visi "aizdomīgie sūtījumi" saturējuši vien reklāmas lapiņu un "Laimas" konfekti. Atsevišķi žurnālisti uzskatīja par pienākumu vismaz "Twitter" kontos paziņot, ka "nekāda pulvera nav bijis". Arī ziņu aģentūra "LETA" jau bija paspējusi paziņot, ka trauksme sacelta pārpratuma dēļ. Tā publicēja arī Valsts policijas preses pārstāvja Toma Sadovska paziņojumu, ka saņemtajās aploksnēs bijuši reklāmas sūtījumi, kam pievienota konfekte.
Varētu jau vienkārši pasmaidīt par muļķīgo pārpratumu, taču šokējošākais vēl tikai sekoja – mediji, kuriem nu būtu jāatsauc kļūdainā ziņa, izlēma to vai nu ignorēt, vai pasniegt tā, ka joprojām nebija skaidrs, kas tad īsti aizdomīgajos sūtījumos atradās. Piemēram, portāls "Diena.lv" gan papildināja ziņu par to, ka aploksnē bijusi vien konfekte, taču ziņas nosaukums joprojām bija satricinoši viennozīmīgs: "Baltais pulveris aploksnēs birojos Mūkusalas ielā – neveiksmīga mārketinga akcija; sākts kriminālprocess". Turklāt arī pašā ziņā portāls joprojām lielījās, ka jau ziņojis par Mūkusalas ielas birojos saņemtajām aploksnēm ar pulveri. Daudzos interneta portālos, kas bija ziņojuši par neveiksmīgo mārketinga akciju, kļūdas labojums līdz pat vēlam vakaram tā arī nebija parādījies.
Gadījumos, kad iedzīvotāju vidū izplatās dažādas baumas, piemēram, par to, ka veikalā aptrūksies sāls, griķi, spuldzītes vai citi ikdienā nemaz ne tik nepieciešami produkti, mediju uzdevums ir nomierināt satrauktos prātus, skaidrojot šo pieņēmumu nepamatotību. Taču ko darīt brīdī, kad mediji vieglu prātu paši šādas baumas sāk tiražēt un izplatīt? Notikušais ar "aizdomīgajām aploksnēm" spilgti parāda kādu Latvijas mediju vidē izplatītu sērgu – žurnālisti raduši pārpublicēt svešas ziņas, lielākoties neuztraucoties pat par atsauču ievērošanu. Tieši šī iemesla dēļ vairs nav pat iespējams izsekot, kā tieši mediju telpā parādījās ziņas par aizdomīgu "pulveri" vai "vielām" uzņēmumiem piegādātajos reklāmas sūtījumos.
Pat negribas saukt visu ziņu portālu un interneta vietņu nosaukumus – katrs pats var patīt ziņu lentes atpakaļ un pārliecināties par rakstīto. Mārketinga kampaņas veidotājiem tika pārmests, piemēram, tas, ka viņi pieteikušies tikai otrās dienas vakarā, ļaujot pirms tam glābšanas dienestiem evakuēt cilvēkus no trīs dažādiem birojiem. Bet, protams, ka viņi pieteicās tik vēlu – mediji taču ziņoja par kaut kādu "pulveri", "aizdomīgu vielu" un pat par "sasmalcinātu papīru", vienā ziņu avotā pat tiek precizēts – "balto pulveri" (?!), bet viņi bija izsūtījuši tikai un vienīgi konfektes.
Var jau saprast arī medijus – sākotnēji informācija par "pulveri" it kā nākusi no paša VUGD, lai gan pierādījumu tam, protams, nav. Žurnālisti stāsta, ka vēlāk pats "Latvenergo" precizējis – tas bijis nevis "pulveris", bet "viela". Tīri cilvēcīgi varu saprast arī loģisko ķēdīti, kā attīstījās fantāzijas augļi žurnālistu prātos, – cilvēks, kurš uzzina, ka aploksnē bijis papīrs (reklāmas sūtījums), bet iepriekš dzirdējis par kaut kādu "pulveri", secinās, ka papīrs bijis "sasmalcināts", un, ja jau papīrs, tad "balts". Pie vainas esot bijusi pārlieku stereotipizētā uztvere un valsts iestāžu sniegtās pārlieku formālās atbildes.
Atceros kaut kad žurnālistikas studiju laikā piesaukto, ka ziņa ir publicējama tikai pēc tam, kad to apstiprinājuši divi avoti. Jā, es zinu mediju darba realitāti, un reizēm par avotu var uzskatīt arī publikāciju citā medijā, bet tas nenozīmē, ka žurnālists var sēdēt redakcijā un radīt savas ziņas, tikai pamatojoties uz izlasīto citos ziņu portālos, vai dzirdēto Latvijas Radio.
Vai nav tā, ka skarbajiem žurnālistiem, kuri steidzās nopelt "neveiksmīgo mārketinga akciju", kas it kā sūtījusi uzņēmumiem aizdomīgu pulveri, vajadzētu būt tikpat godprātīgiem pret sevi un vismaz papūlēties uzrakstīt kādu rindu par jaunumiem, kas var kardināli mainīt iedzīvotāju attieksmi pret notikušo? Var jau nosaukt kādu par "diletantisku un stulbu", bet jāprot arī ieskatīties spogulī. Protams, novēlotos (vai nenotikušos) kļūdu labojumus var norakstīt arī uz ārējiem apstākļiem – patiesība par aploksnēm nāca gaismā piektdien darba dienas un darba nedēļas izskaņā, un ziņu organizācijas "dežurants" (ja tāds vispār ir) varēja nepaspēt izdarīt visu. Arī Latvijas Žurnālistu asociācijas skarbais tvīts, kas mārketinga akcijas rīkotājus automātiski padarīja par "sliktajiem", netika papildināts vai labots – žurnālisti piektdien asociācijas rīkotajā pasākumā bija sākuši savā starpā dalīt balvas par izcilību.
Un nav jau tā, ka žurnālistu organizācijai vai atsevišķiem žurnālistiem nebija jāiestājas par to, ko tajā brīdī uzskatīja par pareizu. Vienkārši šoreiz, gluži ironiskā kārtā, vislielākie "kaitnieki" notikumu attīstībā bija paši žurnālisti. Turklāt ar savu darbību tie varēja nodarīt zaudējumus arī sūtījumu autoram, kuru tieši vai netieši nopēla. Uzņēmumam, kura mārketinga darboņiem var pārmest neattapību, taču nekādā ziņā ne kaitniecību.
Tomēr rezultāts "veiksmīgajam" darbam sabiedrības informēšanā par aizdomīgajām aploksnēm bija redzams jau pēc nedēļas nogales. "Apollo.lv" ziņo, ka pirmdienas pēcpusdienā saņemts izsaukums par nenoskaidrotas vielas saņemšanu Latvijas Tirgotāju asociācijas korespondencē un Rīgas centrā bloķēta satiksme. Un pats interesantākais – ziņā lasāms, ka arī pagājušajā nedēļā Rīgā, Mūkusalas ielā 41 un 41b biroju ēkā iesūtītas aploksnes ar aizdomīgu vielu, bet AS "Latvenergo" klientu apkalpošanas centrā saņemts konverts ar nenosakāmas izcelsmes pulveri. Tāpēc man joprojām nav skaidrs, kam īsti ticēt – ziņu aģentūrai "LETA" un TV3 ziņām, kas apgalvoja, ka pulvera nav bijis, vai šai jaunākajai publikācijai. Kā cilvēks, kurš pieradis ticēt medijiem, esmu pavisam apmulsis.
Pēc šī nebūtu jābrīnās, ka cilvēki turpinās zvanīt glābšanas dienestiem, jo gluži vienkārši – intensīvā baidīšanas kampaņa medijos, kas domā tikai par "klikšķu skaitu" un auditorijas piesaistīšanu, nav beigusies. Farss, kas Latvijas mediju vidē turpinājies jau vairākas dienas, likumsakarīgi ir izsaucis arī notikumu attīstību reālajā dzīvē. Kā notikušo komentēja kāds žurnālists: "Domājams, ka neviens no šajā notikumā iesaistītajiem pēc notikušā nevar gluži labi justies kā profesionālis." Gribētos jau cerēt, ka žurnālisti, mārketinga darboņi un drošības dienestu pārstāvji būs mācījušies no pieļautajām kļūdām un turpmāk savā komunikācijā izmantos līdzekļus, kas neradīs pamatu pārpratumiem. Tomēr prātā nāk noslēguma dialogs no filmas "Pēc izlasīšanas sadedzināt!" (Burn After Reading):
- Ko mēs no tā iemācījāmies, Palmer?
- Es nezinu, ser!
- Es arī nezinu! Šķiet, mēs iemācījāmies tā vairs nekad nedarīt.
- Jā, ser!
- Ja vien es zinātu, ko tieši mēs izdarījām.
- Jā, ser, to ir grūti pateikt.
1